"18.gadsimta cilvēks Džefersons"

"Orakul"

— 2000.08. nr.9

Ar neatkarības pasludināšanu

bija jāsteidzas

Visas pasaules acīs viņi izskatījās tikai kā sadumpojušies Lielbritānijas pavalstnieki, nikni, kaprīzi bērni. Pasaulei bija jāuzzina, kādēļ viņi ķērušies pie ieročiem! Turklāt tikai neatkarīga un suverēna valsts var cerēt uz citu valstu palīdzību. Bet trīspadsmit nelielu Atlantijas okeāna piekrastes koloniju, kas bija metušas izaicinājumu varenajai metropolei, spēki bija niecīgi...

Un Filadelfijā sanākušais Kontinentālais kongress nolēma izveidot īpašu komiteju, kas tad arī uzrakstītu attiecīgu deklarāciju. Komiteja tika izveidota. Vīri sapulcējās, apspriedās un uzdeva jaunajam Džefersonam no Virdžīnijas, kas bija labs rakstītājs, sagatavot, ja jau radusies tāda vajadzība, deklarācijas projektu.

Jaunais prātnieks

Jaunais Džefersons tik tiešām bija jauns, pirms diviem mēnešiem viņam bija apritējuši trīsdesmit trīs gadi.

Viņš piedzima 1743.gada 13.aprīlī liela plantatora ģimenē Virdžīnijas štatā, kur pirms viņa bija dzīvojušas četras viņa senču paaudzes, izbraucēji no Skotijas. "Mana valsts", — tā viņš šo zemi sauca visu mūžu.

Viņš bija zinātkārs bērns. Mācības viņu aizrāva. Zinības apguva viegli, uzdeva milzumdaudz jautājumu un ar prieku uzklausīja atbildes uz tiem. Jau bērna gados atklājās viņa darba mīlestība. Vienā no attēliem, kas vēl tagad saglabājušies hrestomātijās, ir mazais Tomass, starpbrīdī iegrimis grieķu folianta lasīšanā, kaut gan tajā pašā laikā viņam apkārt draiskuļojas skolasbiedri.

1767.gadā pabeidzis koledžu, viņš nolēma kļūt par juristu. Tik talantīgam cilvēkam tas nebija sarežgīts uzdevums. Taču eksāmenu viņš nolika tikai pēc pieciem gadiem, jo līdztekus viņš centās apgūt pārāk daudz zinību: sākot ar antīko literatūru, ētiku, reliģiju, vēsturi un beidzot ar fiziku, botāniku, zooloģiju, matemātiku, pie viena apgūdams latīņu, grieķu, franču, spāņu un itāļu valodu. Taču arī nepieciešamo zināšanu sistēmu Tomass racionalizēja. Būdams skaidra un reāla prāta cilvēks, viņš nemocījās, teiksim, ar nāves un nemirstības noslēpumu, necentās uzzināt, cik gara ir bijusi pirmā radīšanas diena — 24 stundas vai miljonu gadu. Sholastikas jautājumos viņš vienkārši, kā pats izteicās, "uzlicis galvu uz analfabētisma spilvena — ne velti tas Kungs, zinādams, cik daudz mums tas būs jāizmanto, radījis to tik mīkstu".

Jau mācību laikā Džefersons, pēc tēva nāves saņēmis pieklājīgu mantojumus, ķērās pie paša mājas celtniecības. Par paraugu viņš ņēma antīko laiku Romas patricieša ārpilsētas villu. Montičello (itāliski — mazais kalns) — tā viņš nosauca savu muižu mežainā paugurā. Skaistā celtne ar Voltēra krūšutēlu vestibilā un vergu lažām pagrabā. Šurp, uz vēl topošo māju, 1772.gadā Tomass atveda savu jauno sievu — 23 gadus veco atraitni Martu Skeltoni. Nākamajā gadā nomira sievastēvs, atstādams savai meitai lielu mantojumu. Tas palielināja Džefersonu laulātā pāra īpašumu līdz 10 tūkstošiem akru un gandrīz diviem simtiem vergu. Mīloša, saimnieciska sieva, mazi bērni. Ģīmenes dzīvē Tomass bija "atturīgi laimīgs".

Trīsdesmit gadu vecumā Džefersons ir daudzsološs jurists, ar enciklopēdiskām zināšanām bruņots grāmatmīlis, bagāts plantators — vergturis, apgaismības adepts, kas bija ielicis jau savas turpmākas dzīves labklājības pamatus, lai nākamos trīsdesmit līdz četrdesmit vai pat visus piecdesmit gadus katru vakaru ierakstītu dienasgrāmatā tāpat, kā darījis viņa Virdžīnijas kaimiņš: "Pirmais jūlijs. Uzcēlos ap pieciem, lasīju senebreju un grieķu valodā. Lūdzos un dzēru kafiju. Līdz desmitiem rakstīju angliski, dzēsu rēķinus, pēc tam devos uz Kapitoliju un nosēdēju tur līdz diviem. Pusdienoju ar gubernatoru un ēdu zoslēnu. Pēc tam devos mājās un lūdzos."

Taču sākās Amerikas koloniju cīņa par neatkarību un, lūk, jaunais garā auguma džentlmenis, saņēmis vērtīgus norādījumus no komitejas vecākajiem biedriem, kuru vidū bija dižais Bendžamins Franklins un nākamais otrais ASV prezidents Džons Adamss (kurus beigās tāpat kā Džefersonu nosauks par tēviem dibinātājiem), devās uz Tirgus un Septītās ielas stūri, kur mūrnieka Grafa namā bija noīrējis divas istabas. Tur viņš divās nedēļās — no 1776. gada 14. līdz 28. jūnijam, turklāt neizlaizdams nevienu kongresa sēdi, uzrakstīja Neatkarības deklarāciju.

Simt vārdu

"Mēs uzskatām kā pašas par sevi saprotamas šādas patiesības: visi cilvēki ir radīti līdzīgi, un Radītājs viņiem ir devis neatņemamas tiesības, kuru skaitā ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tieksmi pēc laimes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēki ir nodibinājuši valdības, kas varu guvušas ar pārvaldāmo piekrišanu. Ja konkrētā pārvaldes forma kļūst postoša šā mērķa piepildei, tad tautai ir tiesības mainīt vai iznīcināt un nodibināt savu valdību, kas balstītos uz tādiem principiem un tādu varas organizāciju, kas pēc tautas domām visvairāk var veicināt tās drošību un laimi". Tieši simt vārdu ir šajā Neatkarības deklarācijas preambulas angļu oriģinālā.

108 gadus pirms tam, kad mūrnieka namā tika uzrakstīti šie vārdi, Saules karalis Ludviķis XIV Parīzes parlamentā sacīja "valsts — tas esmu es!", balstīdamies uz gadu tūkstošos nostiprinātajām karaļu "svētajām tiesībām". Ziemeļamerikas individuālistu sabiedrības locekļu mutēs, no kuriem katrs dzīvē balstījās vienīgi uz sevi un Dievu, šī frāze ieguva pilnīgi citu nozīmi: "Valsts tas esmu es, šīs valsts pilsonis!" Cik milzīgs ceļš bija noiets tikai viena gadsimta laikā!

Jāatzīmē, ka šīs neiedomajāmās sentences nevienu īpaši nepārsteidza. Aizritējušais apgaismības laiks jau pietiekami bija uzirdinājis prātus. Bet pati Atlantijas piekrastes Štatu vēsture bija sagatavojusi faktorus, ja ne šo ideju īstenošanai, tad pasludināšanai gan.

Džons Adamss, kas vieglprātīgi bija atgaiņājies no tik ievērojama dokumenta sacerēšanas, gandrīz pēc pusgadsimta greizsirdīgi nomurminās, ka, Deklarācijā, lūk, neesot nevienas idejas, kas divus gadus pirms tam nebūtu tikusi putota konventā." Nu, un kas par to? To tad arī sauc par prasmi "uzminēt laika prasības". Un dīvaini būtu risināt tādu konkrētu nobriedušu problēmu kā koloniju atdalīšanos no plēsonīgās metropoles uz kādu līdz šim vēl nezināmu ideju pamata.

Priekštecis

Lai gan Džefersons apgalvoja, ka viņš nav izmantojis nekādus avotus, viņam bija priekšgājēji.

Vispirms tas ir angļu filozofs, liberālisma nodibinātājs Džons Loks, kas bija dumpīgo koloniju vadītāju autoritāte.

Loks uzskatīja, ka dabiskā stāvoklī visi cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi un neatkarīgi. Tāpēc visiem ir vienādas tiesības un pienākumi. Viņa revolucionārās idejas pamatā bija tēze par brīvību kā vienošanās rezultātu. Valdnieka vara arī ir atkarīga no dabiskā likuma. Un, ja kāda puse, piemēram, valdnieks, līgumu pārkāpj, tad arī otrai pusei ir tiesības atteikties no savām saistībām.

Lokam pieder arī ideja, ka, "lielākais apmierinājums un labums" gūstams, pateicoties privātajam jeb personiskajam īpašumam. Privātīpašums un pašaizliedzīgs darbs ,pēc Loka domām, ir civilizācijas pamats. Un arī pēc Džefersona domām. Taču Loka privāto "īpašumu" personības neatņemamo tiesību uzskaitījumā Deklarācijas autors nomainīja ar "tiekšanos pēc laimes". Vai tas nozīmē, ka dienvidnieks, vergturis bija pret privātīpašumu? Protams, nē. Vēl vairāk, viņš uzskatīja, ka tās ir galvenās dabiskās tiesības, nepieciešams priekšnoteikums pārējo tiesību realizēšanai. Taču, runādams par "tiekšanos pēc laimes", viņš, būdams jauno laiku cilvēks, domāja, ka dzīves jēga drīzāk ir virszemes laimē nekā viņsaules paradīzē.

Lokam pieder arī bezprecedenta ideja sadalīt augstāko varu likumdošanas varā, izpildvarā un federālajā varā, kur likumdošanas vara pienākas parlamentam, izpildvara — armijai un tiesai, bet federālā — karalim un viņa ministriem.

Jaunā valsts šo principu iemiesoja šādā modelī: likumdevēja vara — kongress un senāts, izpildvara — prezidents un viņa ministru kabinets, tiesu vara — augstākā tiesa un citu līmeņu tiesu sistēma. Bet tēvi dibinātāji, šie apgaismības audzēkņi, palika uzticīgi kalvinistiskajam postulātam par cilvēka pirmatnējo grēku. Tā kā katram Ādama dēlam nepieciešams stingri raudzīties pakaļ, trīs varas atzariem stingri jākontrolē citam cits. Šis dižais tēvu dibinātāju izgudrojums kopš tā laika ir jebkura demokrātiskas pārvaldes modeļa pamatā kā garantija, ka "tautas valdība un valdība tautai" neizdzimtu par diktatūru vai anarhiju. Neviens politiskais institūts pēdējos 200 gados nav tik dziļi ietekmējis pasaules vēstures gaitu kā Savienoto Valstu prezidenta institūts.

Prezidents

1776.gada 4.jūlijā Kontinentālais kongress pieņēma Neatkarības deklarāciju.

Sākumā Deklarācijas autora vārds nevienu īpaši neinteresēja. Dokumenta vēsturiskais nozīmīgums atklāsies tikai vēlāk. Nav zināms pat, vai autors to parakstīja tajā pašā dienā vai vēlāk reizē ar citiem, zināms vienīgi, ka, nopircis termometru un septiņus pārus sieviešu cimdu, viņš aizsteidzās uz Virdžīniju. Tagad vairāk par visu viņu satrauca sievas stāvoklis, kura gaidīja bērnu.

Taču arī bez skaļās slavas, kas viņam atnāks vēlāk, Džefersons kalpos jaunajai republikai tikpat aizrautīgi — par Virdžīnijas gubernatoru, valsts sekretāru, viceprezidentu. Viņu nosūtīs par sūtni uz Franciju, kur viņš konsultēs savu draugu marķīzu de Lafaijetu, izstrādājot Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju.

Un 1800.gadā 57 gadus vecais Džefersons kļūs par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu.

... Inaugurācijas dienā viņš atteicās no paredzētā četrjūga un livrejās tērpta eskorta. Plašā, vieglā solī viņš gāja cauri sveicošajam pūlim, klanīdamies uz visām pusēm un smaidīdams. Gara auguma, mazliet salīcis cilvēks ar skaistiem, smalkiem sejas vaibstiem un vēja izpluinītiem gaišiem matiem — pat tādā svinīgā dienā viņš bija atteicies no tradicionālās parūkas.

Viesnīcā, kur pēc svinīgās ceremonijas viņš atgriezās papusdienot, izrādījās, ka visas vietas ir aizņemtas. Un nevienam neienāca prātā atbrīvot viņam vietu. Protams, jaunās valsts pilsoņi nebija labi audzināti, taču Džefersona demokrāta sirdij vajadzēja priecāties, ka viņiem nepiemīt arī pakļautības trīsas. Tikko amatā ieceltajam Savienoto Valstu trešajam prezidentam nācās piemesties pie galda stūra.

1800.gada prezidenta vēlēšanas pirmoreiz notika divu partiju — republikāņu un federālistu — savstarpējā cīņā. Un tādēļ Džefersons, kas nomainīja federālistu Džonu Adamsu, savu uzvaru nosauca par "revolūciju", taču par revolūciju, kad varas maiņa notikusi mierīgā ceļā, bet konstitūcija nav tikusi pārkāpta. Tā radās pašreizējā divpartiju sistēma; tagad gan toreizējie republikāņii droši vien jāsauc par demokrātiem, bet federālisti — par republikāņiem.

Džefersona laikā no prezidenta rezidences ātri vien tika izvēdināts "puritāniskā sausuma" gars. Viss kļuva vienkāršs un labvēlīgs. Jaunajam prezidentam, īstam dienvidniekam, patika garšīgi un izmeklēti paēst, pieņemt viesus un nevairīties no dzīrēm. Ne vien ar varas valdzinājumu, bet arī nepiespiestību, dzīvīgumu un sarunas pieklājīgumu viņš piesaistīja ļoti daudzus. Uzticības atmosfēra no viņa mājas sienām kā svaigs caurvējš piestrāvoja politiskos koridorus.

Vadot valsti, nostiprinot valsts institūtus un tautas saimniecību, regulējot starptautiskās attiecības, nodarbojoties ar visu to, kas ietilpst izpildvaras galvas prerogatīvās, Džefersons nepameta novārtā arī savu patieso mīlestību — likumdošanu. Viņš izdeva likumus, kas aizstāv Amerikas pamatiedzīvotāju tiesības; indiāņiem bija jākļūst par līdztiesīgiem pilsoņiem un jānodarbojas ar intensīvajiem lauksaimniecības veidiem. Viņš aktīvi piedalījās likuma izstrādāšanā, lai pārtrauktu vergu ievešanu. Un tāds diezgan bargs likums tika pieņemts. Taču viena piebilde tajā izraisa smīnu un neizpratni: tā deva tiesības tam, kas sagrābj likumpārkāpēja kuģi, paturēt to sev... kopā ar kravu. Vergs palika vergs, tikai nomainīja vienu saimnieku pret otru, veiksmīgāku. Un tomēr vergu ievešanai tika dots jūtams trieciens.

Taču Džefersonam bija arī patiešām izcilas uzvaras. Par vienu no tādām kļuva Luiziānas pievienošana. Būdams helēnists un apgaismības audzēknis, Džefersons apliecināja, ka krīzes situācijā viņam piemīt apņēmība un ķēriens. Būdams ģeopolitiskas domāšanas cilvēks, viņš saskatīja, ka dēļ pasaulē izveidojušās situācijas Francijai būs grūti noturēt Luiziānu. Viņš piedāvāja Bonapartam to pārdot Savienotajām Valstīm, turklāt viņš to sāka tik izdevīgā brīdī un tā piespieda pirmo konsulu, ka Luiziāna, kuras platība bija miljons kvadrātjūdžu, tika pārdota tikai par 15 miljoniem dolāru. 1803. gada 20. decembrī pār Jaunorleānu uzvijās zvaigžņotais karogs. Savienotās Valstis divkāršoja savu teritoriju, un tagad lieluma ziņā tās pārspēja vienīgi Krievija.

Džefersons bija lojāls, taču stingrs un tālredzīgs, "taisīja ragavas vasarā", "nespļāva savā akā" un centās "necirst zaru, uz kura pats sēž". Iespējams, ka tieši tāpēc viņu ievēlēja atkārtoti. Viņš pilnīgi varēja cerēt arī uz trešo termiņu, taču atteicās, uzskatīdams par bīstamu radīt "mūžīgās varas" precedentu. To viņš motivēja tā: ja jau dižais Vašingtons atteicās no trešā termiņa, ko tad darīt mums, vienkāršajiem mirstīgajiem? Tā tika iedibināta tradīcija, ko ievēro vēl šodien.

Patriarha rudens

Pēdējos dzīves gadus Džefersons pavadīja savā iemīļotajā Montičello. Bija pagājis jau gadsimta ceturksnis, kopš vairs nebija Martas, viņš tā arī vairāk neapprecējās. No sešiem bērniem izdzīvoja un pieaugušu cilvēku dzīvi sāka tikai divi.

Viņš daudz rakstīs, pieņems viesus, aktīvi izstrādās paša dibinātās Virdžīnijas universitātes statūtus un programmu tuvīnajā Šarlotvilā. Un cīnīsies ar diendienā augošajiem parādiem. Viņu mūžam vajāja bailes izputēt, kas viņam neļāva izdarīt visvēlamāko žestu — dot brīvību saviem vergiem. Dzīves beigās tas pāraugs par pastāvīgu vainas apziņu.

84. mūža gadā Tomass Džefersons, mēs teiktu, "klusu šķīrās no šīs pasaules", ja vien tas nebūtu noticis 1826.gada 4.jūlijā, kad nācija svinīgi atzīmēja 50 gadus kopš Neatkarības deklarācijas parakstīšanas. Tādējādi "Montičello vientuļnieks" kā kuģis devās prom, salūtu dārdienu un uguņošanas pavadīts. Dažas stundas pirms viņa jau bez greizsirdības un nožēlas izcilā dokumenta autorības sakarā mira arī otrais ASV prezidents, 91 gadu vecais Džons Adamss. Lielo svētku dienā nācija juta, ka kļuvusi bārene. Bija aizgājuši divi pēdējie tēvi dibinātāji. Vēsturei dažkārt patīk tādi spoži fināli.

Un pēdējais patriarha piedošanas lūgums — pirms pašas nāves viņš atlaida brīvībā piecus sev vistuvākos vergus.

Natālija Popova