Kad izvadām labāko no labākajiem

2005.gada 6.aprīļa vakars Vroclavā Foto: EPA/A.F.I.

Šodien, 8.aprīlī, 2005.gadā pēc Kristus, pasaule atvadās no Viņa svētības Romas pāvesta Jāņa Pāvila II. No pasaules ietekmīgākā garīgā līdera šajā gadu tūkstošu mijā.

Jānis Pāvils II bija ne vien miljarda katoļu līderis, bet – iedvesmojot epohālu ekumenisko kustību – arī visu pasaules kristiešu lielākā autoritāte.
Vienlaikus viņš uzskatāms arī par pagājušā gadsimta beigu ceturkšņa un trešā gadu tūkstoša pirmo gadu ietekmīgāko politisko līderi pasaulē. Iespējams, šāds apgalvojums liksies pārsteidzīgs. Jā, sava loģika bija arī Staļina ciniskajā jautājumā “Cik Vatikānam ir divīziju?” Tāpat mums, latviešiem, Dziesmotās revolūcijas laikā ironiski vaicāja okupantu armijas ģenerāļi. Kur viņi ir tagad ar savām divīzijām un tanku armādām?!
Pāvests deva iznīcinošu triecienu komunistiskajai ļaunuma impērijai, pat neuzbrūkot tai. Jo ir bezjēdzīgi cīnīties pret tumsu. Lai uzveiktu tumsu, vajag vien iedegt gaismu. Un pāvests to izdarīja – iededza gaismu miljonu cilvēku sirdī, atjaunojot ticību līdz tam sašķeltajai katoļu baznīcai un arī visai kristīgajai ticībai. Palīdzot miljoniem cilvēku visā pasaulē, vispirms jau savā dzimtajā Polijā, iztaisnot komunistiskā režīma saliektos plecus.
Jānis Pāvils II jeb garīdznieks Karols Vojtila bija izpelnījies līdzcilvēku cieņu un mīlestību arī ar savām cilvēciskajām īpašībām. Lai mūs nemaldina tālrāžu ekrānos un laikrakstu palos atkal un atkal skatītais slimā, gadu nastas liektā sirmgalvja tēls. Tāds viņš bija mūža nogalē, kad sevi visu, pilnīgu visu bija atdevis, kalpojot Dievam un cilvēcei.
Jaunības un brieduma gados Karols Vojtila savus konservatīvos ticības brāļus ne reizi vien pārsteidza ar moderna cilvēka dzīves stilu. Kad jaunajam bīskapam vaicāja, vai garīdzniekam neesot kauns slēpot, Karols Vojtila atbildēja: “Bīskapam būtu kauns slēpot slikti.”
Par pāvestu šajās dienās sēro visa pasaule. Taču īpašas jūtas ir Polijā – zemē, kas cilvēcei deva tās izcilāko dēlu otrā gadu tūkstoša nogalē.
Dienā, kad tikos ar Polijas vēstnieku Latvijā Tadeušu Fišbahu, vēstniecība bija sērās. Vestibilā ar melnu plīvuru aizklāts spogulis. Salonā pie sienas – pāvesta Jāņa Pāvila II portrets ar sēru lenti, uz galda pie milzīgās atceres grāmatas dega svece.
Vēstnieks pārtraucis atvaļinājumu, lai savā darba vietā Rīgā sagaidītu daudzos apmeklētājus, kas vēlas izteikt līdzjūtību poļu tautai. Ne reizi vien biju runājis ar Tadeušu Fišbahu, bet pirmo reizi šā vīrišķīgā, dzīvē daudz pieredzējušā cilvēka acīs redzēju asaras. Taču vēstnieka sejā bija arī apcerīgs gandarījums – par cildeno vēstures posmu, ko cilvēcei devis poļu tautas dižākais dēls.

Laikam gan ne katrs zina, ka pāvests Jānis Pāvils II, līdz pontifikātam Karols Vojtila, bija arī dzejnieks.

Gribu sacīt par Baznīcu –
manu Baznīcu, kura dzimusi reizē ar mani,
taču ar mani nemirst – arī es nemirstu kopā ar to,
kura allaž slejas man pāri –
Baznīca – manas būtības aizsākums un kalngals.
Baznīca – sakne, kuru pagātnē un
vienlaik nākotnē dzenu,
manas esības Sakraments Dievā,
kas ir mūsu Tēvs.

Gribu sacīt par Baznīcu –
manu Baznīcu, kura saistās ar manu zemi
(sacīts tapa “tas, kas saistīts uz zemes,
arī debesīs saistīts tiks”) –
un saistījās mana zeme ar Baznīcu manu.
Zeme stiepjas gar Vislas krastiem,
plūdi kāpj pavasaros,
kad Karpatos sniegi kūst.
Baznīca saistījusies ar zemi manu, lai viss,
kas saistās uz tās, saistītos debesīs.

Dagnijas Dreikas atdzejojums

No krājuma “Trīs poēmas”. Apgāds “Cīrulis”, Rīga, 1994.