Par Latvijas tautsaimniecību. 1999

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls un investīcijas

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomikas ministrijas Ekspertu padome

5.11. Tautas skaitīšana

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums 1.02.2000., "LV" Nr.29/31, 2.02.2000., "LV" Nr.32/33,

4.02.2000., "LV" Nr.36/37., 9.02.2000., "LV" Nr.40/41., 10.02.2000.,

"LV" Nr.42/43

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

Reaģējot uz Krievijas krīzi, Latvijas Banka vēl vairāk pastiprināja banku uzraudzību, ieviešot ierobežojumus banku ieguldījumiem investīcijās, kuras nav saistītas ar OECD valstīm.

Lai palielinātu finansu sistēmas drošumu, šobrīd tiek strādāts, lai izveidotu jaunu neatkarīgu finansu uzraudzības institūciju, apvienojot Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes, Vērtspapīru tirgus komisijas un Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas funkcijas. Ministru kabinetam ir iesniegts likumprojekts par vienotas finansu sektora uzraudzības institūcijas izveidošanu, kurā ir iecerēts, ka jaunizveidotā institūcija darbību sāks 2001. gada 1. jūlijā.

Attīstītajās pasaules valstīs iekšējo un ārējo investīciju piesaistē svarīga loma ir vērtspapīru tirgum . Latvijā šobrīd ir radīta nepieciešamā vērtspapīru tirgus attīstības tiesiskā bāze, kas atbilst ES direktīvu prasībām, un izveidotas tās funkcionēšanai nepieciešamās institūcijas. Tomēr fondu tirgus Latvijā ir sākotnējā stadijā, tāpēc tā ietekme uz valsts ekonomisko attīstību ir neliela.

1999. gada decembra beigās Rīgas Fondu biržā (RBF) kopējā kapitalizācija bija nedaudz virs 500 milj. latu (1998. gada beigās - 391 milj. latu jeb 10,4% no IKP, 1997. gada beigās - 199 milj. latu jeb 6,1% no IKP). 1999. gada beigās RFB tika kotētas nedaudz vairāk kā 70 uzņēmumu akciju.

Austrumāzijas un Krievijas finansu krīze negatīvi ietekmēja arī Latvijas vērtspapīru tirgu. RFB jau vairāk nekā gadu valda stagnācija. Rīgas Fondu biržas Dow Jones indekss ir sarucis no 345,9 1997. gada beigās līdz 98 1998. gada beigās un aptuveni 80 1999. gada beigās. Šobrīd būtiskākās problēmas vērtspapīru tirgū ir kvalitatīvu investīciju objektu trūkums un ārvalstu investoru uzticības trūkums pret attīstības valstīm, tai skaitā Latviju. Tāpat vērtspapīru tirgus attīstību pagaidām kavē tas, ka Latvijā nav likumdošanas, kas aizsargātu akcionāru mazākuma tiesības. Tiesa, 1999. gada beigās Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par akciju sabiedrībām", kas paredz lielāku mazo akcionāru interešu aizsardzību.

Īpašs ieguldījums Latvijas vērtspapīru tirgus attīstībā ir privatizācijai, jo tās procesā privatizējamo valsts uzņēmumu akcijas nonāk fondu biržā. Ekspertu aprēķini rāda, ka pēc PVAS Latvenergo, a/s Latvijas Gāze un a/s Latvijas Kuģniecība akciju kotēšanas uzsākšanas RBF kapitalizācija sasniegs 1,5 mljrd. latu.

Tāpēc kapitāla tirgus izaugsme tuvākajos gados būs atkarīga no privatizācijas plānu izpildes un no tā, cik aktīvi uzņēmumi izmantos vērtspapīru tirgu kapitāla piesaistīšanai. Pozitīvi finansu attīstību varētu ietekmēt arī tādu stabilu investoru kā pensiju fondi un ieguldījumu sabiedrības ienākšana vērtspapīru tirgū.

Vidēja laika termiņa periodā ir paredzēts izveidot harmonizētu un vēlāk vienotu Baltijas vērtspapīru tirgu, kā arī integrēties Ziemeļeiropas finansu tirgū. Tas veicinās lielu starptautisko investīciju kompāniju piesaisti Latvijai.

Ar 2000. gada 1. janvāri ir iecerēts ieviest Baltijas sarakstu, kurā tiks iekļautas lielākās RFB, Tallinas Fondu biržā un Lietuvas nacionālajā fondu biržā kotētās uzņēmumu akcijas. Tas dos iespēju investoriem redzēt vienkopus Baltijas valstu biržu sarakstus.

 

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

Vairākus gadus vērotā banku sistēmas monetāro rādītāju pieauguma tendence tika pārtraukta 1998. gada augustā, kad Krievija pārtrauca pildīt finansu saistības un notika rubļa devalvācija. Krievijas krīzes dēļ samazinājās banku aktīvi, sašaurinājās klientu nerezidentu loks, palielinājās kredītprocentu likmes.

3.16. zīmējums

Plašās naudas (M2X) un tās sastāvdaļu dinamika ceturkšņu griezumā

(perioda beigās, milj. latu)

3.18. tabula

Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

(perioda beigās)

	1996	1997	1998	1999
				oktobris
	(milj. latu)
Tīrie ārējie aktīvi	452,2	602,3	416,4	419,5
Tīrie iekšējie aktīvi	176,0	269,0	506,6	524,1
Iekšzemes kredīti	351,4	489,4	639,3	653,4
Valdībai (neto)	139,9	115,1	70,2	27,7
Uzņēmumiem un privātpersonām	211,5	374,3	569,1	625,7
Pārējie aktīvi (neto)	-175,4	-220,4	-132,7	-129,3
Plašā nauda M2X	628,3	871,3	923,0	943,7
Skaidrā nauda apgrozībā
(bez atlikumiem banku kasēs)	264,0	332,7	340,2	353,5
Privātpersonu un uzņēmumu
noguldījumi	364,3	538,6	582,9	590,2
Tai skaitā
Pieprasījuma noguldījumi	300,5	420,3	408,9	412,9
Termiņnoguldījumi	63,8	118,3	174,0	177,2
(pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, procentos)
Iekšzemes kredīti	6,0	39,3	30,6	2,2
Tai skaitā
Uzņēmumiem un privātpersonām	3,5	77,0	52,0	9,9
Plašā nauda M2X	19,9	38,7	5,9	2,2
Skaidrā nauda apgrozībā
(bez atlikumiem banku kasēs)	26,0	26,0	2,2	3,9
Privātpersonu un uzņēmumu
noguldījumi	15,9	47,9	8,2	1,2
Iekšzemes kopprodukts	20,4	15,8	15,2	...

 

Salīdzinot ar 1998. gada jūlija beigām (pirmskrīzes stāvokli), 1999. gada oktobra beigās plašās naudas apjoms bija samazinājies par 5,3%, skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs) - par 1,6%, uzņēmumu un privātpersonu noguldījumu apjoms - par 7,9%. Taču kredīti uzņēmumiem un privātpersonām turpina pieaugt visu laiku, tikai nedaudz lēnākos tempos. Minētajā laika periodā tie palielinājās par 18 procentiem.

1999. gada laikā monetārie rādītāji pamazām uzlabojas. Salīdzinot ar 1998. gada beigām, 1999. gada oktobra beigās bija pieauguši visi svarīgākie banku sistēmu raksturojošie rādītāji (skatīt 3.18. tabulu, 3.16. un 3.17. zīmējumu).

Uzņēmumu un privātpersonu noguldījumu apjoms līdz Krievijas krīzei stabili pieauga. Sākoties krīzei, nerezidentu nauda aizplūda atpakaļ uz noguldītāju mītnes zemēm (Krieviju u.c.)1. Samazinājās gan pieprasījuma, gan arī termiņnoguldījumi. Tomēr Latvijas Komercbanku asociācijas dati liecina, ka kopš 1999. gada 2. ceturkšņa atkal pieaug noguldījumi bankās, turklāt nerezidentu noguldījumi pieaug straujāk nekā rezidentu. Nerezidentu noguldījumu apjoma pieaugumu var skaidrot ar naudas aizplūdi no Krievijas tās banku sistēmas nestabilitātes un arī politiskās nestabilitātes dēļ.

 

3.17. zīmējums

Iekšzemes uzņēmumiem, privātpersonām un valdībai banku izsniegto

kredītu dinamika ceturkšņu griezumā

(perioda beigās, milj. latu)

Kopš 1999. gada sākuma ir vērojama tendence pieaugt termiņnoguldījumu īpatsvaram kopējā noguldījumu struktūrā. 1999. gada oktobra beigās tas sasniedza 30 procentus.

Iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu apjomi pēdējos gados strauji ir pieauguši (1997. gadā - par 77%, 1998. gadā - par 52%), un tie turpina pieaugt arī 1999. gadā (salīdzinot ar pagājušā gada beigām, 1999. gada 10 mēnešos par 10%).

To pieaugumu ir veicinājuši gan iekšzemes aizdevumu strukturālie uzlabojumi (krasi samazinājusies valdības aizņemšanās no komercbanku sektora), gan ekonomiskās darbības aktivizēšanās, gan tas, ka mazinājies kredītrisks. Kredītportfeļa pieaugumu sekmē arī tādu kreditēšanas formu kā vērtspapīru ieķīlāšana, faktorings, forfeitings un it īpaši līzinga plašāka lietošana.

Tā kā Latvijas bankas zaudējušas Krievijas valsts vērtspapīru tirgu, tas ir kļuvis par cēloni resursu plūsmu un banku aktīvu būtiskai pārorientācijai uz iekšējo tirgu, un bankas ir sākušas palielināt kredītportfeli, it īpaši ieguldot naudu būvniecībā un nekustamā īpašuma renovācijā.

Ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas aizdevuma termiņu un kredītportfeļa kvalitātes ziņā. 1997. gada beigās 44% kredītu bija īstermiņa, 1998. gada beigās tādi bija 33%, bet 1999. gada oktobra beigās to īpatsvars samazinājās līdz 30%, atbilstoši pieaugot ilgtermiņa kredītu apjomam.

1999. gada 3. ceturkšņa beigās 6% izsniegto kredītu novērtēti kā ienākumus nenesošie (zemstandarta, šaubīgi, zaudēti). 1998. gada beigās šis rādītājs bija 7%, 1997. gada beigās - 10%. Atbilstoši Latvijas Bankas prasībām ienākumus nenesošie kredīti tiek nodrošināti ar speciāliem uzkrājumiem, tādējādi šī kredīta daļa nerada draudus banku stabilitātei.

Lielākās kredītu saņēmējas tautsaimniecības nozaru aspektā 1999. gada vidū bija tirdzniecība (27% no visa uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoma), apstrādājošā rūpniecība (24%) un transports un sakari (12%). Bankas galvenokārt kreditēja uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu palielināšanu. No izsniegto kredītu kopsummas aptuveni trešā daļa bija komerckredīti. Savukārt viena ceturtā daļa no kredītportfeļa kopsummas tika novirzīta pamatlīdzekļu iegādei un investīciju projektu finansēšanai.

Tomēr joprojām problemātiski ir saņemt aizdevumus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (nav drošu ķīlu, nav pietiekami attīstīts zemes un pārējā nekustamā īpašuma tirgus, bankām trūkst informācijas par kredītņēmējiem, uzņēmumu grāmatvedības un audita standarti ir salīdzinoši zemā līmenī u.c.). Lai uzlabotu stāvokli, Ministru kabinets 1999. gada 9. novembrī akceptēja MVU attīstības kreditēšanas projektu, un 2000. gada valsts budžetā šī projekta realizācijai ir paredzētas valsts garantijas 3,2 milj. latu apjomā (detalizētāk par šo projektu skatīt 5.5. nodaļu).

Procentu likmes

līdz Krievijas krīzei pakāpeniski samazinājās gan depozītiem, gan kredītiem (skatīt 3.18. zīmējumu). Šo procesu veicināja samērā zemais inflācijas līmenis un kredītriska samazināšanās, kā arī augošais kredītu piedāvājums. Arī Latvijas Bankas refinansēšanas likme, kura naudas tirgus dalībniekiem signalizē par starpbanku tirgus procentu likmju augšējo robežu, kopš 1997. gada 25. aprīļa ir relatīvi zema - 4% gadā.

Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmē pieauga banku izsniegto kredītu likmes, un maksimumu tās sasniedza 1999. gada janvārī. Taču turpmākajos mēnešos tām bija tendence samazināties, un kopš jūlija tās ir zemākas nekā attiecīgajā periodā pirms gada. Latos izsniegto īstermiņa kredītu vidējā svērtā procentu likme 1999. gada novembrī bija 11,5%, bet ilgtermiņa - 12,6%, un tas bija par 2-3 procentpunktiem zemāk nekā pirms gada.

3.18. zīmējums

Vidējās procentu likmes kredītiestādēs mēnešu griezumā depozītiem

un kredītiem, kas izsniegti latos

(procentos)

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

Kopš 1994. gada februāra Latvijas Banka lata kursu ir neoficiāli piesaistījusi pasaules valūtu grozam SDR. Pēc Latvijas Bankas domām, fiksēta valūtas kursa režīms, ja tas ir ilgstošs un uzticams, samazina nenoteiktību, novērš valūtas risku un dod uzņēmējiem stabilu pamatu plānošanai un cenu noteikšanai.

Latvijas Bankas lēmums piesaistīt latu SDR bija saistīts ar to, ka tajā ietilpstošās piecas valūtas ir plaši izmantotas visā pasaulē un divas no tām - ASV dolāru un Vācijas marku Latvijas uzņēmēji plaši lieto iekšējā tirgū un ārējā tirdzniecībā.

Līdz ar Eiropas monetārās savienības izveidošanos mainīsies SDR valūtu grozs2. Divas no tajā ietilpstošajām valūtām - Vācijas marka un Francijas franks - pārstās eksistēt, un to vietu grozā ieņems eiro. Tomēr var prognozēt, ka SDR valūtu grozā dominēs ASV dolārs un kopumā groza kursa svārstības pret pasaules galvenajām valūtām būs mazākas nekā šo valūtu savstarpējās svārstības.

Piesaistot nacionālo valūtu SDR, Latvijas Banka ir padarījusi latu stabilāku attiecībā pret jebkuru atsevišķu valūtu, nekā tas būtu iespējams, piesaistot to vienai valūtai. Lata kursa izmaiņas pret atsevišķām šajā grozā ietilpstošajām valūtām ir atkarīgas vienīgi no svārstībām pasaules naudas tirgū. Kā redzams 3.19. zīmējumā, lata kursa svārstības pret SDR netiek pieļautas.

Fiksēta valūtas kursa apstākļos, lai saglabātu konkurētspēju ārējos tirgos, inflācijai Latvijā jābūt mazākai vai vismaz vienādai ar galveno ārējās tirdzniecības partneru inflācijas līmeni. Vidēja laika periodā, vismaz saistībā ar rietumvalstīm, šo nosacījumu Latvijai, visticamāk, neizdosies sasniegt, tāpēc vienīgais veids, kā saglabāt savu konkurētspēju, ir uzlabot produktivitāti.

Latvijas Banka aprēķina lata reālo efektīvo kursu pret 10 galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. Tas 1998. gadā strauji palielinājās attiecībā pret Krievijas rubli un Ukrainas grivnu, jo šīs valstis devalvēja savu valūtu. Attiecībā pret rietumvalstu partneriem lata reālais kurss palika relatīvi stabils. 1999. gada pirmajā pusē lata reālais kurss pret 10 galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām palielinājās par 1,8%, pret attīstīto valstu valūtām - par 5%, bet pret attīstības valstu valūtām samazinājās par 6,4 procentiem.

3.19. zīmējums

Latvijas Bankas noteiktie vidējie valūtas kursi

(mēnešu griezumā)

Latvijas Banka darbojas līdzīgi tā sauktajai valūtas padomei3, brīvi pērkot un pārdodot ārvalstu valūtu. Pēc speciālistu atzinuma, tam, ka lats nav oficiāli piesaistīts SDR (atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kurās ir stingrāks nacionālo valūtu fiksācijas veids, tā sauktā valūtas pārvaldes sistēma), ir zināmas priekšrocības. Tas ļauj vieglāk pielāgoties neprognozējamiem apstākļiem (tādiem kā aktīva valūtas spekulācija) un izvērst plašāku darbu monetārajā jomā, piemēram, regulēt banku likviditāti ar atvērtā tirgus operāciju palīdzību.

Latvijai pievienojoties Eiropas savienībai, nākošais solis būs iestāšanās Eiropas monetārajā savienībā. Tāpēc lata piesaiste eiro ir neizbēgama. Jau šobrīd nav nekādu tehnisku šķēršļu lata piesaistei eiro. Tomēr lata piesaistes maiņa nav paredzama tuvākajā nākotnē. Latvijas Banka ir nolēmusi saglabāt nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtu grozam līdz Latvijas uzņemšanai ES.

3.20. zīmējums

Latvijas Bankas tīrie ārējie aktīvi, tīrie iekšējie aktīvi

un naudas bāze ceturkšņu griezumā

(milj. latu, perioda beigās)

Lai noturētu fiksētu valūtas kursu, ir nepieciešams pietiekams ārējo rezervju apjoms. Latvijas Bankas tīrās ārējās rezerves pastāvīgi sedz Latvijas naudas bāzi par vairāk nekā 100%. Ārvalstu valūtas rezerves tiek glabātas visās SDR valūtu grozu valūtās proporcionāli tā sastāvam.

Kopš 1998. gada beigām līdz 1999. gada oktobra beigām Latvijas Bankas ārējie aktīvi ir pieauguši par 60,1 milj. latu, tas ir, par 11% (skatīt 3.20. zīmējumu).

Naudas bāzes (skaidrā nauda apgrozībā un noguldījumi Latvijas Bankā) segums ar tīriem ārējiem aktīviem 1999. gada oktobra beigās bija 111,9%, un neto rezerves bija līdzvērtīgas valsts preču un nefaktorālo pakalpojumu importa aptuveni trīs mēnešu apjomam.

 

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

Valsts fiskālās politikas mērķis ir nodrošināt sabalansēta valsts budžeta izveidi un makroekonomiskos priekšnosacījumus ekonomikas izaugsmei.

Īstenotā stingrā fiskālā politika un labvēlīgā ekonomiskā situācija ļāva pabeigt 1997. un 1998. gadu ar budžeta pārpalikumu.

Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ valsts budžets 1999. gadam tika pieņemts ar deficītu 2,8% apmērā no IKP. Tomēr ieņēmumi bija mazāki, un, saglabājoties plānotajiem izdevumiem, veidojās lielāks budžeta deficīts nekā plānots.

Valsts kopbudžeta bruto ieņēmumi 1999. gada janvārī-septembrī bija 1249,8 milj. latu, bruto izdevumi - 1335 milj. latu. Līdz ar to budžeta finansiālais deficīts bija 85,2 milj. latu apmērā. Savukārt, ņemot vērā budžeta aizdevumus un atmaksas, budžeta fiskālais deficīts bija 95 milj. latu, kas veidoja 3,4% no IKP. Turklāt visai ievērojams tas bija 1999. gada 2. ceturksnī (5,9% no IKP) un sāka samazināties tikai gada otrajā pusē (skatīt 3.19. tabulu).

Šī situācija bija saistīta ar to, ka, izstrādājot budžetu, IKP pieaugums un atbilstoši budžeta ieņēmumi bija plānoti lielāki, nekā tie bija faktiski, savukārt plānotie izdevumi netika vienlaicīgi pietiekami samazināti. Lai situāciju uzlabotu, tika veikti atsevišķi pasākumi, piemēram, aizturēts finansējums atsevišķām programmām, iesaldēti atsevišķu izdevumu posteņi, tika arī palielinātas atsevišķas akcīzes nodokļu likmes. Valsts budžeta grozījumi tika izdarīti tikai 1999. gada augustā, ieņēmumu gada plānu samazinot par 92,1 milj. latu, izdevumu plānu - par 27,1 milj. latu.

Tā kā kļuva skaidrs, ka 1999. gadā netiks gūti plānotie privatizācijas ieņēmumi, oktobra beigās Saeima veica grozījumus 1999. gada valsts budžetā un palielināja deficītu līdz 4,6% no IKP. Tomēr valdība ir izvirzījusi mērķi nepieļaut 1999. gadā budžeta deficītu lielāku par 4%. Gada pēdējo mēnešu nodokļu ieņēmumu dinamika rāda, ka tas ir sasniedzams mērķis.

Valdība ir noteikusi mērķi nepieļaut valsts konsolidētā kopbudžeta deficītu, kas būtu lielāks par 2% no IKP 2000. gadā, un izstrādāt bezdeficīta vai pārpalikuma budžetu turpmākajiem gadiem, saimniecībai labvēlīgos gados iegūto pārpalikumu ieguldot valsts finansu stabilitātes fondā.

Saeima ir pieņēmusi valsts budžetu 2000. gadam ar deficītu 2% apmērā no IKP.

3.19. tabula

Valsts konsolidētais kopbudžets

(milj. latu)

	1997	1998	1999 .	1999
			I	II	III	I-III
Ieņēmumi - pavisam	1307,2	1577,4	396,3	427,1	426,4	1249,8
Izdevumi - pavisam	1248,1	1567,1	400,6	480,1	454,3	1335,0
Finansiālais pārpalikums
vai deficīts (-)	59,1	10,3	-4,3	-53,0	-27,9	-85,2
Budžeta aizdevumi
un atmaksas	18,6	5,2	3,5	3,0	3,3	9,8
Ieņēmumu pārsniegums (+)
vai fiskālais deficīts (-)	40,5	5,1	-7,8	-56,0	-31,2	-95,0
Ieņēmumu pārsniegums
vai fiskālais deficīts
(% pret IKP)	1,2	0,1	-0,9	-5,9	-3,2	-3,4

 

Budžeta fiskālā deficīta palielināšanās 1999. gadā izraisīja arī valsts parāda pieaugumu: 1998. gada beigās tas bija 372,6 milj. latu, 1999. gada 3. ceturkšņa beigās - jau 468,5 milj. latu, - kāpums par 95,9 milj. latu jeb 25,7%. No tiem 151,2 milj. latu bija iekšējais parāds, 317,3 milj. latu - ārējais parāds.

Iekšējais parāds pārsvarā pieauga uz īstermiņa valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju rēķina, ārējais - pārdodot eiroobligācijas. 1999. gada 2. ceturksnī tika emitētas eiroobligācijas par 150 milj. eiro ar dzēšanas termiņu 5 gadi un fiksēto likmi 6,25% gadā. Uz 1999. gada 3. ceturkšņa beigām eiroobligāciju daļa ārējā parādā bija 28,5% jeb 90,4 milj. latu. Pārējo daļu veidoja vidēja un ilgtermiņa saistības pret starptautiskajām finansu institūcijām, ES, valstu eksportkredītu aģentūrām un ārvalstu komercbankām, tai skaitā aizņēmumi no Pasaules Bankas bija 113,9 milj. latu jeb 35,9% no valsts ārējā parāda4.

 

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

Kopbudžeta nodokļu ieņēmumi 1999. gada janvārī-septembrī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, kopumā palika gandrīz tādā pašā līmenī, bet tas bija tikai 74,8% no 1999. gada plāna. Nodokļu ieņēmumi pieauga nedaudz - par 0,2% (skatīt 3.20. tabulu). Tomēr šis pieaugums bija saistīts tikai ar divu nodokļu - iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu pieaugumu. Citu nodokļu iekasētās summas (izņemot vēl nelielas pārējo nodokļu ieņēmumu summas) šajā periodā samazinājās.

3.20. tabula

Kopbudžeta nodokļu ieņēmumu dinamika pa ceturkšņiem

(milj. latu)

				1999.g.
				I-III
	1998	1998	1999	pret
	.	Pavi-	.	1998.g.
	I	II	III	IV	sam	I	II	III	I-III	I-III
										(%)
Nodokļu ieņēmumi -
pavisam	314,4	330,8	334,0	325,5	1304,7	315,8	328,7	337,0	981,5	100,2
tai skaitā:
uzņēmuma ienākuma
nodoklis	22,3	32,0	21,0	17,0	92,3	24,3	23,2	21,0	68,5	91,0
īpašuma nodoklis	7,8	7,8	4,8	6,9	27,3	5,0	8,4	5,6	19,0	93,2
iedzīvotāju ienākuma
nodoklis	49,6	55,7	56,1	58,2	219,6	57,7	61,1	60,6	179,4	111,2
pievienotās vērtības
nodoklis	82,7	77,1	81,8	74,6	316,2	75,3	74,2	78,5	228,0	94,4
akcīzes nodoklis	37,0	41,6	45,2	45,7	169,5	33,6	40,6	41,3	115,5	93,3
muitas nodoklis	5,1	5,2	4,8	4,7	19,8	3,6	4,1	3,9	11,6	76,8
sociālās apdrošināšanas
iemaksas*	98,9	104,5	111,2	112,7	427,3	102,2	110,7	118,6	331,5	105,4
pārējie nodokļu ieņēmumi	11,0	6,9	9,1	5,7	32,7	14,1	6,4	7,5	28,0	103,7

* Budžeta kontos ieskaitītie līdzekļi (bez summām, kuras izmaksātas darba vietās uz sociālā nodokļa rēķina).

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu

summas palielinājās sakarā ar minimālās darba algas un vidējās darba samaksas palielināšanos tautsaimniecībā, kā arī pastāvīgo šo nodokļu administrācijas uzlabošanos. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi 1999. gada janvārī-septembrī sasniedza 179,4 milj. latu. Tie salīdzinājumā ar 1998. gada atbilstošo periodu palielinājās par 11,2% jeb 18 milj. latu. Savukārt sociālās apdrošināšanas iemaksas 1999. gada janvārī-septembrī sasniedza 331,5 milj. latu, kas bija par 5,4% jeb 16,9 milj. latu lielākas nekā 1998. gada atbilstošajā periodā. Šīs summas ietekmēja arī samērā zemais vidējās darba samaksas līmenis iepriekšējos periodos un pensiju likuma darbība.

Akcīzes nodokļa

summas 1999. gada janvārī-septembrī, salīdzinot ar 1998. gada atbilstošo periodu, samazinājās par 6,7% jeb 8,3 milj. latu. Tas galvenokārt izskaidrojams tādējādi, ka samazinājās akcīzes nodokļa ieņēmumi par naftas produktiem un tie bija ievērojami zemāki nekā plānotie. To noteica naftas produktu importa samazinājums sakarā ar benzīna un dīzeļdegvielas importa cenu pieaugumu.

Akcīzes nodokļa ieņēmumu struktūrā ieņēmumi par naftas produktiem samazinājās līdz 57%, salīdzinot ar 63,5% 1998. gada 9 mēnešos. Toties par 2,2 milj. latu pieauga akcīzes nodokļa ieņēmumi par tabakas izstrādājumiem sakarā ar to, ka 1999. gadā divreiz - 1. janvārī un 13. augustā tika paaugstinātas akcīzes nodokļa likmes. Tāpat pieauga akcīzes ieņēmumi par alkoholiskajiem dzērieniem, kuri nodrošināja 28% no visiem akcīzes nodokļa ieņēmumiem. No 1999. gada 1. aprīļa tika noteikta kombinēta likme vieglajiem automobiļiem, kas būtiski palielināja akcīzes nodokli veciem automobīļiem un automobiļiem ar lielu motora cilindra darba tilpumu. Pieauga arī iekasētās akcīzes nodokļa summas par pārējām akcīzes precēm - to īpatsvars akcīzes nodokļa ieņēmumu struktūrā palielinājās līdz 2,9%, salīdzinot ar 2,4% 1998. gada janvārī-septembrī.

Jāatzīmē, ka ar 1999. gada 1. septembri mainījās iekasēto akcīzes nodokļa summu sadalījums starp valsts speciālo budžetu un valsts pamatbudžetu. No 1999. gada 1. septembra sakarā ar valsts pamatbudžeta neizpildi tika pieņemti grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem", kuriem atbilstoši valsts pamatbudžetā sāka ieskaitīt 50% no akcīzes nodokļa ieņēmumiem (līdz tam valsts pamatbudžetā ieskaitīja 40%, bet valsts speciālajā budžetā - 60%).

Pievienotās vērtības nodoklis

1999. gada janvārī-septembrī bija nomaksāts 228 milj. latu apmērā, kas ir par 5,6% jeb par 13,6 milj. latu mazāk nekā 1998. gada attiecīgajā periodā. Šī nodokļa izmaiņas 1999. gadā vispirms noteica ekonomiskās aktivitātes samazināšanās un importa samazinājums, jo lielākā pievienotās vērtības nodoklis daļa tiek iekasēta uz robežas (1999. gada janvārī-septembrī 178,3 milj. latu5 jeb 78,2%). Pievienotās vērtības nodokļa iemaksu kritumu ietekmēja arī importa vērtības samazināšanās precēm, kuras tika ievestas kā no ES, tā NVS valstīm.

Savukārt pievienotās vērtības nodokļa summu pieaugumu noteica tādi faktori kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāju skaita pieaugums, mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, kā arī nodokļa atmaksu samazinājums, jo pēc Ministru kabineta 1999. gada 25. maija noteikumu Nr.198 "Noteikumi par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību darījumos ar kokmateriāliem" stāšanās spēkā 1999. gada 1. jūlijā būtiski tika ierobežotas nodokļu atmaksas kokmateriālu eksportētājiem.

Nomaksātās uzņēmuma ienākuma nodokļa summas samazinājās ievērojami - par 9% jeb 6,8 milj. latu un 1999. gada janvārī-septembrī bija 68,5 milj. latu. Šis samazinājums bija saistīts ar daudzu uzņēmumu apgrozījuma un peļņas samazināšanos 1998. gada beigās Krievijas ekonomiskās un finansu krīzes ietekmē. Šī nodokļa nomaksātās avansu maksājumu summas pārsniedza aprēķinātos nodokļa maksājumus, un 1999. gadā pēc uzņēmumu gada pārskata iesniegšanas tika atmaksātas ievērojamas šī nodokļa pārmaksas.

Muitas nodoklis

samazinājās par 23,2%, kaut gan absolūtā izteiksmē, salīdzinot ar citu nodokļu ieņēmumu sarukumu, šis samazinājums bija relatīvi neliels - 3,5 milj. latu. Kopējie šī nodokļa ieņēmumi 1999. gada janvārī-septembrī bija 11,6 milj. latu. Šim nodoklim ir arī neliels īpatsvars (nedaudz virs 1%) un tas nav tik nozīmīgs kopbudžeta veidošanā. Turklāt šī nodokļa nozīme pakāpeniski samazinās sakarā ar noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem un iestāšanos PTO, brīvo ekonomisko zonu darbību, kas paredz dažādus šī nodokļu atvieglojumus, muitas tarifu samazināšanu vai atcelšanu vairākiem preču veidiem un tirdzniecībā ar daudzām valstīm.

3.21. tabula

Nodokļu ieņēmumi pa budžetu veidiem

(milj. latu)

	1998 .	1998	1999 .	1999	1999.g.
					Pavi-					I-III.
	I	II	III	IV	sam	I	II	III	I-III	pret
										1998.g.
										I-III. (%)
Nodokļu ieņēmumi
- pavisam	314,4	330,8	334,0	325,5	1304,7	315,8	328,7	337,0	981,5	100,2
tai skaitā pa
budžetu veidiem:
valsts	143,5	142,2	138,5	120,1	544,3	135,8	125,2	131,4	392,4	92,5
pašvaldību	48,3	53,0	50,9	54,7	206,9	52,1	58,9	53,8	164,8	108,3
valsts speciālais	122,1	134,9	143,9	150,1	551,0	127,4	144,1	151,1	422,6	105,4
pašvaldību
speciālais	0,6	0,8	0,7	0,7	2,8	0,5	0,6	0,6	1,7	81,0

Apskatot nodokļu ieņēmumus pa budžetu veidiem (skatīt 3.21. tabulu), redzam, ka visvairāk no nodokļu ieņēmumu sarukuma cieta valsts pamatbudžets - samazinājums par 7,5% jeb 31,9 milj. latu. Samazinājās arī pašvaldību speciālā budžeta lielums, kuru veido dabas resursu nodoklis. Savukārt palielinājās ieņēmumi pašvaldību un valsts speciālajos budžetos, tomēr plānotos apjomus nesasniedza.

 

 

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

Kopbudžeta izdevumi pa ceturkšņiem atspoguļoti 3.22. tabulā.

Kā jau atzīmēts, 1999. gadā pieauguši budžeta izdevumi. 1999. gada 9 mēnešos valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi bija par 12,4% lielāki nekā iepriekšējā gadā šajā pašā periodā. Ievērojami palielinājušies sociālā budžeta izdevumi - par 20%, un tā kā tas ir viens no lielākiem kopbudžeta izdevumu posteņiem, šis izdevumu pieaugums būtiski ietekmēja kopīgo izdevumu palielinājumu. Tāpat pieauguši izdevumi sabiedriskajai kārtībai un drošībai, tiesību aizsardzībai (par 26,5%), veselības aprūpei (par 36,3%), brīvā laika, sporta un kultūras pasākumu finansēšanai (par 12,7%), izdevumi ekonomiskajai darbībai (par 28%). Izdevumi samazinājušies tikai vispārējiem valdības dienestiem un aizsardzībai.

3.22. tabula

Valsts kopbudžeta izdevumi pa ceturkšņiem

(milj. latu)

	1998* .	1999** .
	Pavisam	(%)	I	II	III	I-	I-
						III	III (%)
Izdevumi - pavisam	1572,3	100,0	427,6	539,3	507,5	1474,4	100,0
vispārējie valdības dienesti	142,8	9,1	31,0	31,1	31,8	93,9	6,4
aizsardzība	37,2	2,4	7,9	3,8	8,7	20,4	1,4
sabiedriskā kārtība un
drošība, tiesību aizsardzība	91,4	5,8	21,8	33,9	27,9	83,6	5,7
izglītība	246,5	15,7	60,2	76,8	55,1	192,1	13,0
veselības aprūpe	148,5	9,4	39,5	62,0	58,0	159,5	10,8
sociālā apdrošināšana
un nodrošināšana	541,1	34,4	153,3	158,0	159,5	470,8	31,9
dzīvokļu un komunālā
saimniecība, vides a
izsardzība	86,8	5,5	13,7	18,0	23,3	55,0	3,7
brīvais laiks, sports,
kultūra un reliģija	43,8	2,8	9,8	13,9	11,9	35,6	2,4
lauksaimniecība, mežkopība
un zvejniecība	72,1	4,6	13,7	20,6	20,3	54,6	3,7
transports, sakari	91,5	5,8	20,9	35,0	37,2	93,1	6,3
pārējā ekonomiskā darbība	21,9	1,0	7,8	17,3	16,3	41,4	2,8
pārējie izdevumi	48,7	3,5	48,0	68,9	57,5	174,4	11,9

* Konsolidētais kopbudžets.

** Nekonsolidētais budžets, operatīvie dati.

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

 

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

Iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā, pēc ANO Attīstības Programmas (UNDP) izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI6) vērtības, Latvija 1999. gadā ierindota 74. vietā pasaulē (1998. gadā - 92. vietā). No 1996. gada līdz 1998. gadam ekonomikas aktivizācija nodrošināja IKP pieaugumu par 12,5%, palielinājās arī tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksa, pensijas, mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi. Tomēr iedzīvotāju dzīves līmenis joprojām ir zems. IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās, 1998. gadā bija tikai 27% no ES vidējā, un šī rādītāja ziņā Latvija nedaudz atpaliek arī no citām Eiropas savienības kandidātvalstīm (izņemot Bulgāriju).

Vērojama augoša materiālās labklājības polarizācija . Viens no rādītājiem, kas raksturo, cik nevienlīdzīgi valstī tiek sadalīta ienākuma masa, ir Gini indekss7. Šis rādītājs, pēc mājsaimniecību budžetu pētījumu datiem, 1998. gadā bija 0,32 (1996. gadā - 0,30, 1997. gadā - 0,31), kas liecina par ienākumu nevienlīdzības pieauguma tendenču pastiprināšanos. Rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli pirmajās divās decilēs8 1998. gadā caurmērā bija tikai Ls 23,05, gandrīz sešas reizes mazāk nekā vidēji divās augstākajās decilēs esošajās mājsaimniecībās. Vidējais ienākumu pieaugums panākts uz ienākumu pieauguma rēķina augstāko deciļu grupās esošās mājsaimniecībās. Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu struktūrā joprojām augsts īpatsvars ir t.s. sociālajiem transfertiem (pārskaitījumiem) - vairāk nekā ceturtā daļa (26,5%), bet laukos gandrīz trešā daļa (32,2%).

Valdība ir uzsākusi nabadzības novēršanas programmas realizāciju. Tuvāko 4 gadu laikā atbilstoši Eiropas Padomes rekomendācijām paredzēts paaugstināt valsts pabalstus ģimenēm. Tiek izstrādāti pasākumi, lai nodrošinātu izglītības un veselības aprūpes pieejamību, kā arī atvieglotu kredītu pieejamību mājokļu iegādei, studiju kreditēšanas iespējas.

Labklājības ministrija ir sagatavojusi iesniegšanai valdībai koncepciju "Par minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem", kurā sniegti risinājumi, kā nodrošināt ikvienam valsts iedzīvotājam, kurš nespēj saviem spēkiem nodrošināt sevi, garantētu un visā valstī vienotu minimālo ienākumu līmeni. ?ajā sakarā paredzēts noteikt garantētu minimālo ienākumu līmeni valstī, pašvaldību pienākumus minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanā, valsts līdzdalības apmēru pabalsta finansēšanā. Uz šīs koncepcijas pamata tiks veikti grozījumi likumā "Par sociālo palīdzību".

Demogrāfiskie rādītāji

valstī ir vieni no zemākajiem Eiropā. Salīdzinot ar 1990. gadu, dzimušo bērnu skaits 1998. gadā ir samazinājies uz pusi, nedaudz samazinājies arī mirušo skaits (par 1,8%). Līdz ar to iedzīvotāju dabiskais pieaugums no pozitīvā (1,2 uz 1000 iedzīvotājiem) ir kļuvis negatīvs (-6,5 uz 1000 iedzīvotājiem). Mirušo skaits 1998. gadā pārsniedza dzimušo skaitu 1,9 reizes.

Ņemot vērā negatīvo migrācijas saldo, iedzīvotāju skaits valstī kopš 1989. gada beigām ir samazinājies par 226 tūkst. cilvēku jeb par 8,8%. Tomēr ir manāmas arī pozitīvas tendences. 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā, dzimušo bērnu skaits ir pieaudzis par 7,4%, bet mirušo skaits ir samazinājies par 1%. Tādējādi iedzīvotāju dabiskā pieauguma kritums ir zemākais pēdējo gadu laikā. Pakāpeniski samazinās iedzīvotāju ilgtermiņa migrācija. 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu 1998. gadā, uz citām valstīm izbraukušo bija gandrīz uz pusi mazāk, aptuveni uz pusi samazinājies arī iebraukušo skaits.

Zems ir vidējais paredzamais mūža ilgums: 1998. gadā vīriešiem tas bija tikai 64,1 gadi, taču sievietēm ievērojami augstāks - 75,5 gadi. Šie rādītāji ir 1990. gada līmenī un ir zemāki nekā daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs, kur vīriešu vidējais mūža ilgums pārsniedz 70 gadus, sievietēm sasniedzot 80 un vairāk gadu.

Lai panāktu pozitīvas izmaiņas valsts demogrāfiskajos procesos, valdība 1998. gada oktobrī akceptēja pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Programmas galvenais mērķis - kvalitatīvas un kvantitatīvas tautas ataudzes nodrošināšana. Stratēģiskie virzieni tās realizācijā: ģimenes stiprināšana un dzimstības veicināšana, kā arī izglītības un kultūras līmeņa celšana. Taču šī mērķa sasniegšanai nepieciešams ieguldīt ievērojamus līdzekļus valsts ekonomiskās attīstības, nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai, zinātnes un izglītības veicināšanai, veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai.

Lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi Latvijā un racionāli izmantotu tai iedalītos valsts budžeta līdzekļus, ir uzsākta veselības aprūpes reforma. Tās mērķis - sabalansētas un finansiāli līdzsvarotas veselības aprūpes sistēmas izveide. Jaunā sistēma ir balstīta uz primāro veselības aprūpi un profilaksi, kā arī uz universālu, efektīvu un vienotu veselības apdrošināšanas sistēmu, kura garantē veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Ārstu skaita ziņā Latvija ir daudzu attīstīto rietumvalstu līmenī (Latvijā 28,2 ārsti uz 10000 iedzīvotājiem, ASV - 23,8; Francijā - 27,7, Lielbritānijā - 17,1 (neieskaitot zobārstus un stomatologus)).

Attīstoties primārās aprūpes ārstu tīklam, valstī ir pieaudzis ambulatoro ārstniecības iestāžu skaits no 617 ambulatorās palīdzības iestādēm 1997. gadā līdz 664 - 1998. gadā, kas sekmēja primārās veselības aprūpes attīstību. Ārstu apmeklējumu skaits no 10,8 milj. 1996. gadā ir pieaudzis līdz

11,3 milj. 1998. gadā. Atbilstoši ambulatorās palīdzības iestāžu skaita pieaugumam samazinājies slimnīcu skaits no 156 - 1997. gadā līdz 150 - 1998. gadā.

Atbilstoši Eiropas savienības prasībām 1998. gada veselības aprūpes finansēšanas noteikumos pirmo reizi tika iestrādātas sociālās drošības normas. Ir noteikts, ka pacienta iemaksa kopsummā kalendāra gadā nedrīkst pārsniegt 80 latus un pacienta iemaksa par katru hospitalizāciju nedrīkst pārsniegt 15 latus pieaugušajiem (neskaitot maksu par ārstnieciskajām manipulācijām). Noteiktas neaizsargātākās iedzīvotāju sociālās grupas, kuras no pacientu iemaksām atbrīvotas. Neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta bez maksas.

Padomju izglītības sistēmas pārveide valstī nodrošināja pozitīvas pārmaiņas: veikta izglītības depolitizācija, radītas izglītības izvēles iespējas, likvidēts valsts monopols izglītībā, panākta izglītības pārvaldes decentralizācija.

Audzēkņu skaits izglītības iestādēs kopš 1993./1994. mācību gada valstī pakāpeniski pieaug un 1998/1999. mācību gada sākumā sasniedza 550,7 tūkstošus, kas ir par 6 tūkstošiem vairāk nekā 1991./1992. mācību gada sākumā, lai gan iedzīvotāju skaits šajā laika periodā samazinājies par

218 tūkst. cilvēku. Šis pieaugums galvenokārt saistīts ar studentu skaita pieaugumu augstskolās (skatīt 3.22. zīmējumu). 1998./1999. mācību gadā studentu skaits Latvijas augstskolās sasniedza 76,7 tūkstošus jeb tas bija 1,7 reizes lielāks nekā 1991. gadā. Tomēr ievērojama daļa bērnu un jauniešu ik gadu neapmeklē mācību iestādes.

3.22. zīmējums

Personu skaits izglītības iestādēs*

(tūkst. cilvēku)

* Neieskaitot bērnus pirmsskolas iestādēs.

 

Joprojām izglītības sistēmas nepietiekamā finansējuma dēļ netiek nodrošināts pienācīgs pedagogu atalgojums, trūkst līdzekļu izglītības infrastruktūras uzturēšanai. Līdzšinējais finansējums izglītībai un zinātnei - apmēram 6% no iekšzemes kopprodukta atpaliek no vairuma Eiropas valstu finansējuma šīm nozarēm.

Valdības akceptētā izglītības koncepcija noteica galvenos principus turpmākajai ilgtermiņa, mūsdienu prasībām atbilstošas izglītības politikas izstrādei un īstenošanai, kā arī izglītības reformu perspektīvu virzību. Tās ietvaros 1998. gada beigās un 1999. gada vidū Saeima pieņēma "Izglītības likumu", "Vispārējās izglītības likumu" un "Profesionālās izglītības likumu".

 

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

Lai gan Krievijas ekonomiskā krīze negatīvi iespaidoja Latvijas ekonomiku, iedzīvotāju ienākumi 1999. gada 9 mēnešos nedaudz paaugstinājās (skatīt 3.23. tabulu).

3.23. tabula

Darba samaksas un citu ienākumu dinamika

(vidēji mēnesī, latos)

	1993	1994	1995	1996	1997	1998	1999 I-IX
Tautsaimniecībā nodarbināto
mēneša vidējā darba samaksa:
- latos bruto	47,23	71,87	89,50	98,73	120,03	133,30	139,07
- latos neto	…	60,33	73,40	78,65	88,34	97,47	101,37
- dolāros bruto	70,07	128,34	169,51	179,18	206,59	225,93	237,32
- dolāros neto		107,73	139,02	142,74	152,05	165,20	172,99
Mājsaimniecību rīcībā
esošais ienākums vidēji
uz vienu mājsaimniecības
locekli mēnesī (mājsaim-
niecību budžetu pētījumi)	…	…	…	51,50	55,45	62,33	…
Sociālās nodrošināšanas
iestāžu uzskaitē esošo
pensionāru vecuma pensiju
vidējais lielums	14,74	24,75	30,17	37,82	42,24	51,26	58,02
Viena iedzīvotāja pilna
iztikas minimuma preču un
pakalpojumu groza vērtība	37,59	51,50	63,82	73,78	78,78	82,15	83,13
Viena iedzīvotāja krīzes
iztikas minimuma preču
un pakalpojumu groza vērtība
(pēc Labklājības ministrijas
aprēķiniem) (latos)	30,34	38,42	45,87	52,18	54,50	55,78	…
Tautsaimniecībā nodarbināto
reālās darba samaksas
indekss (procentos pret
iepriekšējā gada
atbilstošo periodu)	…	108,2	97,4	91,2	103,6	105,3	104,4

 

Bruto darba samaksa

tautsaimniecībā nodarbinātajiem 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, vidēji pieauga par 7% un sasniedza 139 latus. Sabiedriskajā sektorā strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa minētajā periodā vidēji bija nedaudz augstāka - 153 lati un pieauga par 10,2%. Tajā pašā laikā patēriņa cenas palielinājās par 2,1 procentu.

Vidējās algas apmēri, izteikti pēc apmaiņas kursa dolāros, tautsaimniecībā nodarbinātajiem atpaliek no pārējām Eiropas savienības kandidātvalstīm, izņemot Bulgāriju un Rumāniju.

Visaugstākā vidējā bruto darba samaksa 1999. gada 9 mēnešos bija strādājošiem cauruļvadu transportā (643 lati), ūdens transportā (471 lats), gaisa transportā - (314 lati), telesakaros - (342 lati).

Izglītības iestādēs, veselības aizsardzībā un sociālā aprūpē, kā arī atpūtas, kultūras un sporta sfērās strādājošiem vidējā darba samaksa ir vienā līmenī - 116-117 lati, joprojām krietni zemāka par tautsaimniecībā nodarbināto vidējo darba samaksas līmeni (aptuveni par vienu sesto daļu).

Zema darba samaksa ir arī nodarbinātajiem zinātniskās pētniecības darbā - vidēji tikai 135 lati, tāpēc ievērojams skaits zinātnieku dodas uz ārzemēm.

Ar 1999. gada sākumu valstī tika paaugstināts minimālās algas apmērs līdz 50 latiem. Bet maija beigās starp Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību parakstīta ģenerālvienošanās par minimālas darba algas paaugstināšanu līdz 65 latiem minētās konfederācijas uzņēmumos.

Sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru vidējās vecuma pensijas apmērs 1999. gada 9 mēnešu laikā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, palielinājies no 50,2 latiem līdz 58,02 latiem, kas lielā mērā saistīts ar 1998. gada 21. oktobrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām". Grozījumi pieļāva iespēju strādājošiem pensionāriem, kuri pēc 1996. gada 1. janvāra nostrādāja vismaz 3 gadus, pārrēķināt pensiju atbilstoši jaunajiem pensiju aprēķināšanas noteikumiem. Minētie un daži citi grozījumi, kā arī bezdarba līmeņa straujš pieaugums prasīja prāvus papildu izdevumus no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Tajā pašā laikā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga tikai par 4,3%, bet izdevumi palielinājās par 20%. Līdz ar to līdzekļu atlikumi sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta kontā no +20,2 milj. latu gada sākumā saruka līdz deficītam septembrī 27,2 milj. latu apjomā.

Lai situāciju uzlabotu, valdība izstrādāja un Saeima 1999. gada 5. augustā pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"". Tas paredzēja, ka strādājošie pensionāri nevar saņemt pensiju, vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums kā vīriešiem, tā sievietēm paaugstināsies paātrinātā tempā, līdz sasniegs 62 gadus, kā arī virkne citu izmaiņu. Opozīcijā esošās partijas ar arodbiedrību, pensionāru federācijas un dažu citu sabiedrisko organizāciju atbalstu pieprasīja, lai likums tiktu akceptēts tautas referendumā. Šo prasību ar parakstiem atbalstīja aptuveni 180 tūkst. vēlētāju. Vienlaikus valdība meklēja ceļu konflikta situācijas risināšanai un izstrādāja mīkstinātus grozījumus Valsts pensiju likumā, paredzot, ka strādājošie pensionāri varēs saņemt pensiju līdz 60 latiem, lēnāk notiks pāreja uz vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu līdz 62 gadiem, kā arī citas izmaiņas. Lielu daļu vēlētāju šie grozījumi apmierināja, un 13. novembrī vairākums vēlētāju referendumā nepiedalījās. Līdz ar to Centrālā vēlēšanu komisija referendumu pasludināja par nenotikušu, un Valsts prezidente minētos grozījumus pasludināja par spēkā esošiem.

Lai gan pastāvēja budžeta problēmas, valdība 1999. gadā maijā un novembrī turpināja veikt pensiju indeksāciju. Taču sakarā ar zemām patēriņa cenu pārmaiņām un sociālās apdrošināšanas budžeta deficītu tā bija simboliska - attiecīgi 0,3% apmērā (vidēji 18 santīmi katram pensionāram) un 0,7% (vidēji katram pensionāram 42 santīmi). Turpmāk līdz 2002. gadam pensiju indeksācija pensijām, kuru apmērs nepārsniedz trīs minimālās darba algas, notiks reizi gadā.

Pensionāru dzīves līmenis, it sevišķi strādājošo, ir nedaudz pieaudzis. 1998. gadā vecuma pensiju vidējais lielums sasniedza tikai 62% no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības. Taču 1999. gada 9 mēnešu laikā tas vidēji palielinājies par 8 procentpunktiem un sasniedza 70%. Pieaug strādājošo pensionāru skaits. 1999. gada vidū to skaits, salīdzinot ar 1997. gada 1. ceturksni, ir pieaudzis gandrīz par 20% un pārsniedzis 70 tūkstošus.

Jāatzīmē, ka iedzīvotāju dzīves līmenis Latvijas reģionos ir manāmi atšķirīgs. Mājsaimniecību budžetu pētījuma dati liecina, ka augstākais ienākumu līmenis un tā augšanas tempi 1998. gadā bija Rīgas reģiona mājsaimniecībās, kurās rīcībā esošais ienākums bija 73,98 lati uz mājsaimniecības locekli mēnesī jeb par 18,7% lielāks nekā vidēji valstī. Otrs augstākais ienākumu līmenis bija Zemgalē (Ls 57,06) un Vidzemē (Ls 55,88). Viszemākie ienākumi un to pieauguma tempi, kas atpalika no inflācijas tempiem, bija Latgales mājsaimniecībās. Šajā novadā mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums bija tikai Ls 45,54 uz mājsaimniecības locekli mēnesī - par Ls 16,79 jeb par 26,9% zemāks nekā vidēji valstī.

Ienākumu līmeni mājsaimniecībā lielā mērā nosaka arī mājsaimniecības demogrāfiskais (ģimenes) tips. Ģimenēs, kuras sastāv no laulātā pāra bez bērniem, rīcībā esošais ienākums 1998. gadā vidēji mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli bija 77,51 lats, bet ģimenē, kurā ir laulāts pāris ar bērniem līdz 16 gadu vecumam, - 58,58 lati jeb par 24% mazāk. Vēl sliktāks stāvoklis ir ģimenēs, kuras veido viens pieaugušais ar bērniem. Tur vidējais ienākums uz vienu ģimenes locekli ir Ls 48,21.

Galvenās patēriņa prioritātes mājsaimniecībās joprojām ir izdevumi uzturam un namīpašuma, dzīvokļa uzturēšanas izmaksas. 1998. gadā uztura izdevumu īpatsvars sastādīja gandrīz pusi no patēriņa izdevumiem Kurzemes (46,1%) un Zemgales (48,6%) novados un vairāk nekā pusi Latgales (50,9%) un Vidzemes (51,1%) novados. Rīgas reģiona mājsaimniecības pārtikas iegādei tērēja mazāk - nedaudz vairāk par trešdaļu (36,1%) savu izdevumu. Toties lielākas namīpašuma un dzīvokļa uzturēšanas izmaksas bija Rīgas reģionā (18,8%) un Kurzemē (17,7%).

 

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

Kopš 1996. gada līdz 1998. gada vidum bija vērojama tendence pieaugt nodarbināto skaitam. Taču Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Kopš 1999. gada maija tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits ir sācis atkal pieaugt. Tomēr 1999. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, nodarbināto skaits bija sarucis par 1 procentu.

1999. gada maijā valstī bija 1160,8 tūkst. ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, kas veido 58,4% no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 gadiem. 998 tūkst. no iedzīvotājiem vecumā no 15 gadiem jeb 50,2% bija nodarbinātie. No nodarbināto kopskaita pakalpojumu sfērā strādāja 57%, rūpniecībā un būvniecībā - 26%, lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā - 17%. 83% no nodarbināto kopskaita veido darba ņēmēji, 3,8% - darba devēji, 7,3% - pašnodarbinātie un 5,6% bija ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki.

Nodarbināto iedzīvotāju raksturojums pēc vecuma rāda, ka samērā zems nodarbinātības līmenis ir jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem un jauniešiem vecumā no 20 līdz 25 gadiem, kas galvenokārt saistīts ar jauniešu mācībām vidējās un augstākās mācību iestādēs. 1999. gada maijā nodarbinātības līmenis jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem bija 14,8% no attiecīgās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaita, jauniešiem vecumā no 20 līdz 24 gadiem tajā pašā laikā - 56,7%. Nodarbināto iedzīvotāju 60 gadu vecumā un vairāk bija 6,1% no nodarbināto kopskaita, un nodarbinātības līmenis šāda vecuma iedzīvotājiem bija 12,2%. Valstī kopumā 1999. gada maijā sieviešu nodarbinātība sasniedza 47% no nodarbināto iedzīvotāju kopskaita. Sieviešu nodarbinātības līmenis bija 43,3% no attiecīgā dzimuma iedzīvotāju vecumā no 15 gadiem kopskaita un vīriešu nodarbinātības līmenis - 58,5% no attiecīgā dzimuma iedzīvotāju vecumā no 15 gadiem kopskaita. Iedzīvotāju vecumā līdz 40 gadiem nodarbināto vīriešu īpatsvars ievērojami pārsniedz sieviešu nodarbinātības līmeni.

Krievijas krīzes ietekmē reģistrētais bezdarba līmenis kopš 1998. gada augusta, kad tas bija 7,4%, strauji sāka pieaugt un savu maksimumu sasniedza 1999. gada aprīļa beigās (10,2%). Kopš maija bezdarbs samazinājās, un 1999. gada novembrī tas bija 9,1% (salīdzinājumam 1998. gada novembra beigās - 8,8%). Jāatzīmē, ka reālais bezdarba līmenis ir augsts. CSP veiktie darbaspēka apsekojumi pēc starptautiskās darba organizācijas metodikas liecina, ka Latvijā darba meklētāju skaits 1999. gada 3. ceturksnī bija 13,9% (salīdzinājumam 1998. gada 3. ceturksnī - 13,7%) (skatīt 3.23. zīmējumu).

3.23. zīmējums

Reģistrētais bezdarba līmenis un darba meklētāju īpatsvars

(% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)

 

Augstākais bezdarba līmenis ilgstoši saglabājas Latgalē. Bezdarba līmenis 1999. gada 1. novembrī Rēzeknes rajonā bija 28,3%, Balvu rajonā - 23,3%, Krāslavas rajonā - 22,9%, Preiļu rajonā - 22,2 procenti.

3.4. ielikums

Bezdarbnieku raksturojums

Latvijā liela problēma ir ilgstošais bezdarbs. Pēdējā laikā ir tendence tam samazināties. 1998. gada beigās Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē bija 29,3 tūkst. ilgstošo (uzskaitē vairāk par gadu) bezdarbnieku jeb 26,3% no bezdarbnieku kopskaita (1997. gada beigās - 38,1%), 1999. gada pirmās puses beigās ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bija 25,4%. Vislielākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā ir Latgalē. Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 1999. gada pirmās puses beigās Rēzeknes rajonā sasniedza 48,2%, Preiļu rajonā - 54,2%, Krāslavas rajonā - 44,6% un Balvu rajonā - 50,5 procentus.

Ir tendence augt jauniešu vecumā no 20 līdz 24 gadiem īpatsvaram bezdarbnieku kopskaitā. 1995. gada beigās šī vecuma bezdarbnieku īpatsvars bija 11,6%, bet 1998. gada beigās - jau 12,7%, toties 1999. gada pirmās puses beigās nedaudz samazinājās un sastādīja 12,2% no bezdarbnieku kopskaita. Šāda tendence vērojama arī bezdarbnieku vecumā no 25 līdz

29 gadiem īpatsvara izmaiņās.

Vislielākā daļa bezdarbnieku kopskaitā ir bezdarbnieki ar vienkāršām profesijām; pēdējos gados tā nemainās un ir aptuveni 26-27% no bezdarbnieku kopskaita. Bezdarbnieku bez profesijas (specialitātes) īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 1995. gada beigās bija 3,2%, 1996. gada beigās - 4,9%, 1997. gada beigās - 5,4%, 1998. gada beigās - 4,7%. Visaugstākais īpatsvars bezdarbnieku vidū ir bezdarbniekiem ar vispārējo vidējo izglītību un bezdarbniekiem ar pamatizglītību un nepabeigto pamatizglītību (1998. gada beigās īpatsvars attiecīgi sastādīja 31,3% un 23,9%). Bezdarbnieku skaits ar augstāko izglītību

1998. gada beigās bija 6,8% no kopēja bezdarbnieku skaita.

Vairāk nekā puse no bezdarbnieku kopējā skaita ir sievietes, turklāt katru gadu sieviešu īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā palielinās (1995. gada beigās - 52,3%, 1998. gada beigās - jau 58,5%, 1999. gada pirmās puses beigās - nedaudz mazāk - 58%). Ilgstošo bezdarbnieku vidū sieviešu īpatsvars 1998. gada beigās sastādīja 61,3%. Sieviešu daļa bezdarbnieku ar augstāko izglītību kopskaitā pastāvīgi pārsniedz vīriešu daļu (1998. gada beigās sievietes bija 68,7% no bezdarbniekiem ar augstāko izglītību). Savukārt vīriešu īpatsvars bezdarbnieku ar pamatizglītību un nepabeigto pamatizglītību kopskaitā lielāks par pusi no bezdarbniekiem ar šādu izglītību (1998. gada beigās bija 53,6% vīriešu ar pamatizglītību un nepabeigto pamatizglītību bezdarbnieku ar atbilstošu izglītību kopskaitā).

 

Nodarbinātības valsts dienestā 1998. gadā beigās uzskaitē bija 2699 brīvās darba vietas. Vislielākais pieprasījums ir pēc vecākiem speciālistiem, speciālistiem un kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem (1998. gada beigās brīvās darba vietas pēc šādām profesiju pamatgrupām bija attiecīgi 14,9%, 16,8% un 31% no brīvo darba vietu kopskaita). Jāatzīmē, ka brīvo darba vietu skaitam privātajā sektorā ir tendence pieaugt. 1995. gada beigās no kopējā brīvo darba vietu skaita 29% bija privātajā sektorā, bet 1998. gada beigās tādu bija jau 62%. Darba tirgus noslodzes koeficients (bezdarbnieku skaits uz vienu brīvo darba vietu) 1995. gada beigās bija 37,5, 1998. gada beigās - 41,3 un 1999. gada pirmās puses beigās - 35,7.

Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju pilna nodarbinātība, kas nodrošinātu visiem valsts iedzīvotājiem, kuri vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana.

Nodarbinātības politikas bāze tika izveidota 1992. gadā, kad stājas spēkā likums "Par nodarbinātību". Līdz ar pasīviem nodarbinātības pasākumiem uzsāka plaši ieviest tādus nodarbinātības aktīvos pasākumus kā profesionālā apmācība vai pārkvalificēšana un algotie pagaidu sabiedriskie darbi (APSD). 1993. gadā uz apmācībām vai pārkvalificēšanu nosūtīti 2816 cilvēku un uz APSD - 6692, 1998. gadā - attiecīgi 6 reizes un 2 reizes vairāk cilvēku. Kopējie budžeta izdevumi nodarbinātības pasākumiem katru gadu pieaug, un tas ir saistīts kā ar bezdarbnieku skaita un pabalsta apmēra palielināšanos, tā arī aktīvo nodarbinātības pasākumu loku paplašināšanu. Palielinās aktīvo pasākumu finansēšanai piešķirto līdzekļu daudzums. Tomēr jāatzīst, ka bezdarbnieku pabalstiem izmaksātie līdzekļi ievērojami pārsniedza aktīviem nodarbinātības pasākumiem izlietoto līdzekļu kopējo apjomu.

Latvijas nodarbinātības politikas attīstībā tiek izvirzītas šādas prioritātes:

• darbaspēka kvalitātes paaugstināšana;

• jauniešu nodarbinātības veicināšana;

• bezdarba ilguma samazināšana;

• speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū;

• darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana.

Stāvoklis darba tirgū Latvijā un ES dalībvalstīs izvirza jaunus uzdevumus nodarbinātības politikas tālākai attīstībai. Tādēļ, veicinot nodarbinātību, ir svarīgi akcentēt nevis sociālās nodrošināšanas sfēru, kura ļauj cilvēkiem pasīvi dzīvot, gaidot pabalstus, bet atbalstīt personīgo iniciatīvu mainīt savu statusu darba tirgū.

Nodarbinātības politikā paredzēts risināt šādus uzdevumus:

• ieviest jaunus ekonomiskās politikas pasākumus, kas nodrošinās jaunu darba vietu radīšanu;

• pielāgot nodarbināto iedzīvotāju profesionālo apmācību darba tirgus prasībām;

• attīstīt darba tirgus aktīvo pasākumu loku un efektivitāti;

• stimulēt bezdarbniekus pieņemt darba piedāvājumu, paaugstinot darba ienākumus, nevis paļauties uz ienākumiem no sociāliem pabalstiem.

1999. gada beigās Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī ar citām valsts un sabiedriskām institūcijām izstrādāja Latvijas Nacionālās nodarbinātības plānu 2000. gadam. Plānā ietverti pasākumi kā iepriekš minēto mērķu sasniegšanai, tā arī ES vadlīniju realizācijai nodarbinātības politikas jomā.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

 

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

9

Sākot ar 1996. gadu, rūpnieciskā izlaide pieaug, sevišķi strauji - par 17% tā palielinājās 1997. gadā. Nelabvēlīgi Latvijas rūpniecību iespaidoja Krievijas ekonomiskā krīze. Eksporta iespēju samazināšanās dēļ 1998. gada beigās nācās samazināt Latvijas rūpniecības produkcijas izlaidi. Sākot ar 1999. gada 2. ceturksni, tā sāk pamazām palielināties, tomēr vēl nesasniedzot pirmskrīzes līmeni.

4.1. zīmējums

Rūpniecības produkcijas izlaide pa ceturkšņiem

(milj. latu, 1995.g. salīdzināmajās cenās)

 

1999. gada pirmajā pusē rūpniecības produkcijas izlaide bija tikai 83,7% no iepriekšējā gada šī paša perioda līmeņa. Tas jāvērtē kā diezgan ievērojams rūpnieciskās ražošanas apjomu samazinājums. Jāatzīmē, ka tikai daļēji to tieši izsauca eksporta sašaurināšanās, jo rūpniecības produkcijas eksports 1999. gada pirmajā pusē bija par apmēram 10% mazāks nekā iepriekšējā gada pirmajā pusē. Ja ņem vērā, ka apmēram 45% no apstrādājošās rūpniecības produkcijas eksportē un eksports ir samazinājies par 10%, rūpniecība šajā periodā ir zaudējusi 5% no saviem noietu tirgiem eksporta sašaurināšanās dēļ. Pārējo izlaides samazinājumu šogad noteica, pirmkārt, nerealizēto preču uzkrājumi pagājušā gadā - un tie bija jārealizē, un, otrkārt, vispārējo ekonomisko aktivitāšu samazināšanās kopējā iekšējā pieprasījuma krituma dēļ. Kā redzams, šī pakārtotā samazinājuma apjoms ir diezgan ievērojams.

4.1. tabula

Latvijas rūpniecības attīstības galvenie rādītāji

	1996	1997	1998	1999 I-IX
Nozares īpatsvars (% no IKP)	20,9	22,2	20,2	17,4
Nodarbināto īpatsvars (% no tautsaim-
niecībā nodarbinātiem)	17,7	18,0	16,5	-
Pieauguma tempi (% pret iepriekšējo gadu)	4,1	17,1	3,4	-12,9
Investīcijas (% no visām tautsaimniecībā)*	15,1	16,0	14,9	18,1**
Investīcijas (% izmaiņas pret
iepriekšējo gadu)*	37,8	33,1	26,5	8,0**
Ārvalstu tiešās investīcijas
(% no visām tautsaimniecībā)***	17,1	22,8	17,5	17,5**

* ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi un ieguldījumi pamatlīdzekļos

** dati par 1999. gada pirmo pusi

*** ārvalstu investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā, perioda beigās

 

Viszemākais ražošanas līmenis rūpniecībā bija 1999. gada janvārī - tikai 80,4% no 1998. gada janvāra apjoma. Sākot ar martu, ražošanas apjomi palielinās un septembrī izlaide bija par 1/5 daļu lielāka nekā janvārī. Tā kā ražošanas apjomu pieaugumu daļēji ietekmēja arī nozares sezonalitāte, jo janvārī izlaide vienmēr ir nedaudz zemāka, ražošanas apjomi vēl arvien atpaliek no pirmskrīzes līmeņa vismaz par 10 procentiem.

1997. gadā produkcijas izlaide pieauga gandrīz visās rūpniecības nozarēs, bet 1998. gadā pieaugums bija tikai tajās nozarēs, kuras bija maz saistītas ar Krievijas tirgu (skatīt 4.2. tabulu).

4.2. tabula

Latvijas rūpniecības nozaru galvenie rādītāji*

(procentos)

	Rūpniecības pievienotās	Ražošanas apjoma	Eksporta īpatsvars
	vērtības struktūra .	pieauguma tempi .	produkcijas izlaidē
	1997	1998	1999	1997	1998	1999	1997	1998	1999
Pavisam	100	100	100	17,1	3,4	-8,7	45,9	45,4	45,8
Pārtikas rūpniecība	37,3	35,4	33,5	13,6	0,9	-13,3	21,8	17,6	20,3
Vieglā rūpniecība	11,5	11,8	13,2	9,9	0,5	-5,7	66,6	67,3	69,1
Kokapstrāde	13,2	14,7	16,6	40,7	13,5	4,2	90,9	92,2	88,9
Papīra ražošana un
izdevējdarbība	5,7	6,6	7,5	20,9	21,8	-5,0	33,4	26,4	29,9
Ķīmiskā rūpniecība	6,9	6,2	4,9	16,5	-6,4	-26,5	60,6	67,6	66,7
Pārējo nemetālisko
minerālu izstrādā-
jumu ražošana	2,9	3,6	3,8	-6,7	30,5	-8,6	31,7	31,2	33,7
Metālu un metālu
izstrādājumu ražošana	11,4	10,7	10,2	30,0	-1,9	-8,7	43,7	42,2	46,4
Mašīnu un iekārtu
ražošana	7,7	7,7	6,7	0,9	-4,3	-12,1	45,4	36,8	45,1
Pārējās rūpniecības
nozares	3,4	3,3	3,6	8,8	-0,9	-1,0	78,9	97,4	84,0

* Ekonomikas ministrijas novērtējums.

 

1999. gada pirmajā pusē tikai dažās nozarēs izlaides apjomi bija 1998. gada atbilstošā perioda līmenī (apģērbu ražošanā, kokapstrādē, izdevējdarbībā, metālu ražošanā, kuģu būvē). Vislielākais ražošanas apjomu samazinājums bija papīra rūpniecībā, ķīmiskajā, metālu izstrādājumu ražošanā, kā arī mašīnu un iekārtu ražošanā.

Kā redzams, izveidojusies rūpniecības nozaru struktūra neļauj ātri atgūt iepriekšējos ražošanas apjomus. Ir nepieciešama būtiska rūpniecības modernizācija un restrukturizācija, kuras pamatā būtu nopietni ekonomiskie stimuli. Atsevišķu nozaru turpmāko attīstību lielā mērā noteiks arī tas, kā tās spēs izmantot savas salīdzinošās perspektīvas.

Latvijas pārtikas rūpniecībai ir labas perspektīvas tajā nozīmē, ka ir kvalitatīvas pārtikas izejvielas gaļas, piena, zivju un graudu pārstrādei. Ir plašas iespējas ekoloģiski tīru un netradicionālu pārtikas produktu ražošanai.

Pārtikas rūpniecības izlaide 1999. gada deviņos mēnešos krietni atpaliek no iepriekšējā gada līmeņa (par 20%). Latvijas pārtikas produktu eksports šajā periodā ir samazinājies ne tikai uz Krieviju un citām NVS valstīm, bet arī uz ES valstīm, Lietuvu un Igauniju.

Lai uzlabotu Latvijas pārtikas ražotāju konkurētspēju kā ārējā, tā iekšējā tirgū, jārisina divas galvenās problēmas:

• pārtikas produktu kvalitātes uzlabošana (pārtikas uzņēmumu modernizācija, kvalitātes standartu ieviešana, kvalitatīvas izejvielas utt.);

• finansiāla rakstura problēmas. Pirmkārt, tās saistās ar to, ka pārtikas produktu tirgi pasaulē ir ļoti piesātināti. Citu valstu subsidēto produktu dēļ nereti produkti tiek realizēti par pazeminātām cenām. Otrkārt, daudzām pārtikas produktu izejvielu piegādēm ir sezonāls raksturs, kas prasa papildu finansu līdzekļus, un tāpēc liela loma pārtikas rūpniecībā ir lētu kredītu pieejamībai. Pārsvarā Latvijas lauksaimniecības produktu pārstrādātāji šīs problēmas atrisina uz piegādātāju rēķina, uzturot ļoti zemas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas un laikus nenorēķinoties ar tiem. Tādējādi tiek mazinātas lauksaimniecības kā nozares iespējas, un līdz ar to pasliktinās pārtikas rūpniecības attīstības bāze.

Tekstilrūpniecības un apģērbu ražošanas izlaide 1999. gada deviņos mēnešos ir par 15% mazāka nekā pirms gada šajā pašā periodā, jo samazinājušies eksporta apjomi. Vairāk nekā uz pusi samazinājies tekstilpreču eksports uz Krieviju un citām NVS valstīm. Savukārt uz ES valstīm šo preču eksports ir palielinājies. 1999. gadā vairāk nekā 3/4 no kopējā tekstilpreču eksporta bija uz ES valstīm.

Turpmākā nozares attīstība ir cieši saistīta ar produkcijas pieprasījuma konjunktūru ES valstīs, uzturot šīs nozares konkurētspēju, uzlabojot mārketingu. Tekstilrūpniecība ir darbietilpīga nozare, kur darba spēka izmaksām starptautiskā konkurencē ir izšķiroša loma, nozares darbaspēka apmācība neprasa lielas izmaksas un nozarē nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Tāpēc daudzām pārejas valstīm šī nozare ir viena no pirmajām, kuras varēja sekmīgi konkurēt rietumu tirgos. Tomēr ar laiku, pieaugot darbaspēka izmaksām, šīs priekšrocības var zust.

Lai nezaudētu iegūtos tirgus, lielāka uzmanība jāpievērš pārējiem konkurences aspektiem. Starptautiskā konkurence tekstilrūpniecībā ir ļoti jutīga pret pieprasījuma izmaiņām. Liela uzmanība ir jāpievērš dizainam un jaunu modeļu ieviešanai. Izšķiroša loma ir reklāmai un mārketingam. Tekstilrūpniecības konkurencē īpaša vieta ir produkcijai ar atpazīstamas firmas zīmi (brand-name), bet šādas zīmes veidošana ir ilgstošs process. Tāpēc tekstilrūpniecībā plaši ir izplatīti kopuzņēmumi. Caur kopuzņēmumiem Latvijā ienāk jauna tehnika, tehnoloģijas, menedžmenta un mārketinga pieredze.

Ķīmiskajai rūpniecībai Latvijā ir stabilas un ilgas tradīcijas. Te ražoja un ražo plaša spektra ķīmisko produkciju - gan gala patēriņa produkciju, gan starppatēriņa, tādu kā mākslīgā šķiedra, dažādas krāsas un lakas, zāles, smaržas un kosmētika u.c. produkcija.

Galvenie Latvijas ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksporta tirgi ir austrumos. Krievijas krīzes dēļ ķīmiskās rūpniecības izlaide 1999. gadā ievērojami sašaurinājās - par 43% (1999. gada deviņi mēneši pret 1998. gada deviņiem mēnešiem).

Kaut arī Latvijā tradicionāli ir izveidojusies laba ķīmijas zinātniskās pētniecības bāze un augsti kvalificēti kadri, tomēr ieiešana rietumu tirgos ir ļoti sarežģīts un ilgs process. 1998. gadā tikai 14% no visa ķīmisko preču eksporta bija uz ES valstīm.

Kokapstrādei ir stabila izejvielu bāze (apmēram 45% no Latvijas teritorijas aizņem meži), labi izglītots darbaspēks, tuvi un stabili noietu tirgi (galvenokārt ES valstīs), labas iespējas palielināt ienākumus no šīs nozares, eksportējot pilnīgāk apstrādātu koksni. Kopējais kokmateriālu eksports 1999. gada deviņos mēnešos ir par 4% lielāks nekā pirms gada, bet dziļāk apstrādātas koksnes, t.i., kokapstrādes produkcijas eksports pieaudzis par 10%. Palielinās arī mēbeļu eksports. Tas šajā pašā periodā pieaudzis par 10%. Arī mēbeles pārsvarā tiek eksportētas uz ES valstīm.

Latvijā ir labas dabiskās izejvielas būvmateriālu ražošanai (māls, smiltis, grants, kaļķakmens, ģipsis), bet mazie vietējie būvniecības apjomi kavē tās straujāku izaugsmi. Kaut arī celtniecības darbu apjomi, sākot ar 1996. gadu, pieaug straujākos tempos nekā vairumā citu tautsaimniecības nozaru

(1998. gadā par 11%), tomēr, ņemot vērā straujo ražošanas sašaurināšanos deviņdesmito gadu sākumā, tās apjomi vēl arvien ir krietni zemāki nekā 1990. gadā. Būvniecībā ir liels rekonstrukcijas un remontdarbu īpatsvars, kur pārsvarā izmanto importētos apdares materiālus. Lēna ir privāto mājokļu celtniecības attīstība, jo nav vēl izveidojies pietiekoši plašs vidēji pārtikušo iedzīvotāju slānis.

Nozares "Pārējo nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana" izlaide, kuru pārsvarā veido būvmateriāli, 1999. gada deviņos mēnešos ir par 14% mazāka nekā iepriekšējā gadā šajā pašā periodā.

Būvmateriālu ražošanas kā nozares turpmākā attīstība būs atkarīga, pirmkārt, no iekšējā pieprasījuma pieauguma tempiem un, otrkārt, no tā, cik efektīvi būvmateriālu ražotāji spēs mainīt ražošanas tehnoloģijas, lai sekotu pasaules būvmateriālu modernizācijai un modei.

Samazinās mašīnbūves īpatsvars rūpniecības nozaru struktūrā. Šo procesu var vērtēt divējādi: no vienas puses, to var uztvert kā pārejas perioda strukturālo pārmaiņu procesa turpinājumu. Ekonomikā samazinājās to kapitālietilpīgo nozaru ražošanas apjomi, kuru noietu tirgi bija saistīti ar Krievijas ekonomiku. No otras puses, Latvijas ekonomikā straujākos tempos attīstās tās nozares, kurās nav nepieciešami būtiski kapitālieguldījumi. Pārejas periodā tas ir likumsakarīgs process, jo jaunie uzņēmēji nav spējīgi veikt apjomīgus kapitālieguldījumus.

Eksporta samazināšanās uz Krieviju vēl vairāk padziļināja šo nozaru krīzi. Dažādu mašīnu un iekārtu ražošana 1999. gadā ir gandrīz par 40% mazāka nekā pirms gada (salīdzinot 1999. gada deviņus mēnešus ar 1998. gada deviņiem mēnešiem), aparatūras ražošana - par 70%, dažādu metālizstrādājumu - par 13%. Pieaugusi ir tikai metālu ražošana.

Vai Latvijā vispār var attīstīties kapitālietilpīgas nozares? Atbilde nav viennozīmīga. Tādā mērā, kādas tās bija PSRS laikā, laikam nevar. Pirmkārt, ir zaudēti bijušie noieta tirgi. Ar vecām iekārtām un tehnoloģijām jaunus atbilstošus tirgus iekarot ir problemātiski. Otrkārt, kapitālietilpīgas nozares prasa arī atbilstošus tirgus. Latvijas mazais tirgus šādos gadījumos darbojas kā investīcijas bremzējošs faktors. Treškārt, PSRS nozaru izvietojumu dažkārt noteica nevis ekonomiskais izdevīgums, bet politiski subjektīvie motīvi. Nenoliedzama loma bija arī Latvijas strādājošo augstākai darba kultūrai un kvalifikācijai, tāpēc Latvijā īpaši attīstījās nozares, kas bija saistītas ar precīzo mašīnbūvi militāri rūpnieciskā kompleksa ietvaros. Pašreiz galvenie šo nozaru attīstību ierobežojošie faktori ir vecās tehnoloģijas un šaurie un nestabilie noieta tirgi.

Kapitālietilpīgu nozaru attīstība nākotnē var tikt saistīta galvenokārt ar orientāciju uz plašākiem un stabilākiem tirgiem un jaunu tehnoloģiju izmantošanu.

Lai investori ieguldītu lielas investīcijas Latvijā, ir jābūt priekšrocībām, kas uz to rosinātu, vai tās jārada. Tās varētu būt tādas kā dabas un darba resursu pieejamība un kvalitāte, labvēlīga uzņēmējdarbības vide utt.

 

4.2. Transports un sakari

10

Transports un sakari ir nozīmīga valsts tautsaimniecības pakalpojumu sektora nozare, kura 1999. gada pirmajā pusē veidoja 13,4% no kopējās pievienotās vērtības.

Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, izvietojums pie Baltijas jūras, neaizsalstošās jūras ostas rada labas iespējas pasažieru un kravu pārvadājumu attīstībai. Efektīva un konkurētspējīga transporta un sakaru sistēma ir svarīgs priekšnoteikums valsts ekonomiskās attīstības nodrošināšanai. Ģeogrāfiskā stāvokļa sekmīga izmantošana veicina tranzīta pārvadājumus. Lielākā daļa kravu pārvadājumu ir tranzīta un starptautiskie pārvadājumi. Pasažieru pārvadājumi tiek veikti galvenokārt iekšzemē, izņemot aviopārvadājumus.

Sakaru jomā turpinās fiksētā publiskā telekomunikāciju tīkla modernizācija. Valstī attīstās arī mobilo telefonu sakaru sektors, un abonentu skaits strauji pieaug.

 

4.2.1. Autotransports

Kravu pārvadājumi

1999. gadā turpināja pieaugt, tajā pašā laikā kravu apgrozība samazinājās. 1999. gada 3 ceturkšņos ar autotransportu pārvadāja 26,4 milj. tonnu kravu, un kravu apgrozība sasniedza 3072 milj. tonnkilometru, attiecīgi palielinājums ir 8% un samazinājums - 2,4%, salīdzinot ar iepriekšējā gada 3 ceturkšņiem. Kravu apgrozība samazinājās, jo saruka starptautisko pārvadājumu apjomi, kuros ir lieli kravu pārvadāšanas vidējie attālumi.

Kravu pārvadājumi arī 1999. gadā tiek veikti galvenokārt iekšzemē. Starptautiskie kravu pārvadājumi veido tikai 4,8% no pārvadājumu kopējā apjoma.

1999. gada 3 ceturkšņos iekšzemes kravu pārvadājumi palielinājās par 8,9%, turpretim starptautiskie kravu pārvadājumi samazinājās par 7,4% salīdzinājumā ar 1998. gada 3 ceturkšņiem. Lai gan dominē iekšzemes kravu pārvadājumi, kravu apgrozībā situācija ir pretēja, jo kravu apgrozībā starptautiskās satiksmes īpatsvars ir 61,2%. Starptautiskajā satiksmē atšķirībā no iekšzemes pārvadājumiem tiek veikti galvenokārt komercpārvadājumi. 1999. gada 3 ceturkšņos 62,8% iekšzemes kravu pārvadāja pašu vajadzībām, turpretim tikai 8% starptautisko kravu tika pārvadātas pašu vajadzībām. Jāatzīmē, ka palielinoties komercpārvadājumiem, samazinās pašu vajadzībām veiktie kravu pārvadājumi.

Nozīmīgākais pasažieru pārvadāšanas transporta veids valstī ir autotransports. Pavisam 1999. gada 3 ceturkšņos ar regulārās satiksmes autobusiem ir pārvadāts 121,5 milj. pasažieru, kas ir nedaudz vairāk nekā iepriekšējā gada 3 ceturkšņos (pieaugums ir 1,8%). Pasažieru apgrozības pieauguma tempi ir straujāki - 17,4%. Pārvadāto pasažieru skaits ir palielinājies gan iekšzemes satiksmē, gan starptautiskajā satiksmē - attiecīgi par 1,8% un 6,8%. Pasažieru pārvadājumi ar regulārās satiksmes autobusiem galvenokārt tiek veikti iekšzemē. Starptautiskajā satiksmē pārvadāto pasažieru īpatsvars ir niecīgs. Starptautiskajos maršrutos Latvijas autotransporta uzņēmumi 1999. gada 3 ceturkšņos pārvadāja 0,4% no visiem pasažieriem.

Regulārās satiksmes autobusu maršrutu tīklā visvairāk ir rajonu maršruti: 1999. gada 3. ceturksnī, atbilstoši Satiksmes ministrijas datiem, tādi bija 1053. Ir arī 408 tālsatiksmes maršruti un 291 pilsētu maršruts. Latvijas autopārvadātāji pārvadā pasažierus 41 starptautiskajā maršrutā. Autobusu satiksmi lauku apvidu maršrutos ar nelielu pasažieru plūsmu nodrošina, dotējot pasažieru regulāros pārvadājumus ar autobusiem lauku apvidos. Dotācijām tiek izmantoti Valsts autoceļu fonda līdzekļi. 1999. gadā ir uzsākta arī pilsētas maršrutu dotēšana. Dotēti netiek starptautiskie maršruti un maršruta taksometru braucieni. 1998. gadā no Valsts autoceļu fonda dotācijām izlietoja 5,6 milj. latu, 1999. gadā šim mērķim izlietotā summa sasniegs 7,5 milj. latu.

Pasažieru pārvadājumu problēmu risināšanai valsts mērogā 1998. gada sākumā Ministru kabinets akceptēja Satiksmes ministrijas izstrādāto pasažieru pārvadājumu attīstības koncepciju. Atbilstoši reālajam stāvoklim koncepcija tika precizēta, un to Ministru kabinets akceptēja 1999. gada novembrī. Koncepcijas īstenošanai Satiksmes ministrija izstrādā Pasažieru pārvadājumu likumu.

 

4.2.2. Ostu saimniecība

Tranzīta nozares neatņemama sastāvdaļa ir ostu saimniecība. Ostu darbības attīstībai Latvijā ir labi priekšnoteikumi. Gar visu aptuveni 500 km garo valsts jūras robežu izvietotas 10 ostas. Ostu darbības galvenie virzieni 1999. gada laikā nav mainījušies. Rīga, Ventspils, Liepāja - trīs lielās ostas orientējas uz tranzītkravu apkalpošanu, septiņās mazajās tiek veikta vietējo kravu pārkraušana.

Kravu apgrozība ostās 1999. gada 3 ceturkšņos bija 38,4 milj. tonnu, un tā ir samazinājusies par 1,1%, salīdzinot ar 1998. gada 3 ceturkšņiem. Ostas turpina darboties galvenokārt kā kravu nosūtītājas, jo tranzītkravu plūsmas galvenais virziens ir no NVS valstīm uz Rietumiem. Samazinoties kravu plūsmai no Krievijas un NVS valstīm, pārkrauto kravu apjomi ir sarukuši.

Ņemot vērā lielo ostu orientāciju uz tranzītkravu pārkraušanu, kravu struktūrā vairāk nekā pusi veido nafta un naftas produkti. Vairāk nekā 1/10 no ostu kopējās kravu apgrozības sastāda gan minerālmēsli, gan kokmateriāli. No visām pārkrautajām kravām 1999. gada 3 ceturkšņos 7,4% veidoja melnie metāli un tā izstrādājumi.

Lai palielinātu ostu konkurētspēju, Rīgas tirdzniecības osta un Ventspils osta darbojas brīvostas režīmā. Liepājas osta ir iekļauta Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā. Detalizētāk par brīvostu un speciālo ekonomisko zonu darbību skatīt 5.9. nodaļu.

4.3. tabula

Kravu apgrozība Latvijas ostās

(tūkst. tonnu)

Osta	1997	1998	1999. gada	1999. gada
			3 ceturkšņi	3 ceturkšņi
				salīdzinājumā ar
				1998. gada
				3 ceturkšņiem, %
Ventspils osta	36780,5	36046,4	26899,5	101,4
Rīgas osta	11213,1	13315,3	9257,3	92,2
Liepājas osta	2295,8	2296,5	1737,0	97,0
Mazās ostas	400,1	633,7	457,7	103,9
Kopā visās ostās	50689,5	52291,9	38351,5	98,9

 

Ventspils ostā

tiek pārkrauts ievērojami vairāk kravu nekā citās Latvijas ostās. 1999. gada 3 ceturkšņos ostā pārkrauts 70,1% no visām Latvijas ostās pārkrautajām kravām. 1999. gadā lielo ostu vidū vienīgi Ventspilī ir palielinājusies kravu apgrozība: 3 ceturkšņos tās pieauguma temps bija 1,4%, salīdzinot ar iepriekšējā gada 3 ceturkšņiem. Ventspils ostas kravu struktūrā ievērojams ir naftas un naftas produktu īpatsvars. Ostā jau tiek apkalpoti tankkuģi ar 100-120 tūkst. tonnu lielu kravnesību.

Kā redzams 4.3. tabulā, Rīgas ostas kravu apgrozība 1999. gada 3 ceturkšņos ir samazinājusies. Ostai nav īpašas specializācijas kravu apkalpošanā. Nozīmīgākās pārkrauto kravu grupas ir kokmateriāli, konteineri, dažādi metāli un naftas produkti. Sarukuši gandrīz visu lielāko kravu grupu pārkraušanas apjomi, izņemot naftas produktus. Ostas attīstībai nepieciešami pietiekami efektīvi ceļu pievadi galvenajiem pilsētas ceļiem un valsts automaģistrālēm.

Trešā lielākā Latvijas osta kravu apgrozības ziņā ir Liepājas osta , un arī tai ir samazinājušies pārkrauto kravu apjomi. Kā redzams 4.1. tabulā, apstrādāto kravu daudzums ir sarucis par 3%, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu. Lielāko daļu no pārkrautajām kravām sastāda ģenerālkravas, no kurām lielākie apjomi ir kokmateriāliem un metāliem.

Mazajās ostās

kopumā 1999. gadā kravu apgrozība turpināja pieaugt. 3 ceturkšņos kravu apgrozības pieauguma temps bija 3,9%, salīdzinot ar iepriekšējā gada 3 ceturkšņiem. Tām ir vietējā nozīme, un to īpatsvars kopējā kravu apgrozībā bija 1,2%. Mazajās ostās tiek apstrādātas vietējās kravas, galvenokārt nosūtot kokmateriālus un saņemot zivis un zivju produktus.

 

4.2.3. Dzelzceļa transports

Stāvoklis dzelzceļa transporta sektorā neuzlabojas, dzelzceļa transporta darbība 1999. gadā tāpat kā 1998. gadā sašaurinājās. Ar dzelzceļa transportu pārvadāto kravu apjomi turpināja samazināties. 1999. gada 3 ceturkšņos dzelzceļš pārvadāja 24,9 milj. tonnu kravu, tas ir par 12,4% mazāk nekā 1998. gada 3 ceturkšņos. Kravu apgrozības samazinājums 1999. gada 3 ceturkšņos bija 6,4%, salīdzinot ar 1998. gada attiecīgo periodu.

4.4. tabula

Dzelzceļa kravu pārvadājumi

(tūkst. tonnu)

	1997	1998	1999. gada	1999. gada
			3 ceturkšņi	3 ceturkšņi
				salīdzinājumā
				ar 1998. gada
				3 ceturkšņiem, %
Kravu pārvadājumi kopā	41019	37857	24909	87,6
Iekšzemes satiksmē	2522	2432	1362	80,7
Tranzīta pārvadājumi	31079	28227	19742	94,0
tai skaitā caur ostām	26395	25465	18146	96,5
Eksporta pārvadājumi	2785	2555	1232	58,1
Importa pārvadājumi	4633	4643	2573	71,1

 

Kravu samazinājumu izraisīja gan Krievijas ekonomiskais stāvoklis, gan tās noteiktie diskriminējošie dzelzceļa tarifi pārvadājumiem virzienā caur Latviju. Stāvoklis šajā valstī ietekmē dzelzceļa transporta kravu pārvadājumu apjomus. Kravu apjomi samazinājušies visos pārvadājumu virzienos.

Dzelzceļa transporta sektorā nozīmīgākie ir tranzītkravu pārvadājumi. Galvenais kravu pārvadājumu virziens ir tranzīta pārvadājumi caur Latvijas ostām, kā var redzēt 4.4. tabulā. Dzelzceļa transportam ir nozīmīga loma Latvijas tranzīta nozarē. Lai ostas sekmīgi darbotos, nepieciešams pietiekams transporta kravu pārvadājumu jaudu nodrošinājums gan no jūras, gan no sauszemes puses. Gandrīz pusi no Latvijas ostu kravu apgrozības pa sauszemi nodrošina dzelzceļa transports, kas apliecina dzelzceļa kravu pārvadājumu lomu ostu kravu apgrozības nodrošināšanā.

Lielākās pārvadāto kravu grupas ir nafta un naftas produkti, minerālmēsli, melnie metāli un ferokausējumi, kas veido vairāk nekā 3/4 no visām kravām. Salīdzinot ar 1998. gada 3 ceturkšņiem, 1999. gada 3 ceturkšņos šo kravu grupu pārvadājumu dinamika ir šāda: melno metālu un ferokausējumu pārvadājumi sarukuši visvairāk (par 1/3), pārvadātās naftas un naftas produktu apjomi - nedaudz (par 3%), savukārt minerālmēslu pārvadājumi pieauguši par 1/10.

Ar dzelzceļa transportu pārvadāto pasažieru skaits jau vairākus gadus samazinās. 1999. gada 3 ceturkšņos dzelzceļš pārvadāja 19,9 milj. pasažieru. Samazinājums ir 17,1%, salīdzinot ar 1998. gada 3 ceturkšņiem. Pasažieru apgrozība tajā pašā laikā sarukusi par 6,4 procentiem.

Dzelzceļa transportu pasažieri izmanto galvenokārt braucieniem piepilsētas satiksmē. Vairāk nekā 90% no pasažieriem dzelzceļš ir pārvadājis piepilsētas maršrutos. Dzelzceļam ir nozīmīga vieta arī Rīgas pilsētas transporta sistēmā. 1999. gada 3 ceturkšņos piepilsētas satiksmē dzelzceļš pārvadāja par 17,9% mazāk pasažieru nekā 1998. gada 3 ceturkšņos. Starptautiskajā satiksmē pasažieru skaits samazinājās par 23,2%, taču tie sastāda tikai 2,9% no kopējā pasažieru skaita.

Pasažieru pārvadājumi dzelzceļam rada zaudējumus, un tos nākas segt no kravu pārvadājumos gūtās peļņas. Nerentablie pasažieru pārvadājumi ir ievērojama dzelzceļa problēma. Dzelzceļa likumā iekļauta norma, kas paredz valsts vai pašvaldību pasūtījumus, lai dotētu tām vajadzīgos pasažieru pārvadājumu nerentablos maršrutus. Latvijā tie vēl 1998. gadā netika dotēti, taču šogad no budžeta piešķirti 300 tūkst. latu pasažieru pārvadājumu dotēšanai. Dzelzceļa infrastruktūra un pamatlīdzekļi ir pietiekoši, lai apmierinātu pieprasījumu pēc kravas un pasažieru pārvadājumiem, taču to nolietojums pieaug, un ir nepieciešama dzelzceļa infrastruktūras un pamatlīdzekļu atjaunošana un modernizācija.

1998. gadā Saeima pieņēma nozīmīgu tiesību aktu šajā nozarē - Dzelzceļa likumu . Satiksmes ministrija turpina izstrādāt tam pakārtoto Ministru kabineta tiesību aktu projektus detalizētākai dzelzceļa darbības reglamentēšanai. Atbilstoši Dzelzceļa likuma prasībām 1999. gadā darbu uzsāka Dzelzceļa administrācija, kura saskaņā ar savām funkcijām realizē valsts pārvaldi dzelzceļa transporta nozarē. Viens no tās uzdevumiem ir licenču izsniegšana dzelzceļa pārvadājumu veikšanai.

 

4.2.4. Sakari

Valstī tiek piedāvāti gan fiksēto publisko, gan mobilo telefona sakaru pakalpojumi. Fiksēto publisko telekomunikāciju tīkla operators ir "Lattelekom", kuram ir monopoltiesības sniegt telekomunikāciju pamatpakalpojumus šajā tīklā. Mobilo telekomunikāciju sfērā darbojas divi operatori - "Latvijas Mobilais Telefons" un "Baltcom GSM".

"Lattelekom" veic analogo telefonsakaru līniju nomaiņu ar ciparu līnijām, kuras nodrošina daudz kvalitatīvākus sakarus. Valstī pieaug kā kopējais abonentu līniju skaits, tā ciparu sistēmai pieslēgto abonentu līniju skaits. Kopš 1999. gada sākuma 3 ceturkšņos kopējais abonentu līniju skaits ir palielinājies par 1,2%. No kopējā abonentu līniju skaita 1999. gada 1. oktobrī 47,3% bija pieslēgtas ciparu sistēmai, un ciparu sistēmas abonentu līniju pieauguma tempi ir 21,7% salīdzinājumā ar gada sākumu.

1999. gada 1. oktobrī darbojās 3286 telekaršu un monētu taksofoni. Visi uzstādītie taksofoni darbojas ciparu sistēmā.

Vairākus gadus pieaug izejošo tālsarunu skaits publiskajā telefona tīklā. 1999. gada 3 ceturkšņos izejošo tālsarunu skaits publiskajā tīklā ir palielinājies par 8,8%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, un to lielā mērā noteica iekšzemes tālsarunu skaita kāpums. Iekšzemes tālsarunu skaits palielinājās par 11,3%, turpretim starptautisko tālsarunu skaits pieauga nedaudz - par 1,4 procentiem.

Mobilo telefonu sakaru sektors 1999. gadā turpina dinamiski attīstīties, par ko liecina strauji pieaugošais pieprasījums pēc šiem telekomunikāciju pakalpojumiem. "Latvijas Mobilais Telefons" nodrošina mobilos telefonsakarus GSM un NMT-450 sistēmās, bet "Baltcom GSM" piedāvā pakalpojumus tikai GSM sistēmā. 1999. gada oktobra sākumā abu operatoru kopējais abonentu skaits bija aptuveni 240 tūkstoši, no kuriem apmēram 163 tūkstoši bija "Latvijas Mobilajam Telefonam" un aptuveni 77 tūkstoši - "Baltcom GSM". Kopš gada sākuma kopējais abonentu skaits ir palielinājies par vairāk nekā 72 tūkstošiem. Konkurence ir ļāvusi palielināt piedāvāto pakalpojumu klāstu, kā arī samazināt pakalpojumu tarifus. Minētie faktori un mobilo telefonaparātu cenu kritums veicināja strauju abonentu skaita pieaugumu. Mobilo telefonu kopējais abonentu skaits oktobra sākumā sasniedzis gandrīz 30% no fiksētā telefona abonentu skaita. Jāatzīmē, ka mobilo telefonu abonentu ir jau apmēram 10% no valsts iedzīvotāju skaita.

Pasta pakalpojumus

visā valsts teritorijā sniedz bezpeļņas organizācija valsts a/s "Latvijas pasts" ar filiālēm visos rajonu centros un vidēji 40 līdz 50 pasta nodaļām katrā rajonā. Atsevišķus pasta pakalpojumus sniedz licencēti uzņēmumi. Tie aizņem nozīmīgu tirgus daļu kurjerpasta pakalpojumos. Privātfirmas ir iesaistījušās arī preses izdevumu piegādē. Šīs firmas ir spēcīgas pasta konkurentes laikrakstu un žurnālu piegādē ne tikai Rīgā, jo sāk izvērst savu darbību arī ārpus galvaspilsētas.

Pastam pieder monopoltiesības uz vēstuļu, pastkaršu un bandroļu sūtījumiem. 4.5. tabula liecina, ka vēstuļu, pastkaršu un bandroļu, un paku sūtījumi ir samazinājušies nenozīmīgi. Turpretim nosūtīto naudas pārvedumu un ar pasta starpniecību piegādāto preses izdevumu skaits 1999. gada 3 ceturkšņos ir samazinājies straujāk.

4.5. tabula

"Latvijas pasta" darbības rādītāji

(tūkst.)

	1997	1998	1999. gada	1999. gada
			3 ceturkšņi	3 ceturkšņi
				salīdzinājumā
				ar 1998. gada
				3 ceturkšņiem, %
Nosūtītas vēstules, pastkartes,
bandroles	30350	29630	19629	99,2
Nosūtītas pakas	74	73	46	99,8
Nosūtīti naudas pārvedumi	541	537	351	83,1
Piegādāti laikraksti un žurnāli	71893	73971	52831	94,7

 

Ar 1999. gada 1. janvāri mainījās pasta pamatpakalpojumu tarifi, galvenokārt tie ir paaugstināti, jo nepieciešams saskaņot pasta pakalpojumu tarifus ar izmaksu pieaugumu. Gan pasta tarifu paaugstināšana, gan konkurences saasināšanās pasta pakalpojumu sektoros, kur pastam nav monopoltiesības, ietekmē pasta darbības rādītāju dinamiku.

4.3. Būvniecība

 

Būvniecība ir viena no visdinamiskākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm. Būvniecības ražošanas apjomi 1998. gadā bija par 11,1% lielāki nekā iepriekšējā gadā. Arī 1999. gada 3 ceturkšņos celtniecības apjomi ir par 8,4% lielāki nekā iepriekšējā gadā šajā pašā periodā (skatīt 4.2. zīmējumu).

4.2. zīmējums

Būvniecības darbu apjoma izmaiņas

(procentos, 1993 = 100)

* Ekonomikas ministrijas novērtējums

 

Būvniecības daļa iekšzemes kopproduktā 1998. gadā sastādīja 5,2%. Būvniecība ir relatīvi darbietilpīga nozare, tajā strādā 6,1% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātiem.

Privatizācijas process būvniecībā ir pabeigts, un nu jau vairākus gadus uzņēmējdarbībā dominē privātais sektors. 1998. gadā tikai 2% no visiem līgumdarbiem būvniecībā veica valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu.

Liels ir remonta un rekonstrukcijas darbu īpatsvars būvniecības kopīgajā struktūrā - apmēram 2/3 un tikai 1/3 daļa ir jaunu objektu celtniecība. 60% no būvniecības darbiem ir inženiertehniskās būves.

Krievijas finansiālā krīze Latvijas celtniecības apjomus iespaidoja daudz mazākā mērā nekā pārējās tautsaimniecības nozares - tikai par dažiem procentpunktiem samazinājās pieauguma tempi. Tomēr 1999. gada beigās ir pasliktinājies būvniecības konjunktūras konfidences rādītājs (pēc būvniecības konjunktūras apsekojuma datiem). Kā uzskata būvuzņēmēji, pasliktinājies pasūtījumu līmenis. Par galveno faktoru, kas ierobežo būvniecības aktivitāti, tiek uzskatīts nepietiekams pieprasījums, mazākā mērā finansiālas grūtības.

Lai būvniecība attīstītos straujākos tempos, ir nepieciešamas ilgtermiņa finanses, un to iegūšanai noderīga būtu hipotekārās kreditēšanas sistēma. Šobrīd ir radīta tiesiskā bāze hipotekārajai kreditēšanai.

Pieaugot vispārējai ekonomiskajai rosībai, izvērsīsies arī celtniecība, turklāt nedaudz straujākos tempos nekā vidēji tautsaimniecībā. Paredzams, ka tuvākajā nākotnē būvniecības struktūrā turpinās pieaugt inženierbūvju īpatsvars - ostu un terminālu, ceļu un komunikāciju tīklu izbūve, enerģētikas objektu rekonstrukcija, vides aizsardzības objektu celtniecība. Sabiedrisko ēku celtniecību ierobežos valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu trūkums.

Mājokļu būvniecība

1998. gadā samazinājās par 1% salīdzinājumā ar 1997. gadu. 1998. gadā ekspluatācijā nodotā kopīgā dzīvojamā platība bija tikai 1/4 daļa no 1990. gada līmeņa. Lielākā daļa no ekspluatācijā nodotajām dzīvojamām ēkām uzbūvētas par iedzīvotāju līdzekļiem un tikai 2,8% - par valsts un pašvaldību uzņēmumu un organizāciju, statūtsabiedrību un sabiedrisko organizāciju līdzekļiem. Salīdzinājumam var minēt, ka vēl 1993. gadā par sabiedriskiem līdzekļiem uzcēla 1/3 daļu apdzīvojamās platības.

Tādējādi Latvijas dzīvojamais fonds, salīdzinot ar 1990. gadu, nav mainījies, un 1998. gadā tas bija 53 milj. kvadrātmetru. No tā fizisko personu īpašumā bija 45,9%, bet valsts un pašvaldību - 47,3% dzīvojamā fonda.

Latvijā vidēji uz vienu iedzīvotāju ir 21,8 kvadrātmetri dzīvojamās platības. Salīdzinot ar Eiropas savienības valstīm, mājokļa vidējā kopējā platība Latvijā ir par apmēram 30-50 kvadrātmetriem mazāka. Minētajās valstīs dzīvojamajā fondā pārsvarā ir 4-5 istabu mājokļi, Latvijā - 1-2 istabu dzīvokļi, arī dzīvojamā fonda labiekārtojuma līmenis atpaliek.

1999. gada 5. oktobrī Ministru kabinets pieņēma Mājokļu attīstības kreditēšanas programmu. Situācijas uzlabošanai mājokļu būvniecībā un labiekārtošanā valstij jārada iespējas iedzīvotājiem jau laikus iegūt kredītresursus ar mājokļu attīstības kreditēšanas programmas palīdzību. Tās mērķis ir apmierināt sabiedrības vajadzības pēc kvalitatīviem mājokļiem, aktivizēt būvniecības nozari un veicināt mājokļu tirgus elastību.

Nav paredzams, ka atsāksies plaša daudzdzīvokļu dzīvojamo namu celtniecība par valsts un pašvaldību līdzekļiem. Galvenokārt par šiem līdzekļiem tiks veidots sociālais dzīvojamais fonds ar nelieliem, lētiem dzīvokļiem steidzamai dzīvokļu vajadzību apmierināšanai un speciāli piemērotiem dzīvokļiem veciem maznodrošinātiem cilvēkiem un invalīdiem.

 

 

4.4. Enerģētika

 

4.4.1. Attīstības aktualitātes

Enerģētikas sektora attīstības aktualitātes ir:

• likumdošanas sakārtošana,

• energoapgādes drošība,

• enerģētikas uzņēmumu privatizācija un pārstrukturēšana,

• energoefektivitātes paaugstināšana.

Normatīvo aktu pilnveidošana

Enerģētikas sektorā normatīvo aktu pilnveidošana (skatīt 4.1. ielikumu) turpinās, strādājot divos virzienos. Tie ir:

• normatīvo aktu saskaņošana ar Eiropas savienības prasībām;

• jaunu normatīvo aktu sagatavošana atbilstoši iekšējā un ārējā tirgus prasībām un energoapgādes pakalpojumu attīstībai valstī.

Enerģētikas likumā ir noteikts, ka enerģētikas politikas īstenošanas stratēģiju nosaka Latvijas enerģētikas nacionālā programma (skatīt arī 5.2. nodaļu), kuru Ministru kabinets akceptēja 1997. gada 9. septembrī. Tā ir izstrādāta 15 gadu periodam un ik pēc pieciem gadiem tiek koriģēta.

4.1. ielikums

Normatīvo aktu saskaņošana ar ES direktīvām

Likumdošanas aktu saskaņošanā ar ES likumdošanu tuvākās prioritātes ir naftas un naftas produktu rezerves, piegādes drošība un energoefektivitāte, kā arī enerģētikas tirgus principu ieviešana. Turpmākā darba pamatu veido 1998. gada 3. septembrī pieņemtais Enerģētikas likums. Likumā ir iekļauti galvenie ES direktīvu nosacījumi:

- apgādes drošība un naftas produktu rezervju izveido™ana. Lai nodrošinātu naftas produktu rezervju veidošanu, Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Ministru kabineta noteikumu projektu paketi, kā arī esošo likumdošanas aktu grozījumus. Lai regulētu enerģijas apgādi krīzes laikā, 1999. gada 9. martā Ministru kabinets apstiprināja noteikumus Nr.99, 100 un 101 par grozījumiem elektroenerģijas, gāzes un siltumenerģijas piegādes noteikumos;

- energoefektivitāte. Saeima ir ratificējusi Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajām vides aktivitātēm. 1998. gada 15. jūlijā ar Ekonomikas ministrijas rīkojumu ir apstiprināti Energoefektivitātes fonda un tā uzraudzības padomes nolikumi;

- tirgus liberalizācija. 1999. gada 21. septembrī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.326 "Noteikumi par kvalificētajiem elektroenerģijas lietotājiem" , Ministru kabineta komitejā ir akceptēts Ministru kabineta rīkojuma projekts "Par Valsts energoinspekcijas izveidošanu", iesniegts Ministru kabineta noteikumu projekts "Par elektroenerģijas gada patēriņa apjomu kvalificētā elektroenerģijas lietotāja statusa iegūšanai", iesniegts Ministru kabinetā likumprojekts "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem". Tiek izstrādāts pasākumu plāns vienota Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus izveidošanai un rīcības plāns ar laika grafiku PVAS "Latvenergo" privatizācijai;

- elektroenerģijas un gāzes cenu caurskatāmība. Cenu caurskatāmību nodrošina Energoapgādes regulēšanas padome. Tarifu aprēķinu metodikas nosaka, ka ir nodalītas ražošanas (dabas gāzei - arī uzglabāšanas), pārvades, sadales un realizācijas izmaksas un tarifi tiek aprēķināti katram tehnoloģiskā cikla posmam. Darbojas Ministru kabineta

1996. gada 22. oktobra noteikumi Nr.413 "Elektroenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi" un Ministru kabineta 1998. gada 28. janvāra noteikumi Nr.23 "Gāzes piegādes un lietošanas noteikumi".

 

Investīcijas.

Enerģētikas sektorā tiek realizēti gan sabiedriskie (no valsts un pašvaldību fondu līdzekļiem), gan komerciālie projekti (skatīt 4.2. ielikumu).

4.2. ielikums

Investīciju projekti enerģētikā

Izmantojot ERAB kredītlīdzekļus, Francijas firma ALSTOM HYDRO pabeigusi Ķeguma HES-1 hidroagregāta Nr.3 rekonstrukciju. Tuvojas nobeigumam ģeneratora Nr.4 rekonstrukcija, jau demontēts hidroagregāts Nr.2 un uzsākta tā rekonstrukcija. Savukārt Pļaviņu HES ar firmu ALSTOM un ABB speciālistu līdzdalību tiek rekonstruēts hidroagregāts Nr.8.

Lai paaugstinātu Rīgas HES ģenerātoru darba drošību, šogad trim ģenerātoriem tika uzstādīta energokompānijas ABB Generation AB ierosmes sistēma. Šī kompānija uzvarēja starptautiskajā konkursā par ģenerātoru ierosmes sistēmu piegādi Rīgas HES.

Ir uzstādīti reaktīvās jaudas kompensācijas šunta reaktori apakšstacijās Grobiņa un Valmiera, tiek rekonstruētas apakšstacijas Dzintari, Grīziņkalns un Bauska, nomainīta 110 kV iekārta Pļaviņu HES apakšstacijā un uzvilkts optiskais kabelis Daugavpils zonā, līdz ar to ir pabeigta Latvenergo pamata telekomunikāciju transporta tīkla izveide.

Izmantojot firmu Siemens un ABB jaunākās paaudzes iekārtas, pēc 10 gadu pārtraukuma atkal tiek būvētas jaunas 110 kV apakšstacijas - Hanza Rīgā ar 110 kV kabeļu līniju Grīziņkalns-Hanza un Venta Ventspilī ar 110 kV kabeļu līniju Ventspils-Venta.

Izmantojot Vācijas energokompānijas "PreusenElektra" kredītu, Rīgas elektrotīkls 1999. gadā pabeidzis Vecrīgas un Rīgas centrālās daļas elektrotīkla modernizāciju. Realizēts esošā 6 kV sprieguma elektrotīkla pārslēgšanas uz 10 kV spriegumu otrais posms. Rekonstruēti 78 transformatoru punkti, nomainīti 117 transformatori un uzstādītas 10 vidējā sprieguma slēgiekārtas. Iegūtās papildu jaudas ir Rīgas pilsētas centra infrastruktūras papildu iespējas tālākai uzņēmējdarbības vides attīstībai. Modernizācija turpināsies 2000. gadā.

Lai uzlabotu Rīgas centrālās daļas elektroapgādes drošību, 2000. gadā tiks uzbūvēta 110 kV kabeļu līnija Hanza-Bastejkalns un pabeigta apakšstaciju Hanza un Bastejkalns būvniecība.

2000. gadā paredzēts:

- pabeigt Ķeguma HES hidroagregāta Nr.2 un Pļaviņu HES hidroagregāta Nr.8 rekonstrukciju (martā),

- uzsākt Ķeguma HES hidroagregāta Nr.1 un Pļaviņu HES hidroagregāta Nr.2 rekonstrukciju,

- nomainīt ierosmes sistēmu pārējiem 3 Rīgas HES ģeneratoriem,

- rekonstruēt Rīgas 1. TEC 330 kV un 110 kV sadales,

- izveidot 110 kV elektroapgādes līniju loku ap Ventspils pilsētu,

- uzstādīt reaktīvās jaudas kompensācijas šunta reaktorus Rēzeknes apakšstacijā,

- ar firmu Siemens noslēgtā līguma ietvaros turpināt Rīgas 2. TEC AVS modernizāciju.

Lai nākotnē varētu pašu spēkiem pārraudzīt, analizēt un kontrolēt ar Daugavas HES būvju drošumu saistītos jautājumus, 1999. gada septembrī starp PVAS "Latvenergo" un kopuzņēmumu Electrowatt Engineering Ltd. (Šveice) Fortum Engineering Ltd. (Somija) parakstīts līgums par konsultāciju pakalpojumiem Daugavas HES dambju drošuma jautājumos.

Līguma pamatmērķis ir pusotru gadu veikt pētījumus, lai noteiktu, kādi pasākumi jāveic hidrobūvju drošības paaugstināšanai, kā arī izveidot hidrobūvju kontroles un monitoringa sistēmu.

Atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 18. augusta noteikumu Nr.310 "Par Daugavas hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju krastu nostiprināšanas darbu un Rīgas HES ūdenskrātuves inženieraizsardzības būvju ekspluatācijas izdevumu finansēšanas kārtību" prasībām par Daugavas hidroelektrostaciju pārskaitītajiem līdzekļiem 1999. gadā ir veikta Daugavas krastu nostiprināšana Pļaviņu pilsētā un Rīgas HES ūdenskrātuves sūkņu staciju rekonstrukcija. Nākamgad Daugavas hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju krastu nostiprināšanai un Rīgas HES inženieraizsardzības būvju ekspluatācijai ir ieplānoti līdzekļi Ls 274000 apmērā.

 

4.3. ielikums

Elektroenerģētikā jāīsteno:

- īstermiņa pasākums - elektroenerģijas deficīta (importa) samazināšana, gatavojoties elektroenerģijas tirgus liberalizācijai;

- vidējā termiņa pasākums - 330 kV pārvades līnijas celtniecība (Ziemeļu virziens), lai nodrošinātu elektroenerģijas plūsmas tranzīta iespējas Latvijā Ziemeļu un Dienvidu virzienā;

- ilgtermiņa pasākums - standartu saskaņošana (pārvades tīklu, elektriskās stacijas), lai nodrošinātu Baltijas valstu energosistēmu sinhronu darbu.

Dabas gāzes apgādes potenciālu uzlabos:

- īstermiņa pasākums - dabas gāzes patēriņa pieaugums arī ar nodokļu palīdzību;

- vidējā termiņa pasākums - dabas gāzes infrastruktūras izmantošanas efektivitātes uzlabošana Inčukalna pazemes gāzes krātuves kapacitātes palielināšanai. Lai nodrošinātu stabilu gāzes apgādi Baltijas valstu reģionā, Inčukalna pazemes gāzes krātuve jāpaplašina līdz 6,2 mljrd.m3 (aptuvenās izmaksas - 52 milj. USD);

- ilgtermiņa pasākums - Latvijas dabas gāzes infrastruktūras integrēšana Baltijas jūras valstu un Ziemeļu valstu dabas gāzes cauruļvadu sistēmās, lai varētu izmantot Latvijas potenciālo pazemes gāzes krātuvju iespējas.

 

Ir izstrādāti jauni projekti, kuriem tiek meklēti finansēšanas avoti.

Valsts investīciju programmā (skatīt 3.4.2. nodaļu) enerģētikas sektora attīstībai 1999. gadā tika iekļauti 25 projekti par kopējo summu Ls 21,2 milj., un no valsts budžeta izdalītā summa šo projektu realizācijai ir Ls 1,54 milj.

Saskaņā ar valdības politiku enerģētikas sektorā prioritāri ir šādi projekti:

• jaunu, ekoloģiski pieņemamu elektrostaciju celtniecība;

• energoefektivitātes paaugstināšana un taupība;

• koģenerācijas iekārtu uzstādīšana;

• vietējo energoresursu izmantošana.

Valstī darbojas ekonomiskie stimuli nelielas jaudas hidrostaciju, vēja ģeneratoru un koģenerācijas iekārtu celtniecībai un komercdarbībai.

1998. gadā darbību uzsākušais Energoefektivitātes fonds izsniedz aizdevumus nelieliem projektiem, pārsvarā siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai uzņēmumos esošo iekārtu nomaiņai ar efektīvākām, kā arī mazo hidroelektrostaciju celtniecībai un rekonstrukcijai. Projektos paredzēta ēku siltināšana, kā arī koģenerācijas stacijas būvniecība. Projekti ar aizdevumu finansējamā daļā ir robežās no Ls 5000 līdz Ls 200 000.

Sadarbības programmas, projekti, pasākumi

Dānijas - Latvijas sadarbības līguma ietvaros tiek realizēti projekti energoefektivitātes uzlabošanai, tai skaitā katlu māju un siltumtīklu rekonstrukcijai, reģionālās plānošanas jautājumu risināšanai, atjaunojamo energoresursu izmantošanai utt.

Līdzīgu projektu ieviešana turpināsies sadarbībā ar Zviedrijas Nacionālo enerģētikas pārvaldi (Swedish National Energy Administration) .

Kopš 1999. gada janvāra ar Dānijas Enerģētikas aģentūras finansiālo atbalstu turpinās 1997. gada beigās uzsāktais PHARE Multi-country programmas projekts, kura galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu Baltijas Ministru Padomes (BMP)11 Enerģētikas komitejas darbībai. Projekta vispārējais mērķis ir uzlabot reģionālo sadarbību starp Baltijas valstīm enerģētikas sektorā, kā arī uzlabot sadarbību starp Baltijas valstīm un Eiropas savienību un Skandināvijas valstīm.

1998. gada maijā 11 Baltijas jūras valstu 17 energokompāniju dibinātās komitejas BALTREL12 vadībā turpinās Baltijas reģiona elektroenerģijas tirgus veidošana. Ir noteikti prioritārie darbības virzieni.

2000. gadā tiks uzsākts izpētes projekts "Vienota elektroenerģijas tirgus izveide Baltijas valstīs" ES SYNERGY programmas ietvaros.

 

4.4.2. Energoapgāde

Latvijā izmanto importētos (dabas un sašķidrinātā gāze, naftas produkti, akmeņogles) un vietējos (enerģētiskā koksne un kūdra) kurināmā veidus tautsaimniecības nozaru, komerciālo patērētāju un iedzīvotāju nodrošināšanai ar kurināmo un enerģiju (elektroenerģiju un siltumenerģiju). Daļu elektroenerģijas saražo Latvijas HES un TEC (izmantojot importēto kurināmo ~20-25%), daļa tiek importēta. Siltumenerģijas ražošanā galvenokārt izmanto importēto kurināmo - mazutu un dabas gāzi. Mazas jaudas katlumājās izmanto arī vietējo kurināmo un akmeņogles.

4.6. tabula

Energoresursu patēriņš Latvijā*

(tūkst. tonnu nosacītā kurināmā - ktce**)

Energoresursu patēriņš	1996	1997	1998	1999 (prognoze)
Energoresursu patēriņš - kopā
6759	6388	6045	5900-6100
tajā skaitā:
dabas gāze	1250	1525	1494	1550-1600
gai™ie naftas produkti	1436	1327	1272	1200-1300
mazuts	1586	1156	1086	900-1000
malka, kūdra, kokss un citi kurināmā veidi	1649	1608	1450	1400-1500
ogles	212	182	147	150-200
elektroenerģija (HES un importētā)	626	590	596	600

* Avots: CSP un Ekonomikas ministrija.

** 1 ktce = 0,02931 PJ.

Energoresursu nodrošinājuma struktūras prognoze 1999. gadā: naftas produkti (mazuts, gaišie naftas produkti) - 38%, dabas un sašķidrinātā gāze - 29%, cietais kurināmais (akmeņogles, enerģētiskā koksne un kūdra) - 23%, hidroelektrostaciju elektroenerģija (tai skaitā elektroenerģijas imports) - 10 procenti.

Pastāvot esošajām siltumapgādes un elektroenerģijas ražošanas jaudām, lielajiem rūpniecības, komerciālajiem un mājsaimniecību enerģijas patērētājiem, tuvāko piecu gadu laikā netiek prognozētas būtiskas izmaiņas energoresursu bilancē.

Apgāde ar dabas gāzi

Gāze energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - tās daļa tirgū ir 28%. Tiek prognozēts, ka gāzes kā viena no ekoloģiski tīrākā kurināmā daļa kopējā patērētās enerģijas struktūrā Latvijā pieaugs (dabas gāzes patēriņš līdz 2005. gadam varētu palielināties līdz 2 mljrd. m3), attiecīgi samazinot mazuta tirgus daļu. Inčukalna pazemes gāzes krātuves aktīvās gāzes ietilpība ir 1,855 mljrd m3. Lielākie dabas gāzes patērētāji ir siltumapgāde ~60%, rūpniecība ~25%, pārējie patērētāji ~15%. Rīgas reģionā tiek patērēts 82% no Latvijas dabas gāzes patēriņa. Latgales reģionā, izņemot Daugavpils pilsētu un Preiļu rajonu, dabas gāze netiek izmantota. Kurzemes reģionā dabas gāzes patēriņu nosaka Liepājas pilsēta ~11% (a/s "Liepājas siltums", a/s "Liepājas metalurgs"), Zemgales reģionā - Jelgavas pilsēta un Bauskas rajons ~4 procenti.

Apgāde ar naftas produktiem

Naftas produkti tiek izmantoti kā kurināmais un degviela. Cenas naftas produktu tirgū ir liberalizētas un konkurētspējīgas ar citiem kurināmā veidiem. Naftas produkti energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - to daļa tirgū ir 35-41%, tajā skaitā mazuta - 18%. Lielākie mazuta patērētāji ir siltumapgāde ~70%, rūpniecība ~20%, transports ~10%. Pārsvarā patēriņš ir koncentrēts Latgales reģionā ~30% (galvenokārt Daugavpilī un Rēzeknē), Kurzemes reģionā ~26% (Liepājas, Ventspils pilsētās un Saldus rajonā), Rīgas reģionā ~24% (galvenokārt Rīgā), Vidzemes reģionā ~11% un Zemgales reģionā ~9 procenti.

Apgāde ar cieto kurināmo

Latvijā izmantojamais cietais kurināmais ir no NVS valstīm un Polijas importētās akmeņogles un vietējais kurināmais - kurināmā koksne, kūdra. Kurināmās koksnes patēriņa prognoze ir atkarīga no tā, kādā mērā reģionos izdosies pārorientēties no ekstensīvās uz racionālu kurināmās koksnes izmantošanu. Nākotnē kurināmā bilancē kurināmās koksnes īpatsvars paredzēts 25-30% apmērā. Lielākie kurināmās koksnes patērētāji ir mājsaimniecības ~60%, siltumapgādes uzņēmumi ~25%, rūpniecība (galvenokārt kokapstrādes uzņēmumi) un citi patērētāji ~15%. Kurināmā koksne un akmeņogles tiek izmantotas vienmērīgi pa visiem reģioniem. Kūdras patēriņš līdz 2005. gadam varētu saglabāties 1998. gada līmenī. Kūdras izmantošana koncentrēta ieguves un pārstrādes vietās.

Elektroapgāde

Pēdējo 2-3 gadu laikā pieprasījums pēc elektroenerģijas ir stabilizējies un sastāda vidēji 6,3 GWh gadā.

4.7. tabula

Elektroenerģijas piegāde Latvijā*

(miljardi kWh)

Elektroenerģijas piegādes sastāvdaļas	1997	1998	1999 prognoze
Kopējā elektroenerģijas piegāde	6,326	6,328	6,1-6,3
Elektroenerģijas izstrāde - kopā	4,503	5,796	4,0-4,4
tajā skaitā:
HES	2,946	4,302	2,6-2,9
TEC	1,428	1,348	1,3-1,4
blokstacijās un citās iekārtās	0,120	0,131	0,13
mazās HES	0,0074	0,014	0,014
vēja ģeneratori	0,0016	0,0018	0,0014
Elektroenerģijas imports - kopā	1,823	0,530	2,1-1,9

* Avots: PVAS "Latvenergo" un Ekonomikas ministrija.

Elektroenerģijas piegādē liela nozīme ir importam, tā daudzums ir atkarīgs no Daugavas caurteces. Sakarā ar zemo nokrišņu līmeni un attiecīgi mazo hidroelektrostaciju izstrādi Latvijā ražotā elektroenerģija 1999. gada 9 mēnešos nodrošināja 77,4% no pieprasījuma, no Krievijas, Igaunijas un Lietuvas iepirktā - 22,6 procentus.

Valstī elektroenerģiju ražo PVAS "Latvenergo" elektrostacijas - HES un TEC (75%), kā arī rūpniecības uzņēmumu siltumelektrostacijas (2,1%) un mazās HES (0,2%). Šobrīd valstī darbojas 52 mazās HES, tuvākā laikā tiks iedarbinātas vēl 5.

1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar attiecīgo iepriekšējā gada periodu, elektroenerģijas patēriņš valstī ir samazinājies par 2,5%. Ir izmainījusies elektroenerģijas patēriņa struktūra. Krievijas krīzes iespaidā elektroenerģijas patēriņš rūpniecības un tiem pielīdzinātajos uzņēmumos ir samazinājies par 16,7%, lauksaimniecības uzņēmumos un zemnieku saimniecībās - par 15,7%, bet pieaudzis par 9,6% pārējo patērētāju grupā un par 5,6% - iedzīvotājiem.

Joprojām lielākie elektroenerģijas patērētāji ir rūpniecība ~34%, iedzīvotāji ~23% un pārējie patērētāji ~37 procenti.

Siltumapgāde

Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra pēdējo gadu laikā nav mainījusies, un centrālā apkure sastāda ~65%, karstā ūdens apgāde ~10%, rūpniecība ~5% un citi patērētāji ~20 procentus.

1998. gadā centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam kurināmā bilancē dabas gāze sastādīja 38%, naftas produkti - 40%, akmeņogles - 2%, vietējais kurināmais - 20%. Mazuts tika lietots vairāk nekā dabas gāze tāpēc, ka bija lētāks, līdz ar to patērētāji paši ir izmainījuši sava uzņēmuma, pilsētas vai reģiona kurināmā bilances struktūru par labu mazutam. Arī 1999. gada vasarā pašvaldības cerēja uz mazuta cenas kritumu, bet šīs cerības neattaisnojās, jo pieauga pasaules cenas, Krievijā palielinājās dzelzceļa tarifi un tika ierobežots mazuta eksports līdz sava patēriņa nodrošināšanai (KF valdības lēmums bija spēkā no 1999. gada 1. augusta līdz 1. decembrim), tika apstiprināti grozījumi LR likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem". Tādējādi mazuta cenas divkāršojās (maijā-jūnijā tā bija 40-50 USD/t, bet septembrī 100-120 USD/t), un pašvaldībām pietrūka līdzekļu savlaicīgai mazuta iegādei.

1998./1999.g. centralizētās siltumapgādes nodrošinājumam tika iepirkts 461 tūkst. t mazuta, kura patēriņa lielākā daļa koncentrējās lielpilsētās, tajā skaitā Rīgā ~21%, Daugavpilī ~17%, Liepājā ~16%, Ventspilī ~8%, Rēzeknē ~8%, Jelgavā ~5%, Valmierā ~5%. 1999. gadā notiek kurināmā struktūras maiņa par labu dabas gāzes izmantošanai, tāpēc 1999./2000.g. apkures sezonā tiek prognozēts mazuta patēriņa samazinājums par 160-200 tūkst. tonnu.

Pēc a/s "Latvijas gāze" informācijas, dabas gāzes pieprasījuma nodrošinājums ir iespējams visās LR pilsētās un ciematos patērētājiem, kuri ir pieslēgti gāzes tīkliem, neierobežotā daudzumā par stabilām cenām. Dabas gāzi var izmantot Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jelgavas, Aizkraukles, Cēsu, Ogres un Valmieras pilsētās.

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

Energoapgādes regulēšanas padome (turpmāk tekstā - regulators) darbojas atbilstoši Enerģētikas likumam, kurā ir noteikts, ka padomes sastāvā ir priekšsēdētājs, pa vienam pārstāvim no Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Konkurences padomes, elektroenerģijas apgādes uzņēmuma, gāzes apgādes uzņēmuma, Latvijas siltumapgādes uzņēmumu asociācijas, Latvijas pašvaldību savienības, kā arī enerģijas patērētāju - iedzīvotāju interešu pārstāvis.

Regulatora pamatuzdevumi ir:

• energoapgādes uzņēmumu licencēšana;

• tarifu aprēķinu metodiku izstrāde un apstiprināšana un energoapgādes uzņēmumu aprēķināto tarifu apstiprināšana;

• nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana.

Energoapgādes uzņēmumu licencēšana

Energoapgādes uzņēmumus licencē, lai:

• nodrošinātu energoapgādes uzņēmumu darbības kontroli;

• veicinātu energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

• tiktu ievērotas vides aizsardzības prasības;

• samazinātu enerģijas zudumus;

• veicinātu konkurenci energoapgādē.

Šo uzdevumu veikšanai izsniegto licenču nosacījumos tiek ietvertas speciālas prasības, un uzņēmumiem regulāri jāsniedz regulatoram informācija par šo prasību izpildi. Atbilstoši Enerģētikas likumam regulators ir noteicis kārtību, kādā uzņēmumi sniedz tādu informāciju par savu darbību, kura ļauj Licenču birojam kontrolēt licenču nosacījumu izpildi.

Energoapgādei licences ir saņēmuši:

• PVAS "Latvenergo" - 2 licences elektroenerģijas ražošanai, 3 - elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai, 1 - siltumenerģijas ražošanai, 1 - elektroenerģijas pārvadei, 7 - sadalei un realizācijai;

• a/s "Latvijas gāze" - pa vienai licencei dabas gāzes uzglabāšanai, pārvadei, sadalei un realizācijai, kā arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un uzpildīšanai, sadalīšanai un realizācijai.

Vēl līdz 1999. gada 1. decembrim ir licencēti:

• 22 elektroenerģijas apgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirtas 16 licences elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, 3 - elektroenerģijas ražošanai ar vēja ģeneratoriem, 5 - elektroenerģijas sadalei un realizācijai un 1 licence elektroenerģijas realizācijai;

• 79 siltumapgādes uzņēmumi, kuriem ir piešķirta 81 licence siltumenerģijas ražošanai, 50 - pārvadei un sadalei un 40 - realizācijai, anulētas 4 licences 3 uzņēmumiem;

• 41 sašķidrinātās gāzes apgādes uzņēmums, kuriem ir piešķirtas 23 licences uzglabāšanai un uzpildīšanai, 31 - sadalei un 41 - realizācijai, anulētas licences 3 uzņēmumiem.

Tarifu aprēķinu metodiku izstrāde

Tarifu noteikšanas pamatprincipi ir:

• nodrošināt enerģijas patērētāju interešu aizstāvību;

• veicināt energoapgādes uzņēmumu efektīvu un racionālu darbību;

• nodrošināt tarifu apstiprināšanas procesa atklātumu.

Regulators tarifu noteikšanā izmanto tā saukto ekonomiskās stimulēšanas metodi, kurā tiek ņemta vērā gan prognozējamā inflācija, gan uzņēmuma ekonomiskās efektivitātes pieaugums. Pašlaik spēkā ir ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1998. gada 27. marta rīkojumu Nr.22 apstiprinātā "Siltumenerģijas tarifu aprēķinu metodika" un ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1999. gada 5. maija rīkojumu Nr.34 apstiprinātā "Dabas gāzes tarifu aprēķinu metodika".

1999. gada 26. oktobrī Energoapgādes regulēšanas padome apstiprināja "Elektroenerģijas realizācijas un tīkla pakalpojumu tarifu aprēķinu metodiku", kurā izpildīta Ministru kabineta 1999. gada 21. septembra noteikumu Nr.326 "Par kvalificētiem elektroenerģijas lietotājiem" prasība izstrādāt metodiku pārvades un sadales sistēmu tīklu pakalpojumu tarifu aprēķinam. Paredzēts, ka regulators līdz 1999. gada beigām apstiprinās elektroenerģijas pārvades sistēmas tīkla pakalpojuma un sadales sistēmas tīkla pakalpojuma tarifus.

Minētie Ministru kabineta noteikumi arī nosaka, ka regulatoram reizi gadā jāizvērtē un jāpublicē oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" pārskati par kvalificēto elektroenerģijas lietotāju ietekmi uz elektroenerģijas pārvades un sadales tīkla pakalpojumu tarifiem, kā arī uz pārējo elektroenerģijas lietotāju tarifiem.

Atbilstoši Enerģētikas likuma prasībām Ministru kabinets regulatoram ir uzdevis līdz 2000. gada 1. janvārim apstiprināt pārvades sistēmas operatora izstrādāto elektroenerģijas apgādes sistēmas vadības kārtību (tīkla kodeksu), kura noteiks sistēmas operatora darbības principus, ievērojot elektroenerģijas tirgus atvēršanas uzdevumus, lai nodrošinātu elektroenerģijas pārvades sistēmas lietotāju pieeju tīklam tirgus apstākļos.

Ministru Kabinets 1999. gada 29. jūnijā izdarīja grozījumus 1998. gada 31. oktobra noteikumos Nr.425 "Koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas kārtība", un tie nosaka, ka turpmāk no koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu vairāk par 4 MW elektroenerģijas iepirkšanas tarifu apstiprina regulators, kas arī saskaņo ar pārvades sistēmas operatoru kārtību, kādā iepērkams un piegādājams elektroenerģijas pārpalikums no ekspluatāciju uzsākošajām koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu vairāk par 4 MW.

Situācijā, kad likumdošana un tai atbilstošie pārkārtojumi ir orientēti brīvā elektroenerģijas tirgus ieviešanas virzienā, šādu tarifu noteikšana pilnībā nesaskan ar brīvā tirgus principiem. No otras puses, neregulēts tirgus koģenerācijas stacijām nedod nepieciešamo drošību investīciju atgūšanai. Daļu problēmu rada arī iepriekšējā likumdošana, kura noteica divkāršo vidējo elektroenerģijas iepirkšanas tarifu, neparedzot normas par koģenerācijas staciju efektivitātes rādītājiem un neveicot pirms tam pietiekoši detalizētu analīzi par divkāršā vidējā iepirkšanas tarifa ietekmi uz vidējo tarifu valstī pie prognozējamās koģenerāciju staciju celtniecības.

1999. gada 8. septembrī regulators apstiprināja "Tarifu aprēķinu metodiku elektroenerģijas iepirkšanai no koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu virs 4 MW". Metodikā izmantoti citās tarifu noteikšanas metodikās (elektroenerģijas, gāzes, siltuma) iestrādātie stimulējošās regulēšanas principi, kurus lieto kontrolējamo izmaksu posteņiem (tās uzņēmuma izmaksas, kuras iespējams samazināt, paaugstinot ekonomisko efektivitāti). Atsevišķi nodalīta tarifu noteikšana jau darbībā esošajām stacijām un jaunceļamajām, ekspluatāciju sākošajām stacijām, staciju gada summārās izmaksas un darba režīmi (jaudas, elektroenerģijas un siltumenerģijas izstrādes realizācijas apjomi gadā) tiek sadalīti divās daļās: koģenerācijas darba režīmā un kondensācijas darba režīmā. Regulators līdz 1999. gada 1. oktobrim ir piešķīris 7 licences uzņēmumiem, kuri ražo elektrību koģenerācijas režīmā ar elektrisko jaudu virs 4 MW: PVAS "Latvenergo" stacijām TEC-1, TEC-2, a/s "Jelgavas cukurfabrika", a/s "Liepājas siltums", Daugavpils pašpārvaldes siltumtīklu uzņēmumam, SIA "Latelektro - Gulbene", kā arī "Brocēnu elektrostacijai", kur vēl nav uzsākta ekspluatācija, bet kurai ir jau apstiprināti tarifi atbilstoši metodikai 2001., 2002. un 2003. gadam.

Nozares tiesību aktu izstrāde un apstiprināšana

Viena no galvenajām prioritātēm regulatora rīcības programmā ir to sekundāro tiesību aktu izstrāde, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu Enerģētikas likuma efektīvu darbību energoapgādes uzņēmumu regulēšanā. Atbilstoši Enerģētikas likuma prasībām regulators 1999. gada otrajā pusē ir apstiprinājis šādus nozares tiesību aktus:

• 1999. gada 8. jūnijā rīkojumu Nr.83 "Par kārtību, kādā izsniedz Enerģētikas likuma 12. panta trešajā daļā minēto atļauju";

• 1999. gada 8. jūnijā rīkojumu Nr.84 "Par kārtību, kādā izsniedz Enerģētikas likuma 11. panta otrajā un trešajā daļā minētās atļaujas";

• 1999. gada 6. jūlijā rīkojumu Nr.85 "Par kārt?bu, kādā elektroenerģijas ražotāji iegūst tiesības piegādāt elektroenerģiju lietotājam, ja tam ir tiešs pieslēgums".

 

4.4.4. Cenas un tarifi

Energoapgādes regulēšanas padome apstiprina tarifus elektroenerģijai, siltumenerģijai un gāzei (skatīt 4.4.3. nodaļu).

Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. novembrī apstiprinātais PVAS "Latvenergo" vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs un desmit diferencētie realizācijas tarifi lietotāju grupām arī 2000. gadam paliks nemainīgi (skatīt 4.8. tabulu).

4.8. tabula

PVAS "Latvenergo" vidējie elektroenerģijas realizācijas tarifi*

(Ls/kWh)

	1997	1998	1999	2000
Vidējais elektroenerģijas
realizācijas tarifs	0,02849	0,03028	0,03028	0,03028
Iedzīvotājiem, vienotā tarifa
lietotājiem	0,031356	0,033051	0,033051	0,033051
Nakts zonas tarifs	0,02422	0,02574	0,02574	0,02574
Dienas zonas tarifs	0,03460	0,03678	0,03678	0,03678

* tarifi norādīti bez PVN

Lai gan Latvijas enerģētikas nacionālā programma paredz pakāpenisku vidējā elektroenerģijas realizācijas tarifa pieaugumu, labvēlīgie hidrometeoroloģiskie apstākļi, lētās hidroenerģijas izstrāde labvēlīgi ietekmē tarifu dinamiku, un tā paliek nemainīga un stabila. Spēkā esošie ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 29. decembra rīkojumu Nr.75 "Par dabas gāzes tarifu apstiprināšanu" apstiprinātie dabas gāzes tarifi iedzīvotājiem un ar 1998. gada 27. marta rīkojumu Nr.21 "Par dabas gāzes abonentu maksas apstiprināšanu" noteiktās abonentu maksas iedzīvotājiem ir palikušas bez izmaiņām.

Siltumenerģijas tarifi a/s "Rīgas siltums" un PVAS "Latvenergo" filiālēm tāpat nav mainījušies. Aizvien lielāku publisko pakalpojumu izmaksu daļu sastāda siltumenerģija. Latvijas teritorijā licencēto siltumapgādes uzņēmumu 1 Gcal cena iedzīvotājiem svārstās robežās no Ls 12,68 līdz Ls 23,90. Zemākais tarifs ir Rēzeknē, tāpat arī Daugavpilī tas ir visai zems, toties Krāslavā tarifa līmenis ir pats augstākais - vidējā 1 Gcal cena sastāda Ls 19,34.

Energoresursu cenās, kuras nosaka brīvais tirgus, nav vērojamas būtiskas izmaiņas. Izņēmums ir mazuta cenas. 1999. gada rudenī, salīdzinot ar vasaras mēnešiem, mazuta cena ir paaugstinājusies divas reizes un pārsniedz 100 USD/t (cena norādīta pēc noteikumiem DAF uz robežas).

1 Relatīvi stabilākā politiskā un ekonomiskā vide Latvijā ir stimulējusi īstermiņa kapitāla ieplūdi no Krievijas u.c. NVS valstīm. Ekonomiskās krīzes apstākļos nerezidenti izņem naudu, lai to izlietotu savu problēmu risināšanai

2 SDR valūtas grozu veido ASV dolārs (44%), Vācijas marka (19%), Japānas jena (14%), Lielbritānijas sterliņu mārciņa (13%), Francijas franks (10%)

3 Valūtas pārvaldes (currency board) sistēma nozīmē, ka saskaņā ar likumu visai emitētai naudai ir jābūt segtai ar zelta un ārvalstu valūtas rezervēm, tas ir, centrālā banka nedrīkst pārdot nacionālo valūtu lielākā apjomā nekā tiek iepirkta ārvalstu valūta

4 Par tautsaimniecibas attīstību un kopbudžeta izpildes gaitu 1999.gada 9.mēnešos. Latvijas Republikas Finansu ministrija 1999.gada novembris

5 Par tautsaimniecibas attīstību un kopbudžeta izpildes gaitu 1999.gada 9.mēnešos. Latvijas Republikas Finansu ministrija 1999.gada novembris

6 TAI aprēķināts, balstoties uz vidējo mūža ilgumu, izglītības līmeni un pēc pirktspējas paritātes principa noteiktā reālā iekšzemes kopprodukta uz 1 iedzīvotāju. Tomēr, kā atzīst paši TAI rādītāji, tas vēl nav pilnīgs dzīves kvalitātes raksturotājs

7 Gini indekss variē no 0 līdz 1. Tas ir vienlīdzīgs 0 pie nosacījuma, ja pastāv absolūta vienlīdzība ienākumu sadalē, un tas ir 1, ja tā ir pilnīgi pretēja

8 Decile - viena desmitā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma lieluma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī

9 Šīs nodaļas tekstā apstrādājošā rūpniecība tiek apzīmēta kā rūpniecība (ja netiek norādīts īpaši)

10 Izmantoti arī Satiksmes ministrijas materiāli

11 BMP Enerģētikas komitejas mājas lapas adrese Internetā ir http://www.bcom-coe.org.

12 Detalizētāk BALTREL darbība aprakstīta Ekonomikas ministrijas izdevumā "Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību", Rīga, 1998.gada decembris