Lai latvji būtu Eiropas redzeslokā

Josefs Zubatijs

20.aprīlī aprit 150 gadu, kopš dzimis Prāgas universitātes profesors, Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents un sirsnīgs latviešu draugs Josefs Zubatijs (1855–1931).

Baltu valodām, līdzīgi kā senindiešu sanskritam, to seniskuma dēļ ir īpaša vieta zinātnē. No abām dzīvajām baltu valodām daudz biežāk uzmanība tiek pievērsta lietuviešu mēlei. Tam, protams, ir objektīvs iemesls – tajā vairāk saglabājušās seniskas, indoeiropiešu pirmvalodai tuvas parādības. Tomēr būtiski ir arī tas, ka par lietuviešu valodu 19.gs. 50. un 60.gados interesējās tālaika ievērojamākais valodnieks, vācu zinātnieks Augusts Šleihers. Viņš devās uz Lietuvu, apguva valodu, uzrakstīja tās gramatiku, sastādīja lasāmgrāmatu, vāca pasakas, dziesmas, mīklas un parunas, vispusīgi iepazīstinot Eiropas zinātniekus ar lietuviešu valodu un folkloru.
Pirmais profesionālais Eiropas valodnieks, kurš prata ne vien lietuviešu, bet arī latviešu valodu, 19.gs. 80.gados bija Kēnigsbergas universitātes profesors, arī rektors Adalberts Becenbergers. Viņš arī pats piedalījies latviešu valodas pētīšanā, studējot 16. un 17.gadsimta senos iespieddarbus un kopā ar Dobeles mācītāju Dr. Augustu Bīlenšteinu apceļojot latvju novadus un publicējot dialektu studijas.
19.gs. 90.gados ar baltu valodām un folkloru sāka nodarboties Prāgas čehu (1882.gadā Prāgas universitāte sadalījās vācu un čehu universitātē) universitātes sanskrita, senindiešu literatūras un salīdzināmi vēsturiskās valodniecības profesors Josefs Zubatijs. Par to lasāms viņa autobiogrāfijā, kas 1895.gada rudenī sūtīta žurnāla “Austrums” redaktoram Āronu Matīsam. Vēlāk, jau būdams Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents (1923–1931), viņš atzina, ka intereses cēlonis bijis arī apspiestas tautas pārstāvja simpātijas pret vēl apspiestākām tautām.

Cieņa un simpātijas

Ievērojamākais čehu valodnieks J.Zubatijs, kurš pārvaldīja kādas 30 valodas, ne tikai labi prata lietuviešu valodu un mācīja to studentiem, bet bija arī latviešu valodas meistars. Mūža nogalē viņš J.Endzelīna dzīvesbiedrei dzejniecei un tulkotājai Martai Grimmai stāstīja, ka ļoti vēlējies lasīt latviski, tāpēc dabūjis A.Bīlenšteina gramatiku un sācis mācīties latviešu valodu. 1920.gada 17.septembrī vēstulē Jānim Endzelīnam viņš raksta: “Jūsu tautai un valstij sūtu vislabākos nākotnes vēlējumus. Abām mūsu tautām ir bijis viens ienaidnieks, un tas ir gandrīz brīnums, ka mēs esam izbēguši no tā milzu rīkles.”
Cieņā un draudzībā pret mūsu tautu prof. J.Zubatijs vadīja Čehu un latvju kultūras biedrību Prāgā. Mūsu valsts desmit gadu jubilejā laikraksta “České slovo” Latvijai veltītā speciālnumurā ar dziļu izpratni viņš raksturojis baltu tautu vēsturi: “(..) prūšiem un latvjiem sakari ar kristīgiem rietumiem tapa liktenīgi; prūšiem šie sakari atnesa nāvi, un, ja latvjus nav ķēris tas pats liktenis, tad tas ir izskaidrojams vienīgi ar latvju ārkārtējo nacionālo pretošanās spēju un enerģiju, kura latvju tautai piemīt vēl šo baltu dienu.” Vērtēdams paveikto, viņš neliekuļoti veltījis mūsu tautai cildinošus vārdus: “(..) latvji ir pratuši pierādīt visiem daudz enerģijas un gribasspēka uzturēt savu nacionālo individualitāti. Maz ir tādu tautu, kas šai ziņā spētu sacensties ar latvjiem, (..). (..) latvju tautai ir bijuši vajadzīgi tikai daži gadu desmiti, lai paceltos (..) tais augstumos, kādos mēs viņu redzam tagad.”

Draudzība un gādība

Ar J.Zubatiju sarakstījās arī Jēkabs Lautenbahs, Miķelis Skruzītis, Teodors Zeiferts un Rūdolfs Egle, taču par īstu draugu viņam kļuva mūsu valodniecības celmlauzis, Jelgavas, vēlāk Rīgas Aleksandra ģimnāzijas vācu valodas virsskolotājs Kārlis Mīlenbahs. Diemžēl viņi sastapās tikai vēstulēs un rakstos, jo J.Zubatija iecerētais “mīļo baltu” apmeklējums ģimenes apstākļu dēļ neizdevās. J.Zubatija vienpadsmit vēstules K.Mīlenbaham, kas rakstītas no 1894. līdz 1896.gadam vācu valodā, Latvijā tika publicētas jau 1932.gadā, gadu pēc J.Zubatija nāves. Turpretī K.Mīlenbaha divpadsmit vēstules Prāgas profesoram rokrakstā klusi glabājās Čehijas Republikas Zinātņu akadēmijas arhīvā. Par godu abu zinātnieku 150 gadu jubilejām (K.Mīlenbaham – 2003., J.Zubatijam – 2005.gadā) man sadarbībā ar arhīvu speciālisti N.Sadovsku, ģermānisti I.Brigznu un Skrivanek Latvia darbinieci A.Veckalni izdevās apgūt šīs K. Mīlenbaha vēstules un sagatavot to fragmentāru publikāciju Latvijā (LZA Vēstis. A daļa, 2004, 3; Karogs, 2004, 9). Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam par šā projekta finansiālu atbalstu.
J.Zubatija un K.Mīlenbaha dialogs vēstulēs dod ieskatu tā laika Eiropas zinātnes un kultūras telpā, liecina par baltu valodu un folkloras godpilno vietu tajā. Vēstules stāsta par noskaņojumu un notikumiem Austroungārijas un Krievijas provincēs, piemēram, par gatavošanos latviešu etnogrāfiskajai izstādei Krievijas Arheoloģijas kongresa laikā Rīgā 1896.gadā un par Austroungārijas etnogrāfisko izstādi Prāgā 1895.gadā, par Dziesmu svētkiem Jelgavā un par izdevēja Jēkaba Dravnieka bankrotu.
K.Mīlenbaham, vācu valodas skolotājam ar klasiskās filoloģijas izglītību, bija svarīgi uzzināt salīdzināmās valodniecības profesora J.Zubatija domas par daudziem baltu valodu vēstures jautājumiem, par saviem darbiem, to manuskriptiem un iecerēm. Viņi apmainījās ar zinātnisko literatūru, bibliogrāfisko informāciju un valodas materiālu. Zinot, ka kolēģis strādā pie latviešu valodas vārdnīcas, J.Zubatijs nosūtīja viņam vārdus, kuru nav bīskapa Karla Ulmana vārdnīcas latviešu – vācu daļā, un “kā piederīgam pie lielas dziedātājtautas” – arī četras čehu tautasdziesmas savā apdarē. Kā atzinis pats J.Zubatijs, 19.gs. 70. un 80.gados viņš bijis sabiedrībā vairāk pazīstams kā mūziķis, ne filologs, jo bija aranžējis klavierēm daudzus Antonīna Dvoržāka skaņdarbus, diriģējis divus korus un arī komponējis.
J.Zubatijs aicināja latviešus censties, lai kādā Krievijas universitātē būtu īsta latviešu valodas profesūra. Viņš atcerējās: “Arī mums agrāk, pirms bijām izcīnījuši savu universitāti, Prāgā bija sava [čehu valodas – S.K.] katedra (profesūra, ne lektora vieta).” Atzinīgi novērtējot K.Mīlenbaha darbus, Eiropā jau pazīstamais J.Zubatijs mudināja: “(..) tiecieties kļūt slavens arī ārzemēs: gaužām žēl, ka latviešu valodu tik maz aplūko.” Vēlāk, kad latviešiem jau bija sava valsts, sava universitāte un savi profesori, J.Zubatijs joprojām visādi rūpējās par pienācīgu ievērību latvjiem, piem., lai J.Endzelīns 1924.gadā tiktu ievēlēts par Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas locekli, un citādi.

Atklātne, ko prof. J.Zubatijs no Prāgas piepilsētas Smihovas skaistā latviešu valodā rakstījis “Austruma” redaktoram Āronu Matīsam

Par mūsu valodu un folkloru

J.Zubatija zinātniskā darbība bija saistīta vispirms ar sanskritu, sengrieķu un latīņu valodu, tad ar slāvu un baltu valodām.
Kad 1894.gadā sākās J.Zubatija un K.Mīlenbaha sarakste, Prāgas profesors jau prata latviešu valodu, bija pētījis un aprakstījis čehu valodā aliterāciju latviešu un lietuviešu tautasdziesmās (1894), bija publicējis sīkrakstu sēriju par baltu valodām prestižajā žurnālā “Indogermanische Forschungen” [“Indoeiropiešu pētījumi” no 1872.g. iznāk Vācijā – S.K.]. Tomēr pirmajā vēstulē K.Mīlenbaham viņš lūdz piedošanu, ka vēl neraksta latviski. Toties 1896.gadā J.Zubatijs latviski raksta ne tikai atklātnīti Āronu Matīsam, bet arī nelielu zinātnisku apcerējumu “Par kādiem disimilācijas piemēriem latvju valodā” (“Austrums”, 1896). Autors skaidro, kāpēc latvietis mēdz pārveidot no vācu valodas aizgūtos skroderis un brūveris par skrodelis unbrūvelis, kāpēc mēdz sacīt gan skalgali, gan skangali: “(..) divi vienādas skaņas vienā un tai pašā vārdā valodai nav patīkamas, un šo nepatīkamību valoda atceļ caur to, ka vienu iz abējām vienādām skaņām pārvērš (vai atmet)”.
Turpmākos gados J.Zubatijs publicēja vēl vairākus nopietnus pētījumus par latviešu valodu un folkloru. Viens no tiem – vācu valodā par t.s. lāpāmajiem patskaņiem latviešu tautasdziesmās (1895), tādiem kā, piem., trīs meitiņas lielījāsi pār Daugavu pārpeldēti u.tml. Autors, pamatīgi iedziļinājies šāda veida patskaņu būtībā, zinātniski pamatoti sakārto tos, nošķirot saglabājušos senāko kuplāko galotņu patskaņus no pantmēra labad pievienotiem jeb īstiem lāpāmiem patskaņiem. Salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā nozīmīgs ir J.Zubatija pētījums par ģenitīva galotnēm latviešu, senindiešu un slāvu valodās (1898), bet viņa otrs latviski sacerētais darbs izskaidro, kā radušās mūsu vokatīva formas, kas beidzas ar -u un -o, piem., ak tavu nelaimi! , mīļo sieviņ! u.tml. (“Austrums”, 1898).
Izcilais indoeiropeists arī recenzēja nozīmīgus darbus latviešu filoloģijā, piem., K.Barona “Latvju dainu” izdevumu, J.Endzelīna disertāciju par latviešu prievārdiem (1905). Milzīgu darbu profesors ieguldīja, divdesmit vienu gadu (1892–1913) regulāri gatavodams žurnālam “Indogermanische Forschungen” jauno slavistikas un baltistikas publikāciju bibliogrāfiju. Viņš ne tikai uzrādīja katru nozīmīgu darbu šajās nozarēs, bet par lielākajiem deva arī mazas recenzijas.
Prāgas universitātē baltistiku J.Zubatijs docēja no 1885. līdz 1915.gadam, piemēram, lietuviešu valodu 1895.gada pavasara semestrī pie viņa mācījās ap 20 studentu. Viņš panāca, ka 20.gs. 20.gadu sākumā neilgu laiku darbojās baltu valodu katedra un no 1922. līdz 1924.gadam tajā strādāja Anna Ābele, kas vēlāk bija Latvijas Universitātes profesore. Viņu students Vāclavs Čiharžs baltu valodu studijas turpināja Rīgā (1924–1926), vienlaikus docēdams Universitātē čehu valodu un arī piedalīdamies Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas un Filologu biedrības sēdēs. Atgriezies Prāgā, viņš piedalījās baltu valodu nodaļas veidošanā. Kaut gan toreiz neizdevās to nodibināt, interese par Baltiju Čehijā un Slovākijā nezuda, jo to tālāk nesa J.Zubatija studenti un vēl tālāk – šo studentu studenti. Profesors Radegasts Paroleks, Latvijas Universitātes goda doktors (1991), kas ne tikai pētījis latviešu un lietuviešu literatūru, bet arī atdzejojis čehu valodā Raiņa un citu latviešu dzejnieku darbus, arī A. Pumpura eposu “Lāčplēsis”, 90.gados panāca baltu valodu katedras atjaunošanu. Nu jau septiņus gadus latviešu valodu un literatūru tur māca Pāvels Štolls.

Mūsu pateicība

Inteliģence arvien apliecinājusi cieņu izcilajam čehu zinātniekam un māksliniekam J.Zubatijam. Jau 1895.gadā viņu par savu korespondētājlocekli ievēlēja Latviešu literārā (t.s. Latviešu draugu) biedrība. Kad 1920.gadā nodibinājās Latviešu Filologu biedrība, viņš bija tās pirmo godabiedru trijotnē – Krišjānis Barons, Adalberts Becenbergers un Josefs Zubatijs! 1929.gadā Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidentu J. Zubatiju par savu godabiedru ievēlēja arī Latvijas Universitāte.
1931.gada 21.martā 76 gadu vecumā J.Zubatijs nomira. Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmija dziļās sērās, ar vislielāko godu izvadīja savu prezidentu no Panteona mūžības ceļos. Pēdējo godu viņam parādīja daudzu zemju, arī Latvijas, vēstnieki; čehu tauta stāvēja Panteona priekšā un pārpildītajā Vāclava laukumā. Šā saviļņojošā notikuma dalībniece bija arī M.Grimma (Endzelīna). Pēc pāris mēnešiem arī Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika ļoti svinīga un sirsnīga J.Zubatija piemiņas sēde ar izjustām rektora prof. A.Tenteļa, prof. V.Maldoņa un prof. E.Bleses runām un sēru dziesmām LU kora izpildījumā. Arī Latvijas Universitātes 85 gadu jubilejā 2004.gadā godabiedru sarakstā minēts īstenais latviešu draugs – čehu zinātnieks un mākslinieks J.Zubatijs (LU Raksti. Jubilejas izdevums, 228. lpp.),

Dr. philol. Sarma Kļaviņa