"Tiekšanās uz "Jauno centru""

"Die Presse"

— 2000.07.14.

"Trešais ceļš" vispasaules

partiju virzienā

Hansa Zeidela fonda rīkotā konference pētīja kreiso partiju panākumus vēlēšanās. To tiekšanās uz "Jauno centru" sašaurina konservatīvo partiju telpu.

New Democrats , New Labour , "Jaunais centrs" – deviņdesmitajos gados nepieciešamība reaģēt uz globalizāciju kreisajā un kreisi liberālajā partiju spektrā visu pārveidoja. Recepte izrādījās veiksmīga: ASV "jaunais demokrāts" Bils Klintons 1996. gadā panāca, ka prezidenta amatā tiek ievēlēts atkārtoti; Tonija Blēra New Labour 1997. gadā pēc zemestrīcei līdzīgās uzvaras vēlēšanās pēc 18 gadiem valdībā uz opozīcijas sola aizsūtīja konservatīvo partiju: Gerhards Šrēders tik neatlaidīgi tiecās uz "Jauno centru", ka 1998. gadā KDS/KSS, kā arī VDP pēc 16 gadu ilgas valsts pārvaldīšanas vajadzēja atdot savu vietu VSP.

Pa šo laiku liela Eiropas politiskās kartes daļa ir iekrāsota sarkana, šķiet, ka tas ir "trešais ceļš". kas sociālistiem un sociāldemokrātiem garantē uzvaru vēlēšanās (izņēmumi ir Austrija un Spānija). Hansa Zeidela fonda Politikas un aktualitāšu akadēmijai kreiso partiju panākumi, ko tās ir guvušas ar "trešā ceļa" palīdzību, bija pietiekams iemesls, lai precīzāk izpētītu šo fenomenu un iztirzātu "Eiropas sociāldemokrātisko valdību politikas leģitimāciju un praksi".

Pragmatiskais vadītājs Blērs

Tas ir saprotami, ka konferences rīkotāji ir koncentrējušies uz Lielbritānijas Leiboristu partiju un Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (VSP). Taču slikti bija tas, ka divu dienu laikā salīdzinošs skats netika pievērsts arī Itālijas, Francijas un Ziemeļvalstu valdību praksei, kā arī Austrijas sociāldemokrātiem.

Atjaunošana, dinamika, elastība, pašatbildība, sadarbība, pilsoniskās sabiedrības aktivizēšana un sociālos tikumus veicinoša sabiedrība, pragmatisms ("What counts is what works," saka Tonijs Blērs) – visus šos jēdzienus kreisi liberālās partijas ir izveicīgi izmantojušas savā labā. Drēzdenes Tehniskās universitātes profesors Hanss Vorlenders, kas konferencē pētīja komunitārismu sociāldemokrātiskajā praksē, uzskata, ka tieši "aktīvās un labās sabiedrības" ideja ir "vienīgi vecs vīns jaunā maisā".

Komunitārisms, ideja par pašu organizētu, pašatbildīgu, aktīvu un sociālos tikumus veicinošu sabiedrību, kam ir jāattīstās vienlaikus ar valsts lomas samazināšanu, pirmām kārtām ir amerikāņu ideāls, kas plašu atbalstu vēl ir guvis arī Lielbritānijā.

Turklāt komunitārie pamatprincipi galvenokārt ir atrodami ASV valdības sociālajā politikā. Tās princips ir "sociālās palīdzības vietā darbs", kā secināja politikas zinātnieks Alekss Mursvickis no Heidelbergas universitātes: "Turklāt runa nav par nabadzības, bet gan par sociālās palīdzības saņēmēju skaita samazināšanu." Kamēr Vācijā sociālā palīdzība joprojām tiek uzskatīta par drošības tīklu un par instrumentu nabadzības apkarošanai, ASV runa ir par to, kā ar sociālās palīdzības programmām atkal strādājošo pasaulē atgriezt sociālās palīdzības saņēmējus.

Viens no bijušajiem Vācijas kanclera dienesta vadošajiem darbiniekiem un pašreizējais brīvais konsultants Bonnā Bernds Bekers New Labour sociālās politikas filozofiju" raksturo šādi: "Mērķis ir atteikties no mantojumā saņemtās sociālās valsts. Apsvērumu centrā neatrodas vis sociālā valsts, bet sociālais tramplīns: dot visiem pilsoņiem līdzīgas starta izredzes." Profesors Rolands Šturms no Erlangenas – Nirnbergas universitātes šo procesu skaidroja šādi: "No tradicionālā kaluma labklājības valsts veidojas social investment state . Jo kāpēc gan tad trīs svarīgākie New Labour vēlēšanu cīņas mērķi skanēja šādi: Education, education and education ."

Vācijā, kā skaidroja Tutcingas universitātes Politiskās izglītības akadēmijas direktors un KSS ideologs profesors Heinrihs Oberoiters, Gerharda Šrēdera SPD ir veikusi pārorientāciju vairākos punktos:

· tagad tā vienādu izredžu vietā, kā darīja līdz šim, vairāk uzsver taisnīgas izredzes,

· tā koncentrējas uz pilsoņu iesaistīšanu, piedalīšanos un dalību pilsoniskajā sabiedrībā ("taisnīgai līdzdalībai un taisnīgai dalībai ir prioritāte attiecībā pret taisnīgu sadali"),

· tagad tā uzsver sociālos pienākumus (vēl nesen tā pasvītroja sociālās tiesības) pēc moto: "Katrs pats ir savas laimes kalējs."

Šrēders, kā atcerējās profesors Oberoiters, nesen kādā publikācijā pat rakstīja par "valsts atbildības imperiālismu", kas ir jāsamazina par labu lielākai pilsoņu sociālajai pašatbildībai. Šādas VSP pārorientācijas konsekvences ir tādas, ka "arvien grūtāk ir vienu no otras atšķirt abas lielākās Vācijas tautas partijas, jo to lielākie politiskie mērķi ir ļoti identiski. VSP arvien vairāk virzās uz centra pusi – un izplešas vietā, ko KDS/KSS patiesībā uzskata par savu tradicionālo vietu."

Atpakaļ pie Ludviga Erharda

Vācijas KDS/KSS atbilde uz šo galvenā politiskā pretinieka pozīcijas maiņu nekādā gadījumā nav jauna un liecina par zināmu bezpalīdzību: "Andrea Merkele atkal ir pievērsusies Ludviga Erharda sociālās tirgus ekonomikas koncepcijai un atkal mēģina visiem populāru padarīt labklājības jēdzienu." Kā uzskata Oberoiters, sociālie jautājumi pēdējos gadu desmitos ir noslīpēti arvien vairāk – viņš tieši te galvenokārt saskata lielo partiju pielīdzināšanos. Tās sekas esot "Catch – all – party" tendence, pēc iespējas plašākas tautas partijas virzienā, kurā visi var atrast savu vietu.

Bet vai tieši pašreizējā leiboristu valdības krīze, arvien spēcīgākie pārmetumi, ka Tonijam Blēram politikas prezentācija ir daudz svarīgāka nekā tās saturs, nenorāda, ka "trešais ceļš" ir strupceļš? Tomēr tieši Hansa Zeidela fonda Politikas un aktualitāšu akadēmijas vadītājs Reinhards Meilers – Valzers savā referātā par toriju opozīcijas stratēģiju brīdina priekšlaikus nenorakstīt Toniju Blēru.

Protams, ka eksistē zināmas nolietošanās pazīmes un leiboristu bāze arvien skeptiskāk izturas pret Tonija Blēra kursu, un visbeidzot zināmu pacēlumu izjūt arī britu konservatīvie. Tomēr: "Pirmām kārtām toriju starpā joprojām dziļa plaisa pastāv Eiropas jautājumā. Un tikai ar antieiropeiskiem saukļiem vien Viljamam Heigam noteikti neizdosies gūt panākumus."

Burkhards Bišofs