Nedēļa, kas vedināja uz pārdomām

Ata Lejiņa, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora, viedoklis

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ļaunuma impērijas sabrukšanas laikmetu aizvadot

Visa pagājusī nedēļa aizritēja pāvesta Jāņa Pāvila II aiziešanas zīmē. Līdz ar Jāni Pāvilu II aiziet arī vesels laikmets.
Pāvestam bija arī milzīga, grūti pārvērtējama loma komunistiskās ļaunuma impērijas sagraušanā. Ne velti jau pašā darbības sākumā pret pāvestu tika izdarīts atentāts.
Lai adekvāti izvērtētu pāvesta Jāņa Pāvila II vēsturisko lomu, jāatceras, cik nomācoša situācija Eiropā valdīja pirms vairāk nekā 25 gadiem. Un šajā laikā, pirmo reizi vēsturē, ievēlēt par pāvestu kardinālu no komunistiskās Polijas – tas vien jau bija unikāls notikums, kas, kā vēlāk pieredzējām, iezīmēja vēsturisku pagriezienu.
Jau drīz pēc tam, astoņdesmito gadu sākumā, vācu, angļu un amerikāņu žurnālos parādījās drošas nākotnes prognozes. Žurnālā “Foreign Affairs” tika iespiests slavenais Zbigņeva Bžezinska raksts “Jaltas nākotne” ar viedokli, ka Eiropa vairs nevar būt sadalīta. Pavisam cita, jauna nākotnes perspektīva, tam laikam ļoti pārdroša.
Par šo tematu tolaik rakstīja arī vairāki citi autori. Es, astoņdesmito gadu sākumā strādājot Zviedrijas Ārpolitikas institūtā, sāku uztvert jaunas vēsmas starptautiskajās attiecībās un Eiropas nākotnes prognozēšanā. Tāpēc 1985.gadā paralēli trimdinieku “Brīvības kuģa” braucienam sarīkoju Baltijas nākotnes semināru, kurā mēģināju Zviedrijas sabiedrību pieradināt pie domas, ka arī Baltijas valstis iekļaujamas tajā zonā, kas nedrīkst atrasties aiz dzelzs aizkara.
Ļoti būtiski, ka septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā Polijā sākās arī vērienīgā “Solidaritātes” kustība. Dažkārt izskan jautājums: vai tad, ja nebijusi pāvesta Jāņa Pāvila II lielā autoritāte, Padomju Savienība “Solidaritātes” apspiešanai nebūtu Polijā ievedusi savu karaspēku, tāpat kā 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Čehoslovākijā? Taču jāņem arī vērā, ka Polija bija daudz lielāka par Čehoslovākiju, ar lielāku armiju, un Krievija labi atcerējās savu vēsturi. Maskavai bija jāsaprot, ka Polijā nevarēs atkārtot Čehoslovākijas variantu.

Dažādas valstis, dažāda attieksme

Man uzdots arī tāds labs jautājums: ko ietekmīgāko valstu līderi, piedaloties pāvesta bēru ceremonijā, vēlējās paust pasaulei? No vienas puses, Bībelē teikts, ka mēs jau nedzīvojam tikai no dienišķās maizes. Bet, no otras puses, vērts atcerēties arī Staļina ironisko jautājumu drīz pēc Otrā pasaules kara: “ Cik tad pāvestam ir divīziju?”
Patiesi, pāvestam ir tikai pāris desmiti šveiciešu gvardu ar āvām. Un tomēr visi pasaules varenie sabrauca Vatikānā uz pāvesta bērēm. Jo bija svarīgi arī nodemonstrēt pasaulei savu politisko stāju.
Uz šā unikālā fona īpaši dūrās acīs fakts, ka pāvesta bērēs nepiedalījās Krievijas līderis. Krievijā pat netranslēja pāvesta bēru ceremoniju...
Šajos faktos izpaudās Krievijas specifiskā problemātika. Daudzi politiskie komentētāji visā pasaulē tagad min dažādas versijas par to. Man arī ir sava. Proti, man liekas ļoti zīmīga kāda datumu nomaiņa: ja agrāk Krievijā svinīgi atzīmēja 7.novembri – boļševiku apvērsuma gadadienu, tad tagad svinēšanas datums ir nedaudz pārbīdīts – uz 4.novembri. Izrādās, tas ir datums, kad krievi pirms vairākiem gadsimtiem izdzina no Krievijas poļu armiju. Vai gan, atceroties šīs Krievijas sarežģītās vēstures lappuses, varēja sagaidīt, ka šī valsts translēs pāvesta – poļa – bēres?! Īpaši vēl ņemot vērā Jāņa Pāvila II fenomenālo ietekmi pasaulē. Tas nu Krievijai nepavisam “nebija vajadzīgs”, īpaši vēl ņemot vērā dziļās problēmas ar reliģiskajiem jautājumiem Krievijā, tāpat kā Ukrainā.
Tāpat pārdomu vērta ir pāvesta vēlēšanās apmeklēt Krieviju – iecere, ko Jānim Pāvilam II tā arī neizdevās īstenot. Vai Krievijas baznīca ar savu negatīvo attieksmi toreiz baidījās no savas ietekmes mazināšanās? Katrā ziņā aizvadītā piektdiena vēlreiz parādīja, cik būtiskas Krievijā ir arī reliģiskās problēmas.

