1990.gada 11.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Turpinām darbu! Debatēs pirmajam vārds Vilnim Bresim, nākamais gatavojas deputāts Blažēvičs.

Cienījamie deputāti, kuri zālē nodarbojas ar debatējamu vai nedebatējamu jautājumu apspriešanu, – lūdzu to izdarīt blakustelpās. Lūdzu, deputāt Bresi!

V.Bresis: Godātie kolēģi! Kad mēs lasām tautsaimniecības prognozi 1991.gadam, tad 6.lappusē varam izlasīt tādus brīnišķīgus vārdus, ka “Republikas tautas saimniecības stabilizācijas interesēs 1991.gadā prioritārā uzmanība tiks pievērsta tādu nozaru attīstībai kā, piemēram, lauksaimnieciskā ražošana, pārtikas rūpniecība”, kas pats par sevi ir ļoti skaisti. 10.lappusē ir teikts, ka ievērojami palielināsies iekšsaimniecību ceļu būvniecība ar lauksaimnieku spēkiem un tā sasniegs aptuveni 700 kilometru gadā. Bet, kad paņem otru grāmatu, kur ir runa par republikas budžetu, tad skaidri un gaiši mēs varam secināt, ka visi šie skaistie vārdi ir tikai tāpēc rakstīti, lai nomierinātu mūsu pašapziņu.
Kad saliek šīs abas grāmatas kopā, nekas tamlīdzīgs nevar iznākt. Ir ļoti sāpīgi, ka mēs, kuri šeit pieņēmām likumu par zemes reformu, šodien varam skaidri apzināties, ka likuma realizācijai līdzekļu praktiski nebūs. Ir žēl apzināties, ka republikas lauksaimniecība, kura ir viena no neatkarīgas valsts galvenajām sastāvdaļām, gadu no gada samazina savus ražošanas apjomus un nu jau ir aptuveni septiņdesmito gadu līmenī.

Es domāju, ka mums ir neatliekami jādomā par to, lai laukos tiešām iestātos stabilizācijas procesi un lai lauksaimnieciskā ražošana nekristos. Es domāju, ka tam ir divi galvenie uzdevumi: pirmkārt, mēs nedrīkstam pasliktināt iedzīvotāju apgādi ar pārtikas produktiem un apšaubīt mūsu darbību šeit, un, otrkārt, mēs nedrīkstam zaudēt vienu no Latvijas svarīgākajām eksporta produkcijām, tas ir, pārtikas produktus, ar kuriem mums būs vēl ilgi un dikti jātirgojas.

Un tālāk es varētu teikt– es nebūt negribu apstiprināt, ka republikas valdība nav paredzējusi pasākumus lauksaimniecības attīstībai. Es apsveicu to, ka šajās grāmatās enerģijas un degvielas apgāde lauku vajadzībām ir paredzēta iepriekšējā vai šā gada līmenī. Es apsveicu arī tos pasākumus, kurus veic republikas valdība, meklējot graudus mūsu lauksaimnieciskās ražošanas nepieciešamībai. Bet es tomēr nevaru samierināties un nekad nesamierināšos ar to, ka mēs nevērtējam attīstības kopainu. Šajā gadījumā kopaina ir tajā apstāklī, ka mēs runājam par lauksaimniecības ienākumiem. Jau starpbrīdī es sapratu, ka daži deputāti gluži vienkārši neizprot, ko nozīmē budžeta ienākumi un ko nozīmē citi ienākumi. Es šeit runāju, ka mani satrauc lauksaimniecības ienākumu kopaina, kura, varētu teikt, sastāv pirmām kārtām no trim sastāvdaļām: tātad– pašu peļņa, budžeta asignējumi, kredīti un citi ienākumi. Tātad no trim sastāvdaļām. Es esmu par to– vēlreiz uzsveru! –, lai izmainītu proporcijas starp šīm sastāvdaļām. Es esmu par to, ka mums pēc iespējas vairāk lauki ir jāatbrīvo no dažādu budžeta asignējumu apkampieniem. Tādā gadījumā, ja mēs laukus atbrīvosim no budžeta iespaida, līdz ar to mēs atbrīvosim laukus no dažādu politisko kaprīžu, no dažādu parlamentu ietekmes. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tādā gadījumā mēs palielināsim iespēju laukiem pašiem ražot savu peļņu un nesamazināsim lauku kopienākumu.

Taču jāsaka pilnīgi atklāti, ka pēc Lauksaimniecības ministrijas datiem un arī pēc tiem datiem, kas parādās dažādu ekspertu aprēķinos, pašreizējā situācijā kopējie ienākumi, ja mēs skatāmies budžetu, peļņu un pārējos ienākumus, lauku teritorijā 1991.gadā samazināsies aptuveni par 500 miljoniem rubļu. Lūk, tā ir šī mūsu klupšanas summa! Es uzskatu, ka tas ir visvājākais punkts mūsu budžetā un visā mūsu ekonomikas politikā, jo neviena cita tautsaimniecības nozare pašreiz tik ļoti necieš, kā cieš lauksaimniecība. Es domāju, ka mēs šo jautājumu tā nevaram atstāt, meklējumi ir jāturpina. Es pilnīgi viennozīmīgi saprotu, ka to nevar atrisināt tikai uz budžeta rēķina, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka mūsu budžetā ir daudz vāju vietu. Atļaujiet man izteikt šaubas, vai pilsētās vajag izdalīt tik lielus līdzekļus dzīvokļu celtniecībai uz valsts, uz budžeta rēķina, ja nākamgad mēs sāksim, kā skaidri to zinām, dzīvokļu privatizāciju. Tad varbūt jau tagad meklēsim citus ceļus. Es domāju, ka mēs pārlieku daudz naudas šķērdējam arī pārvaldes aparātam. Ja vispār mēs dzīvojam deficīta apstākļos, tad padomāsim– varbūt mēs vēl kaut kādos jautājumos tomēr varam ekonomēt.

Nākamais problēmu loks. Ja mēs runājam par ienākumiem, runājam par budžetu un ja mēs redzam, ka veidojas šāda kopaina, tad mēs nekad nedrīkstam nezināt, kā veidojas situācija cenu un nodokļu mehānismā. Tā ir šā jautājuma otra puse. Un tāpēc es domāju, ka būtu ļoti pareizi, ja mēs palūgtu mūsu cienījamo Finansu ministriju un Ekonomikas ministriju tad, kad notiks budžeta otrais lasījums, sniegt mums speciālu ziņojumu par to, kā veidojas šī kopaina, ekonomiskā kopaina mūsu lauku teritorijā. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka lauku teritorijā lauku iedzīvotāji, vienalga, lai kur viņi strādātu, necietīs no mūsu ekonomiskajām kaprīzēm. Es, būdams lauku deputāts, uzskatu, ka neviens lauku iedzīvotājs neprasīs sev privilēģijas no budžeta cenu ziņā vai kaut kā citādāk. Taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka, lai mums būtu tīra sirdsapziņa mūsu tautas priekšā, mums ir jāpanāk, lai visās tautsaimniecības nozarēs strādājošie– gan pilsētās, gan laukos– neciestu vairāk par mums, tad cietīsim visi vienādā mērā. Taču, ja viņi iegūst, tad arī iegūsim visi vienādi. Un es domāju, ka tas ir mūsu pienākums– pieņemt tādu lēmumu. Tāpēc es deputātu grupas vārdā lūdzu nākamajā lasījumā mums dot šādu konkrētu ziņojumu, lai mēs varētu būt pārliecināti, ka šis stāvoklis ir pilnīgi identisks visās nozarēs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Šajā budžeta projektā jau ir ņemti vērā daži priekšlikumi, papildus pie budžeta projekta ir parādījušies divi pielikumi, taču priekšlikumi par dotācijām pašvaldībām, man šķiet, nav pietiekami izdiskutēti. Tas principā pierādās mūsu rajona speciālistu aprēķinos. Es šos aprēķinus iesniedzu Apvienotajai budžeta komisijai un valdībai un lūdzu tos izskatīt. Papildus mums jāņem vērā arī tas, ka, teiksim, Ventspils rajona teritorijā atrodas liels armijas kontingents, un tas jūtams daudzās apdzīvotās vietās. Attiecībā uz rajona iedzīvotājiem tas sastāda apmēram 30 procentus. Līdz šim izdevumi sociālajai sfērai, ko izmanto šie cilvēki, nav aprēķināti, nekas šajā ziņā nav darīts. Tāpēc es pievienojos deputātes Zeiles priekšlikumam– runājot par dotācijām, ievērot šos noteikumus.

Otrkārt. Es lūdzu valdību, it īpaši Ekonomikas ministriju, saprast to, ka mums ir divi neatkarīgi budžeti– valsts budžets un pašvaldību budžets. Mēs esam pieņēmuši likumu, bet šodien jau arvien vairāk dzirdams, ka mēs regulēsim šo pašvaldības budžetu. Ir ļoti grūti šodien sabalansēt valsts budžetu un pašvaldību budžetu, kamēr mums nav šā nodokļu modeļa. Vietējās pašvaldības nekad nenokļūs līdz kaut kādam salīdzinājumam vai patstāvībai, ja mēs neredzēsim šos aprēķinus, ja tie nebūs apstiprināti ar likumu un netiks garantēti.

Vēl es domāju, ka šeit ieņēmumu daļā nav parādīti arī tie subjekti, no kā ņem nodokli, vai šie 2,9 miljardi ir optimālā summa, kas pieņemta nodokļu veidā no visiem subjektiem? Var būt, ka nav. Iespējams, ka ir vēl arī citi subjekti, kas patlaban šajos aprēķinos nav aplikti ar nodokļiem; iespējams, ka šeit ir arī valdības rezerves– un, nedod Dievs, ja tādas ir.

Es domāju, ka mūsu tautsaimniecības politikā un attīstības programmā 1991.gadam nav atsegta vecu vecā mūsu sāpe– pašvaldību sāpe. Šeit ir garantēti materiālie resursi kapitālajai celtniecībai. Ļoti labi– pašvaldībai kapitālajai celtniecībai... Un viss. Absolūti nav atsegti materiālie resursi kapitālajam remontam. Vai tiešām mēs turpināsim šo politiku, ka kapitālais remonts ir tikai pašvaldību ziņā? Mums saka– meklējiet tirgū, ārpusē, ārzemēs vai kur citur šos resursus. Mēs novedīsim mūsu galīgi apdrupušos kultūras namus, pussagāzušās skolas un slimnīcas laukos līdz absurdam, jo tagad no lauksaimniecības mēs nevaram paņemt šos materiālos resursus, jo veidojas zemnieku saimniecības. Neviens zemnieks pašlaik neko nevar iedot ne skolas, ne slimnīcas remontam. Bet arī valdība neparedz ne sistēmu, ne resursus kapitālajam remontam. Es ceru, ka otrajā lasījumā šis jautājums būs pilnīgi atrisināts un mēs varēsim ar šiem resursiem, cik nu to ir, variēt. Ja to nebūs, tad šodien sēdes noslēgumā ekonomikas ministram mums vajag pateikt– resursu nebūs! Lai pašvaldības zina, ka šis jautājums paliks neatrisināts.

Taču ir vēl otrs jautājums. Šodien pirms konversijas viss īpašums, kas ir pašvaldību pārziņā, ir valsts īpašums. Tātad, cienījamie minis­tri, par kapitālo remontu ir jāgādā jums, nevis pašvaldībai. Jo pašlaik ikviens kultūras nams– kaut vai tas ir uz bilances– ir valsts īpašums, nevis municipālais īpašums. Un tad, kad mums būs šis municipālais īpašums, tad mēs arī risināsim šo resursu jautājumu. No šāda viedokļa raugoties, pašlaik ministrijas nav ieinteresētas kapitālajos remontos, un arī citi ekonomiski nav ieinteresēti. Es ļoti gribētu, lai būtu atšifrēts valsts pasūtījums lauksaimniecībai, lai kāds šeit uzstātos un pastāstītu, kā tas īsti būs. Tas ir par maz– noslēgt līgumu ar kaut ko un par neko. Es ceru, ka par konkrētiem resursiem lauksaimniecībai tiks slēgti līgumi par lauksaimniecības produkcijas iegādi– un ne tikai par šiem iedalītajiem finansiālajiem resursiem vien. Es ceru, ka Ekonomikas ministrija nākamajā lasījumā sniegs arī pārskatu vai ieskatu par to, kādas Latvijai ir labākās izredzes pasaules tirgū– ja pēkšņi mēs tur iekļūstam, kā mēs tur izskatāmies. Es ceru, ka uz šo jautājumu otrajā lasījumā mēs arī saņemsim konkrētu atbildi.

Un beidzamais. Lasot katru likumu, katru mūsu lēmumu, es vienmēr domāju: bet kā tas ir no latviešu nācijas izdzīvošanas un latviešu nācijas aizsardzības viedokļa? Šodien šeit budžetā ir redzams, ka vairāk tiek atvēlēts kultūrai, arī sociālajai sfērai. Es nebūt nestādu nāciju augstāk par kādu citu tautību, kas ir mūsu republikā, bet vai izmainījies mums finansējums, mūsu attieksme pret valodu un valodas likuma īstenošanu? Cik resursu mēs tam paredzam tagad, un cik resursu paredzēsim nākotnē? Tas ir viens jautājums. Varētu uzskaitīt vēl vairāk. Manuprāt, šis jautājums vismaz tautsaimniecības politikā būtu obligāti atspoguļojams. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vaivadam, gatavoties deputātam Stroganovam.

J.Vaivads: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es domāju, ka vispirms ir jāpasaka skaidri, ka valdība ir izdarījusi milzīgu darbu, sagatavodama šo budžeta projektu. Jo tas ir būvēts pēc jauniem principiem. Tas nav vairs vecais budžets, kad vispirms valsts visu atņem un pēc tam savukārt visiem atkal sadala. Tāds princips ir bijis iespējams tikai totalitārajā ekonomiskajā režīmā, kur tie, no kuriem atņem, nečīkst, bet tie, kuriem dod, saka paldies– paldies par to, ka ir iedots. Tagad situācija ir mainījusies– un mainījusies tādā nozīmē, ka neapmierināti ir gandrīz visi: jo tie, no kuriem tiek ņemts, vienmēr teiks, ka tiek ņemts par daudz, un tie, kuriem dod, vienmēr teiks, ka tiek dots par maz. Un valdība, lūk, faktiski ir šādās spīlēs. Šī viņas pretruna tagad ir izkristalizējusies šeit, parlamentā. Taču šī pretruna liecina vēl par vienu ļoti būtisku apstākli, kuru es gribētu šeit minēt. Tas nozīmē tiešām to, ka, lūk, šādai centralizētai līdzekļu pārdalei nākotnē būtu arvien jāsamazinās. Faktiski šāda līdzekļu pārdale būtu jāpārnes uz arvien zemākiem līmeņiem. Šeit patlaban ir izveidojusies tāda kā deķa raustīšana, kura mums visiem nebūs patīkama. To varētu samazināt, un mēs varētu padomāt, kādas priekšrocības dod tieši šāda līdzekļu pārdale zemākajos līmeņos. Pirmkārt, tā ir konkrēta, tā ir tieša, un šeit neparādās, lūk, šis milzīgais dalīšanas aparāts un arī šī dalīšanas milzīgā procedūra.

Es gribētu šajā ziņā skart tikai dažus momentus. Kādi tad ir šie zemākie pārdales līmeņi? Pirmkārt, jāapzinās, ka nekas nenotiek bez maksas. Mums ir jāapzinās, ka viss tas, ko esam definējuši kā bezmaksas, tomēr notiek par maksu, un pie tam tas patlaban notiek ar tā mehānisma palīdzību, kāds ir centralizācija, un pēc tam savukārt– decentralizācija.

Mums ir jāpadomā par apdrošināšanas medicīnas attīstīšanu, par maksas izglītības lomas palielināšanu; te jau tika minēta arī neklātiene un tā tālāk. Mums ir jādomā par tādu pasākumu kā, piemēram, fondu veidošana, kas būtu stratēģiski virzīta uz kādas nozares attīstību. Visbeidzot, mums ir ļoti nopietni jādomā arī par atsevišķu vietējo budžetu lielākas nozīmes palielināšanu. No konkrētā budžeta projekta tomēr neizriet iespēja izanalizēt valsts politiku, tieši valsts virzības politiku. Jo es uzskatu, ka budžets nav ekonomikas virzītājs. Faktiski īsto valsts politiku atsedz nacionālā ienākuma pārdale, kurā budžets ir tikai viena sastāvdaļa. Budžets mums faktiski sedz, kā jau te tika minēts, tikai sociālo sfēru, tādēļ kā galvenais faktors mums faktiski ir jāizstrādā nevis budžeta sadale, bet lielā mērā ir jāatgriežas pie nodokļiem un jādomā par nodokļu atvieglojumu politiku– lūk, tā ir īsta ekonomiskās virzības politika. Manā izpratnē ir tā. Varbūt ekonomisti mani apstrīdēs, bet tieši šī nodokļu atvieglojumu politika pati noteiks, kādos virzienos plūdīs un sadalīsies nacionālais ienākums.

Mēs valdības programmā akceptējam, ka Latvijā jāattīsta zinātņu ietilpīga ražošana. To nosaka Latvijā esošais zinātniskais potenciāls; diemžēl šis potenciāls ar ražošanu ir saistīts vāji, un beztirgus apstākļos tā tas arī būs. Parasti mūsu līmeņa attīstības valstīs ārzemēs no nacionālā ienākuma zinātnei aizplūst 2,5 procenti līdzekļu. Mūsu gadījumā tas izpaustos kā 160 miljoni rubļu. Taču parasti pusi no šiem līdzekļiem sedz pati ražošana. Tātad faktiski mums normālā situācijā 80 miljonu rubļu liela slodze būtu jānes budžetam, pārējais– ražošanai. Diemžēl situācija pašlaik ir tāda, ka pat ražotāji, tas ir, konkrētas ministrijas, izmisīgi cenšas saplosīt šo jau tā nabadzīgo zinātnes budžetu. Tāda situācija man nav skaidra. Piekrītu ministram Āboltiņam, ka zinātnei nevajadzētu īpaši taupīt. Taču tajā pašā laikā es gribu pateikt, ka arī pašā zinātnē tomēr ir jātaupa. Un šis process jau ir sākts, zinātne ir nostādīta uz tādiem pamatiem, ka tagad tiek revidēta zinātnes nozīme pēc ekspertu komisijas vērtējuma.

Es domāju, ka gan valdībā, gan arī Apvienotajā budžeta komisijā šāda pieeja tiek atbalstīta, un līdz ar to jautājums rodas vienīgi par to, kā atdalīt valsts iestāžu zinātnes izmantošanu no pašas zinātnes. Ja jūs paskatīsities zinātnes projektā, tad jūs redzēsit, ka tāds mēģinājums ir, taču šeit nedaudz izpaužas princips, ka ministrijas velk uz tā paša vecā principa pusi, tas ir, iestāžu, nevis zinātnisko pētījumu finansēšanu. Man būtu priekšlikums– šo valdības lēmuma sadaļu, kas ir budžeta projektā, vajadzētu atšifrēt.

Tālāk mazliet par algām. Te tika runāts par skolotāju algām; es, protams, esmu par to, lai skolās algas noteikti palielinātu. Taču es salīdzināšu dažādu profesiju situāciju ar to metodiku, ko piedāvā skolotāji, un skolotāji piedāvā šādu metodiku– divi skolotāji, divi bērni ģimenē, un mēs iegūstam 158 rubļus uz katru ģimenes locekli. Ja es lietotu šādu metodiku attiecībā uz zinātnes darbiniekiem– atcerēsimies, ka zinātnē strādā ne tikai profesori, bet tur pamatā zinātnes darbu virza zinātniskie līdzstrādnieki,– tad, rēķinot pēc šādas metodikas: divi zinātnes darbinieki, divi bērni, uz katru ģimenes locekli iznāk 107 rubļi. Es gribētu, lai mēs to atcerētos un mazliet ņemtu vērā. Taču es vados pēc principa– pirms mēs runājam par algām, ir jāpārkārto pati šī sfēra, kuru gribam normāli virzīt uz priekšu. Tādēļ es teicu, ka zinātnē šis process ir sācies, un domāju, ka tas turpinās.

Pēdējais. Par pašvaldībām. Man nemaz nav skaidrs princips, kādā veidā mēs sadalām ienākuma nodokli no iedzīvotājiem. Tātad principā tas tiek savākts strādājošo darbavietās, un, ja mēs no šāda principa izejam, tad iznāk tā, ka Rīgas pievārte, ko mēs lielā mērā saucam par Rīgas guļamistabu, piegādā Rīgai ne tikai darbaspēku, bet līdz ar šiem cilvēkiem atdod lielu daļu savu līdzekļu. Es domāju, ka vajadzētu mēģināt šo jautājumu atrisināt tā, lai iedzīvotāju ienākuma nodokļa mehānisms darbotos tā, ka šie līdzekļi atgriežas tajā vietā, kur iedzīvotājs dzīvo, lai attīstītu turienes infrastruktūru. To, manuprāt, realizēt nav pārāk sarežģīti, ja mēs pieņemam, ka katrā iestādē tomēr strādā arī no apkārtējām apdzīvotajām vietām nākuši iedzīvotāji, teiksim, pieci vai seši, varbūt desmit, tad šo ienākuma nodokli caur šo pašu iestādi mēs noteikti varētu atgriezt atpakaļ tajās pašās pašvaldībās, kur darbinieki faktiski dzīvo.

Principā es varētu piekrist un piekrītu, ka šis budžeta likums varētu tikt pieņemts pirmajā lasījumā, taču tikai ar tām iebildēm un ar to papildinājumu, ko es izteicu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Stroganovam.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! No tā, kādu mēs pieņemsim budžetu, atkarīga republikas nākotne. Bez šaubām, katrs deputāts, uzstājoties un pārstāvot to vai citu nozari, runā par budžetā nepietiekami iedalītajiem līdzekļiem. Tā tas bija, tā tas arī būs. Bet man šķiet, ka mums ir jāizskata budžets no republikā realizētās politikas pozīcijām. Un mani satriec tas, ka mēs vārdos runājam vienu, bet budžetā paredzam citu. Es gribētu apstāties pie tiem momentiem, kurus jau šeit skāra daži kolēģi deputāti, tas ir, finansēšanas jautājums, lauksaimniecības likteņa jautājums.

Kad pieņēma likumu par zemes reformu, mēs teicām, ka tas ir viens no galvenajiem ekonomikas likumiem. Un, lūk, tieši to nav iespējams atklāt budžetā. Kāpēc? Pacentīšos minēt dažus skaitļus. Iedaļā “Agrārais” figurē skaitlis 344 miljoni 721 tūkstotis rubļu. Bet šis skaitlis, ja analizē, no kā tas sastādīts un kā dabūts, neatbilst īstenībai. Tas ietver līdzekļus, kuri agrāk skaitījās Veselības aizsardzības, Tautas izglītības un Kultūras ministrijai. Un, ja atskaitītu šos skaitļus, tad paliek pavisam 300 ar astīti miljoni. Tas ir pirmais

Otrais. Paskatīsimies, kā nākošajā gadā republikā veidosies lauksaimniecības, visu ražotāju, ienākumi? Šajā gadā ienākums lauksaimniecībā bija vidēji 3 miljardi 200 miljoni rubļu, nākamajā gadā– pavisam tikai 2 miljardi 600 miljoni, tas ir, ienākumi samazināsies par pusmiljardu rubļu. Tas nozīmē, ka tiks samazināta lauksaimnieciskās produkcijas ražošana. Bet mēs vienmēr no šīs tribīnes runājam par to, ka aizstāvēsim lauksaimniecības intereses, radīsim cilvēkam apstākļus, lai viņš neaizietu no zemes, bet tiektos uz šo zemi. Es nekādā gadījumā negribētu piekrist ministram Āboltiņam par to, kā viņš diferencēti skatās uz budžeta līdzekļu sadalīšanu: Ludzas rajonā uz cilvēku tiek iedalīti 192 rubļi, Rīgas – 90 rubļi. Tās ir pasakas! Tas ir māņi! Jo tas tiek ņemts kā pastāvīgs lielums. Paskatīsimies, cik pienākas šodien uz vienu pilsētas iedzīvotāju un cik uz lauku iedzīvotāju? Vispirms izlīdzināsim un tikai pēc tam sāksim diferencēto pieeju. Mēs varam izdarīt tā, ka uz vienu lauku iedzīvotāju budžeta asignējumi iznāks 10 tūkstoši rubļu, ja laukos paliks viens cilvēks uz 100 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes. Lieta tā, ka par šo rubli lauku cilvēks nevar saņemt fiziskā izteiksmē to, ko var saņemt pilsētas iedzīvotājs. Tāda ekonomiskā pieeja, tādi aprēķini man atgādina to, kas tika gadu desmitiem darīts, lai laukus iznīcinātu vispār. Zemnieks neies dzīvot tur, kur nav ne ceļu, ne skolu, ne slimnīcu, ne poliklīnikas. Bet kur ir budžeta asignējumi? Kur ir valsts rūpes, lai to radītu? Tas ir vajadzīgs kā zemniekam, tā arī kooperatoram, katram cilvēkam.

Bet tagad paskatīsimies, kur novedīs jaunās cenas, kuras mums sola valdība? Jā, cenu paaugstināšanās notiek. Bet ar šīm cenām tiek iznīcināta vesela mūsu republikas zona. Nosacīti sadalot republiku četrās zonās, redzam, ka, piemēram, pirmajā zemnieks, strādājot uz 20 ha, var nopelnīt un saņemt tīro peļņu 11–12 tūkstošus rubļu. Kurzemes zona. Kas iznāk Latgales zonā pēc tiem pašiem aprēķiniem? Iznāk drusku pāri diviem tūkstošiem rubļu uz 20 ha. Tas nozīmē, ka mēnesī trīs cilvēku ģimene var nopelnīt pa 50 rubļiem. Kas tādos apstākļos dzīvos un strādās? Tas ir absurds. Un tas ir pēc tam, kad mēs runājam par nepieciešamību radīt vienādus ekonomiskos apstākļus republikas zemniekiem. Nav tās prioritātes Latgalei! Gluži otrādi, Latgale tiek gremdēta, un tā tiks tuvākajā gadā nogremdēta pavisam, ja šis budžets tiks pieņemts.

Un tāpēc es gribētu vērsties pie jums, deputāti lauksaimnieki,– visa lauksaimniecība tiek dzīta kapā. Bet Latgale tiek gremdēta pilnīgi, ar visu galvu. Un mums vienreiz tas ir galu galā jāsaprot, ka tas vajadzīgs nevis katram no mums konkrēti, bet vajadzīgs visai mūsu republikai. Ja mēs neizmainīsim šo politiku, mēs nospēlēsimies līdz jautriem laikiem. Lieta tā, ka šodien Latgalei iedalītie budžeta asignējumi nesedz pat nepieciešamo minimumu, lai cilvēks varētu dzīvot. Latgalei nepieciešams iedalīt vismaz par 20 procentiem vairāk, nekā paredzēts. Kur ņemt šos līdzekļus?

Pirmkārt, katrai ministrijai (Veselības aizsardzības, Tautas izglītības, Kultūras) jāiesniedz precīzs objektu aprēķins, kuros tiek ieguldīti iedalītie asignējumi. Un tad paskatīsimies, kā ministrijas izturas pret laukiem. 90 procenti no visiem ministrijām iedalītajiem asignējumiem jānovirza uz lauku rajoniem. Lūk, viens no avotiem, no kurienes var ņemt līdzekļus.

Otrais avots. Aparāta samazināšana vismaz par 30 procentiem. Visus šos līdzekļus novirzīt uz laukiem.

Trešais ceļš. Var domāt, ka šodienas finansējums – 70 miljoni rubļu – zemnieku saimniecībām tiek sadalīts nepareizi. Tāpēc ekonomiskajās zonās, kurās zemnieks var nopelnīt uz 20 ha zemes 10–12 tūkstošus rubļu, viņš strādās, bet tur, kur viņš var nopelnīt tikai divus tūkstošus rubļu,– nestrādās, bet tas ir simtiem tūkstošu hektāru pamestas zemes. Tātad šodien līdzekļi ir jānovirza topošajām zemnieku saimniecībām tajos reģionos un zonās, kur nav radīti šie apstākļi. Lūk, trešais ceļš.

Un ceturtais ceļš. Manuprāt, valsts finansējums ir jānovirza uz sociālās, sadzīves un kultūras sfēras radīšanu laukos. Ja tas tiks izdarīts, mēs atrisināsim galveno jautājumu, atrisināsim viss ekonomiskās problēmas. Neizdarīsim – mēs nogremdēsim republiku, nomērdēsim badā. Paldies par uzmanību./

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lembergam, gatavoties deputātei Albertiņai.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Man dziļās sērās jāpaziņo, ka ar deputātu rokām tiek nogalināts viens no pirmajiem ekonomiskajiem likumiem, ko mēs kopā pieņēmām. Tas ir likums par budžeta tiesībām. Jo kādas gan ir tiesības, nodalot šos budžetus, ja likumā galvenā doma bija tāda, ka no visiem vietējo padomju budžetiem tikai trīs ir paredzēti bez dotācijām. Visi pārējie procenti ir ar dotācijām– jeb vairāk nekā 90 procenti. Līdz ar to šis likums uz vienu gadu tiek nolikts uz plauktiņa pelēt.

Par pašu dotāciju apjomu. Jāsaka godīgi, ka tas, ko mēs šodien apspriežam, ir stipri vien aptuveni aprēķini vai aplēses. Faktiski mēs tikai tā domājam, kā tas varētu veidoties. Kāpēc es tā spriežu, kāpēc es tā saku? Mūsu Finansu ministrija paredz Ventspils pilsētai dotāciju 215 tūkstošus rubļu, taču, pēc mūsu aprēķiniem, mums dotācija vajadzīga– 21 miljons rubļu, bet, tā kā mēs paredzam pielikt algas mūsu Ventspils skolotājiem, ārstiem, kultūras darbiniekiem, tā kā būs cenu pielikums, tad, dāmas un kungi, tas nozīmē, ka deficīts mums ir 35 miljoni rubļu, tātad 35 miljoni– viens variants, bet Finansu ministrijas dotācija– 215 tūkstoši. Jūs saprotat– šī starpība ir kolosāla.

Tālāk. Cienījamie kolēģi deputāti! Mēs esam ne tikai deputāti, bet arī maksātāji. Mēs aprēķinājām, ka, pēc mūsu prognozēm, dzīvokļu īre maksās piecreiz dārgāk, ūdens– 2,5 reizes dārgāk, kanalizācija– 3,3 reizes dārgāk, siltums– trīs reizes dārgāk, bet organizācijām– ievērojami vairāk, piemēram, kanalizācija maksās aptuveni desmit reizes vairāk.

Par iedzīvotājiem. Kas segs šo izdevumu pieaugumu? Visas summas segs iedzīvotāji. Esiet tik laipni– tādā gadījumā vajag to tā arī pateikt. Šī summa ir četri miljoni. Ja iedzīvotājiem nebūs pielikuma pie maksājumiem, tādā gadījumā mums tas būs jāsabalansē no budžeta. Taču vai tas mums ir jāzina vai nav? Es domāju, ka mums, kuri plāno budžetu, tas ir jāzina, tas jāzina arī katram mūsu vēlētājam.

Par limitu sadali. Jāsaka, ka veidojas zināma pretruna starp valdības kā koleģiāla orgāna politiku un atsevišķu tās ministriju politiku. Piemēram, valdība ir pieņēmusi lēmumu Nr.165 speciāli par Ventspili, par tās ekoloģiju. Ir arī iepriekšējā sasaukuma Augstākās padomes attiecīgs pasākumu plāns. Tomēr vienlaicīgi Ekonomikas ministrija neuzskata par vajadzīgu šo valdības lēmumu pildīt. Ko tas nozīmē? Tātad ir kaut kādas lielas pretrunas valdībā, jo valdības lēmums tika pieņemts pirms diviem mēnešiem. Diemžēl šis piedāvātais budžets un arī sociāli ekonomiskās attīstības prognoze šo valdības lēmumu izpildi neparedz.

Par ārējiem ekonomiskajiem sakariem. Kas tā par suverēnu valsti, kuras attīstības programmā nav ārējo ekonomisko sakaru sadaļas? Tā nav valsts, tā ir PSRS sastāvdaļa. Tad tā vajag arī rakstīt. Taču, ja tā ir valsts, tad tādai sadaļai ir jābūt. Tāpat jābūt arī budžeta attiecībām valūtas budžetā. Ja mēs to šodien nevaram sastādīt, tad tā vajag arī pateikt– šodien mēs to nevaram sastādīt, bet gan pēc mēneša! Skaidri un gaiši.

Tālāk. Pēc manām domām, mums vajag iedot izvērstu budžeta projektu, lai varam to solīdi apspriest. Piemēram, tur ir paredzēts, ka, man liekas, Celtniecības ministrija izdarīs maksājumus Polijas Tautas Republikai. Kas tie par maksājumiem, ar kādiem objektiem tie saistīti? Kāpēc no republikas budžeta? Tālāk. Ir ļoti daudz finansējumu kapitālās celtniecības objektiem. Esiet tik laipni un iedodiet mums izvērstu sarakstu par republikas budžetu. Arī Lauksaimniecības ministrijai ir trīs miljonus lieli operatīvie izdevumi. Kas tā ir– pusdienu nauda? Vai tā būtu viesu uzņemšana? Mēs nevaram tādu neskaidru skaitli uzreiz nobalsot un pieņemt.

Tālāk. Mēs apzināmies, kādu summu vajag lauksaimniecības ražošanas pārvaldei rajonos, tagad dibina departamentu. Četri miljoni! Kāpēc tieši tāda summa? Tur vajag vienu cilvēku, kas apmēram paskatās, kas tur notiek. Kādēļ atkal radīts tāds jauns apa­rāts? Tāpat mēs gribam zināt, cik tur ir nerentablu uzņēmumu, un arī atšifrējumu, kas tie par uzņēmumiem. Un ko viņi domā darīt, lai nebūtu nerentablu uzņēmumu? Citādi mums atkal liek pirkt sivēnu maisā.

Mēs daudz runājam par lauksaimniecību. Ar vieglu roku iedevām 200 miljonus, ar ko dzēst vājajām saimniecībām nesamaksātos procentus. Taču vai tās palika stiprākas? Pēc manām domām, ir tā– jo vairāk tādā veidā dosim nevis produkciju, bet dosim naudu, lai segtu parādus, mēs vienmēr būsim parādos un vienmēr stimulēsim šos parādus. Šī summa ir jāatdod caur iepirkuma cenu. Un nekā citādi. Nekādu dotāciju no augšas!

Šeit no Finansu ministrijas ziņojuma izskanēja atzinums, ka uzņēmumiem atņem līdzekļus. Es domāju, ka tā ir kārtējā aplaupīšana. Tā nevar darīt. Ja mēs gribam paņemt, tad sliktākajā gadījumā tas jādara solīdā veidā. Uzliekot nodokli. Bet nekādā gadījumā nedrīkst atņemt. Tas nekur neder.

Par valsts pārvaldes aparāta uzturēšanu. Man ir Finansu ministrijas aplēses par Ventspils pilsētas izpildkomiteju. Tur šie pārvaldes aparāta izdevumi plānoti 1989.gada līmenī. Vai tas ir pareizi vai nepareizi– es tagad negribu strīdēties. Tomēr, piemēram, republikas ministrijām ir apmēram divreiz lielāks tēriņš paredzēts. Izglītības ministrijai– divas reizes, bet mēs no viņiem tagad pārņemam viņu funkcijas. Mēs paņemam darbu, bet viņi palielina štatu un izdevumus. Kāpēc? Ekonomikas ministrijai– divas reizes. Sporta komitejai– 1,7 reizes. Kāpēc?

Un visbeidzot. Cienījamie kolēģi! Es saprotu vēlēšanos ātri apspriest un nolikt uz plauktiņa Latvijas Republikas budžeta projektu un apzināt budžetu 1991.gadam. Tomēr atcerēsimies, ka katrā solīdā valstī, no ekonomiskās politikas viedokļa raugoties, ir viens galvenais dokuments– tas ir budžets. Un pāris stundu laikā mēs to kārtīgi izspriest nevaram. Tas, ka mums debatēs iedod septiņas minūtes laika, manuprāt, ir mutes aizbāšana. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, tikai gribu atgādināt, ka mutes sev aizbāž paši deputāti. Lūdzu, deputāte Albertiņa!

S.Albertiņa: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Mans kolēģis deputāts Lembergs jau ļoti daudz pateica no tā, par ko arī es gribētu runāt, varbūt tikai ne gluži tādā skatījumā kā viņš. Bez šaubām, šīs pāris nedēļas vai mazliet ilgāk strādājot Apvienotajā budžeta komisijā, man, protams, radās ļoti daudz dažādu neskaidrību, un, godīgi sakot, man šīs neskaidrības ir vēl joprojām. Es ceru, ka pēc pirmā lasījuma varēšu vēl daudz ko noskaidrot. Taču viens man ir absolūti skaidrs– visa mūsu dzīve balstās uz vienām vienīgām dotācijām: Batarevskis visu mūžu ir maksājis par manu telefonu, tāpat arī Ilma Briņķe, lai gan viņi nemaksā divarpus rubļus, jo viņiem abiem nekad telefona nav bijis. Telefona sakari īstenībā maksā 7,50. Tāpat jūs visi esat maksājuši par manas meitas mūzikas skolu un par to, ka mans puika ārpusklases pulciņa nodarbībās savā laikā līmēja kuģus. Redziet, tāda praktiski ir šī situācija.

Arī tagad es gribu teikt, ka īstenībā turpinās tas viss. Ja jūs paskatīsities budžetu– un es ļoti gribētu, lai jūs visi, godātie kolēģi, apskatītos to ļoti pamatīgi –, tad jūs redzēsit, ka šeit iekšā ir ļoti daudz visādu lietu– šeit ir milzum daudz dažādu budžeta asignējumu veselai virknei pasākumu. Te jau mūsu kolēģe Valentīna Zeile par dažiem runāja. Es sīkāk paskatījos kursus. Kursi mums nākamgad tiek dotēti 3,5 miljonu rubļu apmērā. Kas tie par kvalifikācijas celšanas kursiem? Piemēram, Izglītības ministrijas Kvalifikācijas celšanas kursiem ir paredzēti 2 miljoni 43 tūkstoši rubļu. Man ir lielas aizdomas, ka šeit slēpjas ļoti daudz kas– arī, piemēram, Starpnozaru kvalifikācijas celšanas institūts un tamlīdzīgas lietas. Piedodiet, tās ir tikai aizdomas, varbūt tas nemaz tā nav. Taču, kopumā ņemot, ja katrai nozarei ir šāda paša veida kursi, kas faktiski tiek finansēti no budžeta, tad kāpēc Izglītības ministrijai papildus atvēl vēl divus miljonus par kursiem? Šādi paši kursi, piemēram, ir arī Lauksaimniecības ministrijai, kurai atvēlēti 302 000 rubļu, Tirdzniecības ministrijai– 20 000 rubļu, Veselības aizsardzības ministrijai– 403 000 rubļu, Kultūras ministrijai– 425 000 rubļu utt. Tās ir pasakainas summas. Man jums gribētos teikt tā, ka visi šie kursu pasākumi, ar visiem to mīkstajiem inventāriem, patiesību sakot, ir tāda darbība, kura ir jāsedz ieinteresētajām organizācijām, tām, kuras sūta savus darbiniekus uz šiem kvalifikācijas celšanas kursiem. Ja jūs man neticat, ka tas absolūti ir iespējams, tad paskatieties, kā tas ir Rīgas Tehniskajā universitātē, kura darbojas pilnīgas pašfinansēšanās apstākļos nu jau divus gadus. Un tāpēc varbūt izbeigsim šo kursu nebeidzamo finansēšanu no valsts budžeta. Tā mums ir viena no šīm iekšējām rezervēm. Pie tam te ir vēl viena nianse, un jūs varbūt nepievērsāt tai uzmanību, kad pieņēmāt likumu par izglītību. Un, proti, visu veidu mācību iestādes, kā jūs nobalsojāt pirmajā lasījumā, ir atbrīvotas absolūti no jebkādiem nodokļiem: no zemes nodokļa un no visiem pārējiem nodokļiem. Kā jūs redzat, tas viss kopumā izskatās diezgan jocīgi, lai neteiktu vairāk.

Tāda pati iekšējā rezerve, manuprāt, ir arī metodiskie pasākumi par 7,5 miljoniem rubļu. Bez tam man liekas ļoti interesanti vēl arī šie bērnudārzi, no budžeta finansētie visdažādāko nozaru bērnudārzi. Protams, tā ir it kā šīs nozares darīšana, bet tajā pašā laikā es tiešām nesaprotu, kāpēc jums visiem, vienalga, kurā nozarē jūs strādājat, būtu no savas algas nodokļu veidā faktiski jāmaksā par mana bērna vai mazbērna bērnudārzu, kurš, piemēram, ir Mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava” bērnudārzs? Es pat gribētu teikt, ka tas kaut kādā ziņā ir amorāli, ka kāpņu telpas vienā pusē dzīvo vecāki, kuriem bērns iet valsts jeb municipalitātes bērnudārzā, bet kāpņu telpas otrā pusē ir, lūk, šis bērniņš, kurš iet šajā nozares bērnudārzā, kuru uztur no valsts budžeta. Ticiet man, starpība ir liela. Tā ir ievērojama. Un tāpēc varbūt šeit arīdzan ir viena no iekšējām rezervēm.

Man ir diezgan nesaprotamas vēl dažas citas lietas. Piemēram, man ļoti jocīgi liekas tas, ka ir arodskolas, par kurām no budžeta Lauksaimniecības ministrija saņem 18 miljonus rubļu, bet Tirdzniecības ministrija– gandrīz pusotru miljonu; bez tam arodskolas ir arī Izglītības ministrijai, kuras no budžeta izmaksā gandrīz 28 miljonus rubļu, vai ne?

Un vēl daudz citu lietu. Arī vidējās speciālās mācību iestādes no Izglītības ministrijas– par 13,5 miljoniem, bet Kultūras ministrijai– gandrīz 6 miljoni, 16 miljoni– Lauksaimniecības ministrijai, Veselības aizsardzības ministrijai– 6 miljoni, kopā 27 miljoni. Ja tā rūpīgi paskatās šo budžetu, tad tas viss parādās visai interesanti. Es to gribēju īpaši teikt par Lauksaimniecības ministriju. Patiesi, no Lauksaimniecības ministrijai paredzētajiem budžeta līdzekļiem 56 miljoni patiešām ir domāti šiem sociālajiem, kultūras pasākumiem, kuri ir paredzēti arī pārvaldes aparāta uzturēšanai.

Es domāju tā– mēs, protams, šajā brīdī varētu nebalsot par šo budžeta projektu, bet tas mums ir kārtīgi jāizstrādā. Bez tam es domāju, ka mēs to varēsim papildināt arī vēl nākamajā gadā– tūlīt pēc jaunā gada– un pie tā pastrādāt pamatīgāk. Taču es gribu teikt tikai vienu– mums nekad nebūs tik daudz līdzekļu, lai varētu dotēt lielās mērķprogrammas, ja budžeta līdzekļus šādā veidā izsvaidīsim visdažādākajos sīkumos. Diezin vai tas ir tā vērts. Varbūt tomēr prātīgāk būtu izlemt, kas tad galu galā ir galvenais un ko mēs īsti gribam, kam tad būtu atvēlami šie budžeta līdzekļi. Varbūt visam pārējam, bezgalīgi daudzajiem sīkumiem var atrast kādu citu finansēšanas avotu? Paldies, ka klausījāties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Kiršteinam.

A.Kiršteins: Cienījamie kolēģi! Kas jādara, lai uzplauktu lauksaimniecība? Acīmredzot jāpalielina ēdāju skaits. Kāpēc mums un mūsu lauksaimniekiem jābaro un jāuztur tik milzīgs skaits Savienības resoru, dažādu kantoru, karaskolu, štābu, pārvalžu, kuras izmanto Latvijas infrastruktūru? Acīmredzot tiešām tāpēc, lai būtu šis ēdāju skaits, lai lauksaimniecība mums neiznīktu. Lūk, daži Izglītības ministrijas dati, kuri daļēji bija publicēti arī “Latvijas Jaunatnē” un vēl šur tur; esmu tos savācis, un nosaukšu jums dažus skaitļus. Šogad Kuldīgas rajons ir piešķīris no sava budžeta armijas garnizona skolas uzturēšanai 123 000 rubļu, bērnudārzam “Raduga”– 68,5 tūkstošus, bet bērnudārzam “Solniško”– 80 000, tas kopā ir apmēram 270 000 rubļu. Es ar lielu izbrīnu uzzināju, ka Suvorova karaskola tiek finansēta no Latvijas Izglītības ministrijas budžeta. Uzzināju arī to, ka Latvijas augstskolās latviešu plūsmā studentu skaits ir palielināts par 1,4 procentiem, bet krievu plūsmā– par 22,6 procentiem. Rīgā mums bez Civilās aviācijas institūta ir vēl arī Rīgas aviācijas tehnikas skola, Daugavpilī ir Fabriciusa skola lidotājiem, ir Rīgas J.Alkšņa 7.karaskola. Un tās visas ir Izglītības ministrijas sistēmā. Kā tad mēs varam apstiprināt budžetu Izglītības ministrijai. Un kas notiks, ja mēs, apstiprinājuši šo budžetu, uzzināsim, ka daļa skolu nākamajā mācību gadā gribēs turpināt mācības pēc Padomju Savienības izglītības programmas, nevis pēc Latvijas izglītības programmas?

Minēsim Ārlietu ministriju. Ja Kuldīgas rajons tikai garnizonam vien ir piešķīris 270 000 rubļu, tad kāds varētu būt Latvijas Ārlietu ministrijas budžets? Tas ir 304 000 rubļu. Prasīts bijis miljons 793 tūkstoši. Ko gan var domāt par šādu valsti, par šādu valdību? Tikai to, ka nākamajā gadā nekādas nopietnas ārlietas nav paredzētas. Un tas notiek laikā, kad mēs uzskatām, ka 1991., 1992.gadā būs izšķiroši notikumi, kas ietekmēs Latvijas neatkarību. Tā mēs varam skatīties visas ministrijas. Piemēram, Transporta ministrija. Ceļu būves uzturēšanai, remontam un būvniecībai atvēlēti 211 miljoni. Bet kas brauc pa šiem ceļiem? Kad es braucu uz Saulkrastiem, tad es pārsvarā redzu, ka tur dienu un nakti braukā bruņutransportieri. Kāda ir to ieguldītā nauda šo ceļu remontēšanā un uzturēšanā? Cik es zinu, Polijā nākamajā gadā no katras mašīnas tiek ņemta zināma summa par caurbraukšanu. Šajā ziņā mēs nekādus priekšlikumus neesam izstrādājuši.

Zivsaimniecības ministrija. Kas finansēs tos darbus, kuri saistīti ar Daugavas piesārņošanu vai ar zivju ceļu ierīkošanu sakarā ar hidroelektrostaciju būvniecību? Celtniecības ministrijas situāciju raksturo kaut vai skaitlis: kapitālieguldījumi– 40 miljoni rubļu. Kam domāti šie dzīvokļi? Kādai būvniecībai konkrēti tiks atvēlēti šie līdzekļi? Tad, kad bija valdības programmas apspriešana, mēs konstatējām faktus, ka nekādas nacionālās celtniecības programmas mums faktiski nav– nav ne dzīvokļu celtniecības, ne pārējās celtniecības programmas. Kā varam pateikt– vai vajadzēs 40 vai 4 miljonus?

Domājot par mūsu nabadzīgo Kultūras ministriju, kurai nekad nav naudas, es atcerējos Gētes dzejoli: “Sajūsma nav siļķes prece, kuru iesaldē vairākiem gadiem.” Tāda neejoša prece pašreiz Latvijai ir Ļeņina muzeji, kuriem nav apmeklētāju. Un šajā ziņā es varu apbrīnot Rubika kungu, kam daba tomēr nav nodarījusi pāri– lai nu ko, bet skaitīt viņš māk; viņš ir atteicies savā rīcībā pārņemt un kaut kādā veidā finansēt šos muzejus. Tagad tos finansē Latvijas nodokļu maksātāji, bet Rīgā šādi muzeji ir veseli divi.

Nākamais jautājums. Mēs varētu vēl apskatīt, teiksim, Lauksaimniecības vai Ekonomikas ministrijas izdevumus, bet faktiski nav vērts to darīt, es tūdaļ nobeigšu un ietaupīšu vienu minūti. Vienīgi esmu konstatējis to, ka nekādā gadījumā nevaram šodien apstiprināt budžetu, vismaz tādās nozarēs, kāda ir izglītība, kultūra, ārlietas, transports. Un man absolūti nav skaidrs, kāpēc valūtas budžets tiks izskatīts atsevišķi. Es, piemēram, no šā budžeta nevaru saprast– ja kāds uzņēmums tiek finansēts no Latvijas līdzekļiem un varbūt rubļos tas ir nerentabls, taču, iespējams, ka valūta tam ienāk un tā ir ļoti liela, un tas, pastāvot tirgus pašreizējām cenām, padara to ļoti rentablu. Es nevaru, teiksim, pateikt, cik Latvijas kuģniecība nopelna– 300 miljonus dolāru vai vairāk. Un, ja no tās peļņas nekādi nodokļi netiek atskaitīti Latvijas valdībai, Latvijas budžetam, tad kāpēc mums ir jāuztur šī Latvijas kuģniecības infrastruktūra un visi šie cilvēki, viņu ģimenes locekļi, viņu dzīvokļi, komunālie pakalpojumi, ko viņi Latvijā izmanto? Tas man absolūti nav skaidrs. Es domāju, ka šis budžets kopumā vienkārši ir Savienības līguma variants. Jo te ir tas viss, kas Savienībai varbūt ir izdevīgi, un tas viss ir sabāzts Latvijā, bet to finansēs Latvijas nodokļu maksātāji un baros mūsu lauksaimnieki. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Zatuliviteram. Lūdzu gatavoties Latvijas Bankas prezidentam Saksa kungam.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Neslēpšu, ka man ir ļoti patīkami sākt uzstāšanos pēc tā stimula, kuru man deva iepriekšējais runātājs, kurš pieskaitīja mani tām liekajām mutēm, kurus es šajā gadījumā pārstāvu no šīs tribīnes. Bet ne par to es runāšu. Lai tas viss paliek uz nekompetentā runātāja sirdsapziņas, sevišķi par armijas budžetu.

Es gribu teikt citu. Šodien mums ir ārkārtīgi grūts uzdevums, un laikam nav nekā brīnumaina, ka šī dokumenta– budžeta projekta– apspriešana noritēs pēc tāda scenārija, kādu arī varēja sagaidīt. Katrs runātājs (un to varēja programmēt) runās par savu sāpi, vilks budžeta deķīti uz savu pusi, uzskatot, ka viņam šajā dokumentā paredzēts ļoti maz, bet vajadzētu vairāk. Uzskatu, ka te nav nekāda brīnuma, kaut gan līdz ar to vajadzētu ņemt vērā, kādos apstākļos tika gatavots budžets. Vai mēs paši – šeit sēdošie deputāti – nenovedām līdz tam, ka budžets dzima laika deficīta apstākļos? Tas ir viens.

Otrais. Nav jāaizmirst, ka budžets tika gatavots, izejot no tām iespējām, kādas mums ir. Uzskatu, ka par to jāatceras. Es jau runāju par laiku, kāds tika atvēlēts šā dokumenta sastādīšanai, un gribu atgādināt, ka mēs ar savām darbībām, reizēm pārāk emocionālām, reizēm nepietiekami saprātīgām, nolikām tos, kuri sastādīja budžetu, visai stingros apstākļos, kuru ietvaros viņi arī nevarēja iesniegt labāku budžeta projektu. Un tomēr es uzskatu, ka iesniegtais projekts jāuzskata par nopietnu dokumentu pamatīgai analīzei ar mērķi to uzlabot, bet ne nogremdēt, kā tas izskanēja dažās runās. Šī ideja pēdējā laikā parlamentā skan arvien biežāk, un rodas iespaids, ka starp parlamentāriešiem un valdību tiek dzīts milzīgs ķīlis, kas izsauc ļoti daudzus jautājumus, pie kuriem es šeit neapstāšos. Taču es gribu parunāt par pašu budžetu.

Cienījamais finansu ministrs runāja par finansu krīzi, kuru izsauca tas, ka Padomju Savienība nepilda saistības, kas neļauj ielikt budžetā 30 miljonus. Ekonomikas ministrs runāja par to, ka virkne deputātu uzstājas pret stingriem nodokļiem, pret optimāliem nodokļiem, kā uzskata Ekonomikas ministrija. No tā cieš budžets. Bet man rodas jautājums, kāpēc neviens neteica par to, ka budžets ir atvasinājums no ekonomiskā stāvokļa? Kāpēc neviens nerunā par to, ka ekonomiskie pinekļi, kuri līdz šim laikam sapinuši saimnieciskos darbiniekus, traucē efektīvam darbam? Kāpēc mēs neatzīstam, ka Augstākā padome šajā lietā dod solīdu artavu? Es domāju, ka daļu kritikas, ko mēs netaupām valdībai, mums jāņem uz sevi.

Kas attiecas uz budžetu, tad, analizējot šodienas projektu, man radušās daudzas pārdomas un jautājumi. Piemēram, kā var nopietni runāt par 1991.gada budžetu, ja mums ir tikai ienākumu aprēķins no nodokļiem. Kas ar to būs? Mēs taču nezinām. Mēs nevaram budžeta projektā pietiekami precīzi modelēt, kas mūs gaida šajā pozīcijā. Nevaram. Neskaidrs paliek arī tas, kas būs ar budžetu, kādas korekcijas tajā būs jāievieš sakarā ar cenu pieaugumu? Bet vai mēs varam pilnā mērā runāt par to, ka budžeta projekts sastādīts pietiekami korekti no finansu viedokļa? Es domāju, ka ir saprotams, kas ir patēriņa nodoklis. Pie pastāvošajām cenām un nodokļiem tas nozīmēs uzņēmējdarbības sašaurināšanu. Tad rodas jautājums, no kurienes ir pārliecība, ka budžeta ienākumu daļā ienāks ieplānotais? Man, piemēram, nav pārliecības par to. Uzskatu, ka tas negrezno mūsu budžeta projektu un arī tas, ka zem dažiem pantiem kaut kas noslēpts. Ja jau reiz slēpt (bet finansu ministrs mums ir pieredzējis), tad jāslēpj tā, lai mēs neatrastu. Bet, ja reiz mēs atradām, tad kāpēc jāslēpj? Un vispār šis budžets nav slēgtais, bet atklātais, un jāparāda viss, ko mēs domājam. Es tā domāju.

Daži vārdi par akcīzes nodokli. Būsim atklāti: mēs varam rēķināties ar budžeta papildinājumu no akcīzes nodokļa ar noteikumu, ka izejvielu cenas, no kurām tiek gatavota ar akcīzes nodokli apliekamā produkcija, nemainīsies. Bet, ja cenas pieaugs, piegādātāji tās pacels. Kas tad? Tad akcīze praktiski automātiski pazūd. Nu, reiz tā pazūd automātiski, sākas jauns, kārtējais inflācijas loks. Vai mēs to varam šodien paredzēt pie budžeta projekta sastādīšanas? Nē. Bet, ja reiz mēs nevaram, jācenšas domāt par to, kur un ko mēs varam ņemt, lai ekonomētu.

Un atlikušajās sekundēs gribu par to pateikt. Domāju, ka budžetā ir jāparedz līdzekļi, ekonomijas avoti. Paskatīsimies, kam mums divas prokuratūras, no kurām viena pastāv uz republikas budžeta rēķina? Atstāsim vienu, kura pastāv uz Savienības budžeta rēķina. (Zālē troksnis.) Ekonomija būs! Divas iekšlietu ministrijas republikai – vai nav pārāk šiki? Vismaz budžetam? Ielu pārdēvēšana. Vai šodien tas tik būtiski nepieciešams? Un pēdējais avots. Es visu laiku par ekonomijas avotiem. Un pēdējais avots: finansējot celtniecības objektus, protams, jāpāriet no tiešās finansēšanas uz kreditēšanu.

Tātad, man šķiet, budžets pelna kritiku, bet ne tik iznīcinošu, lai to noraidītu. Tas ir jāliek tālākā darba pamatā. Bet strādāt ir pie kā./

Priekšsēdētājs: Vārds Latvijas Bankas prezidentam Saksa kungam. Gatavoties deputātam Lucānam.

P.Sakss, Latvijas Bankas prezidents: Godātie deputāti! Latvijas Republikas Augstākā padome 31.jūlijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas izveidošanu, kurā teikts, ka Latvijas Bankas pamatkapitāla veidošanai valdībai gada laikā ir nepieciešams ieskaitīt 30 miljonu rubļu savu funkciju veikšanai. Es gribētu lūgt jūs pildīt šo lēmumu un Latvijas Bankai ieskaitīt šo summu pamatkapitāla veidošanai. Latvijas Banka kopā ar valdības speciālistiem strādā pie Latvijas banku sistēmas izveidošanas. Šī banku sistēma ir nepieciešama, lai realizētu parlamenta un valdības politiku norēķinu, kreditēšanas, kā arī budžeta kases izpildes jautājumos. Ja mēs neveidosim šo specializēto bankas jeb banku sistēmu kapitālu ar valsts piedalīšanos, tad banku veidošanās process var kļūt nekontrolējams. Līdz ar to mēs pat budžetā nesavāksim tās niecīgās naudas summas, kuras šogad maksā Savienības uzņēmumi. Arī šīs jaunizveidotās komercbankas nepakļausies Latvijas Republikas likumdošanai. Specializēto banku pārveidošanai par valsts komercbankām no nākamā gada budžeta ir nepieciešami 70 miljoni rubļu pamatkapitāla veidošanai. Augstākās padome, kā arī republikas ekonomisti cītīgi strādā pie privatizācijas programmas, pie problēmām, kas saistītas ar privatizāciju. Taču, no otras puses, mēs par katru cenu gribam pamatfondu veidošanu izdarīt no valsts budžeta līdzekļiem. Šeit es domāju to, ka kapitālieguldījumu finansēšanai paredzētas ievērojami lielākas summas, nekā tas bijis 1990.gadā.

Kā šie kapitālieguldījumu līdzekļi tika iztērēti 1990.gadā? Tikai par valsts centralizētajiem kapitālieguldījumiem dzīvokļu programma šogad ir izpildīta par 50 procentiem salīdzinājumā ar attiecīgo laikposmu pagājušajā gadā, bet par uzņēmumu organizāciju līdzekļiem– par 63 procentiem. Ar bērnudārzu celtniecību ir līdzīga aina. Kapitāl­ieguldījumu apjoms netiek izlietots. Jautājums– vai ir proporcionāli iztērēti arī budžeta līdzekļi? Jā, budžeta līdzekļi iztērēti daudz vairāk, nekā izlietoti kapitālieguldījumi. Jautājums– kur tie palikuši? Tie izlietoti cenu paaugstinājuma segšanai. Nākamajā gadā Rūpniecības ministrijai paredzēts trīsreiz vairāk kapitālieguldījumu nekā šogad, arhitektūras un celtniecības kompleksam– sešas reizes vairāk, Enerģētikas ministrijai– četras reizes vairāk... Ja mēs paskatāmies šā gada kapitālieguldījumu apgūšanu par šiem pašiem budžeta līdzekļiem, tad rādītājs ir zemāks, nekā tas bija iepriekšējos gados. Vai šodien šo ministriju pasūtītāji ir noslēguši līgumus uz nākamo gadu? Nav. Pēc Ekonomikas ministrijas speciālistu atzinuma, šāda līguma slēgšanas kampaņa pat vēl nav sākta. Ja paskatāmies to objektu sarakstu, kuri nākamajā gadā varētu tikt finansēti no valsts budžeta līdzekļiem, tad daļai no tiem ir paredzēta tehniskā pārkārtošana un rekonstrukcija vai arī tos finansēs kāds uzņēmums. Tā ka es banku pamatkapitālu veidošanas iespējas saskatu uz šo kapitālieguldījumu samazināšanas rēķina. Un to tautsaimniecībā var izdarīt bez īpašām sāpēm.

Jautājumā par cenu starpību jeb cenu pieauguma segšanu kapitālceltniecībā. Es uzskatu, ka šos līdzekļus, kurus mēs izmantojam cenu starpības segšanai, labprāt varētu izmantot arī iedzīvotāju sociālo programmu īstenošanai, nevis ar betoniem un paneļiem ierokot šo naudu zemē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Godātie deputāti! Viens no runātājiem uzstādīja jautājumu– kas baros lauksaimniecību? Es domāju, ka lauksaimniecība nebūs jābaro. Tikai, ja mēs neievedīsim skaidrību budžetā, tad nākamajā gadā ap šādu laiku, es domāju, gaļas cenas Rīgas tirgū būs ap 40 rubļu kilogramā– tā, kā tas pašreiz ir Maskavā. Šeit atbilde ir viennozīmīga. Es gribētu atbalstīt deputāta Breša priekšlikumu, ka viss šis lauku finansēšanas mehānisms tomēr būtu rūpīgi jāizanalizē un jādod skaidrs pārskats par to, kas īsti šeit notiks, jo šie jautājumi ir pārāk nopietni.

Es domāju, kad mūsu attieksme pret lauksaimniecību daudzos gadījumos ir mazliet vieglprātīga. Pirmkārt, lauksaimniecība ir tā nozare, kas mums varētu būt tautsaimniecības balsts. Protams, ja mēs pievērstu tai vajadzīgo uzmanību. Un otrkārt. Lauksaimniecība šobrīd faktiski ir vienīgā nozare, kurā mēs bez riska varētu ieguldīt kapitālu pat šajos sajukuma laikos, neriskējot, ka ar šo kapitālu tuvākā vai tālākā nākotnē varētu kaut kas slikts notikt. Pašreiz tie procesi, kas notiek mūsu tautsaimniecībā, ir sarežģīti– budžets samazinās; protams, samazinās arī ražošanas apjoms, pastāv bankrota draudi, bet Ekonomikas ministrija uz to visu skatās tā, it kā tas būtu process, kas notiek pats par sevi– dabiski, ka ir jābankrotē, un viss. Kas tajā vietā būs– atbildes mums nav.

Cik ilgi var turpināties šāds stāvoklis, un pie kā tas var novest? Es gribu uzstādīt jautājumu: vai valdība šajā brīdī var atļauties šādu nostāju, runājot par to, it kā mums jau darbotos tirgus attiecības un viss notiek pašregulēšanās ceļā, lai gan tajā pašā laikā faktiski šo tirgus attiecību nav un ekonomikas likumi vēl nav iedarbināti. Manuprāt, tikmēr, kamēr šo attiecību nav un ekonomikas likumi nav iedarbināti, valdība nevar bezatbildīgi noskatīties, kā tas viss notiks, kā tās lauku lielsaimniecības sabruks.

Nākamais process. Es runāju pašreiz tikai par sekām– darba algas pieaug, bet arī to cilvēku skaits, kas dzīvo zem iztikas līmeņa, pieaug. Naudas uzkrājumi bankās pieaug, arī kompensācijas apjomi pieaug. Pēc būtības, ja visus šos procesus sasummē kopā, tad tas liecina par vienu– ka mēs joprojām esam slikti strādājoša sabiedrība, kura mēģina dzīvot uz kaut kā cita rēķina. Bet šī cita, uz kura rēķina dzīvot, vairs nav. Kas šo procesu apturēs un kad to apturēs? Atkal es neesmu dzirdējis nevienu daudzmaz pamatotu atbildi uz šo jautājumu. Uzdosim sev jautājumu– vai mēs varam iziet no šīs krīzes bez nopietnas operācijas? Kādi varētu būt šie pasākumi, lai izkļūtu no krīzes? Varu izteikt tikai vienu pilnīgi skaidru pārliecību– jo ilgāk vilcināsimies un turpināsim iet pa šo ceļu, kuru es tikko ieskicēju, jo grūtāk būs nākotnē iziet no šīs krīzes. Es domāju, ka mums jāsāk ārstēšanās ar to, ka valdība parlamentam visu pasaka skaidri un gaiši, lai parlaments pilnīgi skaidri zinātu visas realitātes.

Vispirms– kas jādara, lai mēs beidzot sāktu strādāt vairāk un labāk? Ir jābūt šādai programmai– kas ir jādara, un arī parlamentam tas ir jāzina. Ir jāzina, kādas ir mūsu iespējas apgādāt sevi ar energoresursiem, izejvielām, kāds būs mūsu dzīves līmenis pil­nīgas neatkarības apstākļos vai kādos citos apstākļos. Tas ir jāzina. Jo mēs esam atbildīgi par to, kas šajā zemē notiek. Ir jāzina arī tas, kādas ir faktiskās budžeta vajadzības. Mums ir jāzina, cik parlaments savas labestības dēļ ir nogriezis no šā budžeta, un valdībai ir jādod analīze, kādas tam būs sekas, jo citādi budžetu varam vispār likvidēt, teiksim, aiz propagandas apsvērumiem. Tāpat ir jāzina, cik lielsaimniecību tad beigu beigās nākamajā gadā bankrotēs un kas tajā vietā notiks.

Manuprāt, pašreiz, iekams mēs neesam dzirdējuši atbildes uz šiem jautājumiem, iekams neesam parlamentā dzirdējuši, kāds ir faktiskais stāvoklis, kādas ir šīs cēloņsakarības, kāpēc tas notiek tā un ne citādi, ir grūti nopietni spriest par šo budžetu. Es, būdams lauksaimnieks, protams, balsošu pret šo budžetu, jo šeit pašreiz ir ieprogrammēta lauksaimniecības iznīcināšana vārda vistiešākajā nozīmē. Protams, ja šajos aprēķinos neslēpjas kaut kas tāds, kas ārpusē nav redzams. Tomēr pats galvenais, es domāju, ir tas, ka mums jāpanāk, lai mēs šeit, parlamentā, nedzīvotu sapņu pasaulē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds debatēs deputātam Caunem. Pēc tam runās deputāts Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis.

I.Caune: Cienījamie radioklausītāji, kolēģi un valdības pārstāvji, kas šeit piedalās! Par šo budžetu jau ir ļoti daudz runāts, tas ticis kritizēts, pamatoti vai nepamatoti– tas ir cits jautājums. Tomēr es gribētu turpināt Lucāna kunga iesākto domu un vēlreiz akcentēt, ka mums tomēr vajag saprast– lauksaimniecība laikam būs tā nozare, kura nodrošinās mūsu Latvijas neatkarību, mūsu Latvijas ekonomikas varenību. Ja to nevarēsim panākt, tad, es domāju, nekas arī no visiem pā­rējiem mūsu plāniem neiznāks.

Šajā sakarībā atļaujiet man vēlreiz akcentēt dažus jautājumus. Es jau uzdevu jautājumu ekonomikas ministram par tā sauktajām brīvajām cenām. Tas ir atklāti plānots jautājums, ka, lūk, visi varēs noteikt brīvās cenas 50 vai 42 procentu apmērā, bet lauksaimniecībā, kas pamatā ražo tikai pārtikas preces,– tikai piecu procentu apmērā. Tas jau liek pamatu lauksaimniecības ekonomiskajai izputināšanai.

Tālāk. Šeit, piemēram, netika runāts par tādu lauksaimniecības nozari kā meliorācija. Es nevaru noliegt, ka līdz šim meliorācijā šie līdzekļi ne vienmēr tika izmantoti. Dažreiz varbūt tika izlietoti arī nesaimnieciski; tas ir jautājums, pie kura ir jāstrādā. Bet doma ir tāda, ka turpmāk vajadzētu plānot tādu kārtību– ja, piemēram, pagājušajā piecgadē vidēji katru gadu meliorācijas darbi tika izpildīti par 131 miljonu rubļu un ja tagad plāno tikai 72 miljonus, tad ir skaidrs, ka mums šī nozare kā tāda ir jālikvidē– jāatlaiž strādājošie, jāizpārdod tehnika un ar šiem darbiem nav jānodarbojas. Un, ja tas ir tā, tad mēs varam paredzēt, kāds būs stāvoklis. Varbūt šajā sakarībā tādam, kā, piemēram, Jelgavas rajonam, kur ir 93 procenti meliorētas zemes, tas nemaz nebūs tik katastrofāli. Turpretī tādam rajonam kā Krāslavas rajons, kur meliorēti ir 42 procenti zemes, vai tādam kā Ludzas rajons, kur meliorēti ir tikai 44 procenti zemes, tas radīs sarežģījumus. Un tad ir skaidrs, ka uz šodienu lauksaimniecība nav attīstīta, un vēl vairāk ir skaidrs, ka arī turpmāk nekādus sevišķus panākumus lauksaimniecības attīstībā mēs gaidīt nevaram. Un tādēļ es tomēr gribu griezties pie budžeta sastādītājiem, pie visiem deputātiem, lai jūs pārdomātu un tomēr mēģinātu atrast vairāk līdzekļu meliorācijai. Jo, redziet, vēl pagaidām, ja ņemam tīri juridiski, zemes saimnieks ir valsts, un saimniekam ir jāgādā par savas zemes pamatauglības celšanu. Es šeit nemaz nerunāju par skābo augšņu kaļķošanu, kas turpmāk tiek paredzēta par saimniecību līdzekļiem. Piemēram, pagājušajā gadā kaļķošanu veica 193 tūkstošiem hektāru, turpretī tagad, skatoties pēc tā, ko ir pieteikušas saimniecības, iznāk tikai 33 tūkstoši hektāru. Un tātad ir skaidrs, ka būs nodarbināti tikai 17 procenti no tiem cilvēkiem un tehnikas, kuri tika izmantoti kaļķošanas darbos. Pārējie visi ir jāatlaiž no darba.

Kur ņemt līdzekļus? Šeit jau daži deputāti runāja par to– un arī es esmu tādās domās– ka tomēr ir jāpārskata administratīvās pārvaldes personāla uzturēšanas izdevumi. Jau mēnešus divus, tas ir, pirmās sesijas laikā, tika prasīts, lai mums, deputātiem, parāda, iesniedz šādus datus, cik tad īsti izmaksā visas jaunās ministrijas, departamenti, dažādi institūti un pārējās institūcijas. Taču tādu nav. Es šodien, būdams lauksaimnieks,lai gan tas varbūt būs nepatīkami un neērti– lai neapvainojas mani lauksaimnieki!– gribu teikt, ka, piemēram, jaunajā budžetā lauksaimniecības administratīvajam personālam ir paredzēti 13 miljoni rubļu. Izdalot šo summu ar 560 lauku saimniecībām, kuras bija agrāk,– arī individuālās saimniecības veidojas uz šīm te kolektīvajām saimniecībām–, tad uz katru saimniecību iznāk 23 tūkstoši rubļu. Es kā bijušais saimniecības vadītājs gribu teikt tā: atdodiet manā rīcībā šos 23 tūkstošus, un man neviena apkopēja un darītāja vairs nevajag. Es pats noalgošu divus kārtīgus menedžerus, katram maksāšu 11,5 tūkstošus, un viss būs kārtībā. Ietaupīsies mašīnas, ietaupīsies degviela un tamlīdzīgi. Es to negribu teikt, lai mestu akmeni mūsu lauksaimnieku dārzā, es domāju, ka šādā pašā stāvoklī ir arī pā­rējās nozares, pārējās ministrijas. Tādēļ man būtu priekšlikums vēlreiz uz otro lasījumu tomēr šo jautājumu pārskatīt un mums, deputātiem, parādīt, kāds tad tieši ir šis saraksts, kas tos miljonus tur tērēs. Varbūt šeit patiešām, kā daži deputāti jau teica, ir rezerve, ar kuru varam palāpīt savu jau tā nepietiekamo budžetu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Augsti godātais priekšsēdētāj, augsti godātie deputāti! Atļaujiet man īsumā raksturot tās galvenās idejas vai nostādnes, kādas tika liktas pamatā, veidojot šo projektu. Pats principiālākais moments, veidojot šo budžeta projektu, bija nulles budžets– cik ieņemam, tik izdodam.
Varētu teikt tā: iepriekšējos gadus, gadu desmitus dzīvoja tāpat, kad, godīgi sakot, pusotra miljarda rubļu maksāja prom. Kur tagad mums ir palicis šis pusotrs miljards, ko savā laikā maksāja prom? Jūs zināt, ka šajā gadā vairākkārt mainīja budžeta nolikumu, un vienīgā summa, ko mēs tagad maksājam prom, ir vissavienības uzņēmumu peļņas daļa. Apgrozījuma nodoklis no visiem uzņēmumiem simtprocentīgi paliek šeit, ienākuma nodoklis no iedzīvotājiem simtprocentīgi paliek šeit, paliek, lūk, šī vissavienības uzņēmumu peļņas daļa.

Kāpēc mēs izvēlējāmies šādu principiālu nostāju? Kāpēc mēs tā rīkojamies šādā situācijā, kad strādājam ar rubļiem, kad Krievijas Federācijā veidojas budžeta deficīts 60 miljardu apmērā, kad Ukrainā, pastāvot 123 miljardus lielam budžetam, ir 48 miljardus liels budžeta deficīts apstākļos, kad tai ir 57 miljardus lieli kapitālieguldījumi. Kāpēc Kazahijā patlaban tiek plānots budžets ar mīnus 30 miljardiem, Baltkrievijā– apmēram ar mīnus 8–12 miljardiem.

Kāpēc mēs, tāpat kā Igaunija, cieti gribam ieturēt tādu sistēmu, lai mums būtu budžets nulle? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tam ir politisks iemesls. Ja mēs izveidosim budžetu ar deficītu, tad mums tā nauda būs kaut kur jāaizņemas. Un to naudu– ņemiet vērā!– mēs varēsim aizņemties tikai no tiem, kuri naudu drukā. Taču naudu Rīgā nedrukā. Un man nav pilnīgas pārliecības, ka mēs tik brīvi, ar atvieglotiem noteikumiem šo naudu saņemsim. Labākajā gadījumā mēs varam to saņemt no komercbankām ar pietiekami augstu procentu. Tas ir pirmais jautājums, ja mēs skatāmies uz šo jautājumu tīri politiski šajā pārejas periodā.

Otrais jautājums ir principiāls jautājums. Ja mēs ejam uz patstāvīgu valsti, politiskā ziņā gribēdami būt starptautisko tiesību subjekts, un pretendējam uz patstāvīgu ekonomiku, tad tādā gadījumā viens no tā pamatiem ir patstāvīgs budžets. Un mums tagad ir daudz vieglāk sākt sarunas Maskavā, kas jau ir notikušas un arī rīt un parīt notiks Savienības valdības līmenī,– par to, kā mēs veidosim budžeta attiecības, ja mums nav šā deficīta. Mums ir absolūti neiespējami tur kaut ko runāt, ja mēs aizejam ar jebkādu mīnusa summu, kas, piemēram, pārsniedz vienu miljonu.

Kāpēc vēl mums šis nulles princips ir vajadzīgs? Tāpēc, ka mēs pirmo reizi sākām skatīties tos avotus, no kurienes mēs ņemam naudu. Agrāk visi šie budžeta ieņēmumi tika veidoti triviālā veidā– republika deva savus izdevumus prom uz centru, bet no centra novadīja lejā skaitļus– attiecīgo naudu par attiecīgiem izdevumiem. Un nebija nekādu nodokļu, reāli faktiski nebija nekādu procentu, nekādu nodokļu atvieglojumu– tas viss neeksistēja. Tagad mēs esam uzsākuši šo sistēmu. Automātiski ieņēmumu avots mūsu patstāvības centieniem, mūsu centieniem patstāvīgi saimniekot, ir tikai, lūk, šie nodokļi, kas jums ieņēmumu daļā ir atspoguļoti. Mums nav citu ieņēmumu. Mums vēl varētu būt parādi. Mēs varētu kaut kur aizņemties naudu, kā es teicu, taču aizņemties Austrumos naudu būs politiski apgrūtinoši– ne tikai politiski, bet arī ekonomiski, jo tur deficīts ir šausmīgi liels. Bet, domājot par Rietumiem, pagaidām ir zināmas grūtības, jo ir atšķirīga nauda.

Otrais principiālais jautājums ir atbildēt– kādas tad mēs iedomājamies savas attiecības ar Savienības budžetu. Tās nav tik vienkāršas. Ja mēs pirms gada maksājām pusotru miljardu, vai mēs viena gada laikā varēsim tik krasi nogriezt un pateikt, ka mēs nemaksāsim neko? Politiskā ziņā to organizēt ir vienkārši, turpretī ekonomiskā ziņā ir jāiet, pēc manām domām, zināms pakāpenisks ceļš pa etapiem, es pat varētu teikt, ka tie ir zināmi kompromisi, par kuriem ir vērts runāt. Un viens no kompromisa momentiem, ko mēs patlaban acīmredzot uzsvērsim Maskavā, ir tāds, ka esam tagad sagatavojuši valdības tā saukto pagaidu ekonomisko vienošanos. Tā ir atbilde uz to pagaidu ekonomisko vienošanos, ko piedāvā Rižkovs un Gorbačovs. Atšķirībā no viņu piedāvātajiem punktiem mums ir punkti, kur ieteikts prolongēt 1990.gadu uz 1991.gadu, nodrošināt, lai būtu noslēgti līgumi, vairāk vai mazāk koordinēt cenas, vēl vairāki citi priekšlikumi. Toties ir arī principiāli atšķirīgas lietas. Piemēram, Savienība uzskata, ka jaunais Savienības budžets, kurš patlaban ir savākts kā viena trešdaļa no nepieciešamā– tas ir katastrofāls stāvoklis Savienības budžetam, jo, kā jūs zināt, budžetā ir atteikusies piedalīties Krievija. Krievija izmainīja savu nodokļu likumu un padarīja to tādu, ka tā nemaksās nevienu rubli, ja nebūs skaidrības, par ko tiek maksāts. Automātiski arī mums ir iestrādāta tāda norma– jā, mēs piedalāmies tajās kopējās programmās, kurās ir ieinteresēta arī Latvijas Republika vai tās uzņēmumi utt. Mēs izskatām, kādu summu uz līguma pamata mēs maksājam. Mēs cenšamies maksāt pēc vienkanāla sistēmas. Loģiski, ka Savienības pieeja ir citādāka. Tā grib izmantot visus vissavienības uzņēmumus un nonākt pat līdz draudiem, ka iekasēs visus 100 procentus un tad paši skatīsies, ko dot atpakaļ vai paņemt vēl 30 procentus no apgrozījuma nodokļa, tātad– peļņas nodokli, un pie mums piemērot Savienības likumus. No apgrozījuma nodokļa 30 procentus– sev, aizņēmuma obligācijas– 50 procentus sev. Tad ir vēl tā saucamie rentes maksājumi, ko viņi grib paņemt sev. Rentes maksājumi uz Latviju attiecas maz, tas vairāk attiecas un tā saukto iegūstošo rūpniecību, tad ir vēl papildu rentes izmaksas.

Vēl bez šā budžeta veidošanas fonda, bez budžeta veidošanas formas Savienībai tiek arī ierosināts izveidot tā sauktos stabilizācijas fondus, ekonomiskās stabilizācijas fondus– gan Savienības, gan republikas. Tur mums problēmas parādīsies diskusijās par to, ka ir ļoti īpatnējs stāvoklis. Rižkovs pieņem lēmumu Nr.1062, kur 51 vai 40 procentus, kā nu kurā gadījumā, dod par velti darba kolektīviem, bet Gorbačovs atsūta dokumentu, kurā skaidri un gaiši ir uzrakstīts, ka tā nauda, kuru iegūst, pārdodot valsts īpašumu, ir jāsadala attiecībā 50 pret 50, no kuras vienu daļu paņem republikāniskais Ekonomiskās stabilizācijas fonds, bet otru daļu paņem Savienības stabilizācijas fonds. Tas nozīmē, ka Rižkova rīkojumi absolūti nesaskan ar Gorbačova nostādnēm. Manuprāt, tas vienkārši rāda, ka centralizētajā sistēmā ir iestājies zināms haoss. Loģiski, ka mums galvenā problēma būs tad, kad būs runa par devalstiskošanu, it īpaši tad, ja runa būs par republikas pakļautības uzņēmumu nodošanu akciju sabiedrību rokās. Tā nauda, ko iekasēs, var palikt tikai republikā. Mēs savā dokumentā uzskatām, ka republikā jāpaliek arī naudai no vissavienības uzņēmumiem, vienīgi jāizskata jautājums par attiecīgu kompromisa variantu, kādā veidā mēs varam šo īpašumu dalīt. Tā ir atbilde uz otru jautājumu– kā mēs veidosim attiecības ar Savienības budžetu. Tas nav vienkāršs jautājums, jo jūs labi redzat, ka šeit mums tas nav iestrādāts, te nav uzrādīta neviena summa, cik mēs skaitīsim prom. Tas zināmā mērā var radīt mums noteiktas problēmas.

Ja mēs skatāmies uz ieņēmumiem, mums zināmas summas var aizplūst prom. Pirmā summa varētu būt vissavienības uzņēmumu peļņas daļa, kas ir iekļauta šajā peļņas ienākuma nodoklī, un otrā daļa, iespējams, ir ārpusbudžeta fonds, kas veidojas tad, kad devalstisko un iekasē naudu, pārdodot valsts īpašumu attiecīgām akciju sabiedrībām.

Nākamais jautājums. Tas saistīts ar budžeta apmēru vispār. Es šeit vairākkārt dzirdēju tādas domas, ka nav skaidrs, kādas būs cenas. Sāksim ar vairumtirdzniecības cenām. Man jāsaka pilnīgi atklāti, ka šīs vairumtirdzniecības cenas, kas šeit ir ieliktas, ir tā sauktās Senčagova cenas, tās cenas, ar kurām šogad jūnijā nāca klajā PSRS valdība, un tajā laikā caur mūsu Finansu ministriju tika novadītas uz uzņēmumiem, viennozīmīgi. Cienījamie deputāti! Es gribētu, lai jūs to zinātu. Šīs cenas varbūt visā pilnībā nav publicētas Latvijas presē, bet par to būtu jāparūpējas. Šīs cenas lielākoties attiecas uz resursiem, metālu un faktiski uz visiem būvmateriāliem utt.

Taču tagad runāšu par cenām, par tām cenām, kuras ražos produkciju, par cenām tai produkcijai, ko ražos šeit, Latvijā. Mēs nupat sēdē izskatījām jautājumu par līgumcenām, tā sauktajām brīvajām cenām, un par fiksētajām cenām. Mums tagad ir sagatavots lēmuma projekts, tāds likumprojekts ir arī Augstākajai padomei. Mēs pieņēmām savu Ministru padomes lēmumu ar vairākiem nolikumiem, kas sadala preču nomenklatūru, ko šeit ražos, un attiecīgi arī tos dokumentus, lai padarītu tos par likumu. Arī Augstākajā padomē esam sagatavojuši likumprojektu par cenām. Tur iekšā ir tās produkcijas cenas, kuru specializēti var ražot šeit, Latvijā, jo mums jāņem vērā, ka tad, ja mums celsies vairumtirdzniecības cenas tādām precēm, kuras Latvija saņem vai iepērk, automātiski jāceļas arī tām cenām, ko ražojam mēs. Mēs esam veikuši tā saukto starpnozaru bilances rēķinu, kurā skaidri un gaiši cenšamies panākt, lai mēs nenometam uzreiz 10 miljonus zemē; to katra republika darīs. Es tomēr gribu uzsvērt, ka, skatoties pēc šīm te Senčagova cenām, mums budžets ir mazāks. Ja jūs paskatīsities šeit, tad redzēsit, ka uz 1990.gadu tas ir 3 miljardi 435 miljoni. Šeit mums ir minēti 2 miljardi 957 miljoni. Ko tas nozīmē, ja ir mazāks budžets? Citās cenās, šajās jaunajās cenās sadārdzinājuma koeficients ir 2 (pēc Senčagova cenām). Ir cenas, kur šis koeficients ir 2, 2,8, gandrīz līdz 3. Koeficients 3 ir maz, kur vidējais rādītājs ir 2,3. Tātad sadārdzinājums ir 2, bet budžets ir mazāks. Protams, var teikt, ka budžetā šoreiz nav pensiju izmaksu, tur ir ārpusbudžeta fonds, kurš sastāda pāri par miljardu.

Un tomēr, kā esam parēķinājuši, tad mēs caur budžetu šogad izlaižam mazāk naudas nekā pirms gada. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs negribam ar valstiskām metodēm jaukties saimniekošanā tik lielā mērā, kā tas ir darīts līdz šim.

Nākamais, protams, ir šis smagais jautājums par segas izmēru, kad katrs grib šo segu vilkt uz savu pusi. Es vienkārši gribētu pateikt tikai vienu: neapšaubāmi, mums daudz kur ir pieaugums, it sevišķi sociālajā sfērā, tur ir lielāki skaitļi; lielāki skaitļi ir arī attiecībā uz kultūru, izglītību. Zinātnei bija 49 miljoni, turpretī tagad ir 70 miljoni. Protams, tos nevar salīdzināt tāpēc, ka klāt ir nācis 37 procentus liels nodoklis, un, godīgi sakot, ja mēs tā skatāmies, tad nekur citur mums lielāku asignējumu nav. Toties mēs konsekventi esam pieturējušies pie metodes– tas, kas mums ir, to mēs izdodam.

Tagad es vērsīšos pie cienījamajiem lauciniekiem. Ja jūs tiešām, cienījamie laucinieki, uzskatāt, ka lauksaimniecību var pacelt ar budžeta dotācijām, tad, man šķiet, tā ir viskļūdainākā tēze, kāda vien var izskanēt. Lauksaimniecību var nostabilizēt un pacelt, tikai prasmīgi veidojot cenu politiku. Nemelnzemes joslās Krievijā ieguldīja 40 miljardus rubļu, bet, kāds ir iznākums, to jūs ļoti labi redzat. Valsts budžeta dotācijas ieguldīja tepat Pleskavā, arī Novgorodas apgabalā, taču iznākums ir nulle. Atcerieties pārtikas programmu Brežņeva laikā! Ja mēs vadīsimies pēc tāda principa un ieguldīsim līdzekļus, tad katrā ziņā mēs, protams, nenoturēsimies, mēs atgriezīsimies pie piemaksām, mēs atgriezīsimies pie tāda stāvokļa, kad būs ļoti grūti pateikt, vai tiešām tik daudz naudas ir jāiegulda; var būt, ka kaut kur bijis jāliek blakus– it sevišķi tagad, kad sākas īpašuma formu daudzveidošanās– gan zemnieku saimniecība, gan valsts saimniecība utt. Šo ceļu nevar iet. Lauksaimniecībā var iet tikai tādu ceļu, kas saistīts ar cenu politiku. Tagad iepirkuma cenas mēs esam mainījuši. Jūs saņemat 4,5 rubļus par dzīvsvaru, tas nozīmē, ka jūs par kautsvaru saņemat vidēji 9 rubļus. Kurš ir laucinieks? Lai viņš man pasaka, ko tas cipars nozīmē! Aizejiet uz tirgu, un tur jēlas gaļas nav. Nav tāpēc, ka man nerentējas jēlo gaļu tirgū pārdot par 9 rubļiem, jo tā tirgus cena, ko es dabūšu, nebūs daudz lielāka. Vidēji tā nebūs lielāka. Tāpēc gaļas kombinātos ir rinda, lai lopus nodotu, un cilvēki nestāvēs tirgū. Tātad šobrīd šī iepirkuma cena, cienījamie laucinieki, nav tā sliktākā iepirkšanas cena. Un tad, kad mēs no 1.janvāra uzliksim 580 rubļus par tonnu piena, arī tā nebūs slikta cena. Es nesaku, ka tā ir galējā cena, jo laucinieks ir nelaimīgā stāvoklī tāpēc, ka viņš ir šīs rindas galā. Vispirms paceļ cenu izejvielām, tas savukārt sadārdzina rūpniecību, un beigās ir laucinieks galā. Viņš ir cenas rindas galā, bet pienāk arī viņa laiks, un tās iepirkuma cenas šeit ir redzamas. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?

Tagad es pāriešu pie šīm izmaksām laukiem. Pie iepirkuma cenām. Mēs esam likvidējuši budžeta dotācijas, tā ir nākamā budžeta īpašība– šajā budžetā dotāciju lauksaimniecības produktiem nav. Šīs dotācijas aizies uz pārstrādājošo sfēru, tās pamatos neies pie lauciniekiem. Tagad mēs tās ar 1991.gadu esam izņēmuši ārā un iedosim pircējiem. Šīs cenas, kas mums ir, tās cenas, kuras mēs mazumtirdzniecībā esam izskatījuši, tās mēs publicēsim 18.janvārī, un tas būs valdības lēmumprojekts.

Cienījamie opozīcijas avīzes pārstāvji! Es ļoti labi saprotu, ka politiski visu vajag ātri ielikt iekšā, lai var rādīt– šausmas, valdība laupīs tautu! Tās nav oficiālās valdības cenas, tas ir lēmuma projekta 1.punkts. Es jums varu pateikt absolūti autoritatīvi, ka šajās cenās būs atšķirības, turklāt uz zemāko pusi, ka mēs būsim konsekventi, neskatoties uz to, ka tas mums draud ar valdības krišanu. Es teikšu atklāti, ka mēs esam par šo soli izšķīrušies un mēs šo soli spersim. Un vēl es gribu teikt– mēs cenas publicēsim 18.janvārī kopā ar kompensācijām. Ar to es gribu pateikt tikai to... es atvainojos, nevis 18.janvārī, bet 18.decembrī visi ieraudzīs valdības lēmuma projektu par kompensācijām un par cenām.

Ja mēs, cienījamie laucinieki, tagad vēl pacelsim iepirkuma cenas, kā varbūt viens otrs šajā brīdī grib, tad tādā gadījumā mēs nonāksim pie tādām cenām, kuras mēs nekādi vairs nevarēsim sociāli pamatot. Tātad ir jāpaiet zināmam laikam, kad izņemsim naudu. Mēs mēģināsim, starp citu, ar lūgšanu dabūt 670 vai 650 miljonus, kas diemžēl ir tikai trešdaļa no sadārdzinājuma, jo mums uz pārtikas produktiem sadārdzinājums ir 2 miljardi 100 miljonu rubļu. Tagad mums ir jākombinē, kā visu komponēsim. Esam izrēķinājuši, ka tad, ja ņemsim visus Latvijā strādājošos, šajā skaitā ietverot arī studentus, skolēnus, mums iznāk, ka kopumā kompensācijām būtu nepieciešami 130 miljoni rubļu mēnesī. Tas ir pie nosacījuma, ka katrs strādājošais, vienalga, vai viņš strādā rūpnīcā, vai viņš strādā budžeta iestādē, saņem 66 rubļus mēnesī, bet pensionāri saņem 46 rubļus mēnesī, arī students, es atvainojos, skolēns, kas aug, saņems 56 rubļus mēnesī, bet students saņems 50 rubļus mēnesī. Tātad esam sapratuši, ka mēs nekompensēsim tiem, kuri strādā saimnieciskā aprēķina iestādēs. Tas ir jāveic uzņēmējiem pašiem. Pie tam to ir izdarījusi Igaunija, un es uzskatu, ka cilvēki, kas strādā rūpnīcās, un tie, kas strādā saimnieciskā aprēķina uzņēmumos, rūpnīcās, atradīs iespējas, kā kompensēt šiem cilvēkiem. Jo bieži vien viņu algas ir tādas, ka viņiem šie 50 rubļi– tā ir forma. Šiem cilvēkiem galvenais ir tas, lai veikalos būtu produkti, nevis šie 50 rubļi klāt. Savukārt tiem, kuri strādā budžeta iestādēs,– skolotājam, ārstam, arī pensionāram –, viņiem katrs rublītis ir svarīgs. Mēs mazliet pārdalīsim šo naudu.

Mēs, savulaik tiekoties, runājām par kompensāciju. Jā, būtu ļoti vilinoši iegrābt tajā roku, paņemt parādu un izmaksāt šo kompensāciju lielāku, taču tad mēs pilnīgi sabojāsim šo principu. Tad dzīvosim pāri saviem līdzekļiem. Mums radās tāda doma, ka varētu griezties pie rūpniecības uzņēmumiem ar lūgumu par bezprocentu aizdevumu.

Cienījamie rūpniecības vadītāji! Valdība četras reizes izskatīja priekšlikumu– izņemt līdzekļus no rūpniecības uzņēmumu fondiem, nepropagandēt šo lietu, ka mums ir ideja kaut kādā veidā konfiscēt uzņēmumu algu. Mēs četras reizes to izskatījām, un četrreiz to noraidījām. Mums, valdībai, tātad nav nodoma, ka varētu kaut ko grābt un atņemt. Tad tas būtu tipisks 1917.gads, un mēs to nedarīsim. Un nevajag to šeit, no šīs tribīnes, propagandēt. Es te dzirdēju, ka viens otrs kaut ko tādu teica. Taču, ja mēs ar rūpniecības vadītājiem vienosimies, tad šo aizņēmumu spēsim varbūt pārdalīt, kompensāciju nedaudz paaugstināt, un tādā gadījumā varētu gada beigās atmaksāt.

Un pēdējais. Es atvainojos, ka tik ilgi runāju! Kāpēc es tomēr aicinu aizstāvēt šo budžeta projektu pirmajā lasījumā? Es atkal pilnīgi piekrītu ļoti daudziem tiem priekšlikumiem, kuri šeit izskanēja. Tomēr man ir viens lūgums– apskatieties! Mēs ražošanas sfērā esam absolūti atteikušies no dotācijām.

Jūs paskatieties kaut vai tādas ražošanas organizācijas kā, piemēram, “Latvijas celtnieks”, “Latvijas mežs” un tā tālāk. Tām nauda jāpelna pašām. Tām nekas netiek dots. Laucinieki bieži saka: lauki iemaksā budžetā tik lielu summu, bet kāpēc tie nedabū atpakaļ? Lauku iemaksa ir 38 procenti. Ja mēs darbosimies tādā stilā, tad paskatieties, cik būtu jāmaksā rūpniecībai, cik lieli būtu rūpniecības skaitļi. Te neiznāk pat 15 miljoni. Šo principu diezin vai var lietot.

Cienījamie deputāti! Būs ārkārtīgi kritiska situācija, ja, pieņemot nodokļu likumus, šīs likmes– es nezinu, kā iespaidā tas varētu notikt, varbūt preses iespaidā, varbūt jūsu vēlētāju iespaidā,– šīs divas lietas nodalīsies un nodokļu likmes tiks pieņemtas citas, kas būtiski atšķirsies no tām, ko mēs te esam iestrādājuši. Cienījamie deputāti! Tad mēs izstrādāsim koeficientu metodi, katru izdevumu sadalīsim procentuāli, un tad ir ļoti vienkārši, ja izglītībai tiek atvēlēti tik procenti, veselībai– tik procenti, un, ja pēc ienākuma daļas nodokļus vairs nedod, tad mēs procentuāli izdevuma daļu griezīsim nost. Mums nav citas iespējas. No kurienes mēs naudu ņemsim?

Un es gribu nobeigt savu uzstāšanos ar ārpusbudžeta lietām. Cienījamie deputāti! Jūs pieņēmāt pensiju likumu. Ja būs atkāpšanās no šiem 37 procentiem, tad mēs pilnīgi izgāzīsim pensiju likumu. Es nezinu, kā atbildēsim tiem vecajiem cilvēkiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Man ir jāatvainojas deputātiem, ka mūsu debatētāju runas ieilga, taču es domāju, ka tas bija mūsu visu interesēs. Seko pārtraukums– 30 minūtes! Un pēc pārtraukuma debatēs uzstāsies deputāts Smoļuks.

Vienu mirklīti! Strīķa kungam ir paziņojums.

V.Strīķis: Zemes nodokļa saskaņošanas komisija lūdz visu Lauksaimniecības komisiju pulcēties blakus. Arī interesentus, kas vēlas piedalīties, aicinām blakustelpā.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Tikko ir sākusi darboties mūsu skaņu sistēma, tā ka, lūdzu, ieņemiet vietas. Debatēs vārds deputātam Smoļukam.

A.Smoļuks: */Cienījamie kolēģi! Es cerēju, ka pēc premjerministra uzstāšanās un citām runām man varbūt nevajadzēs uzstāties. Tomēr dažas domas atļaušos izteikt. Pirmkārt, patiešām, paveikts liels darbs un mūsu priekšā par budžetu materiāli ir iespaidīgi. Un tomēr, manuprāt, pret budžetu mums jāizturas kā pret attīstības mehānismu. No tā, kādi pamati tiks ielikti budžetā, būs atkarīga budžeta darbības sfēras attīstība. Bet, lūk, šis mehānisms, manuprāt, budžetā tā arī nav saskatāms. Te nepietiekami ievēroti visu budžeta līdzekļu sadalījuma pamati atsevišķām tautsaimniecības nozarēm, nav pietiekama pamatojuma. Kontrolskaitļi, kuri parādīti budžetā, manuprāt, ir apšaubāmi, jo šodien neviens nevar pateikt, kas būs pēc mēneša, cik būs nodokļu, ar kādu kvalitāti tiks iesniegts budžets, cik un kam tiks piešķirts. Pašlaik nevar izlemt atsevišķas nozares problēmas, jo katrs grib iegūt pietiekami materiālo līdzekļu, lai dzīvotu labi. Bet, ja mēs neieliksim rūpniecības attīstības mehānismu, tad runāt par budžetu vispār nav iedomājams.

Otra manu tēžu daļa attiecas tieši uz tautas izglītības materiālo nodrošinājumu. Man šķiet, ka tā diskriminējošā sistēma, kāda pastāvēja visus gadus attiecībā uz tautas izglītību un veselības aizsardzību, palikusi arī šajā budžetā. Spriediet paši. Varbūt ne visi deputāti zina, ka jaunā skolotāja sākuma alga ir 130 rubļu, kas nostrādājis skolā 40 gadus – 190 rubļu, vadošā darbinieka likme – 200. Paskatieties, kas iznāk: 70 rubļu – likme kā bija, tā paliek. Ja sociālā pensija būs 100 rubļi tad apkalpotājas likme --70 rubļu. Un sadali vai nesadali, bet darba algas fondi paliek ne tikai aiz nabadzības robežas, bet trīskārt aiz nabadzības robežas.

Un vēl. Ja paskatītos, kādā stāvoklī ir skolu materiālā nodrošināšana. Pastaigājiet pa skolām, cienījamie deputāti un ministri! Zāles bez neviena krēsla! Pat Rīgā. Ēdnīcās bērni ēd stāvot. Varbūt kādam liksies, ka tas ir normāli, bet, ja ēdnīca ir, bet krēslu nav – tā, atvainojiet, šodien ir diezgan svarīga problēma. Kad es braucu šurp, mani vēlētāji teica tā: ja netiks palielināta darba alga, mēs paturam sev tiesības uz tautas cīņas līdzekļiem. Es nerunāju par streikiem, streiks – tas ir, ziniet, pēdējais. Bet tika izteikta doma: ja ministrs nezina, cik maksā izglītība (es domāju ministrus vispār), tad mēs ķersimies pie tautas līdzekļiem cīņā ar deputātiem, ar parlamentu un Ministru padomi. Piemēram, izslēgsim bērnus no skolām un neaudzināsim viņus, nemācīsim viņus. Tas ir ārkārtējs pasākums, nedemokrātisks, bet tas, ka šodien tautas izglītība iedzīta stūrī un tiek finansēta pēc atlikuma principa, es uzskatu, patiešām ir diskriminācija. Un šis stāvoklis, piestrādājot pie budžeta, ir jāizlabo. Ierosinu atgriezt budžetu piestrādāšanai pirmajā lasījumā un atrisināt tās problēmas, kuras šodien paceļ visi deputāti. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Biķim.

V.Biķis: Cienījamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Es gan gribētu teikt, ka pēc Godmaņa kunga uzstāšanās man šis tas kļuva skaidrāks, taču man ļoti žēl, ka es šīs atziņas nedzirdēju no ministra uzstāšanās.

Tomēr, runājot par budžetu kopumā, mani vairāk satrauc citas lietas. Pirmkārt. Tā kampaņa, kas tika uzkurināta mūsu presē, ka mēs veidojam briesmīgu nodokļu sistēmu un tauta tiks aplaupīta, tā mūs, varbūt arī Augstāko padomi, daļēji iemidzināja, un tagad mums ir jāsūkstās par to, ka nevaram sabalansēt budžetu. Tā būtu viena atziņa.

Nākamā. Mani ļoti uztrauc tas, vai šie ieņēmumi, kādi ir paredzēti budžetā, tiešām ir reāli un arī nākamajā gadā būs reāli. Vai nu mums tas patīk vai nepatīk, taču es uzskatu, ka ekonomiskā blokāde faktiski ir sākusies. Vai uzņēmumiem būs peļņa un darba algas? Vai būs, no kā veikt šos atskaitījumus?

Tālāk par izdevumu daļu. Es pilnīgi saprotu, ka katrs grib vairāk, un tomēr, manuprāt, budžets ir jāveido tāds, kas atbilstu tam, cik bagāti vai nabagi mēs esam. Un mums ir jāatzīst, ka šodien esam nabadzīga valsts. Vēl jo vairāk– mums ir jādzīvo taupīgi. Es negribētu teikt, ka budžeta izdevumu daļā būtu dzīvots vai plānots izšķērdīgi, bet tomēr... Man likās dīvaini, ka ir nozares, kas saņem 1,5 vai 1,7 reizes vairāk, bet Ekonomikas ministrija droši– divas reizes. Domājot par savu darba stāžu, man šķiet, ka es piecus gadus esmu nodarbojies ar to, ka ražoju atskaites ministrijām, dažādiem resoriem un arī statistikai. Un man ir ļoti žēl šā zaudētā laika. Tāpēc es domāju, ka mums ir ļoti lielas rezerves– tieši pārvaldes aparāta samazināšana, arī statistikas, nemaz jau nerunājot par tiem institūtiem, kuri it kā nodarbojas ar zinātni. Taču īstenībā esmu cieši pārliecināts, mūsu zinātne necietīs no tā, ja trešo daļu no tiem samazinās.

Un tomēr es nevaru būt oriģināls. Man– tāpat kā visiem pā­rējiem– gribas vilkt to deķīti uz savu pusi, jo mani Āboltiņa kunga atbilde nepārliecināja, un es velku to deķīti uz savu pusi tāpēc, ka kailam nevienam palikt negribas.

Runājot par Liepājas rajona budžeta daļu, kurā ir runa par būvmontāžas un kapitālā remonta limitu un kura ir nodrošināta ar centralizētu izlietojumu un materiāli tehniskajiem resursiem, es vēlreiz lūdzu pievērst uzmanību vietējo saimniecību ailītei, kur Liepājas rajonam ir 700 000. Tas viss ir veidojies vēsturiski, rajonam nav centra, rajona centrs ir Liepājas pilsēta, kam ir atsevišķs budžets. Manuprāt, nevienā Latvijas rajonā nav tāds stāvoklis, taču mums ir septiņas pilsētas vai pilsētciemati, kam, lūk, nekas nav vajadzīgs; ja rajonā kādam arī ir kas vajadzīgs, tad tas ir rajona centrs.

Tālāk. Āboltiņa kungs runāja par šo tabulu– 24.pielikumu, tajā mūsu Liepājas rajons ir aptuveni vidū. Ja mēs skatāmies tālāk, kur norādītas pilsētas, tad redzam, ka Daugavpils pilsētai ir 107, Jelgavai– 99,9, vismazāk ir Rīgai– 51. Es apakšā uzzīmēju vēl vienu tādu klucīti un tur pierakstīju klāt tādas pilsētas kā, piemēram, Grobiņa, Aizpute, Durbe, Priekule un Vaiņodes pilsētciemats utt. Un tur šie izdevumi būtu aptuveni 30. Tātad stingri mazāk par Rīgu. Pirms trim gadiem mūsu Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Misurkina kungs man apgalvoja: ziniet, kamēr Rīgā nav atrisinātas daudzas problēmas, jums– laukos– nav ko cerēt! Es arī neceru, ka manas dzīves laikā kādreiz Rīga atrisinās savas problēmas, bet man tomēr ļoti gribas cerēt, ka Latvijas mazpilsētās šīs problēmas tomēr kaut drusku sāks risināt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk vārds deputātam Kehrim.

O.Kehris: Godātie deputāti! Godātie klātesošie! Tā rūpīgā budžeta apspriešana, kuru pašlaik veic deputāti, ministri un citi pārstāvji, ļauj man paskatīties un nedaudz paanalizēt šos iesniegtos projektus, proti, tautsaimniecības attīstības politikas programmu un budžeta projektu 1991.gadam, no perspektīvāka stratēģiskā viedokļa, proti, no viedokļa, kā iesaistīt Latviju starptautiskajā ekonomikā, kā radīt cerības nākotnē, kādu vietu Latvija ieņems 20. un 21.gadsimtā starptautiskajā tirgū. Manuprāt, kaut vai paši pamatu pamati, kaut vai tikai aizsākumi, iestrādes mums tai jāliek tieši pašlaik. Un to patlaban ļoti rūpīgi dara arī mūsu kaimiņi. Protams, pašlaik prioritārie jautājumi ir paredzēti šajos mūsu izskatāmajos dokumentos, un tie ir šādi: agrorūpnieciskais komplekss, būvindustrija un sociālā sfēra. Nav šaubu, ka šīs prioritātes ir jāatbalsta, jo mums ir jāpaēd, mums ir vajadzīgs jumts virs galvas un mūsu sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem ir jārada daudzmaz cienīga dzīve.

Un tomēr es gribētu iestāties par diviem stratēģiskiem virzieniem, un proti– Latviju kā izcilu tranzīta, tirdzniecības un sakaru zemi, arī finansu centru no Rietumiem uz Austrumiem. Šīs idejas, protams, nav jaunas, tās lielā mērā ir pārņemtas no Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica priekšlikumiem, kuri tika sākti realizēt, bet netika pabeigti arī Latvijas Republikas laikā. Un otrs stratēģiskais virziens– Latvijas intelektuālā potenciāla attīstība, pirmkārt, izglītība, kultūra, informātika, proti, ar ieguldījumiem cilvēkā, jo, manuprāt, nav efektīvāka ieguldījuma kā budžeta ieguldījums, valsts resursu ieguldījumi tieši cilvēkā, arī nākamajā cilvēkā.

Ja es analizēju šos jēdzienus, šos iesniegtos projektus atbilstoši šiem diviem stratēģiskajiem virzieniem, tad tie neiztur kritiku. Es, protams, saprotu, ka ir ļoti grūti ievērot šos virzienus, jo pašlaik mums ir Eiropai nepieņemami ceļi, mums nav elektronikas, šo elektronisko sakaru, bez kuriem nav iedomājama tautsaimniecības normāla attīstība, mums ir pārslogoti dzelzceļi, noslogotas ostas, neattīstīti lidlauki, mums nav normālu pasaules tirdzniecības centru un arī normālu viesnīcu. Nemaz nerunājot par biznesa skolām, par pieņemamiem pietiekami attīstītiem uzņēmumu vadītājiem, mums nav informācijas un augstākās pakāpes nacionālās bibliotēkas. Un tomēr tieši šīs uzskaitītās lietas ir tās, kuras ir jārada, tās mums neviens cits neradīs, tās mums ir jārada par valsts līdzekļiem, jo valsts uzdevums ir radīt šos apstākļus, radīt infrastruktūru. Pēc tam jau arī mēs varēsim piedāvāt šo infra­struktūru daudziem citiem ražotājiem, arī no citām valstīm.

Šajā ziņā ļoti lielas cerības mēs varam saistīt ar ceļa nodokli, kurš vēl tiks apspriests. Varbūt Apvienotā budžeta komisija tomēr var kaut ko paredzēt arī šo divu stratēģisko jautājumu risināšanā?

Un vēl nedaudz par lauksaimniecību. Es gribu, lai būtu skaidrs, kas aizstāvēs lauksaimniecību. Taču tas nenozīmē aizstāvēt Lauksaimniecības ministrijas intereses un, kā mums bieži saka, tās institūciju budžeta lieluma intereses. Vai Lauksaimniecības ministrija realizē valdības politiku lauksaimniecības jomā, vai tā mums ir un tiek uzskatīta par sociālistisku sūkni, kas pumpē naudu no ražotājiem sava aparāta uzturēšanai un savas pastāvēšanas attaisnošanai. Lauksaimniecības attīstība ir jāstimulē ar stimulējošiem nodokļiem, ar ieinteresējošām cenām, ar kredīta politiku, bet nevis ar administratīvā aparāta pūlēm. Es gribu, lai būtu skaidrs, ka es esmu par to, lai lauksaimniecības produkta ražotājs par savu darbu saņemtu vairāk. Taču es esmu pret to, lai lauksaimniecības produktu patērētāji, iedzīvotāji maksātu vairāk par lauksaimniecības produkciju, jo šajā cenā ir iekļauti arī izdevumi lauksaimniecības administratīvā aparāta uzturēšanai. Es uzskatu, ka nevis ministrijas ražotais traktors attīstīs reģionālo mašīnbūvi, bet brīvie ražotāji, radot apstākļus, kad ražotājiem būs nauda; arī pastāvot konkurencei, viņi atradīs iespēju un attīstīs šīs nepieciešamās nozares.

Vēl noteikti ir jāatbalsta tas, kas šeit tika runāts, manuprāt, par bankām, jo bez banku infrastruktūras, protams, mums pamatā būs paredzama birža. Es domāju, ka tai līdzekļus varbūt varēs atrast arī uz pārvaldes aparāta samazināšanas rēķina. Es atbalstītu šo projektu pieņemt pirmajā lasījumā. Protams, ļoti interesanta un laba bija mana komisijas locekļa deputāta Lemberga runa, kurš teica, ka būtu labāk, ja varētu runāt šeit pusstundu vai 20 minūtes. Diemžēl viņš ļoti maz ir izskatījis šos jautājumus gan komisijā, gan Apvienotajā budžeta komisijā, un arī pašlaik es redzu, ka viņš neklausās pārējos komisijas locekļos, kuri uzstājas. Tāpēc es ļoti apšaubu domu, ka mēs kaut ko daudz iegūtu, ja mēs šeit trīs vai četras dienas izskatītu šo budžetu. Konkrētie priekšlikumi ir jāizskata Apvienotajā budžeta komisijā, un, manuprāt, ir iespējams nedēļas laikā sagatavot šo dokumentu otrajam lasījumam.

Un pašās beigās es gribu teikt, ka mēs pelnīsim ar savu darbu uz šīs zemes, kurā mēs dzīvojam, šeit, pie Baltijas jūras. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad runās deputāts Kodoliņš. Taču man ir liels lūgums deputātiem un visiem klātesošajiem uzvesties mazliet klusāk, vismaz skaļi nesarunāties pāri rindu ejām, jo troksnis zālē ir fantastisks. Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Bez šaubām, ir pienācis tas brīdis, ka tie, kuri nodarbojas ar nodokļiem, vispār tika ļoti gaidījuši, proti, ka sāksim nodarboties ar problēmas otru pusi, proti, ar budžetu. Un tieši tāpēc es šodien mēģināšu vairāk apskatīt šo budžeta problēmu tieši nodokļu aspektā.

Vispirms par ienākumiem. Cik esam pašlaik zaudējuši no tā, cik ir ierakstīts budžeta ienākuma daļā? Pēc maniem aprēķiniem, starpība ir apmēram 600 miljoni rubļu. Tiesa gan, daļu no šīs summas mēs, cerams, kompensēsim kaut vai ar to, ka tomēr pieņemsim ceļu nodokli– tas ir 200 miljoni. Vēl es varu teikt, ka attiecībā uz 190 miljoniem mani aprēķini vienkārši nesaskan ar valdības aprēķiniem. Piemēram, es nevaru piekrist, ka ienākuma daļā ir ielikts viss iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kaut gan mēs esam paredzējuši tikai daļu. Tātad apmēram 190 miljonus, manuprāt, valdība ir paredzējusi vairāk, nekā būtu bijis, ja mēs būtu pieņēmuši visus piedāvātos likumprojektus. Līdz ar to šī problēma par ienākumiem pastāv, un tā mums tagad ir jāapzinās, ļoti rūpīgi izskatot likumprojektu trešajā lasījumā.

Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka šī problēma ir ļoti saistīta ar cenu problēmu. Manuprāt, problēma nav tik vienkārša, kā mums šķiet un kā šeit teica cienījamais valdības vadītājs. Proti, tās cenas, kuras sākumā izmantoja aprēķiniem, bija vairumcenas. Tagad, zinot, ka dotāciju nebūs, uzņēmumi sāk rēķināt un ķeras pie mazumcenām. Šis process, cik esmu redzējis, ir tāds vairāku uzņēmumu aplis, ka gandrīz neviens nevar iekļauties pirmajās tāmēs, un arī cenas pamazām iet uz to pusi, ka tās kļūst par līgumcenām, tātad tās kāpj uz augšu. Līdz ar to bez šaubām kāpj uz augšu arī budžeta ienākumi. Tā, piemēram, pēdējie aprēķini rāda, ka apgrozījuma un akcijas nodoklis, pat pastāvot tām cenām, kurām valdība, bez šaubām, piekritīs, būs apmēram 2,5 miljardi rubļu,– tātad tas ir vairāk, nekā mums pašlaik ir budžeta ienākuma daļā. Domāju, ka sakarā ar cenu izmaiņām tomēr palielināsies arī vēl daļa nodokļu summas. Šeit konkrēti es domāju, ka būs lielāks ienākums, nekā ir paredzēts budžeta projektā. Pirmkārt, es domāju, ka lielāki ienākumi būs gan no peļņas nodokļa, gan arī no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.

Tālāk gribu teikt, ka nodoklis iespaido ne tikai budžeta ienākuma daļu, bet arī budžeta izdevuma daļu. Šeit es redzu pat lielākas prob­lēmas nekā ienākuma daļā. Proti– mēs pašlaik esam iekalkulējuši, ka sociālajā sfērā un vēl arī citos izdevumos, kuri ir budžeta izdevumi, praktiski ir ielikti tādi paši apmēri kā pagājušajā gadā. Tajā pašā laikā mēs esam ielikuši, esam paredzējuši sociālo nodokli 37 procentu apmērā. Tātad izdevumi tikai darbinieka atalgošanai palielināsies vairāk nekā par vienu trešdaļu. Tas nozīmē: lai varētu iekļauties tāmēs, piemēram, bibliotēkas un vesela virkne citu organizāciju būs spiestas atlaist darbiniekus vai arī viņus uzturēt nezin kādā veidā.

Te jāsaka, ka ļoti stipri šos izdevumus iespaidos arī tādi nodokļi kā piemēram, transporta nodoklis un citi nodokļi, kas saistīti tieši ar paš­izmaksu. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, budžeta projekts sakarā ar šīm gaidāmajām izmaiņām būtu vēl ļoti rūpīgi apsverams.

Tomēr šeit es gribu nonākt pie pašas galvenās problēmas, kāda, manuprāt, pastāv. Šī problēma pastāv tajā apstāklī, ka mēs kārtējo reizi paredzam statisku budžetu… šādu budžetu apstākļos, kad notiek straujš inflācijas process, process, kuru nemaz nevaram prognozēt. Un šajā situācijā, ja mēs apstiprināsim šo statisko budžetu, daļa no budžeta organizācijām izputēs tajā ziņā, ka tās vienkārši pārstās eksistēt. Tajā pašā laikā varam prognozēt, ka būs ražojošās organizācijas, kas varbūt varēs dzīvot tīri pieklājīgi. Manuprāt, šajos apstākļos, kad notiek inflācija, kad notiek diezgan būtiskas izmaiņas, un tās ir gaidāmas arī nākamajā gadā, mēs nevaram balstīties uz statiska budžeta. Mums tomēr jāvirzās uz principu, ka statisks budžets– tā ir tikai budžeta zināma ilustrācija, turklāt kaut kādām cenām mums kaut kādā budžeta projektā ir jāietver kaut kāds mehānisms, kas uzliek koeficientu gan ienākuma daļai, gan arī izdevuma daļai. Tātad pēc aprēķiniem redzam, ka principā nevaram vairāk patērēt, es pilnīgi piekrītu, ka nevaram pieļaut budžeta deficītu, bet mums jārēķinās ar to, ka mums tas ir. Ja tomēr celsies cenas, ienākumi pieaugs, tad tas attiecīgi jau ir jāparedz, katrreiz negaidot, kad to izskatīs Augstākajā padomē, mēs tos varam uzreiz novadīt sociālajā sfērā utt. Šajā ziņā, manuprāt, tie ir divi galvenie aspekti, kurus vajadzētu ņemt vērā, sagatavojot budžeta projektu galīgajam variantam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Uzstājas deputāts Jurševics.

E.E.Jurševics: Cienījamie kolēģi! Te jau vairāki deputāti pieskārās sociālajai sfērai, arī es gribētu drusciņ pieskarties šai sfērai un kā deputāts gribu runāt par skolām. Tur stāvoklis ir tāds, ka nav kur sēdēt. Es šodien, piemēram, biju jaunajā Dzemdību namā, relatīvi jaunajā, un redzēju, ka tur 11grūtnieces guļ vienā palātā, neskatoties uz to, ka tur ir samērā labs nodrošinājums ar kadriem, samērā labs tehniskais nodrošinājums, tā ir viena no labākajām Rīgas slimnīcām. Te, man liekas, ārsts var līst no ādas ārā, viņš var būt izcili labs speciālists, un neatkarīgi no tā, kādu algu viņš saņem, te tik un tā no tā nekas neuzlabosies, jo jebkuram nemediķim ir skaidrs, ka grūtniecei jārada tomēr īpaši apstākļi. Ja tas notiek Rīgā, kas tad notiek mūsu perifērijā? Tāpēc ir diezgan skumji, ka sociālā sfēra zināmā mērā paliek pabērna lomā.

Ja salīdzinām Veselības aizsardzības ministrijai atvēlētos 6,2 procentus, tad, attiecībā pret šogad piešķirtajiem 3,5 procentiem, tas it kā būtu diezgan ievērojams uzlabojums. Taču jau tagad, runājot ar rajona ārstiem, redzams, ka viņi ir ļoti sašutuši par visu notiekošo, arī par cenu pieaugumu. Taču, kad ola maksā 30 kapeikas, kad pieaug izmaksas dažādiem pakalpojumiem, remontiem, dažādiem citiem palīgpakalpojumiem, šie procenti, kas mums nāk klāt, tikai knapi spēs nosegt šo cenu pieaugumu. Tātad no kaut kādas uzlabošanās tieši materiāli tehniskajā ziņā, kas varētu medicīnu vest uz augšu, faktiski nekas pāri nepaliek. Kā jau es teicu, šis algu paaugstinājums nedos nekādu uzlabošanos.

Vēl nedaudz gribētu pieskarties arī sporta un fiziskās kultūras attīstībai. Šī ir sfēra, kas it kā nedod nekādu ienākumu, taču šeit ieguldītā nauda agri vai vēlu tomēr dod savu atdevi, arī šie divi rubļi uz cilvēku gadā. Es jau saprotu, ka mums ir grūti, bet tomēr masu sports, masu fizkultūra būtu nepieciešama mūsdienu apstākļos. Un tās stimulēšana noteikti būtu vajadzīga.

Un vēl viens šaurāks jautājums, ko es uzdevu arī Siliņa kungam sakarā ar 37 procentiem attiecībā uz sociālo nodokli. Runājot ar ekonomistiem, ir skaidrs, ka par šo 37 procentu samazināšanu vispār nevar būt runas, jo pensiju likums un visi pabalsti ir jāsedz šim nodoklim. Tur praktiski nekas vairāk arī pāri nepaliek. Un tāpēc es uzdevu jautājumu par pabalstu ģimenēm, kuras audzina bērnu mājās un neved uz bērnudārzu.
Tas sastāda aptuveni 50 miljonus, kas ir apmēram pusotrs procents no šiem 37 procentiem. Loģiski būtu tā, ka šie bērnudārzi tomēr ietilptu izglītības sistēmā un ka šiem pabalstiem vajadzētu meklēt finansēšanas iespējas no citiem avotiem, nevis tieši no šā sociālās palīdzības fonda, jo sociālās palīdzības fonds jau tā ir uz saviem pleciem uzņēmies to daļu, kas līdz šim bija ārpusbudžeta sociālās palīdzības fonds, kurš tiek likvidēts un pašreiz tiek ietverts šajā sociālajā fondā. Tā ka, es domāju, sociālie fondi zināmā mērā šos 37 procentus mums atvieglo.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamie klātesošie! Es gribētu teikt dažus vārdus par izskatāmo problēmu, bet uzskatu par nepieciešamu atgādināt Godmaņa kungam vienu izteicienu, kas skan: pat ja tautai nav taisnība, valdība vienmēr ir vainīga. Tāda diemžēl ir dzīves īstenība jebkurai valdībai. Valdība būs vienmēr vainīga, un, neskatoties uz to, uzskatu, ka budžeta izskatīšanai parlamentā jānorit pēc citas shēmas. Es ļoti apsveiktu budžeta apspriešanu parlamentā kā debates starp ministrijām un resoriem, un, teiksim, Ekonomikas ministrijas pārstāvjiem. Vienam jārunā, kāpēc un cik viņam vajag, bet otram – apgāzt un pierādīt, ko viņš var dot un kāpēc. Ja pietiek ar apspriešanu budžeta komisijā vai kaut kādā nozares komisijā, tad var arī nenodarboties ar šīm, tā teikt, parlamentārajām apspriešanām, jo galarezultātā kaut kas kaut kur jau tika apspriests, bet mēs uzticamies komisijām vai arī neuzticamies.

Otrajā lasījumā es ierosinu par galvenajiem jautājumiem noturēt parlamentārās debates ar ministriju un resoru pārstāvju vai atbildīgu vadītāju piedalīšanos. Tad saruna būs konkrēta, interesanta un mēs patiešām varēsim novērtēt to, kas notiek parlamentā.

Nākamais. Par naudas meklēšanu budžetā. Tas, ko es tūlīt ierosināšu, protams, nedod būtisku līdzekļu pieplūdumu budžetā, taču, sakiet, cienījamie kolēģi, kur šodien atrodas Meliorācijas ministrija, Pārtikas rūpniecības ministrija, Gaļas un piena rūpniecības ministrija. Nav tādu. To vietā radītas asociācijas, konsorciji, apvienības, kuru palielinātais vadošais aparāts tiek uzturēts uz to uzņēmumu rēķina, kuri uzskata par nepieciešamu uzturēt šo aparātu. Bet vai tad mūsu republikas vadības struktūrā nav tādu ministriju, kuras uzturēt būtu to uzņēmumu, organizāciju un privātpersonu pienākums, kuru interesēs tās darbojas? Domāju, ka tādu valsts pārvaldes orgānu konversiju vajadzētu realizēt. Nedaudz, bet nopietnu naudu varam atrast. Agrāk pastāvošo ministriju tīri pragmatiskās darbības turpina pastāvēt arī šodien.

Tagad par likuma par Latvijas Republikas budžetu apspriešanas problēmu. Manā ziņojumā Augstākās padomes priekšsēdētājam par parlamenta delegāciju aizrobežu braucienu rezultātu izskatīšanu tika ierosināts noturēt apspriešanu, lai iepazīstinātu deputātus, kā ir, piemēram, somu parlamentā, kur mēs bijām delegācijas sastāvā ar Īvāna kungu priekšgalā; tur tikai par budžeta jautājumiem vien gadā tiek izskatīti ap 120 likumu (no 250 likumiem, kas vispār jāizskata parlamenta deputātiem). Tieši somu parlamentā mēs iepazināmies ar darba formām, kuras patiešām novedīs pie tā, ka mēs ar pieredzi un atbildību, novērtējuši plusus un mīnusus abu pušu pierādījumos, izpildīsim mums uzliktos pienākumus un pieņemsim lēmumus tādā svarīgā problēmā, kāds ir republikas budžets.

Nākamais. Es pilnīgi apzinīgi iekļāvos Lauksaimniecības komisijas sastāvā, kad tika formētas Augstākās padomes vadības orgānu struktūras, jo uzskatu, ka mūsu republikā ir tikai viena nozare, kura, ja būs dzīva, dos iespēju dzīvot arī pārējām. Šī vienīgā nozare, kura prot izvilkt skopos Latvijas zemes resursus ar tiem augiem, kuri uz tās aug. Un, ja mēs neatdosim visas prioritātes lauksaimniecībai, ja parlamenta līmenī patiešām nesaskatīsim problēmas, kuras izvirza Lauksaimniecības ministrija, tad mēs neiziesim no strupceļa, jo mēs esam agrāra republika un mums nekad nav lemts būt par attīstītu rūpniecības republiku. Tikai tāda pieeja ļaus beidzot atrast to kopējās ķēdes zelta posmu, ap kuru jāveido politika. Ja viss pārējais būs deficīts, tad vajadzēs meklēt problēmas risinājuma iespējas, bet, ja deficīts būs lauksaimniecība, tad deficītā izrādīsies arī visas pārējās rūpniecības nozares un pirmām kārtām sociālā sfēra. Tāpēc, es uzskatu, debašu procesā Augstākajā padomē lauksaimniecības problēmai un tās finansēšanas jautājumiem ir jāveltī vislielākā uzmanība. Citādi mēs nedabūsim ne pilnvērtīgas fermeru saimniecības, ne plānveidīgo attīstību Latgalē, kur šodien ir vislielākie brīvo zemju plašumi, mēs nedabūsim ekoloģiski tīros lauksaimniecības produktus, neiziesim Eiropas tirgū ar nopietniem lauksaimnieciskās produkcijas apjomiem. Pateicos par uzmanību, ļoti žēl, ka laiks tik ātri beidzas./

Priekšsēdētājs: Paldies, tagad vārds deputātam Laķim, kurš jau iepriekš solīja saīsināt savu ziņojumu. No komisijas arī ir saņemta zīmīte, ka deputāts Kinna lūdz vārdu priekšlikumam ne ilgāk par vienu minūti. Lūdzu.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija atrodas ļoti nepatīkamā situācijā, ja mums būs jābalso par šo budžeta projektu un ja tajā netiks paredzēts algu paaugstinājums atsevišķām zemu apmaksātām kultūras darbinieku un izglītības darbinieku kategorijām. Situācija ir nepatīkama, un es domāju, ka šajā gadījumā mēs vienkārši izklāstīsim savu viedokli.

Pirmkārt, lai mēs varētu balsot par šo budžeta projektu, mums tomēr šajā budžetā ir jāparedz zināma summa algu paaugstinājumam. Tomēr kategoriski esmu pret to, ka mēs ejam uz vienkāršu algu paaugstinājumu. Mums steidzīgi ir jārada diferencēta apmaksas sistēma. Izglītības ministrija ir priekš tā, lai to izdarītu. Nevar vienkārši pielikt klāt algu, nerēķinoties ar darba kvalitāti. Tas ir pirmkārt.

Un otrkārt. Es domāju, ka arī šajā sfērā ir savas iekšējās rezerves. Man ir iespēja redzēt, kādā veidā notiek zinātnes projektu finansēšanas sagatavošana. Skatoties caur šā projekta prizmu, es varu apgalvot, ka rezerves mums ir. Mēs joprojām gatavojamies finansēt ļoti viduvējus projektus. Tās nav lielas rezerves, bet ar to mums ir jārēķinās. Ja valdībai nenāks palīgā kompetenti šīs nozares speciālisti un nepateiks, ka, lūk, šai nozarei mums tiešām ir divkārši jāpalielina finansēšana šim projektam, bet, lūk, šie projekti vispār var parādīties atklātībā tikai sociālisma sistēmā... Ja mēs presē publicēsim vienu vai otru no šīm anotācijām par tiem iesniegumiem, kuri saistīti ar zinātnes finansēšanu, tad es domāju par to, kāda tad izskatīsies visa tā zinātne. Ar to arī ir jārēķinās. Tāpēc mums ir konkrēti priekšlikumi.

Pirmkārt, otrajā lasījumā absolūti nepieciešama detalizēta informācija par budžeta izvietojumu, tas ir nepieciešams, jo es piekrītu kolēģim Zatuliviteram, ka šeit ir daudz kas noslēpts un nav skaidrs, kam tā nauda vispār ir domāta. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, viss ir jāpārbauda, un tikai šāda detalizācija mums dos iespēju pārbaudīt, vai tiešām šajā budžetā nav tādu kuriozu, par kuriem runāja kolēģis Kiršteins. Es, piedodiet, arī neesmu pārliecināta, ka tādu kuriozu tur joprojām nav.

Treškārt, ir jāievēro acīm redzamas prioritātes. Ja runājam par izglītības sistēmu, tad, protams, finansētai ir jābūt mācību grāmatu izdošanai. Bez tā mēs nevaram iztikt. Bet tajā pašā laikā mēs varam obligāti samazināt pārvaldes aparātu. Izglītības likumā, kā jūs ievērojāt, izglītības nodaļu nav, tās nav vajadzīgas. Un viss. Lūdzu, te jūs varat rast līdzekļus. Otrām kārtām ir jārunā par visiem šiem pētniecības iestādījumiem, kuri sacer nezin kādas metodiskas pamācības, kas jau sacerētas no Hruščova, Brežņeva laikiem, un kuri tos domā sacerēt līdz Jēzus atdzimšanai. Kam tās mums ir vajadzīgas? Lūdzu, arī te ir tās rezerves, kur var dabūt līdzekļus. Un pagaidīs; daudz kas var pagaidīt, un daudzi vairs nerakstīs tos niekus, ar kuriem ir pieplūdināti mūsu grāmatu plaukti. Tad, kad man priekšā ir šis budžets un kad es redzu, ka šie līdzekļi ir domāti mācību grāmatām, tad es balsoju ar abām rokām par to. Bet, ja tur ir atkal šī te metafiziskā pedagoģija, tad es savu mūžu par tādu budžeta projektu nebalsošu.

Tālāk. Es domāju, ka mums ir jāsaprot vēl kāda lieta. Mēs skatāmies, un arī abu frakciju deputāti atsaucas, uz civilizētu sabiedrību. Taču skatīsimies uz to civilizēto sabiedrību vismaz mazumiņā. Kur jūs esat civilizētā sabiedrībā redzējuši, ka katra ministrija sev paredz kvalifikācijas celšanas sistēmu? Piedodiet, ja kādam vajag celt kvalifikāciju, tad viņš to ceļ no savas kabatas. Un viss. Taisīsim ciet visas šīs kvalifikācijas celšanas sistēmas, kur agrāk no laukiem sadzīti cilvēki, piedodiet, tēloja muļķus. Skaidrā un gaišā latviešu valodā tas viss ir jāpasaka. Kam tas viss ir vajadzīgs? Te tika minētas tikai dažas līdzekļu rezerves. Mīļie draugi, tie nav miljardi, taču, ja mēs gribam būt godīgi pret šo budžeta projektu, tad mums ir jāsaprot, ka šādas rezerves mums ir jāatrod. Tas ir skaidrs.

Ja runājam par to, ka kāds šeit ir apstrādāts, tad, manā izpratnē, visneveiksmīgākajā situācijā šobrīd atrodas Latvijas mazpilsētas. Lūk, tā situācija, manuprāt, ir diezgan nepatīkama.

Un, visbeidzot, es gribētu teikt, ka, manuprāt, ir grūti kaut ko pārmest mūsu valdībai. Mēs par šo budžeta projektu sev varam pārmest tikpat daudz, cik valdībai. Mēs paši arī esam vainīgi, ka esam pietiekami “kvalitatīvi” strādājuši. Tomēr viens jautājums gan man valdībai vai valdības galvam ir palicis: vai tiešām arī nākamā gada budžetā ir paredzēts finansēt visu šo Ekonomikas institūtu lērumu un šo Latvijas Valsts plānu, kas tagad saucas kaut kā citādāk, bet tas pats Valsts plāns vien ir? Un man interesē, vai visa šī sistēma, kura nav varējusi neko vairāk izspiest kā vien šo vājo, bieži detalizēto projektu,– vai tā turpinās eksistēt arī nākamgad? Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs, par emocionālo runu! Debates noslēdz deputāts Kinna. Lūdzu.

J.Kinna: Cienījami kolēģi! Man ir viens priekšlikums. Ņemot vērā to, ka PSRS Agrobanka Latvijā vienpusējā kārtā paaugstinājusi procentu likmes jau iepriekš saņemtajiem kredītiem, tā ir lauzusi līgumu, bet, izmantojot to, ka citu banku nav, tā praktiski piespiež zemniekus pārslēgt jaunus līgumus, un tādējādi kredītu procentu likmes ievērojami pieaug– no 4 līdz 14 procentiem.

Priekšlikums ir tāds: ņemot vērā to, ka mūsu Augstākajā padomē izveidotā Latvijas Banka neko nav darījusi, lai šo stāvokli novērstu, un praktiski vēl savu darbību vispār nav uzsākusi, kā arī ņemot vēl vērā to, ka mums ir nepieciešams pieradināt zemnieku pie kredīta izmantošanas, jo jebkurš cilvēks, kurš organizē racionālu ražošanu, izmanto bankas kredītu, ierosinu starpību starp noslēgtajiem līgumiem un jauno kredītu procentu 1991.gadā segt no valsts budžeta. Godmaņa kungs man jautāja– no kuras valsts? Es saprotu tā: ja valdība ir spējīga to dabūt no PSRS valsts budžeta, tad– lūdzu! Ja ne– tad segsim no mūsējā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to debates jautājumā par budžetu pirmajā lasījumā ir beigušās. Noslēgumā vārds Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētājai Zeiles kundzei. Viņa teiks noslēguma vārdu. Un pēc tam mums būs jālemj par balsošanu. Lūdzu.

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Apvienotā budžeta komisija ir ļoti pateicīga jums visiem par to, ka mēs šodien detalizēti un ar izpratni tikām sprieduši par šo budžeta projektu. Un šajā sakarībā es gribu pateikt valdības pārstāvjiem: redziet, cienījamo premjer, kāda ir attieksme pret tiem dokumentiem, kurus valdība iesniedz! Tātad– lai deputātiem nebūtu pārmetumu par to, ka mēs pārāk dziļi iejaucamies valdības kompetencē, ka daudzi jautājumi varbūt ir skatāmi pašai valdībai un ka deputāti lien pārāk dziļi jūsu kompetencē! Jūs šodien izbaudījāt šo atmosfēru un redzējāt, kā deputāti spriež par budžetu. Un tāpat ir arī Apvienotajā budžeta komisijā, un tur mēs nekā nevaram darīt, tas ir ļoti dabisks un ļoti normāls process, jo mēs ar savām balsīm par vai pret tomēr uzņemamies atbildību savu vēlētāju priekšā par šo budžeta projektu, kurš, es domāju, turpmāk būs galvenais mūsu saimnieciskās dzīves regulētājs republikā.

Man ir priekšlikums, ir divi varianti– vai nu šo budžeta projekta variantu pirmajā lasījumā noraidīt un pārcelt budžeta tālāko izskatīšanu vispār pēc jaunā gada, tātad ļaut pilnīgi izstrādāt nodokļu likuma projektu un atrisināt tos jautājumus, kuri šeit izskanēja, vai arī pastāv vēl otrais variants– pieņemt budžeta projektu šodien pirmajā lasījumā. Man ir paka ar 40 rakstiskiem priekšlikumiem, kas līdz tam bija izteikti. Šodien šeit tika izteikti mutiski priekšlikumi. Mēs tūlīt ņemsim stenogrammu ārā un sāksim šos priekšlikumus Apvienotajā budžeta komisijā skatīt, un otrajā lasījumā pievērsīsimies jau tieši šo konkrēto priekšlikumu apspriešanai.

Mans priekšlikums– komisijas viedoklis un deputātu viedoklis būtu liekams uz balsošanu. Tāds ir mans variants. Tāpēc es uzskatu tā– ja ir iespējams šo lēmumu pieņemt un ja valdība sola, teiksim, nākamnedēļ tos visus dokumentus iesniegt šeit izskatīšanai, tad šodien budžeta projektu pirmajā lasījumā vajadzētu pieņemt. Un nākamnedēļ otrajā lasījumā izskatīt visus iesniegtos priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to mums stāv priekšā divi balsojumi.

Vai mēs akceptēsim konceptuāli budžeta projektu 1991.gadam pirmajā lasījumā vai ne– tas izšķirsies vienā balsojumā.

Vēl mums visiem ir lēmuma projekts– dokuments Nr.308– “Par Latvijas Republikas likumprojekta “Par 1991.gada valsts budžetu” sagatavošanu otrajam lasījumam”. Tas visiem ir arī izdalīts. Zeiles kundze nupat iesniedza rakstiski savus ierosinājumus, arī 15 deputāti ir iesnieguši savus papildinājumus pie šā lēmuma projekta. Tātad papildinājums ir šāds: “Uzdot Ekonomikas ministrijai un Finansu ministrijai otrajā likumprojekta lasījumā “Par 1991.gada budžetu” sniegt atsevišķu ziņojumu par lauksaimniecības ekonomiskā stāvokļa projektu 1991.gadam un pasākumiem, kuri veicami, lai nepieļautu kopējo ienākumu samazināšanos lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarēs.” Parakstījies ir deputāts Bresis un citi. Pavisam 15 deputāti.

Godājamie kolēģi! Sākumā mums ir jābalso par budžeta projekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Tāpēc es lūgšu visus reģistrēties. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Es domāju, ka deputāti, kuri ir Augtākajā padomē, šajā vēlajā vakara stundā tomēr pārsvarā ir zālē. Lūdzu, reģistrēsimies. Paldies. Rezultātu: zālē ir 109 deputāti. Pareizāk sakot, 109 deputāti ir reģistrējušies. Pagaidīsim tikai zvanu pirms balsošanas un... Godājamie deputāti! Tikai divi deputāti bija ārpus šīs zāles, tā ka mēs varēsim viņus saskaitīt arī bez papildu reģistrācijas.

Tātad pirmais priekšlikums– akceptēt budžeta projektu 1991.ga­dam konceptuāli pirmajā lasījumā. Tas ir pirmais balsojums. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Kā, lūdzu, balsos deputāti, kuri ir vēlāk ienākuši? Paldies. Lūdzu rezultātu. Tātad “par”– 82 balsis. Līdz ar to budžeta projekts pirmajā lasījumā ir akceptēts. Paldies.

Nākamais mūsu balsojums ir par lēmuma projektu. Vai deputātiem ir kādi papildinājumi? Ir vēl viens rakstisks papildinājums par lēmuma projektu– deputāts Bērzs 2.punkta beigās piedāvā ierakstīt, ka Latvijas Republikas Finansu ministrijai otrajam lasījumam jāsagatavo budžeta izdevumu daļas detalizēta specifikācija. Tagad ir jāskatās, kā tas varētu būt.

Godājamie kolēģi! Ne protestu, ne pretenziju pret šiem papildinājumiem nav bijis. Arī pret pamattekstu tādu nav. Vai ir kādi iebildumi, ja mēs sākumā nobalsotu par šo tekstu, kas ir izdalīts, un pēc tam par šiem diviem papildinājumiem? Tas ir deputāta Breša un vēl 15 deputātu ierosinājums. Un deputāta Bērza papildinājums. Bērza papildinājums ir šāds: 2.punkta beigās papildināt: “Latvijas Republikas Finansu ministrijai līdz otrajam lasījumam sagatavot budžeta izdevumu daļas detalizētu specifikāciju.” Vai tāda terminoloģija apmierina godājamos deputātus? Un ekonomistus arī? Paldies.

Deputāte Zeile vēlas sniegt paskaidrojumus. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Zeile: Man ir jautājums deputātam Bērzam. Ja tas ir domāts, ka budžeta pantus ienes papildus, tad viss, kas šobrīd izdevuma daļā ir ierakstīts kā punkti, ir ārpus likuma, ja tie tiks noformēti kā likuma panti, respektīvi, tas būs izvērsts likumprojekts ar pantiem. Un tas šeit ir paredzēts mūsu lēmumā– līdz otrajam lasījumam iesniegt Augstākajā padomē izvērstu likumprojektu “Par 1991.gada valsts budžetu”. Tur tas būs ietverts. Vai tas ir domāts, ja?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz! Vai jūs pastāvat uz balsošanu? Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Joprojām. Es savā priekšlikumā gribēju izteikt to domu, kuru šeit debatēs jau izteica Laķa kungs un, man šķiet, vēl viens kolēģis. Tātad, lūk, šeit ir pielikums, par kuru te tika runāts, kurā ir vispārējas norādes, cik katrai ministrijai tiek izdalīts izdevuma daļā, bet, kādām vajadzībām tas paredzēts,– tas nav norādīts. Lūk, tas mums būtu jāzina. To debatēs jau teica.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šajā sakarībā savas domas vēlas izteikt Godmaņa kungs. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Ir radusies tāda situācija, ka izvērsumu vajag dot katram ministram, jo Finansu ministrija piešķir līdzekļus: kā šie līdzekļi tiek pa ministrijām sadalīti, tas ministram būs jāizdara. Te ir ierakstīts, ka Finansu ministrijai vienai tas būs jādara.

No zāles: Uz ministriju pieprasījuma pamata!

Priekšsēdētājs: Paldies. Laikam deputāts Kehris arī vēlas izteikties? Lūdzu, pie otrā mikrofona.

O.Kehris: Es lielā mērā piekrītu Godmaņa teiktajam, jo katras ministrijas visa izdevumu daļa, kur tā izlieto šos līdzekļus, tiek izskatīta šajā Apvienotajā budžeta komisijā. Varbūt tās darbā vajag aktīvāk piedalīties, jo, ja 200 cilvēki to visu šeit izskatīs, tad, manuprāt, tas zaudēs to efektivitāti, kāda būs, ja to izskatīs 15 cilvēki, turklāt ļoti dziļi, pamatīgi un kompetenti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Felss: Pie visa dzirdētā gribu piebilst, ka šai procedūrai vajadzēja būt tādai, ka šeit tik tiešām stāvētu ekonomikas ministrs, finansu ministrs vai pārējie ministri un kaut vai dažu minūšu laikā dotu nedaudz argumentētu savu interešu aizstāvības koncepciju attiecībā uz konkrētajām pozīcijām. Ja mums ir izdalīti materiāli, tad mēs varam salīdzināt un daudzmaz objektīvāk spriest.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Laķis: Es tādā gadījumā mazliet konkretizēšu šo priekšlikumu. Tātad– lai katra atbilstošā pastāvīgā komisija saņemtu atbilstošās ministrijas izdevumu sadaļu un lai komisija varētu izdarīt savu slēdzienu. Teiksim, mēs to varētu dot par Tautas izglītības un Kultūras ministriju izdevumu daļu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Taču balsot mēs varēsim tikai tad, ja mums būs noteikts formulējums, nevis priekšlikumi vēlējuma izteiksmē.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka mēs varētu nobalsot par to lēmuma projektu, kurš mums ir izdalīts, tas ir dokuments Nr.308. Un pēc tam varētu balsot iespējamos papildinājumus, kā jau minēju. Tāpēc lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par dokumentu Nr.308 (lēmumu) tādā formā, kādā tas jums ir izsniegts. Lūdzu rezultātu. Tātad lēmums ar 83 balsīm par ir pieņemts.

Tagad balsosim par papildinājumiem. Pirmais papildinājums ir tas, ko iesniedzis deputāts Bresis, un pārējie, lūk, par lauksaimniecības ekonomisko stāvokli 1991.gadā. Tur nekādu iebildumu nebija. Vai deputāts Kehris vēlas ko iebilst? Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Kehris: Manuprāt, šo priekšlikumu varētu transformēt apmēram tā, ka pirms noklausīšanās otrajā lasījumā, lai tiktu precizēts valdības ziņojums par tautsaimniecības attīstību, kur, protams, kā galvenā nozare ar ļoti lielu lomu tiktu izvērtēta lauksaimniecība. Taču es būtu pret to, ka mēs balsotu tomēr atrauti no konteksta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs varam balsot par vai pret. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā papildinājuma iekļaušanu mūsu lēmumā. Lūdzu rezultātu. Paldies. 66 balsis– tas ir vairākums no balsojušajiem. Tātad šis papildinājums ir iekļauts. Un tagad ir jābalso par deputāta Bērza papildinājumu, tas ir vienīgais rakstiskais priekšlikums, kas man ir iesniegts, bet ne par kādiem citiem, vēlējuma izteiksmē izteiktiem ierosinājumiem mēs diemžēl nobalsot nevaram. Es domāju, ka vairs man tas nav jāatkārto, jo esmu divas reizes to nolasījis. Lūdzu balsošanas režīmu. Jā, ar Godmaņa kunga precizējumu, ka nevis “Latvijas Republikas Finansu ministrijai”, bet “Latvijas Republikas ministrijām”… Lūdzu rezultātu. Par– 69 balsis. Tātad arī šis papildinājums tiek pieņemts.

Liels paldies godājamajiem deputātiem par darbu un mūsu uzaicinātajām personām par līdzdalību. Rīt turpināsim plenārsēdi pulksten 10.00. Šodien plenārsēde tiek slēgta.

(Sēdes beigas)