Piezīmes uz diplomātijas jaunākās hronikas malām

Igaunijas Republikas prezidents Arnolds Rītels, Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus kopā Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Baltijas valstu atšķirīgos lēmumus par piedalīšanos 9.maija pasākumos Maskavā komentē Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks

Kā būtu ar citu Latvijas lēmumu?

– Joprojām ārvalstīs, īpaši Krievijā, milzīga uzmanība pievērsta Latvijas Valsts prezidentes lēmumam piedalīties un Igaunijas un Lietuvas prezidentu lēmumam nepiedalīties 9.maija pasākumos Maskavā. Netrūkst komentāru, analīžu, arī baumu un pat politisku spekulāciju. Kaut, formāli vērtējot, it kā nekas sevišķs nav noticis: Krievijas Federācijas prezidents katras valsts prezidentu ielūdza individuāli. Tātad tā bija Vairas Vīķes-Freibergas, Arnolda Rītela un Valda Adamkus suverēna izvēle, ko mūsu prezidente izdarīja jau 12.janvārī, bet Lietuvas un Igaunijas prezidenti pēc nepilniem diviem mēnešiem. Taču trīs prezidentu atšķirīgie lēmumi izvirzījuši virkni jautājumu, kas prasa “salikt punktus uz i”. Vispirms – vai pasaule par šo Baltijas valstu attieksmi tik daudz rakstītu, ja arī mūsu prezidente būtu pieņēmusi lēmumu nebraukt?

– Es domāju, ar to mēs būtu parādījuši, ka, neraugoties uz savu dalību ES un NATO, esam provinciāla valsts. Ar tādu lēmumu un tādām darbībām, ko mūsu Valsts prezidente un mūsu ārlietu resors ir veikuši pēdējos mēnešos, mēs parādām, ka Latvija ir, kaut augumā maza, bet Eiropas līmeņa spēlētāja.
Krievija, aicinot mūs piedalīties 9.maija pasākumos Maskavā, droši vien domāja, ka mēs pieņemsim kādu citu lēmumu. Varbūt arī mūsu kaimiņvalsts tādējādi gribēja notušēt vēsturiskās interpretācijas problēmas un Padomju Savienības nodarītās pārestības Baltijas valstīm. Taču tas nav izdevies. Izveidojās situācija, kad mēs esam iniciatori diskusijai par vēsturi un mums ir simtprocentīgs Eiropas Savienības (ES) atbalsts. Mēs esam aktualizējuši Baltijas vēstures jautājumu un ceram arī turpmāk uzturēt kritisku, bet tajā pašā laikā nākotnē vērstu pozitīvu dialogu ar Krieviju. Arī par vēstures jautājumiem. Lai Krievija atzītu PSRS noziedzīgo darbību pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara laikā. Jo tā bija noziedzīga darbība. Bet tajā pašā laikā Krievija, protams, par to nav tieši atbildīga. Līdz ar to, es domāju, tas pirmām kārtām ir morālas dabas jautājums.

Vai pienācis Baltijas vienības gals?

– Joprojām bieži, arī Latvijā, izskan jautājums, kāpēc visi trīs Baltijas valstu prezidenti nepieņēma kopīgu lēmumu un vai tas nenozīmējot Baltijas valstu vienības galu. Latvijas Valsts prezidente jau savā 12.janvāra preses konferencē pateica ļoti tieši un nepārprotami – ka trīs joprojām draudzīgās Baltijas valstis tomēr nav “Siāmas trīnīši”.

– Protams, no ideālistiska viedokļa būtu skaisti, ja mēs bieži varētu nākt klajā ar kopīgiem paziņojumiem vienā laikā. Sevišķi starp Baltijas valstīm, kam bijusi kopīga vēsture un ir kopīgas problēmas. Bet Baltijas valstu sadarbība jāvērtē uz vispārējā ES valstu sadarbības fona. Un tā joprojām ir labāka nekā vidusmēra sadarbība starp citām ES dalībvalstīm. Mēs koordinējam daudzus jautājumus. Un nevajadzētu krist panikā, ja laiku pa laikam, izdiskutējot kādu jautājumu, mēs nenonākam vienlaikus pie viena un tā paša lēmuma. Jo mēs taču, neraugoties uz labo sadarbību, tomēr esam suverēnas valstis un mūsu iespējas veidot alianses un koalīcijas ir daudz plašākas. Nevis no 1 līdz 3, bet no 1 līdz 25, un tās ir jāizmanto. Es šeit neredzu traģēdiju. Neredzu pat lielu problēmu. Es domāju, mums arī pārāk nevajadzētu uzsvērt šo atšķirīgo lēmumu. Jā, taktika atšķīrās, bet mērķis paliek. Jautājums ir, kā labāk panākt šo mūsu mērķi – vēsturiskās netaisnības atzīšanu. Man šķiet, ka Latvijas piedāvātais ceļš ir progresīvāks un vairāk atbilstošs 21.gadsimta Eiropas valstij. Bet tajā pašā laikā es negribu kritizēt kaimiņvalstu viedokli. Jo, kā ikvienu lēmumu, arī šo noteica ne vien ārpolitiski, bet arī iekšpolitiski faktori, un katrs politiķis dzīvo reālajā politiskajā vidē.

Vai pirmais atšķirīgais lēmums?

– Sekojot kaislībām ap 9.maija pasākumu un Baltijas valstu atšķirīgajiem lēmumiem, jādomā, cik ilga ir mūsu vēsturiskā atmiņa. Kopš neatkarības atjaunošanas mēs Baltijas valstīs taču esam jau pieredzējuši veselu virkni politisku situāciju, kad mūsu kaimiņvalstis izdarīja “sologājienus”: 1993.gadā Lietuva pēkšņi paziņoja, ka ir jau vienojusies ar Krieviju par bijušā PSRS karaspēka izvešanu. Savukārt Igaunijas puse savā laikā deklarēja, ka ir vairāk Ziemeļu, nevis Baltijas valsts. Lietuva laikā, kad visas trīs Baltijas valstis vēl bija tikai ceļā uz NATO, pieķērās tēzei, ka sākumā varētu iestāties tikai viena valsts – tas sasaucās ar Zbigņeva Bžezinska tēzi, kas tobrīd varēja būt bīstami Baltijas valstu kopīgajai ārpolitiskajai stratēģijai.

– Jā! Bet, runājot par Latvijas Valsts prezidentes 12.janvāra lēmumu, var teikt, ka tas nu nekādi nenāk par ļaunu ne Lietuvai, ne Igaunijai. Tieši otrādi – tas palīdzēs aizstāvēt mūsu kopīgās intereses. Bet, ja, atskatoties vēsturē, mēs redzam, ka ne reizi vien Baltijas valstīm bijuši atšķirīgi lēmumi, tad tā tomēr bijusi normāla parādība. Jo mēs tomēr esam atšķirīgi un mūsu valstis funkcionē kā autonomi organismi. Tādēļ jārēķinās, ka mums, neraugoties uz labo sadarbību, būs arī atšķirīgi lēmumi.

– Un var jau politiķi un diplomāti censties, bet uzņēmēji attiecīgā mirklī var izraisīt “reņģu”, “cukura” vai vēl kādu karu – jo mēs taču esam arī tirdzniecības konkurenti.

– Jā, bet tā ir veselīga spriedze starp kaimiņvalstīm. Mēs, ārlietu ministri, esam gatavi darīt visu, lai mūsu valstu attiecības kļūtu, protams, labākas, bet tās nevar būt bez vitalitātes un laiku pa laikam bez zināma saspringuma. Tā ir bijis, un tā būs. Bet atšķirība starp labu un sliktu kaimiņu ir tā, ka mēs varam ļoti vienkārši – pārrunu ceļā – visus saspīlējumus atrisināt.

Vai runāsim arī kaimiņvalstu vārdā?

– Vai jūs piekrītat tam, ka Latvijas Valsts prezidentes izvēlētais aktīvas politikas ceļš atviegloja arī Lietuvas un Igaunijas prezidentu izvēli? Jo viņi droši zināja – pasaule vairs neaizmirsīs Baltijas valstu likteni.

– Es jau iepriekš to zināmā mērā apliecināju. Es domāju, mūsu ārpolitiskā pozīcija patiesībā ir izdarījusi lielu pakalpojumu mērķim popularizēt mūsu vēstures melnās, aizmirstās lappuses, lai visas ES un NATO dalībvalstis zinātu, ka šeit daži aspekti bija citādi nekā citur Eiropā. Kad viņi pagājušā gadsimta 50.– 60.gados varēja izmantot savu brīvību un attīstīt ekonomiku, mēs bijām okupēta valsts un arī ekonomikā nevarējām izdarīt to, ko varēja brīvās valstis. Par to līdz šim daudzi neaizdomājās. Tagad, pateicoties tieši šādam mūsu prezidentes lēmumam, patiesība par Baltijas valstu neseno situāciju izskan plaši. Mēs arī Maskavā nebūsim vieni, bet kopā ar citu ES dalībvalstu līderiem. Mēs piedalīsimies 9.maija pasākumos, bet tajā pašā laikā atgādinām šā Latvijas lēmuma patieso svaru.

– Vai varam pieņemt, ka Igaunija un Lietuva, izlemjot nepiedalīties 9.maija pasākumos, it kā ir deleģējušas mūsu valsti pārstāvēt Maskavā arī viņu viedokli?

– Igaunijas un Lietuvas pozīcija 9.maijā Maskavā būs pilnībā pārstāvēta. To mēs garantējam. Jo konceptuāli taču mums nav nekādu pretrunu.

Kā iekļaujamies pasaules politikā?

– Joprojām daudz komentāru, analīžu un prognožu ir arī ASV prezidenta Džordža Buša nesenās Eiropas vizīšu sērijas un drīzās Latvijas vizītes sakarā. Protams, Buša attieksme nevarēja neiespaidot arī Krievijas prezidenta pozīciju, un tās maiņa bija īpaši jūtama pēc Buša un Putina sarunas Bratislavā. Bet vai ASV prezidenta vizīte arī tuvināja Eiropas Savienību vienotas ārpolitikas izstrādei?

– Šeit vēl ilgs ceļš ejams. Tas, protams, ir visu mūsu kopējais mērķis – mēģināt veidot vienotu ārpolitiku. Bet, kamēr būs atsevišķas ambīcijas uz citu valstu rēķina, šis mērķis nevainagosies panākumiem. Vienotā ārpolitika un Buša vizīte? Es domāju, drīzāk Buša vizīte apliecināja, ka Eiropā ir ļoti daudz valstu un politiķu, kas grib labu sadarbību ar ASV. Bija valstis, kas to pauda atklāti. Bija valstis, kas mazāk atklāti. Bet mērķis tomēr ir vienojošs. Mēs esam vienā demokrātisko valstu grupā, kaut arī mūs šķir okeāns. Un lielā atšķirība ir nevis starp ASV un Eiropu, bet gan starp Ameriku un Eiropu, no vienas puses, un pārējām valstīm, kas mums nav pievienojušās, no otras. Nebūt ne visas atšķirības starp ES un ASV ir nogludinātas, bet, manuprāt, šī vizīte tomēr bija papildu panākums.

– Kā šajā kontekstā izskatās Latvija, viena no desmit jaunajām ES dalībvalstīm? Viena no mazākajām un tamlīdzīgi – bet tieši Latvija 2003.gadā izdarīja drošu izvēli un, neraugoties uz viedokļu atšķirību starp dažām ietekmīgām Rietumeiropas valstīm un ASV, nostājās Amerikas pusē. Tobrīd tas nebija viennozīmīgi, jo mēs bijām vēl tikai ceļā uz ES un arī uz NATO.

– Es teiktu, ka mēs toreiz nostājāmies pirmām kārtām Latvijas pusē. Jo mūsu ārpolitiskā pozīcija balstīta gan vērtībās, gan stingrā reālpolitiskā analīzē. Bet reālpolitiskā analīze un vērtības mums liek būt tur, kur mēs esam attiecībās ar ASV, attiecībās ar citām ES dalībvalstīm un attiecībās ar pārējo pasauli. Tā ka mums sev nav ko pārmest. Mēs esam izdarījuši visu, ko vajag. Es domāju, Latvija ir arī viena no tām ES valstīm, kas laiku pa laikam Briselē var atgādināt citiem kolēģiem: jāpārvērš darbos tas, ko mēs rakstām ES konstitūcijā un citur. Man bieži ir iespaids – lai arī mēs sakām, ka ES balstīta vērtību bāzē, reālie lēmumi tiek pieņemti citu iemeslu dēļ. Jautājums ir, kādā veidā šos citus iemeslus labāk saskaņot ar vērtībām, kas liek mums būt kopā. Tā ir Latvijas misija Eiropas Savienībā un arī Latvijas misija, veidojot labākas attiecības starp Eiropas Savienību un ASV.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv