Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas radio vakar, 11. septembrī

Intervija ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu Latvijas radio 11.septembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnāliste Judīte Čunka.

— Mēs Latvijā vēlamies sabiedrību, kur visi jūtas līdztiesīgi. Katru otro pirmdienu šajā laikā mūsu studijā viesojas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien, prezidentes kundze!

V.Vīķe–Freiberga: — Labdien!

— Jums nupat bija saruna ar Ķīnas Tautas Republikas parlamenta vadītāju Ļi Penu. Kādus saimnieciskos, politiskos un kultūras sadarbības jautājumus jūs pārrunājāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Mūsu saruna bija ļoti draudzīga un, man šķiet, arī ļoti sekmīga. Ļi Pena kungs pateicās par viesmīlību, ko viņš Latvijā bija saņēmis, un apliecināja Ķīnas atbalstu Latvijas vispārējiem starptautiskajiem centieniem. Mums ir laba sadarbība Apvienoto Nāciju līmenī, Ķīna skaidri pauda savu atbalstu Latvijas vēlmei iestāties Eiropas Savienībā, Ļi Pena kungs arī apliecināja, ka Ķīna pilnībā respektē jebkuras valsts tiesības izvēlēties aizsardzības alianses tādas, kādas tā pati vēlas. Mums tas ir ļoti būtisks, principiāls politiskais atbalsts mūsu vēlmei kļūt par NATO alianses dalībvalsti.

— Pagājušajā nedēļā ANO Tūkstošgades apspriedē Ņujorkā vairāk nekā 150 valstu vadītāji, tostarp bijāt arī jūs, pieņēma tā saukto Tūkstošgades deklarāciju, kurā pausta apņemšanās pasaulē samazināt nabadzību, apkarot AIDS, ierobežot militāros konfliktus un veicināt bērnu izglītošanos. Mērķi ir izvirzīti, bet vai tika runāts par veidiem, kā panākt šo uzdevumu izpildi un kur ņemt finansējumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Svarīgi, protams, ir vienoties par mērķiem, un tā nebūt nav tik vienkārša lieta — 159 valstīm panākt šo vienoto formulējumu. Līdzekļi ir, protams, nākošais solis, par reformām, kas nepieciešamas Apvienoto Nāciju struktūrās, runāja daudz, arī es savā runā pievērsos šim jautājumam. Es domāju, tas ir vispār atzīts, ka ir jāuzlabo Apvienoto Nāciju dažādās struktūras, it īpaši kas attiecas uz miera uzturēšanu, un ir nopietni jādomā par tās plaisas samazināšanu, kas attālina attīstītās valstis no neattīstītām, nabadzības problēmas pasaulē, katastrofālās situācijas, kur mirst badā miljoniem cilvēku un kur miljoniem bērnu negūst izglītību vai tiek nodarbināti smagos darbos, vai iesaistīti prostitūcijā un tā tālāk.

— Ja mēs šo deklarāciju attiecinām uz Latviju, ar ko vajadzētu sākt Latvijā un ko mēs varam darīt, ņemot vērā mūsu mazo budžetu?

V.Vīķe–Freiberga: — Mūsu budžets nav attaisnojums nesakārtot pašas svarīgākās lietas, kas ir sakārtojamas, tas ir prioritāšu jautājums. Katrā ziņā Apvienotajās Nācijās mūsu situācija ir pavisam normāla un adekvāta, mēs pildām savus pienākumus, un Latvija pat ir piedāvājusi savu iespēju robežās, vismaz simboliski, paaugstināt savus maksājumus gan ANO miera uzturēšanas programmām, gan arī cilvēktiesību programmām. Tie ir simboliski žesti, kas liecina par to, ka mēs neesam vienmēr tikai lūdzēja valsts, ka mēs jau esam savā attīstībā tomēr arī pietiekami progresējuši, ka konkrētā brīdī varam arī savu iespēju robežās, protams, kaut ko sniegt kopējā mērķa īstenošanai.

— Un vēl par ANO apspriedi. Jūsu kolēģis Lietuvas prezidents Valds Adamkus Ņujorkā izvirzīja jautājumu par kompensācijām totalitāro režīmu upuriem, viņš mudināja arī starptautisko sabiedrību palīdzēt Viduseiropas un Austrumeiropas reģionam pārvarēt postkomunisma perioda problēmas. Kāds ir Latvijas viedoklis par šādām kompensācijām?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, Latvija katrā ziņā ir ļoti nopietni pievērsusies jautājumam par savas pagātnes apzināšanu, kā viens piemērs tam ir vēsturnieku komisija, kam atkal drīzumā būs sēde un kas sastāv no starptautiskiem ekspertiem. Mums būtu vēl daudz kas darāms, lai mēs pilnībā varētu apzināt visas tās sekas, kas Latvijai ir bijušas jāpārcieš no divām okupācijām, un jautājums par kompensācijām tad var pacelties tikai brīdī, kad mums ir precīzi zināms un aprēķināts un izvērtēts tas ļaunums, kas ir izdarīts. Tā ka tas tikai apstiprina, ka tiešām visām šīm valstīm, kas cietušas no komunisma jūga, ir dažāda veida sekas, tagad vajadzētu precīzi formulēt, kādas tās ir, un pēc tam vēl atlikušās paliekas novērst, tur būtu precīzi jādefinē, kādā veidā un kurā līmenī. Viens jautājums ir par individuāliem prasījumiem, tā kā tas ir noticis pret Vāciju, kur, ja ļaudis ir bijuši, piemēram, spaidu darbos un izsūtīti, tad viņiem būtu iespējams, es domāju, ar kolektīvām prasībām, bet tīri individuālā līmenī prasīt kompensāciju par viņiem izdarīto ļaunumu. Tāpat dažādos citos jautājumos. Tas ir ļoti plašs jautājums, kur būtu jārīkojas konsekventi un galvenokārt jāiegulda līdzekļi, lai mēs varētu dokumentēt to ļaunumu, kas ir padarīts.

— Pēdējā laikā uzmanības lokā ir nonākuši vairāki ekonomiska rakstura strīdi, piemēram, jautājums par sanatorijas "Ķemeri" privatizācijas līguma laušanu, "Tilts Communication" griešanās starptautiskajā tiesā, strīds starp "Latvijas dzelzceļu" un degvielas kompāniju "Statoil" un "Neste". Vai šie konflikti nevarētu vājināt ārvalstu investoru interesi par Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Jūsu citētajos gadījumos mazliet ir nianses tajos principiālajos jautājumos, ko viņi paceļ. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, — katrā ziņā Latvija vēlas pasaulei apliecināt — un es to arī vienmēr daru kā Latvijas prezidente —, ka mūsu vispārējā politika ir draudzīga, atvērta vide ārvalstu investoram, ka mūsu vēlme ir kļūt par saimnieciski attīstītu valsti, par tādu valsti, kas ir pakļauta brīvā tirgus principiem un brīvās konkurences principiem. Tie ir pamatprincipi, tās ir pamatnostādnes mūsu vispārējā politikā. Mūsu interesēs ir gādāt par to, lai Latvijai starptautiskā arēnā būtu laba slava kā tādai vietai, kur ļaudis, kas šeit grib darboties, lielas vai mazas firmas vai individuāli investori, ienākot justos, ka šiem principiem mēs arī sekojam. Mums tātad jādara viss, lai tajos gadījumos, kur rodas sarežģījumi, kur ir varbūt radušās šaubas par to, cik draudzīga mūsu vide ir, lūk, piemēram, ārzemju investoriem, mūsu attiecīgās iestādes tiešām pieliktu vislielākās pūles, lai šīs situācijas pēc iespējas ātri atrisinātu, jo kapitālisma sistēmā uzticība, redziet, ir tikpat svarīga kā naudas līdzekļi. Investors ar savu naudu riskē, un viņš, protams, vēlas riskēt pēc iespējas mazāk, tātad, ja viņš domā par kaut kādu ieguldījumu, par saimniecisko rosību, viņš vēlas to darīt tādā vidē, kur viņš var būt drošs, ka visi tie parastie principi, ko viņš sagaida, arī tiks respektēti.