Līdz ar pāvestu aiziet vesels laikmets Foto: EPA/A.F.I.

Vai pavērsiens Latvijas un Krievijas attiecībās?

Ļoti zīmīgs fakts aizvadītajās dienās bija Krievijas apliecinājums par gatavību parakstīt ar Latviju robežlīgumu. Ļoti zīmīgi arī, ka Krievijas Federācijas prezidenta palīgs Sergejs Jastržembskis, kas atveda šo vēsti uz Latviju, bija atbraucis kopā ar manu seno “draugu” Sergeju Karaganovu – Krievijas Iekšpolitikas un aizsardzības padomes direktoru. Tieši viņš mani uzņēma Maskavā deviņdesmito gadu sākumā pirms vēlēšanām. Tolaik viņš bija Krievijas Zinātņu akadēmijas Eiropas institūta vicedirektors. 1996.gadā viņš piedalījās arī manis rīkotajā zinātniskajā konferencē “ES un NATO paplašināšana. Baltijas valstu iespējas un perspektīvas” Rīgā. Šajā konferencē piedalījās arī ASV vēstnieks NATO Roberts Hanters. Tādējādi Rīgā notika zināma spēkošanās, un R.Hanters tieši toreiz pateica vēsturiskos vārdus: “Mēs nepaliksim vienaldzīgi, ja kas notiks ar Baltijas valstīm.”
S.Karaganovs pazīstams kā Krievijas “impērijas atjaunošanas programmas” autors. Būtībā – atbildīgais par daļēju impērijas atjaunošanu. Tādēļ šī tikšanās ar viņu toreiz bija jo interesantāka, jo arī viņam bija jāsaprot: reiz jau Amerika, kā bija skaidri jūtams, atbalsta Baltijas valstu iestāšanos NATO, nebūtu gudri domāt par mūsu iekļaušanu atjaunotajā impērijā. Un, lūk, tieši šis pieredzējušais vīrs pagājušonedēļ arī bija ieradies Rīgā. Zīmīgi, ka šoreiz viņš sēdēja ļoti klusu un visu novēroja.

Atbrauca prezidenta, ne Ārlietu ministrijas cilvēki

Un tagad padomāsim, kāpēc Krievijas prezidents uz Latviju sūtīja savus cilvēkus, nevis Ārlietu ministrijas speciālistus.
Acīmredzot Krievijas Ārlietu ministrija situāciju bija novedusi tik tālu, ka gluži loģiski radās ES un ASV spiediens uz Krieviju: beidzot jāparaksta robežlīgums ar Latviju. Un Vladimiram Putinam atlika vien sūtīt uz Latviju savus cilvēkus, lai viņi izvērtē situāciju un izvērtē, ar ko īsti Krievijai ir darīšana. Varētu teikt, ka Krievijas Ārlietu ministrija būtībā tika “izsaldēta”. Mēs zinām, ka nesen šajā ministrijā no amata atkāpās Mihails Demurins, un tagad acīmredzot viņš ir “grēkāzis”, kam uzvelta vaina par visām neveiksmēm. Jo viņš jau arī ieņēma ļoti stingru līniju pret Baltijas valstīm un veidoja viedokli, ka pret mums jāvērš stingrs spiediens.
Vēl labi atceramies, ka Krievija gadiem vilcinājās ar robežlīguma parakstīšanu, lai Latvija nevarētu iestāties ES un NATO. Bet šis trumpis Krievijai tagad izkritis no rokām.
Acīmredzot tagad Krievijai bija no Rietumiem skaidri pateikts: Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, tātad Latvijas robeža ir arī mūsu robeža ar Krieviju. Kādi ir jūsu argumenti, lai neparakstītu robežlīgumu ar Latviju? Un tad nu izrādījās, ka Krievijai argumentu nav. Krievija gadiem ilgi bija vilcinājusies šo līgumu parakstīt. Un tad nu visai ES un Amerikai vajadzēja reizi par visām reizēm Krievijai pateikt: brauciet beidzot uz Rīgu un paziņojiet par gatavību šo līgumu parakstīt! Es domāju, šis Krievijas lēmums nāca tikai Rietumu spiediena rezultātā.
Rīgas sarunās abu pušu pozīcija bija līdzīga ļoti būtiskā aspektā: atšķirīgie viedokļi vēstures jautājumos ir jānoliek malā brīžos, kad jārisina pragmatiski šodienas jautājumi. Tā rīkojas politiķi visā pasaulē. Amerikai ar Krieviju arī ir lielas domstarpības, tāpat ES ir lielas domstarpības ar Krieviju Čečenijas jautājumā, taču tas nedrīkst kavēt praktisko jautājumu risināšanu.

Vai tikai post scriptum?

Atkal esam aizvadījuši spraigiem politiskiem notikumiem bagātas dienas. Bet manu uzmanību tagad piesaista dīvainais apstāklis, ka tieši šobrīd, kad Krievija beidzot ir piespiesta parakstīt ar mums robežlīgumu, tepat Latvijā kā par brīnumu parādās opozīcija šim līgumam. Ar ko tas izskaidrojams?! Acīmredzot kādi spēki ir ieinteresēti, lai tiktu izjaukta šā līguma parakstīšana. Lai pēc tam vainu varētu uzvelt Latvijai un gadiem ilgi runāt par to.
Vai sagadīšanās? Padomāsim arī par to!

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv