160 gadus jaunais muzeja vectētiņš vērienīgās iecerēs

Eksemplārs no unikālās ģenētisko noviržu putnu kolekcijas, kuras pirmsākumi meklējami 19.gadsimtā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas Dabas muzejs vēlas kļūt par mūsdienīgāko un interesantāko muzeju Latvijā – tā straujā modernizācijas kursa mērķi raksturo muzeja darbinieki, kas muzeja 160 gadu jubileju sagaida radošā pilnveidošanās un izaugsmes procesā.

160 gadu ir ievērojams vecums, lai gan pasaulē ir arī krietni vecāki muzeji. Kā teic Latvijas Dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule, svarīgs ir atskaites punkts, no kura vērtēt muzeja aizsākumu. Piemēram, ja gadu skaitu vērtētu no vecākās kolekcijas pirmsākumiem, Latvijas Dabas muzejs skaitītos par kādiem simt gadiem vecāks.
Tā dzimšanas diena ir 1845.gads, kad Rīgas baltvācu inteliģences pārstāvji nodibināja Dabaspētnieku biedrību (RDPB) ar muzeju un bibliotēku. Baltijas dabas entuziasti par galveno uzdevumu bija izvirzījuši vietējās dabas pētīšanu, kolekciju veidošanu un dabaszinātņu popularizēšanu sabiedrībā. Pirmās pašu dibinātāju dāvinātās kolekcijas kļuva par pamatu jaunizveidotā muzeja krājumam. Turklāt muzejā tikušas apkopotas tolaik vispilnīgākās Baltijas dzīvnieku, augu un minerālu kolekcijas, kā arī daudzpusīgs svešzemju materiāls.
Turpmākā vēsture met straujus līkločus. 1939.gadā RDPB tika likvidēta. Baltvācieši repatriējās. Ārzemju dabas kolekciju bija paredzēts izvest, bet te atstāt tikai Baltijā savāktos eksponātus. Tomēr arī daļa svešzemju eksponātu palika Latvijā.
1940.gadā likvidētās biedrības muzeju nodeva Rīgai, un tas pārtapa par Rīgas pilsētas Dabas muzeju. Padomju gados to apvienoja ar Skolu muzeja dabaszinātniskajiem fondiem, un tapa Latvijas PSR Dabas muzejs.

Muzejs atklāj krājuma bagātības

“Lūzuma punkts, kas pavēra izaugsmes iespējas, bija 1999.gadā,” uzskata S.Ruskule. Kopš tā laika muzejs ir Vides ministrijas pārziņā, un saņemtais atbalsts ļāvis attīstīties visos virzienos – pārveidot ekspozīcijas, paplašināt vides izglītības, krājuma un zinātnisko darbu, kā arī sākt sakārtot infrastruktūru.
Muzeja darbinieki uzskata, ka izdevies būtiski mainīt iestādes tēlu. Tā pārtapusi par mūsdienīgu un apmeklētāju iemīļotu vietu, kur var gūt zināšanas vai arī interesanti pavadīt laiku, neizvirzot īpašus mērķus muzeja apmeklējumam.
Sabiedrības prasības muzejiem augušas, tādēļ ekspozīciju pārveidošana kļuvusi par prioritāti. Atklātas četras jaunas pastāvīgas ekspozīcijas. Pirmā bija “Mežs, pļava, purvs, kāpas”, tai sekoja “Latviešu etnoģenēze”, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Vēstures institūta arheologiem un antropologiem. Ekspozīcijā “Jūra” izmantotais krājuma materiāls līdz tam nebija pieejams regulārai apskatei, tādēļ muzeja darbinieki par to īpaši priecājas. Jubilejas sezonā apmeklētājiem dāvāta jauna entomoloģijas ekspozīcija. Tā veidojusies sūrā darbā, skaidro muzeja direktore, uzsverot, ka daudzās saņemtās pozitīvās atsauksmes ir apliecinājums, cik informatīvi bagāts un krāšņs ir veikums.
27.aprīlī kā viens no jubilejas pasākumiem iecerēta “Daudzfunkcionālas nodarbību telpas – ekspozīcijas bērniem” pirmās kārtas atklāšana. Tai jākalpo jaunākās paaudzes vides izziņas procesam. Turpmākajos gados ekspozīcija jāpabeidz. Iecerēts, ka līdz 165 gadu jubilejai būs pabeigta arī sarežģītā ģeoloģijas – paleontoloģijas ekspozīcija.
Par bērnu zināšanu bagātināšanu muzejs gādā ar dažādiem līdzekļiem. Kā stāsta muzeja darbiniece Diāna Meiere, laiki mainījušies un mainījušās arī darba formas. “Līdztekus tradicionālajām ekskursijām, ko atceramies no savas bērnības, piedāvājam dažādas nodarbības, kurās jaunā paaudze var aktīvi līdzdarboties, informāciju uztverot ar dažādām maņām, arī ožu, tausti,” uzsver muzeja darbiniece.

Pētniecība roku rokā ar izglītošanu

Jubilejas sezona piesātināta ar dažādiem pasākumiem, taču īpaši jāpiemin jubilejas konference “Zinātniskais darbs muzejā” (14. un 15.aprīlis), uz kuru aicināti sadarbības partneri no Latvijas un ārvalstīm. Apaļajā gadadienā, atskatoties uz zinātniskās pētniecības laukā padarīto, muzejs atgādina, ka tā zinātniskā pētniecība vērsta uz Latvijas dabas daudzveidības izpēti, kolekciju apstrādi un veidošanu, kā arī zinātniskā materiāla izmantošanu izglītības darbā.
“Bieži vien nākas dzirdēt – ko jūs muzejā pētāt, tas taču noder vien pašiem zinātniekiem!” stāsta muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā Guna Bagrade. “Mēs darām tā, lai mūsu zinātniskā darba rezultāti būtu pieejami sabiedrībai.” Kā piemēru G.Bagrade min dažādus izglītojošus pasākumus, no kuriem daļa kļuvuši par ikgadējiem – putnu, mitrāju dienas, bioloģiskās daudzveidības un sikspārņu dienas. “Muzejs šodien atšķiras no agrāko laiku muzejiem. Tagad tas ir daudz atvērtāks sabiedrībai,” muzeja un apmeklētāju komunikācijas kvalitātes noslēpumu raksturo S.Ruskule.
Pēdējos gados darba lauks paplašinājies. Plašāka sadarbība starptautiskā līmenī uzlikusi jaunus pienākumus. Piemēram, kopš 2002.gada muzejs veic Ramsāres konvencijas Mitrāju saziņas un izglītības centra funkcijas, arī Vašingtonas konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām zinātniskās institūcijas funkcijas Latvijā.
Muzejs norāda, ka tā darbības paplašināšanai daudz devuši īstenotie saimnieciskie projekti, piemēram, bēniņos izbūvētajā sestajā stāvā ierīkota konferenču zāle, pulciņu telpa, lasītava, arhīva materiālu glabātava, telpa, kurā veidot interaktīvo ekspozīciju. Pelnrušķītes tēls grimst pagātnē.
Nākotnes ieceres ir vērienīgas, un, kā tās kodolīgi raksturo muzeja Izstāžu un informācijas nodaļas vadītājs Kaspars Milaševičs, muzejs grib attīstīties laikam līdzi. Tas ir pateicīgs apmeklētājiem par novērtējumu. 28.aprīlī, atvērto durvju dienā, muzejs mēģinās apmeklētājus īpaši iepriecināt, tā būs pateicība par to, ka ilgus gadus tieši Latvijas Dabas muzejs ir visapmeklētākais. Pērn to apmeklējuši vairāk nekā 86 000 cilvēku. Savukārt dienu vēlāk iecerētas muzeja jubilejas noslēguma svinības.
Katram priekšmetam muzejā ir savs stāsts. Mamuta ilkņa fragments nejauši atrasts malkas šķūnīti. Atradējam tas šķitis interesants reta koka gabals, tāpēc nesis atrādīt speciālistiem. Patiesība par atradumu bija pārsteidzoša. Muzeja darbiniekiem ir versija, kā ilkņa fragments nonācis līdz malkas šķūnītim. Visticamāk, tas mērojis ceļu no Sibīrijas plašajiem mamutu kaulu laukiem koku kravā.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv