Vai noziedznieki pamet galvaspilsētu?

Andris Dzenis, Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Andris Dzenis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Cik policistu gādā par rīdzinieku drošību un kārtību pilsētā, kā tiek organizēts viņu darbs, un kas tad īsti ir Rīgas Galvenā policijas pārvalde?

– Vispirms jāatgādina, ka Rīgā, kā jau galvaspilsētā, strādā daudzas un dažādas policijas struktūrvienības, piemēram, Valsts policijas Kriminālpolicijas Galvenās pārvaldes darbinieki, Kārtības policijas Galvenās pārvaldes apvienība “Apsardze” un, protams, arī pašvaldības policija. Savukārt, ja runājam par Rīgas Galveno policijas pārvaldi (RGPP), tad te strādā nedaudz vairāk par trim tūkstošiem darbinieku, un tā ir lielākā Valsts policijas struktūrvienība, kas sastāv no trim pārvaldēm – kārtības policijas, kriminālpolicijas un administratīvās policijas, kā arī deviņām teritoriālajām nodaļām, kas izvietotas pa visu Rīgu. Lai gan pamatā uzdevumi, kurus pildām, ir tādi paši kā jebkurai rajona policijai, ņemot vērā to, ka Rīga ir galvaspilsēta, mūsu funkcijas ir plašākas, jo veicam arī valsts nozīmes objektu apsardzi, arestēto konvojēšanu pa visu valsti gan uz ieslodzījuma vietām, gan tiesām. Arī kinoloģijas nodaļa ar šo gadu nonākusi RGPP pakļautībā. Tomēr gribu uzsvērt, ka pilsētas iedzīvotājiem par šo struktūru galvu lauzīt nevajadzētu, tāpat kā par to, kurš kura pakļautībā atrodas, jo pirmkārt un galvenokārt tas viss ir tikai tāpēc, lai dienestu darbu varētu organizēt un administrēt pēc iespējas efektīvāk, līdz ar to, gādājot par kārtību pilsētā, izmantot visus līdzekļus, visus mūsu rīcībā esošos resursus.

– Un kāda ir šī darba organizācija salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu galvaspilsētām?

– Stipri līdzīga. Ļoti labi kontakti un sadarbība mums izveidojusies ar kaimiņiem – Viļņas un Tallinas, kā arī Varšavas un Helsinku policijām. Uz sadarbības līguma pamata notiek sistemātiska informācijas apmaiņa, reizi gadā tiekamies kādā no šīm pilsētām. Tad arī skatāmies, kas kaimiņiem jauns, un mācāmies cits no cita. Mēs mācāmies, un no mums mācās. Jo visa darba organizācija, struktūrvienību izkārtojums atrodas nepārtrauktā dinamiskā attīstībā. Galvenais, kas nosaka atšķirības lielo pilsētu policijas darbā, ir iedzīvotāju skaits un konkrētās pilsētas infrastruktūra.

– Ja runājam par noziedzību Rīgā, tad kāds stāvoklis šajā ziņā ir pašlaik, un kādas tendences vērojamas pēdējā laikā?

– Analizējot 2005.gada pirmo trīs mēnešu rezultātus, redzams, ka beidzot pēc daudziem gadiem pilsētā samazinājies kopējais reģistrēto noziegumu skaits – gan salīdzinot ar to pašu laika periodu pērn, gan atskatoties vēl tālākā pagātnē. Pavisam Rīgā janvārī, februārī un martā reģistrēti 4683 noziedzīgi nodarījumi, kas ir par 701 mazāk nekā 2004.gada pirmajos trīs mēnešos. Pašlaik no visiem pastrādātajiem jau atklāti 1478 noziegumi. Te gan jāsaka: tā ir aina 1.aprīlī, kad tika apkopoti aizvadītā ceturkšņa rezultāti. Noziegumu atklāšana, protams, turpinās nepārtraukti, tāpēc tas skaitlis aug ar katru dienu.
No kopējā noziegumu skaita 518 bijuši tādi, kas kvalificēti kā sevišķi smagi. To ir par 276 mazāk nekā pagājušajā gadā. 1682 no reģistrētajiem ir smagie noziegumi gada pirmajā ceturksnī. No šiem smagajiem jau šobrīd atklāti 461. Paskatīsimies vēl detalizētāk. Trijos mēnešos Rīgā reģistrētas 14 slepkavības. Juridiski atklātas jau deviņas, tātad vairāk nekā puse, un pie pārējo atklāšanas tiek intensīvi strādāts, tā ka rezultāts ir tikai laika jautājums. Pozitīvi vērtējams arī tas, ka samazinājies laupīšanu skaits. Reģistrētas 338. Tas ir par 26 mazāk nekā pirms gada. Arī dzīvokļu zādzību skaits ir par 138 mazāk nekā pērn, un automašīnu zādzību – par 176 mazāk. Te šis samazinājums tik tiešām ir ievērojams, jo pavisam notikušas 261 auto zādzība. Skaitļi liecina, ka lauvas tiesa – apmēram 70% no visiem noziegumiem, kas tiek pastrādāti pilsētā, – vēl arvien ir zādzības.
Tomēr pirmo reizi pēc ilgiem gadiem mēs varam teikt, ka Rīgā beidzot izdevies stabilizēt situāciju noziedzības apkarošanā. Cik noturīgas būs pozitīvās tendences, to rādīs laiks.

– Uzzinot, ka noziegumu skaits Rīgā nevis pieaug vai paliek nemainīgs, bet gan uzrāda tendenci samazināties, skeptiķis uzreiz bilstu – vai tik uzlabojums nav panākts, manipulējot ar noziegumu reģistrāciju? Un vai reģistrētie noziegumi tik tiešām arī atspoguļo reālo noziedzības ainu pilsētā? Ko jūs viņam atbildētu?

– Jau vairākus gadus mēs ļoti stingri kontrolējam, lai visi noziegumi tiktu reģistrēti. Ir izveidoti vairāki kontroles mehānismi. Sākotnējā informācija, ko saņemam, iedzīvotājiem zvanot uz numuru 02, tiek ierakstīta, arhivēta un kontrolēta. Man jāsaka, nereģistrēt kaut ko ir krietni grūtāk nekā reģistrēt. Turklāt tam nav nekādas jēgas, un pēc tam to ir viegli atklāt. Tāpēc domāju, ka pamatā visi noziegumi tiek godprātīgi reģistrēti. Protams, es nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka reģistrētie noziegumi precīzi atspoguļo reālo noziedzības ainu. Jo ir latentā noziedzība, ir noziegumi, par kuriem neviens neziņo, ir noziegumi, par kuru izdarīšanu uzzinām tikai pēc ilgāka laika, un, pilnīgi iespējams, reizēm kaut kas arī mūsu pašu sistēmā noiet greizi. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, kas kopējo ainu neietekmē.

– Ar ko, jūsuprāt, skaidrojama noziegumu skaita samazināšanās?

– Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – mums izdevies aizturēt atsevišķu noziedzīgu grupējumu dalībniekus, likvidējot arī pašas noziedzīgās grupas, teiksim, pēdējā laikā vairākas dzīvokļu un auto zagļu grupas. Skaidrs, ka tas ietekmē kopējo noziedzības līmeni pilsētā, un tāpēc sarucis arī auto zādzību un zādzību no dzīvokļiem skaits.
Tomēr svarīgāks par visu, manuprāt, ir profilaktiskais darbs. Tā ir gan policistu klātbūtne dažādos pasākumos, gan ikdienā uz ielām. Arī videonovērošana, kas aizsākta sadarbībā ar pašvaldību. Tiesa, te mēs ievērojami atpaliekam no citām kaimiņvalstu galvaspilsētām, tomēr darbs beidzot sācies, un tam ir rezultāti. Pateicoties videonovērošanai, varam laikus reaģēt uz jebkuru sabiedriskās kārtības pārkāpumu, tāpat kā uz varbūtējiem nozieguma draudiem. Es negribu propagandēt, kur, kas un kā tiek novērots, tomēr varu pateikt, ka šajās vietās nav noticis neviens smags noziegums, lai gan tās ir tā dēvētās kriminogēnās vietas, rajoni, kur jau izsenis bijis augsts noziedzības līmenis. Un, ja tehnika spēj tik efektīvi palīdzēt, tad šīs iespējas turpmāk jāpilnveido un jāizmanto arvien vairāk.
Pieņemsim, kāds tiek piekauts vai aplaupīts. Viņam nodarīti smagi miesas bojājumi. Mēs noķeram vainīgo. Vainīgo notiesā. Bet kāds cietušajam no tā labums? Vēl jo vairāk, ja nereti veselībai nodarītais kaitējums ir neatgriezenisks. Tāpēc mana pārliecība ir tāda, ka ideālais variants, protams, būtu nepieļaut noziegumu. Izveidot stabilu sistēmu un nepārtraukti to pilnveidot, lai neļautu izdarīt noziegumu un tajā pašā laikā operatīvi reaģētu, līdzko radušies kaut niecīgākie draudi cilvēku drošībai.

– Dzīve nav nedz kriminālromāns, nedz trilleris, un īstenībā policista darbs ir ļoti specifisks. Tas ir gan nenormēts darba laiks, gan zināma riska pakāpe, arī paaugstināta fiziskā un psiholoģiskā slodze.

– Būsim precīzi. Nenormētais darba laiks jau ir vēsture. Katra darbinieka slodze tiek sakārtota tā, lai tiktu ievērota darba likumdošana. Bez šaubām, un it sevišķi Rīgā, ir dažādi masu pasākumi, kas notiek brīvdienās. Tomēr, darbu organizējot, mēs darām visu, lai iekļautos attiecīgajās normās un nebūtu šīs pārstrādes. Skaidrs, ka policista darbs nav no tiem vieglākajiem un ērtākajiem. Itin bieži, kad citi atpūšas, mums jāstrādā. Bet, ja nu cilvēki izvēlējušies šo profesiju, tad viņiem ar to arī jārēķinās.

– Iet laiks, mainās darba metodes, mainās cilvēki, kas strādā policijā, aiziet vecie, nāk jauni… Nemainīga, šķiet, paliek vienīgi sabiedrības attiekme pret policiju. Pārsvarā tā ir negatīva un nav glaimojoša nedz policijai, nedz arī pašai sabiedrībai, no kuras nāk šie policisti.

– Jā, šī situācija ir tiklab paradoksāla, cik vienlaikus diezgan viegli izskaidrojama. Pirmkārt, policisti tik tiešām nāk no mūsu pašu vidus, un viņos ir tāds pats zināšanu kopums, inteliģence un kultūras līmenis kā kopumā sabiedrībā. Bet tajā pašā laikā cilvēki pieprasa, lai policisti būtu ja ne gluži ideāli, tad noteikti labāki par viņiem pašiem. Otrkārt, policistu pienākums ir nodrošināt kārtību, likumību. Līdz ar to attieksme pret policiju ir arī attieksme pret kārtību un likumību. Ne velti valstīs ar senām demokrātijas un tiesiskuma tradīcijām tik ļoti respektē un ciena policiju. Kāds respekts un cieņa pret kārtību var būt pie mums, kur pat deputāti pārkāpj likumu, organizējot nesankcionētus pasākumus un pēc tam kaujoties ar kārtības sargiem! Nerunājot jau nemaz par to, kas notiek uz ceļiem vai uz ielām. Par to visatļautību, pie kuras diemžēl esam pieraduši.
Pēdējā laikā tik tiešām daudz darām, lai policija kļūtu par servisa iestādi vārda vistiešākajā nozīmē, bet šī attieksme diezin vai tik drīz mainīsies, jo tai ir dziļas saknes un nopietni cēloņi.

– Cik liels ir RGPP budžets, un vai ar šiem līdzekļiem iespējams panākt to, kas nepieciešams kārtības nodrošināšanai galvaspilsētā?

– RGPP budžets ir gandrīz 14 miljoni gadā. Apmēram 67% tiek tērēti darbinieku algām. Pārējie līdzekļi paredzēti infrastruktūras uzturēšanai un administratīvajiem izdevumiem. Saimniecība ir liela. Lieli arī izdevumi, lai to uzturētu. Maksājam visus obligātos maksājumus, īrējam telpas, nodrošinām sakarus, uzturam īslaicīgās aizturēšanas izolatoru… Vislielākās problēmas ir ar telpām. Daļa neatbilst nekādām prasībām. Regulāri veicam to auditu. No daudzām atteicāmies, citām nepieciešams remonts, mēbeles. Protams, darām visu, lai ietaupītu naudu. Pagājušajā gadā pirmo reizi iztikām ar to budžetu, kas pilsētas policijai bija iedalīts. Tātad bez parādiem. Tomēr vienalga attīstībai naudas praktiski neatliek. Tajā pašā laikā daudzas lietas, bez kurām vēl pirms vairākiem gadiem varēja kaut kā iztikt, tagad kļuvušas par obligātu nepieciešamību. Nu kaut vai tas pats dators. Diemžēl visiem policistiem, kam šie datori būtu nepieciešami, to nav.

– Cik pelna policisti, kas strādā Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē?

– Būtu nekorekti nosaukt kādu konkrētu skaitli, jo policistu algas ir ļoti dažādas un stipri atšķirīgas. Tās atkarīgas no vairākiem faktoriem – ieņemamā amata, atbildības līmeņa, dienesta pakāpes, izdienas. Katrā ziņā, algas ir stingri noteiktas attiecīgos normatīvajos dokumentos un atbilstošas valsts budžeta iespējām. Cik valsts var atļauties maksāt, tik lielas arī ir algas. Skaidrs, ka cilvēkam vienmēr gribēsies vairāk un vienmēr šķitīs, ka viņš saņem par maz. Cita lieta, ka algu kāpumi policijā ir epizodiski, kamēr inflācija aug nepārtraukti. Tāpēc uzskatu, ka šī algu sistēma jāpilnveido, nepārtraukti jāattīsta, un tas arī tiek darīts kā visas Iekšlietu ministrijas, tā Valsts policijas līmenī.

– Bet inflācija skar ne tikai atsevišķus cilvēkus, tā skar arī tādas valsts struktūras kā RGPP. Piemēram, nepārtraukti augošās benzīna cenas. Kā tas ietekmē jūsu darbu?

– Te man jāsaka tā – viena lieta ir benzīns, otra – kur to benzīnu liet iekšā. Un mani pašlaik tā otrā problēma uztrauc drusku vairāk. Autoparks ir katastrofāli novecojis. Ar ko tik mēs nebraucam! Ar žiguļiem, gazikiem, uazikiem un vecajām “latvijām”. Tās ir tik nolietotas, ka sen jau būtu sagriežamas metāllūžņos, bet mēs no tām atsakāmies tikai tad, kad pilnīgi skaidrs, ka vairs nevaram iziet tehnisko apskati. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka pēc gada uz tā dārgā benzīna un neesošo mašīnu rēķina mums vēl sanāks ekonomija. Nekas – pilsētai ir seši zirgi, tā ka galīgi bez transporta nepaliksim. Bet, ja nopietni, tad autotransporta problēma no tiesas ir ļoti sāpīga, un nedrīkstētu būt tā, ka tās dēļ sāktu ciest cilvēki.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv