Varam ražot gan rietumiem, gan austrumiem

Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Plašsaziņas līdzekļos vairākkārt paustas bažas par Latvijas tekstilrūpniecības nākotni. Prognozē, ka Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) pērnā gada 31.decembrī veiktā kvotu sistēmas atcelšana tekstilizstrādājumiem var novest pie ievērojama darbavietu sarukuma nozarē. Ir pamats arī raizēm par ārvalstu investoru aiziešanu no Latvijas, jo pieaugs ražošanas izmaksas.
Par attīstības tendencēm un iespējamiem problēmu risinājumiem pastāstīt lūdzām Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidentu Gunti Strazdu.

– Kvotu sistēma ir atcelta, vai jūtamas vērā ņemamas izmaiņas?

– Tirgū izmaiņas tik strauji nenotiek. Vispirms Ķīnai būtu jāpalielina ražošanas apjomi, un kādām pārmaiņām vajadzētu būt arī Latvijā. Jāņem arī vērā, ka lielai daļai uzņēmumu līgumi ir noslēgti uz ilgāku laiku. Taču var prognozēt, ka pēc diviem trim gadiem, bet varbūt pat drīzāk, ietekme būs jūtama. Analizējot Latvijas tirgū pērnā gada tekstilpreču piedāvājumu, jākonstatē, ka vairāk nekā pusei šo preču izcelsme ir Ķīna. Apaviem šis rādītājs ir trīs ceturtdaļas! Mēs varam redzēt, piemēram, sieviešu veļas komplektus, kuru vairumtirdzniecības cena ir 4–5 santīmi par pāri. Šāda cena nespēj nosegt pat izejvielu izmaksas, nemaz nerunājot par citām izmaksām. Arī Ķīnas apaviem vidējā cena ir 1, 30 latu par pāri.
Pasaulē, arī Latvijā, šajā nozarē nodarbināts ļoti daudz cilvēku – mūsu valstī apmēram divi procenti no visiem nodarbinātajiem. Kas notiks, ja liela daļa zaudēs darbu? Daudziem pārkvalificēties vairs nebūs iespējams. Ja cilvēkam ir 50 gadu un viss mūžs nostrādāts tekstilrūpniecībā, jaunu specialitāti viņš ne varēs, ne gribēs apgūt un arī darbu atrast neizdosies. Es runāju tieši par strādniekiem, jo inženiertehniskie darbinieki darbu atradīs. Šobrīd Latvijā nozarē strādā 24 000 cilvēku. Ja viņi visi zaudēs darbu, valstij tas ik gadu izmaksās 150–180 miljonus eiru, kas būs jāizdod pabalstiem.

Uzņēmējs nav krāpnieks

– Ko darīt?

– Kā paraugs varētu kalpot, piemēram, Itālija. Šīs valsts valdība saviem uzņēmumiem izrāda pretimnākšanu nodokļu politikā. It īpaši tā attiecināta uz mazajiem uzņēmumiem, un orientēta uz reģionu attīstību. Jāizlemj arī mūsu valdībai – vai izdevīgāk atbalstīt jaunu darbavietu veidošanu reģionos, vai maksāt bezdarba pabalstus. Ir pilsētas, kuras lielā mērā balstītas uz tekstilrūpniecību, piemēram, Ogre. Ja visi tur strādājošie zaudēs darbu, Rīga to viņiem nespēs piedāvāt. Kas notiks pilsētā? Kā tas ietekmēs jauniešus, kāda būs kriminogēnā situācija? Galu galā, runājot par tekstilizstrādājumiem – vai pirksim tikai to, ko piedāvā mūsu tirgus? Vai visi ģērbsimies kā Ķīnā, aizmirstot par jebkādu nacionālo identitāti? Izeja ir tikai viena – jāražo ne vairs masu produkcija, bet nelielas preču partijas, vajadzīga specializācija. Mēs nekad nepārspēsim Ķīnu, piemēram, T kreklu ražošanā. Kokvilna Ķīnā ir lēta, kreklus var ražot milzīgos daudzumos un tirgot par pašizmaksu. Bet linu tur nav! Šī kultūra tiek audzēta ļoti nedaudzos reģionos, un mums būtu jāizmanto sava piederība šiem reģioniem. Vai izdevīgāk ir gandrīz miljonu hektāru turēt neapsētu, vai arī izmantot šo zemi linu audzēšanai?
Diemžēl Latvijā uzņēmējdarbība netiek īsti atbalstīta, tikai pēdējos divos trijos gados attieksme ir mainījusies. Ja uzņēmumam viens rēķins no daudziem simtiem nav pareizi noformēts, uzņēmumu tūlīt soda. Atskaiti nododu dienu par vēlu – soda nauda. Tas, ka esmu bijis komandējumā vai uzņēmuma grāmatvede slimo, nevienu neinteresē. Savukārt tos, kuri darbojas nelegāli un nemaksā nodokļus, neviens neaiztiek, jo nevar likumpārkāpumu pierādīt. Uz biznesa cilvēku mūsu valstī raugās kā uz potenciālu noziedznieku, uzskatot, ka viņš noteikti vēlas apkrāpt valsti.
Latvijā tekstilrūpniecībā oficiāli darbojas 631 uzņēmums. Situāciju nosaka 104–105 uzņēmumi. 75 uzņēmumiem gada apgrozījums līdzinās nullei. Ir uzņēmumi, kuros nav neviena strādājošā, bet citos ir pa vienam darbiniekam. Labi, ja šis viens darbinieks saņem oficiālu atalgojumu un par viņu tiek maksāti nodokļi. Bet uzsākt uzņēmējdarbību ir grūti, tūlīt ir dažādi maksājumi.

Reģionu priekšrocība – zemākas izmaksas

– Ko varētu mainīt valsts līmenī pieņemtie tautsaimniecības attīstības dokumenti un nostādnes?

– Būtu jādomā par reģioniem, it īpaši – kā novērst Latgales iedzīvotāju degradāciju. Tur liela daļa iedzīvotāju ir pilnīgi nodzērušies, un tā ir problēma, kas būs jārisina ne vien nākamo 10–15, bet varbūt pat 50 gadu laikā – ja šiem cilvēkiem dzims defektīva nākamā paaudze. Nav normāli, ja ir rajoni, kuros bezdarba līmenis tuvojas 30 procentiem. Tur būtu jāatbalsta jebkāda veida uzņēmējdarbība, kaut vai par vienu latu pārdodot vecās, vēl neprivatizētās ražotņu telpas. Vācijā deviņdesmitajos gados, veicot Austrumvācijas uzņēmumu privatizāciju, daudzus uzņēmumus varēja iegādāties par vienu marku. Taču privatizētājam tika izvirzīti noteikumi – jānodarbina noteikts cilvēku skaits, jāveic noteikta apjoma investīcijas. Un, ja prasības netika izpildītas, valsts varēja uzņēmumu atņemt un nodot to citās rokās, turklāt neatmaksājot jau veiktās investīcijas.
Piemēram, Valmierā ir ražošana, tiek veiktas investīcijas. 75 procentus no visām ārvalstu investīcijām veicis viens Vācijas uzņēmums! Bet mēs tam neesam izrādījuši nekādu pretimnākšanu. Kad būs laiks nākamajām investīcijām, uzņēmuma īpašnieki var sākt domāt – vai ir vērts. Visur šāda apjoma investori saņem nodokļu atlaides, bet, ja to nav, viņi var samazināt strādājošo skaitu. Uzņēmējam vissvarīgākā ir pievienotā vērtība, un tekstilrūpniecības pasaules prakse rāda: ja 30–34 procentus no produkta pašizmaksas veido pievienotā vērtība, uzņēmums ir uz pareiza ceļa. Tad ir jautājums, kā šo vērtību sadalīt. Parasti to dala divās daļās: vienu veido atalgojums un nodokļi, otru – peļņa un nodokļi. Un šīm daļām jābūt līdzīgām. Taču daudzos uzņēmumos, piemēram, Latgalē, 95 procentus no pievienotās vērtības izlieto algās. Ja peļņai atliek 5 procenti, tas nozīmē, ka uzņēmumam nav investīciju un attīstības iespēju, tas “apēd” savu nākotni.

– Vai reģionos uzņēmumiem ir attīstības iespējas?

– Protams, ir arī uzņēmīgi ļaudis. Piektdien došos uz jaunas ražotnes atklāšanu Alūksnē, tas ir apsveicami. Mēs atbalstām ražotņu pārvietošanu uz reģioniem, bet daudz ir atkarīgs no pašvaldībām. Piemēram, Talsu pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus ir atsaucīgs un pretimnākošs. Viņš apzinās bezdarba problēmu un palīdz uzņēmējiem gan radīt darbavietas, gan pat atrast darbiniekus. Bet dažos citos reģionos nekādu pretimnākšanu nejūtam. Un, ja uzņēmums ir jauns un nozarē pilnīgi nepazīstams, ir ļoti grūti uzsākt darbu. Saprotu arī pašvaldību vadītājus, viņi domā: vai tas nebūs kārtējais blēdis? Viņi jau ir cietuši, piemēram, Rēzeknē ārvalstu uzņēmums atklāja ražotni, bet, kad izdevīgāk kļuva strādāt austrumos, pārcēla ražošanu uz turieni. Palika nenomaksāti nodokļi un citas problēmas, ar kurām jātiek galā valstij un pašvaldībai.
Reti uzņēmumi spēj investēt attīstībā. Tās ir firmas, kas dibinātas jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē, spējušas izdzīvot un beidzot guvušas iespēju ieguldīt nākotnē. To atļauj arī peļņas līmenis, kas ir augstāks algu dēļ – reģionos tās ir zemākas. Šobrīd Rīgā darbojas jau mazāk nekā puse tekstilrūpniecības ražotņu, pārējās atrodas Valmierā, Ogrē, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Daugavpilī, Aucē, Talsos, Kuldīgā, Saldū un citur. Jau pirms vairākiem gadiem, kad pie mums vērsās uzņēmēji, kas vēlējās celt rūpnīcas, uzreiz teicām: tikai ne Rīgā! Rīgā visas izmaksas ir augstākas, bet reģionos jānodrošina nodarbinātība. Tas arī sniedz attīstības iespējas nozarei.

