Ministru kabineta rīkojums Nr.219

Rīgā 2005.gada 6.aprīlī (prot. Nr.17 26.§)

Par Mobilizācijas koncepciju

1.Atbalstīt Mobilizācijas koncepcijas (turpmāk – koncepcija) kopsavilkumā ietverto risinājuma I variantu.

2.Aizsardzības ministrijai sagatavot un aizsardzības ministram līdz 2005.gada 1.jūnijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā likumprojektu par grozījumiem Mobilizācijas likumā.

3.Ministrijām, kas minētas koncepcijas V nodaļas sadaļā “Mobilizācijas likuma normas, kuru praktiska īstenošana tiks regulēta ar attiecīgiem Ministru kabineta tiesību aktiem”, pēc attiecīgu grozījumu Mobilizācijas likumā spēkā stāšanās sagatavot un attiecīgajiem ministriem iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā koncepcijas īstenošanai nepieciešamo tiesību aktu projektus.

4.Noteikt Krīzes vadības padomi par koordinējošo institūciju koncepcijas īstenošanā. Par atbildīgajām institūcijām (atbilstoši kompetencei) koncepcijas īstenošanā noteikt šādas ministrijas:

4.1.Aizsardzības ministriju – Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas jautājumu risināšanā;

4.2.Iekšlietu ministriju – civilās aizsardzības mobilizācijas jautājumu risināšanā;

4.3.Ekonomikas ministriju – tautsaimniecības mobilizācijas jautājumu risināšanā.

5.Atzīt par spēku zaudējušu Ministru kabineta 2001.gada 31.jūlija sēdes protokollēmumu (prot. Nr.3653.§) “Par Latvijas Republikas mobilizācijas koncepciju”.

Ministru prezidents A.Kalvītis

Aizsardzības ministrs E.Repše

(Ministru kabineta

2005.gada 6.aprīļa rīkojums Nr.219)

Mobilizācijas koncepcijas kopsavilkums

Latvijas dalība kolektīvajā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas militārajā aizsardzības sistēmā veido jaunu drošības situāciju un paredz alianses dalībvalstu militāro atbalstu Latvijai militāra apdraudējuma gadījumā, kā arī mūsu militāro atbalstu citai alianses dalībvalstij tās apdraudējuma gadījumā pēc visu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu vienprātīga lēmuma. Līdz ar to tiek būtiski pārskatīti valsts drošības un aizsardzības pamatprincipi, paredzot atsacīšanos no totālās aizsardzības un profesionālu bruņoto spēku veidošanu, kas savukārt ļaus samazināt mobilizācijas resursu piesaisti valsts apdraudējuma gadījumā.

Koncepcijā piedāvātais risinājuma I variants izstrādāts, pamatojoties uz šādiem nosacījumiem:

1) atbilstoši Vašingtonas līgumam Ziemeļ­atlantijas līguma organizācija garantē dalībvalstīm militāru palīdzību tikai ārēja bruņota uzbrukuma gadījumā, bet katrai dalībvalstij jānodrošina pašaizsardzība līdz šīs palīdzības saņemšanas brīdim;

2) atbilstoši Vašingtonas līgumam Ziemeļatlantijas līguma organizācija negarantē palīdzību tādu apdraudējumu gadījumos, kas nav saistīti ar ārēju bruņotu uzbrukumu;

3) Eiropas Savienība negarantē militāru palīdzību dalībvalstij, ja tā pakļauta ārējam bruņotam uzbrukumam, kā arī negarantē, ka nekavējoties tiks sniegta palīdzība citos apdraudējuma gadījumos.

Risinājuma I variants paredz:

1) mobilizācijas darbības reglamentēt ar vienu likumu – Mobilizācijas likumu, kurš noteiktu mobilizācijas plānošanas, sagatavošanas un īstenošanas jautājumus;

2) nodrošināt Nacionālo bruņoto spēku vienības un valsts civilās aizsardzības uzdevumu izpildē iesaistītos dienestus ar nepieciešamo, bet ikdienā nepietiekamo personālu un materiāltehniskajiem līdzekļiem un nepieciešamajiem papildu finanšu līdzekļiem (mobilizācijas resursiem) ārkārtas situāciju vai izņēmuma stāvokļa gadījumā;

3) nodrošināt tautsaimniecības darbības stabilitāti ārkārtas situācijās vai izņēmuma stāvokļa gadījumā;

4) veidot un uzturēt nevis plašas rezerves visiem iespējamiem apdraudējuma gadījumiem, bet gan sistēmu, kas nodrošinās elastīgu nepieciešamo resursu piesaistes mehānismu valsts apdraudējuma novēršanai un tā seku likvidēšanai.

Minētie jautājumi risināmi, izstrādājot mobilizācijas plānus atbilstoši valsts drošības sistēmai un īstenojot to izpildi saskaņā ar Mobilizācijas likumu.

Koncepcijas finansiālos aspektus nevar uzskaitīt, jo:

1) nepieciešamā papildu finansējuma apjoma noteikšana ir mobilizācijas plānošanas jautājums, bet šobrīd ir izstrādāts un Minis­tru kabinetā apstiprināts tikai Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plāns. Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas plānā ietverto informāciju par nepieciešamo papildu finansējumu nav iespējams iekļaut koncepcijā, jo minētā informācija ir klasificēta;

2) tautsaimniecības mobilizācijas plāns nav izstrādāts. Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma pārejas noteikumu 8.punktu Tautsaimniecības plāns ir jāapstiprina Ministru kabinetā līdz 2009.gada 1.jūnijam;

3) mobilizējamo civilās aizsardzības formējumu finansējuma apjomu būs iespējams noteikt tikai pēc tam, kad tiks izstrādāti mobilizācijas pieprasījumi, uz kuru pamata veidojami mobilizējamie civilās aizsardzības formējumi.

Mobilizācijas sistēmas izveide skar arī tādus jautājumus, kas nav saistīti ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, civilo aizsardzību un tautsaimniecības mobilizāciju, tādēļ par galveno koordinējošo institūciju, kas atbildīga par mobilizācijas sistēmas izveidi, jānosaka Krīzes vadības padome, bet par mobilizācijas sistēmas īstenošanu atbildīgās institūcijas atbilstoši kompetencei ir:

1) Aizsardzības ministrija – Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas jautājumu risināšanā;

2) Iekšlietu ministrija – civilās aizsardzības mobilizācijas jautājumu risināšanā;

3) Ekonomikas ministrija – tautsaimniecības mobilizācijas jautājumu risināšanā.

Koncepcijā piedāvāti vēl divi risinājuma varianti:

Risinājuma II variants – Valsts kancelejas Krīzes kontroles centra izstrādātais koncepcijas projekts “Par papildu resursu piesaistes pasākumiem valsts apdraudējuma gadījumā” (izsludināts Valsts sekretāru 2004.gada 18.marta sanāksmē; prot. Nr.11 52.§, VSS-481).

Risinājuma III variants – grozījumu izdarīšana esošajā mobilizācijas koncepcijā, aizstājot koncepcijas tekstā terminu “totālā aizsardzība” ar terminu “kolektīvā aizsardzība”.

Aizsardzības ministrs E.Repše