Eiropas Cilvēktiesību tiesas Ceturtā departamenta lēmums

Lietā “Lidija Kuharec alias Kuhareca pret Latviju”

 

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.71557/01, ko iesniedza Lidija Kuharec alias Kuhareca pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Ceturtais departaments) 2004.gada 7.decembrī palātā, kas sastāv no: sera Nicolas Bratza, priekšsēdētājs, J.Casadevall, G.Bonello, R.Maruste, S.Pavlovschi, L.Garlicki, tiesneši, I.Ziemele, ad hoc tiesnese, un M.O’Boyle, departamenta sekretārs, ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 6. jūlijā, ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzējas atbildes uz tiem, pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu. 

FAKTI

Iesniedzēja ir krievu izcelsmes Latvijas “nepilsone, pastāvīgā iedzīvotāja”, kas dzimusi Krievijā 1925.gadā un dzīvo Rīgā (Latvija). Tiesā viņu pārstāv G.Kotovs, Rīgā praktizējošs jurists. Valdību pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi. 

A. Lietas īpašie apstākļi

1999.gada 25.janvārī Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, turpmāk tekstā — “Pārvalde”, izsniedza iesniedzējai nepilsoņa pasi. Šīs pases galvenajā lapā, pie uzraksta “Uzvārds/Surname” iesniedzējas uzvārds bija uzrakstīts “KUHARECA”, kur pēdējais “-a” burts bija lokāmā galotne, kas norāda uz sieviešu dzimtes nominatīvu. Iesniedzēja, uzskatot, ka šāda rakstība izkropļo viņas uzvārdu, atteicās izņemt pasi.

Pēc tam, kad iesniedzēja bija veltīgi centusies viņas uzvārda rakstību apstrīdēt Pārvaldes reģionālās nodaļas priekšniekam, viņa iesniedza sūdzību Pārvaldes priekšniekam. Savā sūdzībā iesniedzēja uzsvēra, ka viņas uzvārds bija viņas vīra ģimenes uzvārds, kas bija ukrainis, un ka šis uzvārds gan ukraiņu, gan krievu valodā bija rakstāms kā “Кухарец” (ar slāvu burtiem, un to izrunā [Koukhárets]). Tādējādi iesniedzēja uzskata — tā kā viņas uzvārds oriģinālvalodā ir bez galotnes, nebija nekāda iemesla pievienot šo galotni personu apliecinošā dokumentā, kas izdots latviešu valodā; viņa uzskata, ka šāda viņas uzvārda gramatiska pielāgošana ir uzvārda izkropļošana, pat izmainīšana. Tādēļ iesniedzēja lūdza, lai viņai izsniedz jaunu pasi, kur viņas uzvārds tiek atveidots ar latīņu burtiem kā “KUHAREC” un nevis kā “KUHARECA”. Pamatojot šo lūgumu, viņa iesniedza vairāku tādu oficiālu dokumentu kopijas, kas attiecās uz viņu (vadītāja apliecība, mašīnas reģistrācijas apliecība, privatizācijas apliecība, ģimenes dārza īpašuma apliecība utt.) un kurus Latvijas iestādes bija pieņēmušas pēdējo gadu laikā, un kur bija rakstīts “Kuharec”.

Ar 1999.gada 30.marta vēstuli Pārvaldes priekšnieks noraidīja sūdzību. Viņš atgādināja, ka saskaņā ar noteikumiem Nr.49 par nepilsoņu pasēm personas vārdu un uzvārdu pasē ieraksta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu valodā. Tomēr saskaņā ar vēstuli šī pati tiesību norma atļāva iesniedzējai pases 12.lapā norādīt viņas uzvārda oriģinālformu, ko bija iespējams izdarīt vai nu ar latīņu burtiem, vai slāvu burtiem. Tādējādi Pārvaldes priekšnieks aicināja iesniedzēju izmantot šo iespēju un lūgt norādīt oriģinālformu (“Kuharec” vai “Кухарец”) viņas pasē iepriekš minētajā vietā.

Iesniedzēja pret Pārvaldi iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesā, kas to noraidīja ar 1999.gada 7.jūlija spriedumu. Šī tiesa uzskatīja, ka iesniedzējas uzvārds tika atveidots pilnīgā saskaņā ar prasībām, kas noteiktas iepriekš minētajos noteikumos Nr.49 un noteikumos Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos. Pirmās instances tiesa jo īpaši atzīmēja, ka latviešu valodā uz personvārdiem ir attiecināmi tie paši noteikumi, kas uz citiem lietvārdiem; vairumā gadījumu tas nozīmē, ka tiek pievienota lokāma galotne (proti, deklinējama galotne, kas mainās atkarībā no gramatiskās formas). Tādējādi un pretēji tam, ko apgalvo iesniedzēja, galotnes “-a” pievienošana nevarēja nozīmēt viņas uzvārda piespiedu maiņu.

Iesniedzēja pret šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kura ar 2000.gada 28.septembra spriedumu to noraidīja, atsaucoties uz tiem pašiem motīviem kā pirmās instances tiesa.

Tādējādi iesniedzēja vērsās Augstākās tiesas Senātā, iesniedzot kasācijas sūdzību. Savos paskaidrojumos viņa sūdzējās par neattaisnotu iejaukšanos viņas tiesībās uz privāto dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Tāpat viņa norādīja, ka ir pārkāptas viņas tiesības saglabāt un attīstīt viņas etnisko un kultūras savdabību, ko Latvijas Konstitūcijas 114.pants garantē personām, kuras pieder pie mazākumtautībām.

Ar 2001.gada 10.janvāra spriedumu Senāts noraidīja kasācijas sūdzību un apstiprināja zemāko tiesu instanču pieņemtos nolēmumus. Saskaņā ar spriedumā ierakstīto lokāmas galotnes pievienošana nevarēja nozīmēt ne iejaukšanos iesniedzējas privātajā dzīvē, ne arī tādu tiesību pārkāpumu, kuru Konstitūcijas 1[1]4.pants atzīst personām, kuras pieder pie mazākumtautībām. Bez tam Senāts atgādināja, ka iepriekš minēto noteikumu Nr.49 11.pants ikvienam deva iespēju ierakstīt sava uzvārda oriģinālformu pases sadaļā “Īpašās atzīmes”, ja tā to vēlējās, un ka šis ieraksts varēja būt veikts gan ar latīņu, gan slāvu burtiem. 

B. Ar valodu saistīti apsvērumi

Latviešu valoda, kas ir viena no divām indoeiropiešu saimes baltu grupas valodām (otra ir lietuviešu valoda), ir sintētiska valoda, kas ir nosargājusi ļoti arhaisku un nelokāmu nominālo paradigmu. Tā latviešu valodas lietvārds ir deklinējams septiņos gadījumos vai galotnēs: nominatīvs, vokatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentāls un lokatīvs. Izņemot dažus citvalodu izcelsmes vārdus, jebkuram lietvārdam vai īpašības vārdam ir attiecīga galotne. Nominatīvā vīriešu dzimtes vārdiem: -s, -is vai -us; sieviešu dzimtes vārdiem: -a, -e vai -s, atkarībā no grupas, kurai pieder attiecīgais lietvārds. Uzvārds “Kuhareca” ir deklinējams šādi: ģenitīvā — “Kuharecas”, datīvā — “Kuharecai”, akuzatīvā — “Kuharecu”, lokatīvā — “Kuharecā”. Šīs lokāmības mērķis ir integrēt uzvārdu teikumā un veidot valodas sintaksi.  

C. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

 1. Konstitucionāla rakstura un likumos nostiprinātas tiesību normas

Saskaņā ar Latvijas konstitūcijas (Satversmes) 4.pantu “[v]alsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Konstitūcijas 96.pants garantē “privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”. 114.pants personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, atzīst “tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību”.

Saskaņā ar bijušā 1927.gada 1.marta likuma par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos 3.pantu citvalodu izcelsmes vārdi un uzvārdi bija rakstāmi tā, kā tie tiek izrunāti latviešu valodā, pievienojot attiecīgu fleksīvo galotni.

Valsts valodas likuma 19.pants, kas bija pieņemts 1999.gada 9. decembrī un stājās spēkā 2000.gada 1.septembrī, lasāms šādi:

“(1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas noteikumus.

(2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. [..]”

1995.gada 12.aprīļa likuma “Par to bijušo PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 3.panta attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“(1) Nepilsoņa personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas izdota nepilsoņa pase. [..]

(2) Nepilsoņa pases paraugu apstiprina un tās izsniegšanas kārtību un termiņus nosaka Ministru kabinets. [..]” 

2. Tiesību normas, kas ietvertas noteikumos, kuri pieņemti pirms 2001.gada 21.decembra

Kas attiecas uz šo lietu, 1996.gada 14.maija noteikumi Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos nosaka: 

1.punkts

“(..) Visos dokumentos valsts valodā personas vārds un uzvārds rakstāms saskaņā ar latviešu literārās valodas pareizrakstības normām, izmantojot tikai latviešu literārās valodas alfabēta burtus. Katram vārdam un uzvārdam (izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus) jābūt ar latviešu valodas lietvārdu vai īpašības vārdu sistēmai atbilstošu galotni. Sieviešu dzimtes personu uzvārdos lietojamas sieviešu dzimtes galotnes. Nelokāmi latviešu valodā ir citvalodu cilmes vārdi un uzvārdi, kas vienskaitļa nominatīvā beidzas ar -o, -ā, -ē, -i, -ī, -u, -ū.” 

2.punkts

“Citvalodu vārdi un uzvārdi neatkarīgi no to cilmes latviešu valodā rakstāmi iespējami tuvu izrunai oriģinālvalodā saskaņā ar citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem. Citvalodu vārdiem un uzvārdiem, izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus, atkarībā no personas dzimuma pievienojama vīriešu vai sieviešu dzimtes galotne.” 

6.punkts

“Personas vārda vai uzvārda ieraksts dokumentā ir juridiski idents ierakstam personas dzimšanas apliecībā (vai citā dokumentā), ja abi ieraksti ir pilnīgi vienādi vai arī atšķirības ir tikai šādas:

6.1. katrs ieraksts atbilst dažādos vēstures laikposmos pieņemtajām latviešu valodas gramatikas vai pareizrakstības normām:

6.1.1) vienā ierakstā vārds vai uzvārds lietots ar galotni, otrā ierakstā — bez galotnes;

6.1.2) katrā ierakstā vārdam vai uzvārdam ir citas deklinācijas galotne; [..]”

2000.gada 22.augusta noteikumi Nr.295 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju vairumā pārņem iepriekšējos noteikumos ietvertās tiesību normas. Šo noteikumu citas tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu, nosaka sekojošo: 

8.punkts

“Ja persona vēlas saglabāt arī sava uzvārda vēsturisko formu vai oriģinālformu un uzrāda to apliecinošus dokumentus:

8.1. šo noteikumu 7.2. un 7.3.apakš­punktā minētās iestādes dokumentos noteiktā vietā norāda personas uzvārda vēsturisko formu, oriģinālformu vai transliterēto (no citu alfabētu rakstības burtu pa burtam pārcelto) formu latīņalfabētiskajā rakstībā; (..)” 

10.punkts

“Latviešu valodā rakstītā personvārda forma ir juridiski identa personvārdu oriģinālformai, vēsturiskajai vai transliterētajai formai latīņalfabētiskajā rakstībā.” 

12.punkts

“Norakstos un izrakstos vārds un uzvārds rakstāms oriģināla rakstībā.” 

14.punkts

“Ja personas vārda vai uzvārda rakstība aizskar būtiskas personas intereses, persona var griezties Valsts valodas centrā ar lūgumu atveidot personvārdu latviešu valodā attiecīgās personas intereses mazāk aizskarošā formā. Valsts valodas centra atzinums par to, kā personas vārds un uzvārds rakstāms valsts valodā, ir saistošs šo noteikumu 7.punktā minētajām iestādēm.”

1997.gada 21.janvāra noteikumu Nr.49 par Latvijas nepilsoņu pasēm, kas bija spēkā līdz 2001.gada 3.februārim, 11.punkts nosaka sekojošo:

“Personas vārdu un uzvārdu pasē ieraksta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu valodā. Ja vārda vai uzvārda (vārda un uzvārda) rakstība pasē atšķiras no to rakstības iepriek­šējos personas dokumentos, pasē īpašām atzīmēm paredzētajā vietā ieraksta personas vārdu vai uzvārdu (vārdu un uzvārdu) iepriekšējā rakstībā latīņu vai slāvu burtiem [papildināts ar 1999.gada 21.septembra noteikumiem Nr.328].”

Sākot ar 2001.gada 3.februāri, noteikumus Nr.49 aizstāja noteikumi Nr.42 ar tādu pašu nosaukumu. Šajos jaunajos noteikumos ietvertais 11.pants pēc būtības pārņēma iepriekšējo noteikumu tā paša panta noteikumus, tomēr izslēdzot iespēju norādīt uzvārda oriģinālformu slāvu burtiem. 

3. Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedums

Ar 2001.gada 21.decembra spriedumu (lieta Nr.2001-04-0103) Satversmes tiesa atzina Latvijā esošo citvalodu uzvārdu atveidošanas sistēmu par saderīgu ar Konvencijas 8.pantu un Satversmes 96.pantu. Satversmes tiesa tostarp atzīmēja:

“(4) [..]

(4.2) Nepamatots ir iesniedzējas uzskats, ka viņas laulībā iegūtais uzvārds ticis pārveidots. Personvārda atveide ir nevis tā pārtulkošana latviešu valodā (tā nav personvārda latviskošana), bet gan tā pielāgošana latviešu valodas gramatiskajām īpatnībām.

Pasaulē ir ievērojams skaits plaši lietotu rakstības sistēmu, un to atšķirības objektīvi nosaka, ka oriģināla saglabāšana, pārejot no vienas rakstības sistēmas uz otru, nav iespējama. Alfabētu atšķirības dēļ pilnīga atbilstība oriģinālam nav panākama arī starp latīņalfabētiskās rakstības valodām. Latviešu valodā kopš rakstu valodas sākumiem iesak­ņojusies tradīcija citvalodu īpašvārdus atveidot atbilstoši nevis to rakstībai, bet gan izrunai oriģinālvalodā. Noteikumos Nr.295 tiesiski ir nostiprināts minētais latviešu valodai raksturīgais citvalodu personvārdu atveides princips (..).

Gan Valodas likums, gan noteikumi Nr.295 atsaucas uz literārās valodas normām. Saskaņā ar ekspertu atzinumu latviešu valodas gramatiskais pamats ir lokāmās galotnes. Galotnes norāda uz sugasvārdu un īpašvārdu dzimti, uz vienskaitli vai daudzskaitli, kā arī uz vārda funkciju teikumā. Personvārdam pievienotā lokāmā galotne norāda uz vārda nesēja dzimumu. Daudzās indoeiropiešu valodu saimes valodās (piemēram, angļu, vācu, franču valodā) personvārdiem gramatiskās dzimtes vai nu vispār nav, vai arī sieviešu un vīriešu uzvārdi pēc formas neatšķiras. Tāpēc šajās valodās citvalodu personvārdus iespējams iesaistīt teikumā to oriģinālformā, turklāt neizjaucot valodas gramatisko sistēmu. Turpretī latviešu valodā citvalodu personvārdu teikumā var iesaistīt un izprast tā nozīmi tikai tad, ja to raksta tā, kā izrunā, un ja tam ir pievienota galotne. Līdz ar to citvalodu personvārdu atveides tradīcijas pamatojas uz latviešu valodas gramatiskā tipa īpatnībām. [..]” 

4. Izmaiņas pēc 2001.gada 21.decembra sprieduma

Pēc augstāk minētā Satversmes tiesas sprieduma Ministru kabinets 2002.gada 5.martā pieņēma noteikumus Nr.96 par citvalodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, ieviešot ļoti detalizētu citvalodu personvārdu rakstības noteikumu apkopojumu. Šo noteikumu 45.punkts ir lasāms šādi:

“Latviešu valodā gan latviešu, gan cittautu sieviešu uzvārdus veido un lieto ar attiecīgajām sieviešu dzimtes galotnēm.”

2002.gada 18.jūnijā Ministru kabinets, izpildot Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, pieņēma jaunus noteikumus Nr.245 par Latvijas pilsoņu pasēm, nepilsoņu pasēm un bezvalstnieku ceļošanas dokumentiem. Šo noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas, kuras stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā un kuras aizstāja augstāk minētos noteikumus Nr.310, nosaka sekojošo: 

4.punkts

“Pasē personas vārdu vai vārdus un uzvārdu (turpmāk — personvārdus) ieraksta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu valodā.” 

6.punkts

“Ja personvārda rakstība pases 3.lappusē atšķiras no tā rakstības dokumentā, kurā personvārds rakstīts citas valodas oriģinālformā, vai atšķiras no personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturiskās formas, pases 4.lappusē norāda personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturisko formu vai personvārda citas valodas oriģinālformu latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Personvārda latīņalfabētisko transliterāciju veic saskaņā ar šo noteikumu 4.pielikumu.” 

15.punkts

“Pasi izsniedz, ja: [..]

15.6. persona vēlas saņemt pasi derīgas [..] nepilsoņa 1997.gada parauga pases vietā [..].” 

D. Salīdzinošo tiesību aspekti

1999.gada 21.oktobrī Lietuvas Konstitucionālā tiesa (Konstitucinis teismas) pieņēma spriedumu par Augstākās Padomes 1991.gada 31.janvāra rezolūcijas saistībā ar vārdu un uzvārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu pasēs (Dėl vardų ir pavardžių rašymo Lietuvos Respublikos piliečio pase) atbilstību Lietuvas Konstitūcijai. Attiecīgās šīs sprieduma daļas lasāmas šādi:

“(..) Saskaņā ar Konstitūcijas 14.pantu valsts valoda ir lietuviešu valoda. Tas, ka valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, nozīmē, ka lietuviešu valoda ir konstitucionāla vērtība. Valsts valoda saglabā nācijas identitāti, tā apvieno nāciju, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts integritāti un nedalāmību, kā arī valsts un pašvaldību institūciju atbilstošu funkcionēšanu. Valsts valoda ir svarīga pilsoņu vienlīdzības garantija, jo tā ļauj visiem pilsoņiem, izmantojot savas leģitīmās tiesības un intereses, sazināties ar valsts un pašvaldību institūcijām tādos pašos apstākļos. Valsts valodas statusa konstitucionāla atzīšana arī nozīmē to, ka likumdevējam, pieņemot likumu, ir jānodrošina, ka šīs valodas lietošana tiek garantēta valsts dzīvē un ka turklāt viņam ir jānosaka valsts valodas aizsardzības līdzekļi. Tā kā lietuviešu valodas valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, tā ir jālieto visās valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī visās Lietuvas teritorijā esošajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās; likumi un citi tiesību akti ir pasludināmi valsts valodā; biroja darba dokumenti, grāmatvedības, vadības un finanšu dokumenti ir rakstāmi lietuviešu valodā; visbeidzot, sarakste ar valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām ir veicama valsts valodā.

(..)

Ņemot vērā to, ka Lietuvas pilsoņa pase ir oficiāls dokuments, kas apliecina pastāvīgu tiesisku saikni starp indivīdu un valsti, proti, personas pilsonību, un ka pilsonība pieder valsts publiskās dzīves sfērai, personas vārds un uzvārds ir rakstāmi valsts valodā. Pretējā gadījumā tiktu apšaubīts valsts valodas konstitucionālais statuss.

(..)

Kā teikts iepriekš, valsts valodas obligātā lietošanas sfēra ir Lietuvas publiskā dzīve. Tādējādi tā nav obligāta privātajā dzīvē, kurā personas lieto valodu pēc savas izvēles. Augstākās Padomes rezolūcija nereglamentē privāto dzīvi; tajā tikai noteikta vārdu un uzvārdu rakstība Lietuvas pilsoņa pasē. (..)

(..)

(..) Jānorāda, ka Augstākās Padomes rezolūcijā iekļautās tiesību normas, saskaņā ar kurām personas vārds un uzvārds ir rakstāmi ar lietuviešu valodas burtiem [un] saskaņā ar to izrunu, ir piemērojamas visiem pilsoņiem bez izņēmuma, neatkarīgi no viņu etniskās piederības vai citām atšķirībām. Personas piederība kādai tautībai ir pašas personas lēmums, proti, tikai pati persona ir kompetenta nolemt par to, kāda ir tās etniskā piederība; tādējādi nav iespējams pieņemt ekskluzīvas tiesību normas, kas atļauj valsts valodas lietošanu atkarībā no personas etniskās izcelsmes. Tāpat personas etniskā izcelsme nevar būt par pamatu personas lūgumam nepiemērot attiecībā uz viņu tiesību normas par valsts valodas statusu. Pretējā gadījumā varētu tikt pārkāpts visu personu vienlīdzības princips likuma priekšā. (..)”  

E. Eiropas Padomes Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija

Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija tika atvērta parakstīšanai 1995.gada 1.februārī un stājās spēkā 1998.gada 1.februārī. Latvija to parakstīja 1995.gada 11.maijā, bet to vēl nav ratificējusi. Šīs konvencijas 11.panta 1.punkts nosaka:

“Puses apņemas atzīt, ka katrai mazākumtautībai piederošai personai ir tiesības izmantot savu uzvārdu (dzimtas vārdu) un vārdu mazākumgrupas valodā un ir tiesības uz to oficiālu atzīšanu saskaņā ar tiesību sistēmas nosacījumiem.”

Vispārējās konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 68.punkts precizē:

“Ņemot vērā šī pienākuma praktiskās sekas, šis pants ir uzrakstīts tādējādi, lai atstātu Pusēm iespēju to piemērot atbilstoši to īpašajai situācijai. Tādējādi Puses var izmantot valsts valodas alfabētu, lai rakstītu tās personas uzvārdu(s), kura pieder pie mazākumtautības, saskaņā ar šī uzvārda (šo uzvārdu) izrunu. Personām, kurām iepriekš bija jāatsakās no sava(iem) uzvārda(iem) vai kuru uzvārds(i) bija piespiedu kārtā mainīts(i), jābūt iespējai atgūt savu(s) oriģinālo(s) uzvārdu(s) ar nosacījumu, ka acīmredzami ir noticis tiesību pārkāpums un uzvārda(u) maiņa notikusi nelikumīgi. Uzskatāms, ka Pušu tiesību sistēmas ievēros šajā sakarā starptautiskos principus attiecībā uz mazākumtautību aizsardzību.”  

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēja sūdzas par to, ka veids, kādā viņas uzvārds ir ierakstīts viņas pasē, ir viņas uzvārda piespiedu izmainīšana un tādējādi neattaisnota iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto dzīvi. Šajā sakarā viņa uzsver, ka viņas uzvārds ir Ukrainas izcelsmes un ka Latvijas iestādes, pievienojot tam latviešu valodas galotni, ir pārkāpušas Satversmes 114.pantā garantēto etnisko identitāti.

Bez tam, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja sūdzas par to, ka viņas rīcībā nebija efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai aizsargātu savas tiesības saskaņā ar Konvenciju. 

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzība par Konvencijas 8.pantu

Iesniedzēja sūdzas par to, ka veids, kādā viņas ģimenes uzvārds ir ierakstīts viņas pasē, pārkāpj viņas tiesības uz privāto dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Šis pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.” 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība atzīmē, ka galotnes pievienošana iesniedzējas uzvārdam var nozīmēt iejaukšanos viņas tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8.pantu. Tomēr valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrā punkta prasībām, proti, tā ir “noteikta ar likumu”, tai ir “leģitīms mērķis” un tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu šo mērķi.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”. Šajā sakarā tā atgādina, ka attiecīgās galotnes pievienošana notika saskaņā ar noteikumiem Nr.174, kurus ar 2000.gada 1.septembri aizstāja noteikumi Nr.295, kā arī saskaņā ar vēlāk pieņemtajiem noteikumiem Nr.49, Nr.42 un Nr.245.

Kas attiecas uz “leģitīmo mērķi”, valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās “nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu”. Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai “saglabātu nācijas identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību”, kā arī lai nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi — ja latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos.

Attiecībā uz lokāmu galotņu pievienošanu attiecīgajiem uzvārdiem valdība uzsver, ka tas ir pamatnoteikums: kopš brīža, kad pastāv latviešu valoda, šajā valodā runājošie ir vienmēr to darījuši. Šajā sakarā valdība jo īpaši uzsver lielo valodu dažādību Eiropas Padomes dalībvalstīs, no kurienes nāk uzvārdu un vārdu jomā pieņemto izvēļu dažādība.

Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā “Kuharec”, nozīmētu, ka sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir pretrunā ar latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem. Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai “Kuharec” ir darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas postīšanas.

Kopumā valdība uzskata, ka būtu bīstami tik pēkšņi mainīt dažus gadsimtus senu praksi, pat nemaz nerunājot par lielākās iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu attieksmi. Proti, nav pieņemams, ka viena persona var visai pārējai sabiedrībai uzlikt par pienākumu lietot “pretdabiskas” valodas formas un tādējādi izkropļotu valodu, kamēr citiem ir tiesības lietot, lasīt un dzirdēt pareizu latviešu valodu.

Valdība nenoliedz, ka ikvienai personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā — gan oficiālā, gan neoficiālā veidā.

Valdība tālāk atzīst, ka attiecīgās lokāmās galotnes pievienošana nav atcēlusi vai atņēmusi oriģinālformas “Kuharec” juridisko spēku. Tieši pretēji, noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek ierakstīta ceturtajā lappusē, kas seko tūlīt aiz galvenās lapas. Tāpat noteikumu Nr.295 10.pants ietver principu, saskaņā ar kuru abām formām ir vienāds juridiskais spēks.

Kopumā ņemot, valdība ir pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās mazākierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no vienas puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un, no otras puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas personiskai identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni. Tādējādi bija ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām. 

b) Iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd valdības vērtējumu. Viņa uzskata, ka ir notikusi iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto dzīvi un ka šī iejaukšanās atbilda valsts likumiem un noteikumiem. Tomēr atšķirībā no valdības iesniedzēja uzskata, ka šai iejaukšanai nav nekāda leģitīma mērķa Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē un ka tā jebkurā gadījumā bija nesamērīga jebkuram mērķim, kuru tā varētu sasniegt. Iesniedzēja uzskata, ka valdība cenšas pārmērīgi dramatizēt iespējamos draudus latviešu valodai un tās saglabāšanai; citvalodu uzvārdu un vārdu oriģinālformas norāde pasēs neradītu nekādas briesmas valstij vai latviešu valodai. Nekāda lokāmā galotne netiek pievienota preču zīmju nosaukumiem, lai arī tie ir daudz redzamāki un biežāk sastopami ikdienas dzīvē nekā personvārdi; taču Latvijas iestādes par to neraizējas.

Tāpat iesniedzēja apstrīd pārpratumu piemērus, uz kuriem atsaukusies valdība: pirmkārt, latviešu valodā jau pastāv nedeklinējami uzvārdi; otrkārt, saprātīgs runātājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa pēc konteksta, uzvārdiem, teikuma citu vārdu gramatiskās formas utt.

Iesniedzēja norāda, ka šajā lietā pastāv patiess konflikts starp vairākām subjektīvām tiesībām. No vienas puses, runa ir par tiesībām, uz kurām atsaukusies valdība, proti, tiesībām “dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu”. No otras puses, pastāv iesniedzējas tiesības saskaņā ar Konvencijas 8.pantu, kā arī viņas tiesības “saglabāt un attīstīt [viņas] valodu, [viņas] etnisko un kultūras savdabību”, kuras tā bauda saskaņā ar Konstitūcijas 114.pantu kā persona, kas pieder pie mazākumtautības. Taču, tā kā starptautiskās tiesības neiekļauj pirmo no šīm tiesībām, divām pārējām ir jāprevalē. Iesniedzēja arī atsaucas uz Eiropas Padomes Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas 11.panta 1.punktu, kas personām, kuras pieder pie šīm mazākumtautībām, garantē viņu uzvārdu un vārdu oriģinālformas izmantošanas brīvību. Iesniedzēja atzīst, ka Latvija vēl nav ratificējusi šo konvenciju; tomēr viņa uzskata, ka šis fakts pierāda valdības gribas trūkumu ievērot mazākumtautību aizsardzības pamatnoteikumus.

Visbeidzot iesniedzēja norāda, ka lokāmās galotnes pievienošana viņas uzvārdam patiesībā ir viņas uzvārda “piespiedu latviskošana”. Viņa uzskata, ka šis pasākums ir daļa no vispārējās Latvijas iestāžu “agresīvās un diskriminējošās politikas” attiecībā pret krievu minoritāti, kurai viņa pieder. 

2. Tiesas vērtējums

a) Par Konvencijas 8.panta piemērojamību un iejaukšanās esamību attiecīgajās tiesībās

Neviena no pusēm neapšauba Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā, un Tiesa pati nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes atzinusi 8.panta piemērojamību — kā “privātās dzīves”, tā arī “ģimenes dzīves” kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), A sērija, Nr.280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A sērija, Nr.299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret Franciju), Recueil des arr?ts et décisions 1996-V, 1602. – 1603. lpp., 21.punkts). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir piemērojams šajā lietā.

Valdība neapstrīd iesniedzējas apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas uzvārds bija ierakstīts Latvijas nepilsoņa pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka jebkurš tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada šādu iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu acīmredzami ir šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. – 61.lpp., 38.punkts). Tomēr Tiesa neuzskata, ka galotnes pievienošana, kā tas ir šajā lietā, var tikt pielīdzināta “uzvārda maiņai”. Turklāt iesniedzēja pati neapstrīd veidu, kādā viņas uzvārds tika atveidots no slāvu alfabēta latīņalfabēta burtos. Vienīgais jautājums, par kuru viņa sūdzas, ir lokāmās galotnes “-a” pievienošana, kas latviešu valodā norāda sieviešu dzimtes nominatīvu. Taču Latvijas Satversmes tiesa savā 2001.gada 21. decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Atbilstoši Satversmes tiesas teiktajam “citvalodu uzvārdu var iekļaut teikumā [..] tikai tad, [..] ja tam ir pievienota galotne”. Citiem vārdiem, ierakstot attiecīgo uzvārdu kā “Kuhareca”, Latvijas iestādes ir piemērojušas likumos un noteikumos ietvertās tiesību normas par citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses, pielāgot šo uzvārdu latviešu valodas gramatiskajai sistēmai.

Tādējādi Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko regulējumu un nevis par tā piespiedu maiņu. Tomēr, ņemot vērā visas lietas apstākļus, Tiesa atzīst, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu, var radīt iejaukšanos viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir “noteikta ar likumu”, sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta 2.punkta izpratnē un ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai tos sasniegtu.  

b) Par iejaukšanās attaisnojumu

Puses ir vienisprātis par to, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu” (Valsts valodas likuma 19.pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un 310. tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu citādi.

Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada 21. decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc būtības pārņem Satversmes tiesas argumentus, uzsverot Latvijas valsts īpašo pienākumu saglabāt un veicināt latviešu valodu. Tomēr, tā kā valsts valodas vai valodu aizsardzība nav tieši minēta Konvencijas 8.panta 2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai argumenti, uz kuriem atsaucas valdība, atbilst vienam vai vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem mērķiem.

Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts, CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29. jūnija lēmumu lietā Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr.19927/92, 2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs c. Lettonie), Nr.50835/99, un agrāku judikatūru — Komisijas 1968.gada 16. decembra lēmumu lietā Un groupe d’habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe d’habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr.2333/64, Recueil 28, 1. – 25. lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka, izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b) apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā. Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos oficiālajos dokumentos.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder zināmas subjektīvas tiesības.

Valdība izklāsta grūtības, ar kurām latviešu valoda saskārās piecdesmit padomju gadu laikā. Tā jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un jo īpaši tiesas, pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa, lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jutīgā sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7. decembra spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22. lpp., 48.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Cha’are Shalom Ve Tsedek c. France (Cha’are Shalom Ve Tsedek pret Franciju), Nr.27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c. France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts, CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām — un nevis Tiesai — piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to apdraud. Savā 2001.gada 21. decembra spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā trausls valsts sabiedriskajā dzīvē un tādējādi tā secināja, ka ir nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt šo novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas acīmredzami nav šis gadījums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv “leģitīms mērķis”. Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam leģitīmajam mērķim, proti, “citu tiesību un brīvību aizsardzībai”.

Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, proti, vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru — ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi. Robežai starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm (skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. – 61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā, uzvārdu un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā īpaši izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības starp līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz lielu dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā no šīm valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie, valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61.lpp., 39.punkts, kā arī iepriekš minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici).

Šajā lietā Tiesa uzreiz piezīmē, ka atšķirība starp attiecīgā uzvārda sākotnējo rakstību (“Kuharec”) un atveidoto rakstību (“Kuhareca”) ir minimāla; jo īpaši, nekas lietas materiālos nenorādīja, ka abu rakstību atšķirība ir radījusi jelkādu šķērsli iesniedzējas identificēšanai. Nenoliedzami, no lietas materiāliem izriet, ka dažos viņas personiskajos dokumentos (vadītāja apliecībā, mašīnas reģistrācijas apliecībā, privatizācijas apliecībā un ģimenes dārziņa īpašuma apliecībā) viņas vārds ir rakstīts “Kuharec”; tomēr iesniedzēja nekad nav apgalvojusi, ka atšķirība starp abām rakstībām viņai ir kavējusi izmantot šos dokumentus vai izmantot tiesības, kuras šie dokumenti viņai piešķir. Tāpat no iesniedzējas paskaidrojumiem neizriet, ka sakarā ar attiecīgās galotnes pievienošanu viņas uzvārds ir ieguvis rupju vai smieklīgu nozīmi, kas varētu viņai radīt neērtības viņas sociālajā dzīvē.

Tiesa nevar piekrist iesniedzējas argumentam, ka ir notikusi viņas uzvārda “piespiedu latviskošana”. Patiesībā iesniedzējai nebija uzlikts par pienākumu pieņemt latviešu uzvārdu vai pat mainīt savējo uzvārdu tādējādi, lai tam būtu latvisks skanējums. Latvijas iestādes tikai pievienoja deklinējamu galotni viņas pasē norādītajam uzvārdam; taču no iepriekš minētā Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka latviešu valodā šādas galotnes tiek pievienotas visiem personvārdiem vienādi neatkarīgi no tā, vai tiem ir latviešu valodas vai citas valodas izcelsme. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata, kāpēc apstrīdētais pasākums ir diskriminējošs.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par to, ka viņas uzvārda gramatiska pielāgošana pārkāpj viņas etnisko identitāti, Tiesa piezīmē, ka attiecīgā galotne ir tikai latviešu valodas iezīme. Tādējādi nekas neuzliek iesniedzējai par pienākumu to lietot, kad viņa runā vai raksta krievu vai ukraiņu valodā.

Bez tam Tiesa ievēro, ka visi vēlāk pieņemtie noteikumi par nepilsoņu pasēs iekļaujamo informāciju paredz iespēju pases īpašā sadaļā norādīt pases turētāja uzvārda oriģinālformu un ka saskaņā ar noteikumu Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos 6.pantu šī rakstība ir juridiski identa atveidotajai rakstībai. Papildu noteikumi Nr.245, kuri stājās spēkā 2002.gada 1. jūlijā, jūtami samazināja attālumu starp abām formām. Tādējādi uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta 4. lappusē, kas seko tūlīt aiz galvenās lapas; tas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt uzvārda abas formas un būt pārliecinātam par to pilnīgu identumu. Tiesa nesaskata iemeslus tam, lai iesniedzēja rīkotos atbilstoši minēto noteikumu 15.pantam un iegūtu jaunu pasi, kas atbilst šī panta prasībām. Turklāt nav izslēgts, ka dažos gadījumos tas var radīt problēmas attiecībā uz tiesību izmantošanu Konvencijas izpratnē. Šī iemesla dēļ valsts iestādēm ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šo jomu (skat., mutatis mutandis, 1998.gada 30. jūlija spriedumu lietā Sheffield et Horsham c. Royaume-Uni (Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti), Recueil 1998-V, 2029. lpp., 60.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Christine Goodwin c. Royaume-Uni (Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti), Nr.28957/95, 74. – 75.punkts, CEDH 2002-VI), lai attiecīgā gadījumā pieņemtu atbilstošus pasākumus.

Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam ir noraidāms kā acīmredzami nepamatots.  

B. Sūdzība par Konvencijas 13.pantu

Iesniedzēja sūdzas par to, ka viņa nav saņēmusi efektīvu tiesisko aizsardzību, lai aizsargātu savas tiesības uz privāto dzīvi. Šajā sakarā viņa atsaucas uz Konvencijas 13.pantu, kas lasāms šādi:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus.”

Valdība atgādina, ka 13.pants neiekļauj prasību pēc tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru valsts iestādē var apstrīdēt līgumslēdzējvalsts likumus kā tādus kā pretrunīgus Konvencijai. Tā kā iesniedzējas apstrīdētais pasākums izriet tieši no likuma un vairākiem noteikumiem, jāsecina, ka šī sūdzība nav savienojama ratione materiae ar Konvencijas noteikumiem.

Iesniedzēja nav atsevišķi sniegusi apsvērumus par šo jautājumu.

Tiesa konstatē, ka iesniedzēja ir izmantojusi tiesību aizsardzības līdzekli visās Latvijas tiesu instancēs, kuras ir efektīvi izskatījušas viņas sūdzību un izvērtējušas viņas argumentus un pamatus. Bez tam Tiesa konstatē, ka valsts tiesu pieņemtie nolēmumi lietā ir plaši motivēti kā no faktu, tā tiesību viedokļa. Tādējādi Tiesa nav atklājusi nekādu šķietamu Konvencijas procesuālo garantiju pārkāpumu.

Tādējādi atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam šī sūdzība ir arī noraidāma kā acīmredzami nepamatota.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi 

atzīst iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai.

[paraksts]	[paraksts]
Michael O’Boyle	Nicolas Bratza
Sekretārs	Priekšsēdētājs

 

LR Ārlietu ministrijas tulkojums