Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Gustavs Jēkabs Grīnbergs

Nācis no turīgām aprindām: dzimis 1884.gada 7.decembrī Tukumā kokrūpnieka un namīpašnieka ģimenē. Pēc vietējās pilsētas skolas absolvēšanas nolēmis nevis turpināt tēva Ernesta iesākto, bet doties pa militārās karjeras ceļu, 1904.gadā brīvprātīgi iestājās cara armijā. Trīs gadus (1905–1908) mācījies Viļņas junkurskolā, kur zinības apguva daudzi latvju jaunekļi, G.Grīnbergs ieguva poručika dienesta pakāpi. Turpinot dienestu 170.Molodečno kājnieku pulkā, viņš 1911.gadā kļuva par poručiku. Tas jauno censoni neapmierināja, un viņam 1913.gada oktobrī izdevās iekļūt vai visu Krievijas virsnieku sapņu pilī – Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Taču diplomam un augstākai činai svītru pārvilka pirmais globālais tautu slaktiņš.
Jau 1914.gada jūlija beigās G.Grīnbergam vajadzēja atgriezties savā pulkā. Piedaloties kaujās Austrumprūsijā, neveicās – kā parlamentārieti ceļā uz vācu cietoksni viņu 1914.gada 27.augustā ievainoja kreisajā kājā un vēderā. Ilgāk nekā mēnesi vajadzēja pavadīt ienaidnieka slimnīcās. Sekoja atkal dažādi amati krievu armijā, iekams 1916.gada jūlijā G.Grīnbergu iecēla par rotas komandieri latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. Savējo vidū – vēl arī par 1.brigādes štāba priekšnieka v.i. – gan bija lemts karot neilgi, jo 1917.gada janvārī atkal vajadzēja doties uz Krievijas galvaspilsētu, lai turpinātu mācības kara akadēmijā un paātrinātā tempā jau jūnijā pabeigtu tās. Dienests ar kapteiņa uzplečiem bija jāturpina 4.Donas kazaku divīzijā, Rīgu aizstāvošās 12.armijas štābā un kara ministrijas kancelejā. G.Grīnbergs bija dūšīgs karotājs, par ko liecināja nopelnītie Krievijas Svētā Vladimira, divi Svētā Staņislava un tikpat daudz Svētās Annas ordeņi.
Drīz pēc tam impērijā uzvarēja lielinieki, ar kuriem Tukuma mazbagātnieka dēlam un cara spožpogainajam nebija viens ceļš ejams. G.Grīnbergu, kas vācu okupācijas laikā atgriezās dzimtenē, jau tūdaļ pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas 1918.gada novembrī iecēla par apsardzības ministra palīgu. K.Ulmaņa Pagaidu valdība, kā zināms, 1919.gada pirmajās dienās bija spiesta pārcelties uz Liepāju. G.Grīnbergs, tāpat kā vairāki citi augsti latviešu virsnieki un politiķi, diezin ko neticēja tās pastāvēšanai un pameta Latviju, vismaz uz laiku. Varbūt sava loma bija arī militāristu centieniem ieņemt pēc iespējas lielākus amatus. Lai kā tas arī būtu bijis, G.Grīnbergs ar valdības piekrišanu (!) 1919.gada janvārī devās uz Vāciju, bet no turienes uz Jekaterinodaru (tag. Krasnodara), kur martā iestājās Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā, vai, saprotamāk runājot, Deņikina balto armijā. Raibu raibas bija, piedodiet, latviešu algotņa kara vietas: Terekas–Dagestānas kara apgabals, Astrahaņas korpusa štābs, Kaukāza korpusa štābs un Kaukāza kavalērijas divīzijas štābs. Centīgais latviešu virsnieks 1920.gada jūlijā pat saņēma apakšpulkveža dienesta pakāpi. Bet ar to arī viss beidzās, jo pēc Vrangeļa armijas sakāves bija kopā ar to jādodas no Krimas uz Turciju. Tikai 1921.gada jūnijā pavērās atpakaļceļš uz dzimto pusi.
Te krievu monarhistu dotie uzpleči nederēja, un 1922.gada decembrī vajadzēja sākt lektora darbu Latvijas Karaskolā kapteiņa pakāpē. 1924.gadā gan G.Grīnbergu paaugstināja par pulkvežleitnantu un nosūtīja strādāt par kara aģentu (mūsdienu izpratnē – militāro atašeju) uz Poliju. Par darbu šajā konfidenciālajā amatā šīs publikācijas autoram nav izdevies atrast nekādus materiālus, bet pats svarīgākais ir zināms – līdztekus tiešo pienākumu izpildei G.Grīnbergs 1924./25.gadā mācījās un absolvēja Polijas Augstākās karaskolas papildkursus. Viņš, nostrādājis Varšavā trīs gadus, ar turienes elitārās augstskolas diplomu kabatā atgriezās Rīgā, lai turpinātu darbu Karaskolā, pēc tam komandētu bataljonu 4.Valmieras kājnieku pulkā un vadītu virsnieku kursu grupu. Paaugstināts 1931.gadā par pulkvedi, G.Grīnbergs vairāk nekā trīs gadus (1931–1934) pildīja Zemgales divīzijas štāba priekšnieka pienākumus. Pēc tam atkal virsnieku kursu grupas vadītāja uzdevumi.
G.Grīnbergs, neraugoties uz dažiem “baltajiem” grēciņiem pagātnē, bija īsts Latvijas nacionālās armijas profesionālis ar savām labām un arī ne tik labām īpašībām. To nepārprotami apliecina viņa 1934.gada virsnieku atestācijas vērtējumā sacītais:
“Pulkv. Grīnbergs fiziski attīstīts ļoti labi. Veselības stāvoklis vidējs. Smagais ievainojums pasaules karā nav palicis bez sekām: intensīvāka darba laikā un sevišķi laukā rodas galvassāpes (migrēna) un nervozitāte. Spējīgs izpildīt dienesta pienākumus tikai miera laika apstākļos. Garīgi attīstīts ļoti labi.
Morāliski nevainojams ar pietiekoši izkoptu ētisku izpratni.
Sabiedrisks, atsaucīgs. Mīl ārējo spožumu. Mazliet iedomīgs. Kādreiz lieki izrunājas. Citu kļūdas izceļ (..) un savas nemana.
Reibinošus dzērienus tikpat kā nelieto.
Ārpus dienesta nodarbojas ar tenisa sportu. Atestācijas gadā daudz laika un enerģijas prasīja gatavošanās uz Universitātes gala eksāmeniem juridiskā fakultātē.
Dienesta pienākumus pārzin ļoti labi un cenšas tos izpildīt pēc labākās apziņas un spējām. Cenšas pēc likumības un kārtības. Disciplinēts, korekts, ne vienmēr ievēro vajadzīgo taktu. Par pakļautiem rūpējas un gādā. Karavīru dzīvi un ieražas pazīst ļoti labi. Štāba darbības noorganizēšanā bija daži trūkumi (..).
Savu tiesību robežās pietiekoši patstāvīgs, ar vajadzīgo drosmi uzņemoties atbildību par savas rīcības sekām. Taktiski sagatavots labi, var sekot arī ārzemju literatūrai, jo pārvalda krievu, franču, poļu un vācu valodas.
Labs. Atstājams ieņemamā amatā miera laika apstākļos. Vairāk piemērots darbam lielākā štābā, mierīgākos apstākļos.”
Uz šā Zemgales divīzijas komandiera ģen. R.Bangerska parakstītā dokumenta lasāms armijas štāba priekšnieka ģen. M.Hartmaņa slēdziens “Piekrītu” un atestācijas komisijas priekšsēdētāja armijas komandiera ģen. K.Berķa 1934.gada 12.decembra apstiprinājums: “Labs. Atstājams līdzšinējā amatā.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 2154.l, 82.–83.lp.)
Bet visaugstākā atzinība G.Grīnbergam bija Triju Zvaigžņu ordenis (1928). To papildināja poļu zemē nopelnītais Polonia Restituta ordenis.
Ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša 1935.gada 7.jūnija pavēli G.Grīnbergu atvaļināja no aktīvā karadienesta, ieskaitot zemessargos un piešķirot tiesības valkāt karavīra tērpu (LVVA, min.l., 73.lp.). Manā rakstu sērijā izmantotajā biogrāfiskajā vārdnīcā “Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940” teikts (184.lpp.), ka tas darīts “sakarā ar štatu samazināšanu”. “Samazināt” piecdesmitgadīgu pieredzējušu pulkvedi? Varbūt atbilde tomēr meklējama vecumā, bet varbūt to vēlējās pats G.Grīnbergs, kas jau kopš 1921.gada studēja LU. “Mūžīgais” students pabeidza šīs augstskolas tiesību zinātņu nodaļu 1936.gadā. Viņš veica arī zinātnisku darbu LU krimināltiesību katedrā. Tā rezultātā tapa grāmatas ne militārajās zinībās, kā vairākiem armijas kolēģiem, bet jurisprudencē: “Sodu sistēma pēc Budberga-Šrādera Vidzemes bruņinieku un zemes tiesību likumprojekta” (Rīga, 1937) un “Livonijas vidējo bruņinieku tiesību krimināltiesiskās normas” (Rīga, 1940).
G.Grīnbergs turpināja darbu jaunajā specialitātē arī vācu okupācijas laikā, strādājot par zvērināta advokāta palīgu Tukumā un Jelgavā. Viņš bēgļu laikā 1947.gadā Minhenē pat ieguva tiesību zinātņu doktora grādu. Nodzīvojis gandrīz simt gadus ilgu bagātu mūžu, Gustavs Jēkabs Grīnbergs devās pa mūžības ceļu 1981.gada 20.oktobrī Ketskilā, Ņujorkas štatā ASV.

Rihards Treijs, prof., Dr.habil.hist.