Jāatrod sava “niša”

– Kur mūsu uzņēmumiem rast produkcijas realizācijas tirgu?

– Viss atkarīgs no tā, ko ražojam un kam ražojam. Piemēram, Vācijā jaunatne pieprasa vienas sezonas preces, kuras pēc trīs četru mēnešu valkāšanas tiek izmestas. Šīm precēm ir relatīvi zemas cenas un atbilstoša kvalitāte. Bet ir arī cilvēki, kuri vēlas iegādāties ļoti labas kvalitātes apģērbu. Tāds tiek ražots, turklāt arī Vācijā, taču ir dārgs. Savukārt mūsu valstī var nopirkt gandrīz tikai Ķīnas ražojumus vai arī ārkārtīgi dārgas preces, vai arī tā dēvēto second hand. Latvijas uzņēmumi varētu ražot gan Rietumu tirgiem, gan mūsu iedzīvotājiem, turklāt arī ne tik turīgiem. Latvijas eksporta preču cenas nav daudz augstākas par importēto preču cenām, diemžēl produkciju sadārdzina, piemēram, tirgotāju attieksme. Ar ārvalstu uzņēmumiem jānorēķinās uzreiz, bet mūsu ražotāji maksu saņem pēc 90 dienām.
Jārēķinās ar Krievijas tirgu – tie ir 150 miljoni iedzīvotāju. Mēs viņus pazīstam, mēs zinām, kādas preces un kādu kvalitāti viņi vēlas. Šobrīd, runājot par eksportu uz Krieviju, esam sasnieguši tikai 1998.gada līmeni. Jāuzsver, ka Krievijas krīzes dēļ neviens tekstilrūpniecības uzņēmums nebankrotēja. Agrāk bija pierasts, ka Krievijas tirgum var piedāvāt zemākas kvalitātes preci – sak, gan jau paņems. Tekstilrūpniecība šo koncepciju mainīja jau 1994.gadā, tāpēc bija iespējams pēc krīzes nerealizēto produkciju kaut vai par pašizmaksas cenu pārdot Rietumos. Tagad tirdzniecība ar Krieviju atkal attīstās, mūsu produkcija ir pieprasīta. Turienes tirgotājus un patērētājus apmierina cenu līmenis un produkcijas kvalitāte, viņi ir sapratuši, ka tā ir augstāka nekā vairumam Ķīnas ražojumu.
Standartprodukcijas ražošanas izmaksas Ķīnā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā vienmēr būs zemākas. Tāpēc mūsu uzņēmumiem jāveido oriģināls dizains, nelielā apjomā jāražo produkcija, kurai būs stabils noiets – piemēram, liela izmēra veļa, mednieku apģērbi, ārstu virsvalki. Tās ir preces, kuras ražo nedaudzi uzņēmumi. Vairākas Latvijas firmas šādas šauras tirgus “nišas” jau ir atradušas un tajās sekmīgi darbojas.
Ir arī naivi cerēt, ka Rietumu tirgos varēsim iet ar saviem zīmoliem – tas ir pārāk dārgi. Visi pazīst “Triumph” vai “Boss” zīmolu un kvalitāti, bet nepazīstama uzņēmuma ražojumus neviens nepirks. Tātad nepieciešams, pirmkārt, piedāvāt augstu kvalitāti, otrkārt, prasīt zemāku cenu nekā konkurentiem un, treškārt, uzturēt zīmolu, to nepārtraukti reklamējot. Mūsu uzņēmumiem tas neatmaksājas.

– Vai Latvijā strādājošajiem ārvalstu uzņēmumiem savas ražotnes drīzumā nenāksies pārcelt uz valstīm, kurās ir zemākas ražošanas izmaksas?

– Ja Rietumu uzņēmēji paši to darīs, viņiem var būt diezgan lielas problēmas – kaut vai tāpēc, ka nav pazīstama turienes cilvēku mentalitāte. Mēs to pazīstam un ar šiem cilvēkiem protam strādāt. Tāpēc mums pašiem jāražo tur, kur ir zemākas izmaksas. Un Austrumos tās vēl ilgi būs zemākas! Tāpēc uzņēmējiem jāizlemj – vai viņi vēlas uzņēmumu tālāk attīstīt, daļu ražošanas pārceļot, piemēram, uz Baltkrieviju. Mūsu ražotāji var strādāt kā ārvalstu pasūtītāju apakšuzņēmēji un ražot arī Austrumu tirgum.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv