Kā panākt un apsteigt cilvēktirgotājus

Uz semināru Rīgā šonedēļ pulcējušies dažādu profesiju pārstāvji Foto: Imants Prēdelis

Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība” sadarbībā ar Dominikanas universitāti Amerikas Savienotajās Valstīs un ar ASV vēstniecības Latvijā finansiālu atbalstu patlaban veic pretcilvēktirdzniecības treneru apmācību.

Šonedēļ Rīgā, bet nākamnedēļ Daugavpilī dažādu profesiju pārstāvju – tiesībsargājošo institūciju amatpersonu, sociālo darbinieku, nevalstiskajās organizācijās strādājošo speciālistu u.c. – kopīgs mērķis ir likt pamatu starpprofesionālai pieejai cīņā pret šo mūsdienu verdzības formu, kas, pēc speciālistu atzinuma, apmēru un rafinēto izpausmju ziņā ievērojami pārsniedz cilvēktirdzniecību agrākajos laikos.
Tiek lēsts, ka ik gadu pasaulē pārdod 4 miljonus cilvēku, iegūstot 10 miljardu dolāru peļņu. Taču Ņūdžersijas Starptautiskā institūta Cilvēktirdzniecības novēršanas iniciatīvas projekta direktore Avaloja Laninga, kas kopā ar sociālā darba doktoru, Dominikanas universitātes profesoru Marku Rodžersu, Zviedrijas valdības īpašo padomnieci juristi Gunillu Ekbergu un augstskolas “Attīstība” rektori profesori Lidiju Šiļņevu strādā ar semināra dalībniekiem, apšaubīja šo skaitļu adekvātumu – spriežot pēc reālajiem procesiem, tiem jābūt daudz lielākiem. Turklāt šis pasaulē par trešo ienesīgāko aiz narkotiku un ieroču tirdzniecības uzskatītais kriminālais bizness ir vismaz gadus desmit priekšā tā apkarotājiem, arī Amerikā – ne tikai tādā jaunā valstī kā Latvija, kas galvenokārt ir upuru sūtītājvalsts un tranzītvalsts.
Latvijā pēc grozījumiem Krimināllikumā 2002.gadā, kad līdzās pantam “Personas nosūtīšana seksuālai izmantošanai” tika ieviests pants “Cilvēku tirdzniecība”, likumdošanu cilvēktirdzniecības novēršanai un ierobežošanai var uzskatīt par pietiekami labi sakārtotu, lai tiesībsargājošajām iestādēm būtu pamats vērsties pret šo noziegumu. Un kā panākums ir minams fakts, ka pēc dažām prāvām ar bargiem sodiem izdevies samazināt bērnu tirdzniecību uz ārzemēm. Bet, kā semināra atklāšanā atzina augstskolas “Attīstība” rektore profesore Lidija Šiļņeva, cilvēktirdzniecības problēmu nevar atrisināt tikai Iekšlietu ministrijas sistēmā, lai arī šī ministrija ir Valsts cilvēku tirdzniecības novēršanas programmas koordinatore. Turklāt Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Dainis Turlais apstiprināja informāciju, ka ne pagājušajā, ne šajā gadā programmas realizēšanai nav iedalīti budžeta līdzekļi.
Tomēr viena no atbildēm, kā strādāt efektīvāk arī šādos konkrētajos apstākļos, ir – apgūt starpprofesionālo pieeju, šo dažādo profesiju cilvēkiem kopā iedziļinoties tādos jautājumos kā cilvēktirdzniecības upuru identifikācija, sociālie pakalpojumi cilvēktirdzniecības upuriem, cilvēktirdzniecības juridiskie aspekti, cilvēktirdzniecības gadījumu risinājumi starpprofesionāļu komandā. Bet vispirms, protams, noskaidrojot tā sauktās cilvēktirdzniecības dimensijas: kas galu galā ir cilvēktirdzniecība (galvenie elementi – tiek dots un netiek izpildīts solījums, ierobežota upuru pārvietošanās brīvība, izmantots spēks, krāpšana vai maldināšana); kas kopīgs un atšķirīgs cilvēktirdzniecībai ar ekspluatāciju, migrāciju, nelegālo imigrāciju; kāds ir cilvēktirdzniecības konteksts ar cilvēktiesībām; ka līdzās vairāk zināmajai seksuālajai verdzībai pastāv tikpat izplatīta darba verdzība; no kādām vervētāju un izmantotāju sadarbības shēmām būtu jābrīdina daudzie Latvijas iedzīvotāji, kas dodas peļņā uz ārzemēm (pēdējā laikā ir konstatēti vairāki ar Kipru saistīti cilvēktirdzniecības gadījumi, raksturīgi, ka paverdzināšana balstās uz ģimeniskām saitēm – restorāna īpašnieks, ārsts, policists ir vienas ģimenes locekļi, kas cits citu “piesedz”); ka ir jācīnās ar cilvēktirdzniecības cēloņiem, starp kuriem ir nabadzība, utt. Katrā ziņā panākt, lai būtu mazāk cilvēktirdzniecības upuru, lai cietušie pārvarētu kauna sajūtu un vērstos pēc palīdzības, lai viņi saņemtu rehabilitācijas pakalpojumus, nav viegli, bet semināra dalībnieki ar to ir rēķinājušies.

Ausma Mukāne, speciāli “Latvijas Vēstnesim”