— Un Latvijas valstij par savu tēlu būtu jārūpējas arī acīmredzot tiesu jomā, jo Valsts cilvēktiesību biroja dati liecina, ka iedzīvotāji pagājušajā mēnesī visvairāk ir sūdzējušies par tiesībām uz sociālo drošību un taisnīgu tiesu. Latvija ir izjutusi arī, teiksim tā, nosacītu starptautisku spiedienu zināmā mērā "Bankas Baltija" lietā. Un acīmredzot mums arī tiesu sfērā ir daudz darāmā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tiesu sfērā tik tiešām situācija ir, manā uztverē, diezgan nopietna. "Bankas Baltija" gadījumā jautājums ir par laika termiņiem, par to, cik ilgi paiet laiks, līdz vispār cilvēks nonāk tiesas priekšā, arī par to, cik ilgi tiesas process ievelkas. Prezidenta kancelejā mēs saņemam ļoti daudz vēstuļu, kurās cilvēki sūdzas par dažādiem aspektiem, apžēlošanas dienestā 1999.gadā izskatītas 845 vēstules, kas ir krietni vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tāpat dažādos citos jautājumos mums ir gara rinda sūdzību, kas, starp citu, liecina, ka mums tiešām būtu ļoti nepieciešama ombudsmeņa iestāde, kas lielu daļu no šiem jautājumiem varētu paņemt savā gādībā, lai cilvēkiem varētu atbildēt uz viņu sūdzībām. Man personīgi tiešām raizes dara apstāklis, ka ļoti bieži mūsu tiesu spriedumi šķiet nesamērīgi dažādu noziegumu starpā. Man nesen nācās izskatīt apžēlošanas lūgumu no cilvēka, kas bija dzērumā kādam autobusa piestātnē uzbrucis, atņēmis vienu latu un par to saņēmis sešu gadu cietumsodu kā bīstams recidīvists, jo viņš tādus līdzīgus darījumus bija darījis agrāk. Te nesen atkal 10.septembrī kāds ir saņēmis trīs gadus par to, ka ir piekāvis kādu, nolaupījis vējjaku, kabatlakatiņu un divus latus, par to ir saņemts trīs gadu cietumsods, bet par mazgadīgo izvarošanu apvainota cilvēka lietā tiek uzskatīts, ka tas nav nopietns noziegums, es arī brīnos par to, ka gadījumā viņam nav tikusi izvirzīta apsūdzība par to, ka viņš ir piedalījies īstenībā organizētas prostitūcijas rīkošanā ar mazgadīgajiem, tas man šķiet atsevišķs noziegums, par ko arī viņam būtu vajadzējis uzrādīt apsūdzību, ne tikai netiklā veidā dzimumtieksmju apmierināšanā un tā tālāk. Es saskatu, ka šeit mūsu tiesu sistēmā ir tiešām ļoti būtiski trūkumi. Tāpat ļoti pārsteidz maigie spriedumi, ko saņem tie ļaudis, kas ir apsūdzēti, un kur ir pietiekami pierādījumi par viņu piedalīšanos narkotiku tirgošanā. Šāda situācija ir tiešām ļoti biedējoša mūsu nākotnei un mūsu drošībai.

— Vēl atgriežoties pie pagājušās nedēļas norisēm, vai piekrītat analītiķu viedoklim, ka Saeimas lēmums neizdot kriminālvajāšanai Jāni Ādamsonu radīs sarežģījumu gan Saeimai, gan valdībai?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas viss atkarīgs, kā cilvēki to traktē un kā viņi to uztver. Es uzskatu, ka šis jautājums būtu jāpatur savā perspektīvā un nevajadzētu vispārināt no šī viena incidenta pārāk plašā mērogā. Es domāju, ka te ir ļoti svarīgi ieturēt zināmu perspektīvu šinī jautājumā.

— Kā prezidentes institūcijai veidojas sadarbība ar jauno ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, vai nav tādu sarežģījumu kā sākotnēji ar iepriekšējo ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu?

V.Vīķe–Freiberga: — Laimīgā kārtā mūsu sadarbība norit pilnīgi normāli un korektā veidā, un man šķiet, ka mēs saprotamies ļoti labi. Es tikos ar ģenerālprokuroru tūlīt 31.augustā, jau atgriezusies no sava atvaļinājuma, un man tiek piesūtīta informācija tādos jautājumos, kas interesē Valsts prezidenti, mums ir draudzīga noruna turpināt savstarpēju informēšanos un sadarbību.

— Politisko organizāciju apvienība "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" ir pieņēmusi rezolūciju, kurā aicina iedzīvotājus uz nevardarbīgo pretošanos, tādējādi protestējot pret latviešu valodas lietošanu regulējošiem likumiem un normatīvajiem aktiem. Kādēļ, jūsuprāt, šāds aicinājums ir parādījies, un vai tam varētu būt kāds reāls iemesls, vai arī tas ir tikai tāds politiķu gājiens, un varbūt sabiedrībā vispār ir vajadzīgs kāds divpusējs dialogs?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es domāju, te ir diezgan skaidri redzams, ka tiek tēmēts uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām un meklēti kaut kādi āķīši, aiz kuriem varētu censties piesaistīt sev vēlētāju labvēlību. Šai konkrētā gadījumā es domāju, ka mēģinājums nav bijis īpaši veiksmīgs, par to jau liecina kaut vai tas, kā mēs vakar redzējām televīzijā, ka ļaudis, kas ir krievvalodīgie, nemaz nejūtas šai protestā nekādā veidā ne iesaistīti, ne pārstāvēti. Man pašai personīgi ļoti daudzi krievu tautības cilvēki ir teikuši, ka viņi nesaskata neko nenormālu tajā apstāklī, ka mūsu valstī latviešu valoda kā oficiālā valsts valoda ir tāda, kuru būtu vēlams cilvēkam iemācīties. Un es domāju, ka ļaudis, kas sevi brīvprātīgi gribētu izstumt no sabiedrības aprites, kā tas notiktu, viņiem nelietojot latviešu valodu, būtībā darītu paši sev pāri. Es vēlētos aicināt katru vienu padomāt par savu nākotni un par savu dzīvi, mēs šeit Latvijā vēlamies integrēt sabiedrību tādu, kur visi jūtas līdztiesīgi un var līdzi piedalīties. To jau nevar panākt, norobežojoties un atšķiroties no citiem, bet — taisni otrādi – iesaistoties procesos, un viens veids, kā to darīt, ir vismaz elementāri iemācīties latviešu valodu. Tas nav tik grūti, un tas absolūti nevienam neprasa atsacīties no viņa valodas lietošanas, viņš var savu valodu lietot, cik viņam patīk, tikai zināmās situācijās viņam ļoti noder zināt arī valsts valodu.

— Visai satraucošu tendenci ir parādījusi pirmā mācību gada nedēļa, Valsts izglītības inspekcijas dati liecina, ka samazinās skolēnu skaits. Šogad skolās nav ieradušies vairāk nekā divarpus tūkstoši skolēnu. Ļoti daudzi neieradās tieši sociālo problēmu dēļ, jo nav līdzekļu, par ko vecākiem laist bērnus skolā. Lielā mērā skolas ir atkarīgas arī no pašvaldības budžeta, kurš ir visai paknaps reizēm. Kādai vajadzētu būt valsts un valdības rīcībai, lai garantētu tomēr bērnu tiesības uz izglītību?

V.Vīķe–Freiberga: — Tie vispār ir divi jautājumi. Pirmais ir tas, ka mums samazinās atvērto skolu skaits, un daļēji tas ir tamdēļ, ka mums arī samazinājusies dzimstība. Mūsu demogrāfiskais stāvoklis nav spīdošs, un apstāklis, ka dzimstība turpina kristies, pats par sevi jau ir nopietns un liecina par to, ka ļaudis nejūtas droši un stabili savās nākotnes izredzēs, tā ka tā vispār ir mums svarīga un nopietni risināma problēma. Nākošais ir tieši konkrēti par to, lai tie bērni, kas nu ir skolas vecumā, (aptuveni kāds tūkstotis neapmeklēs skolu neattaisnojamu iemeslu dēļ, tas ir, vai nu tamdēļ, ka viņu vecāki par to nerūpējas, vai paši bērni vispār atsakās iet skolā, vai vecāki nav spējīgi nodrošināt kaut vai apavus un apģērbu) skolā varētu doties. Tā ir absolūti nepieņemama situācija, tā ir pretrunā ar mūsu Satversmi, tā ir pretrunā ar mūsu izglītības likumu, tā ir pretrunā ar visiem elementārajiem cilvēcības un humānisma principiem. Un katrā ziņā tā ir nepieņemama no tā viedokļa, ka mēs nedrīkstam valstī audzināt analfabētus, kas dienās atkal veidos nelabvēlīgas ģimenes un savukārt atkal audzinās bērnus neadekvātos apstākļos un nesūtīs viņus skolās, tas nav tikai katram atsevišķam bērnam, viņa tiesības uz izglītību šeit netiek nodrošinātas, bet arī pat viņu nākotne un viņu pēcnācēji savā ziņā jau tiek kompromitēti. To mēs nekādā ziņā nedrīkstam pieļaut.

— Vēl viena smaga izglītības problēma — daudz mazāk jauno skolotāju nekā pērn. Pagājušajā gadā darbu sāka ap 600 jauno pedagogu, bet šogad tikai 398. Vienkārši kvalificēti skolotāji dodas prom strādāt citur, nevis izglītības sfērā. Kā varētu šo problēmu novērst, vai mums nāksies atkal ņemt palīgā vecos pedagogus vai pasniedzējus ar neatbilstošu kvalifikāciju, bet tas acīmredzot atstās negatīvu iespaidu uz izglītības kvalitāti.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tas ir jautājums, kas jārisina Izglītības un zinātnes ministrijai un arī valdībai, jo ir zināmi jautājumi, kas saistās ar pedagogu kvalifikāciju un tādām iniciatīvām, kas varētu palīdzēt piesaistīt jauniešus, piemēram, ja valsts izsniegtu stipendijas tiem jauniešiem, kas studē pedagoģiju un paraksta līgumu, ka tik un tik gadus vismaz viņi pēc tam strādās arī skolu sistēmā; tas būtu viens veids, kā nodrošināt, lai jauni cilvēki iesaistās šajā profesijā. Un, protams, elementāri atalgošanas, algu līmenis, protams, ir viens no faktoriem, kas iespaido karjeras izvēli. Un te nu ir atkal gan Izglītības ministrijā, gan valdībā kopumā jāvelk konsekvences no šīs situācijas.

— Jūs par visiem šiem jautājumiem turpināsit runāt ar izglītības ministru nākamajās tikšanās reizēs. Paldies!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā