Grāmata par aizrautību

Viktors Hausmanis Foto: Alma Edžiņa

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāts 12. aprīlī, uzklausījis lietišķo LZA ģenerālsekretāra Raimonda Valtera pārskatu par akadēmijas darbu 2004.gadā un akadēmiķa Tālava Jundža analītisko ziņojumu par konferenci “Baltijas brīvības ceļš”, pievērsās vienai no nesenākajām publikācijām par letonikas tēmu – tas ir Viktora Hausmaņa pētījums “Latviešu teātris trimdā. Vācija. Austrija. Beļģija. Dānija. Anglija. Zviedrija” (“Zinātne”, R., 2005., 508 lpp.).

“Kāpēc gan vajag grāmatu par teātri, jo bija jau grāmata par aktieriem – “Latviešu aktieri trimdā””, – sākotnējās šaubu pilnās pārdomas uzticēja autors, “Bet te (domāta grāmata) ir rakstīts par to, kas notika trimdā. Latvieši ir traki teātra spēlētāji, mūsu mentalitātē teātris ir kaut kas vairāk nekā aiziet uz izrādi. Kāpēc padomju laikā teātri bija tik populāri – tur bija latviešu valoda, tur pateica to, ko citur neteica...
Kara laikā sanāk un spēlē teātri... un ne tikai tādēļ, lai uzjautrinātos. Bēgļu nometnēs dalīja pārtiku, dzīvoja barakās, trūcīgos apstākļos. Bet vajadzēja nākt kopā, un viņi nāca. Visapkārt vācu valoda, bet uz skatuves uzzīmēta Daugava, bērzi. Tā bija atgriešanās Dzimtenē, turēšanās kopā. Līdz 1950.gadam Vācijā 200 vietās bija latviešu teātra trupas, vācieši brīnījās. Eslingenē, Mērbekā, Lībekā, Fišbahā, Vircburgā bija pavisam labas trupas, jo bija aizbraukuši labi aktieri, Nacionālais teātris bija palicis pustukšs. Mērbekas teātris rāda “Divpadsmito nakti”, un angļu militārpersonāls ir sajūsmā! Laila Freivalde, Uldis Kariņš spēlēja teātri Zviedrijā, Valters Nollendorfs – Vācijā. Zviedrijā bija Mārtiņš Zīverts, viņa dramaturģija turēja teātra vidi. Beļģijā nonāca leģionāri, jaunie puiši paši spēlēja sieviešu lomas, jo piemērotu aktrišu tuvumā nebija. Lai saglabātu latviskumu, saglabātu sevi un būtu kopā ar savējiem. Ja mākoņi nesabiezēs, šai grāmatai sekos nākamā, kurā būs stāstīts par mūsu teātrinieku gaitām Amerikā, Kanādā un Austrālijā,” apsolīja autors.
Grāmatas pirmajā daļā raksturotas teātru kopas Eiropā, un šīs aktivitātes robežšķirtne ir 1950.gads, kad vairums bēgļu no Vācijas devās tālāk pasaulē, arī uz aizjūras zemēm – Ameriku, Kanādu un Austrāliju. Kaut arī rosība Vācijā jūtami samazinājās, “teātra bacili” aizceļotāji paņēma līdzi, un teātris turpinājās Anglijā un Zviedrijā. “Vācijas laikam” veltīta grāmatas lielākā daļa. Tad – latviešu teātra kopām Austrijā, Beļģijā un Dānijā. Vācijas teātrinieku tradīcijas pārvietojās uz Angliju, taču tur dzīves apstākļi bija smagāki. Par tiem V. Hausmanis raksta: “Kur sanāk kopā kāds pulciņš latviešu...” Pilnīgi skaidrs, kas tur notiek – sākas teātra spēlēšana. Pietiek kaut vai ar nepilnu tūkstoti ieceļotāju, un Anglijas provincē (Korbijā, Boltonā, Derbijā, Lesterā, Līdsā, Stokportā u.c.) sākas rosība, kura spēj noturēties kaut divdesmit gadu. Liela nozīme ir Daugavas vanagu kultūras aktivitātēm, un V.Hausmanis uzteic Daugavas vanagu drāmu Londonā, Bredfordas un Vulverhemptonas Daugavas vanagu fonda dramatiskās kopas. “Zviedrijas laikam” autors veltī apzīmējumu “garais ceļš”, jo teātra rosme tur turpinājās visilgāk – gandrīz piecdesmit gadus. Jūtams, ka Viktoram Hausmanim bijis grūti uzrakstīt vārdu “apsīkst”, taču tā ir realitāte. Kā īstā teātrī – pagājis cēliens. Cēliens, kurā iesaistīti gan profesionāļi, gan amatieri, kuri pirmo reizi stājās uz skatuves dēļiem. Ikvienam lasītājam būs interesanti iepazīties ar tālaika repertuāru, pamatīgo iestudējumu hroniku un personu sarakstu, bagāto un interesanto foto materiālu. 1945.gada 18.augustā Eslingenē spēlēja Rūdolfa Blaumaņa “No saldenās pudeles”, 1946.gada 8.februārī – Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Kas tajā laikā notika Latvijā, zinām ikviens – cits no pieredzētā, cits no vēstures grāmatām. Esam ieguvuši un varam iepazīties ar vēl vienu lappusi Latvijas kultūras vēsturē. Tās uzrakstīšana prasījusi daudz darba, aizrautības, pat fanātisma. Un tā ir liecība par tautas raksturu.

Ilga Tālberga