Mīlēsim ģeogrāfiju, kamēr tā nav kļuvusi par vēsturi

Ruta Avotiņa Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Sēlpils pagasta novadpētniecisko vietvārdu vārdnīcu LR Valsts zemes dienests laida tautā pagājušajā pavasarī, bet sēlpilieši jau gaida jaunu laidienu. Daba, iedzīvotāji, apdzīvotās vietas, vēsture – izdevumā, ko turklāt vēl papildina laba karte un astoņas kartoshēmas, var atrast ziņas gan par visiem esošajiem, gan arī par kādreiz bijušiem, bet vairs neesošiem ģeogrāfiskiem un kultūrvēsturiskiem objektiem un to nosaukumiem. Autore Ruta Avotiņa, kas lietišķās toponīmikas jomā ir strādājusi 33 gadus, grāmatas tapšanas laikā vairākkārt izstaigājusi pagastu krustu šķērsu, iztaujājusi cilvēkus, uzklausījusi simtiem dzīvesstāstu.

Ir sirdij, ir zinātnei

Starp teicējiem, kuru vārdi minēti grāmatā, ir arī tēvs un dēls Jāņi Bites no Ābeļu Putniņiem. Šajās mājās, kas atrodas kilometra attālumā no Vīķu ezera un savulaik atdalītas no Vīķu pusmuižas, Bites dzīvo kopš 1907.gada. Jāni Biti, kam piederēja mazliet vairāk par 22 hektāriem zemes, 1944.gada 31.augustā arestēja un izsūtīja uz Noriļsku. 1957.gadā atgriezies no izsūtījuma, viņš strādāja dažādus būvniecības darbus, pēc tēva nāves 1964.gadā kļuva par kolhoznieku un māju saimnieku. 2002.gadā sēlpilieši sirmo vīru sumināja 90.dzimšanas dienā, bet šā gada februārī aizvadīja mūžībā. Jānis Bite juniors trešo reizi ievēlēts par Sēlpils pagasta padomes priekšsēdētāju.
Īsāki un garāki stāsti ir par daudzām mājām un dzimtām, visbiežāk – no pašiem sēlpiliešiem pierakstīti. Autore izmantojusi ne vien savu ekspedīciju vākumu, bet arī Sēlpils pagastā krātos materiālus. Siktēru māju saimnieks Jānis Eisbergs savu stāstījumu sācis ar klaušu laikiem. Vecvectēvs Pēteris bijis pagasta zvaniķis un nodzīvojis līdz 110 gadiem. Arī vectēvu viņš atceras tikai pēc nostāstiem. Visvairāk atmiņu saglabājies par tēvu Kārli Eisbergu, kas jaunībā bijis liels dziedātājs, gājis ar plostiem pa Daugavu. Pirmās zemes reformas laikā ticis pie 12 hektāriem zemes, viņš 1928.gadā saviem spēkiem uzcēlis dzīvojamo māju. Jānis pieredzējis Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas, septiņu gadu vecumā palicis bez mātes, audzis grūtā darbā, taču viņa stāstījums, kas 1998.gadā ticis publicēts “Sēlpils Vēstīs”, pauž rimtu dzīves gudrību, prieku par darba tikumu un saticību ģimenē.
Jānis Bite zina teikt, ka atkārtotais izdevums būs ar nelieliem papildinājumiem no senām hronikām un mājvietu precizējumiem, ko ierosinājuši paši sēlpilieši: “Atkārtotu izdevumu vajag vispirms tāpēc, ka to grāmatu jau sen vairs nekur nevar dabūt. Bet interese ir milzīga. Ne tikai pašu mājās un citur Latvijā vien. Raksta un grib grāmatu iegādāties latvieši no visas pasaules, arī no Amerikas, Brazīlijas, Austrālijas un Kanādas. Sēļiem tā ir grāmata sirdij. Bet par to interesējas arī zinātnieki. Maskavā un Ņujorkā par to ticis runāts ģeogrāfu konferencēs. Mums ikdienā ļoti noder vārdnīcai pievienotā pagasta karte. Īpaši tad, kad cilvēki nāk kaut ko uzzināt par savām zudušajām mājvietām. Dabā to vairs nav, bet kartē var atrast.”
Rutas Avotiņas veikumu augstu vērtē arī novadpētniece Vaida Villeruša: “Impulsu Sēlpils pagasta padziļinātai izpētei deva Atmodas laikā uzsāktā Kultūras fonda Daugavas programma. Šī grāmata ir tikai aisberga redzamā daļa. Zem tās ir pacietīgs, ilgstošs daudzu gadu darbs. Kā ļoti pieredzējusi toponīmikas speciāliste viņa ir īsta savas nozares entuziaste. Daudzi būs lasījuši viņas publikācijas “Daugavas rakstos”, Dabas kalendārā, presē. Jaunajai grāmatai ir stingri zinātniski pamati, un to droši var izmantot kartogrāfi, zemes ierīkotāji un novadpētnieki. Bet tai pašā laikā tā ir aizraujoša lasāmviela, interesanta no viena vāka līdz otram.”

Pateicībā

Par saviem skolotājiem toponīmikas jomā Ruta Avotiņa sauc Valentīnu Pūriņu, kurš kā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas zinātniskās pētniecības sektora vadītājs viņu 1969.gadā norīkojis darbā pie Latvijas fiziski ģeogrāfisko nosaukumu kartotēkas veidošanas, un Kamilu Ramanu, kurš ļoti labi pazinis Latviju, dāsni dalījies pieredzē un viņai jau pašā patstāvīgā darba sākumā mācījis, ka ģeogrāfu ekspedīcijās vislielākā vērtība ir sarunām ar cilvēkiem.
Toponīmisko pētījumu teorētiskās zināšanas jaunajai ģeogrāfei, kas bija specializējusies ekonomiskajā ģeogrāfijā, nācies apgūt pašmācības ceļā: “Universitātē tolaik par vietvārdu vākšanu, lietošanu, rakstību, atveidi citās valodās un daudzām citām lietām, kas jāzina, lai veidotu ģeogrāfisko nosaukumu kartotēku, nekas netika mācīts. “Skolotāju Avīzē” 1971.gadā tika publicēts pirmais ģeogrāfu sagatavotais rakstiņš “Aicinām talkā”. Mēs mudinājām skolotājus, viņu audzēkņus un novadpētniekus iesaistīties kartotēkas veidošanā.”
Saite ar sabiedrību allaž bijusi nozīmīga. Latvijas ģeogrāfu toponīmikai veltīto publikāciju bibliogrāfijā (1970–2001) ir 103 nosaukumi. Daudzu rakstu un konferencēm sagatavoto materiālu autore vai līdzautore ir Ruta Avotiņa.

Piesaistot vārdu vietai

Darbs nesākās tukšā vietā. Ruta Avotiņa atgādina: “Latvija izceļas ar vietvārdu bagātību. Mums katram sava dziesma un katrai vietai – savs vārds. Senatnē parasti vietvārdus nodeva mutvārdos no paaudzes paaudzē. Ar 17.gadsimtu radās interese par toponīmu vākšanu un pierakstīšanu. Pirmais sistematizētais Sēlpils pagasta vietvārdu apkopojums atrodams prof. Jāņa Endzelīna 1925.gadā publicētajā darbā “Latvijas vietu vārdi, II daļa. Kurzemes un Latgales vārdi”. 1939.gadā izdota valodnieka Jura Plāķa vietvārdu vārdnīca “Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi, II daļa. Zemgales vārdi”. Visplašākā vietvārdu kartotēka glabājas LU Latviešu valodas institūtā. Lielu ieguldījumu vietvārdu apzināšanā un pētniecībā devuši arī Augusts Bīlenšteins, Marta Rudzīte un daudzi citi izcili valodnieki. Diemžēl ne šajos krājumos, ne filologu gatavotajā kartotēkā vietu nosaukumi nav piesaistīti konkrētai vietai, konkrētai reālijai.”
Vietu vajadzēja “uzlikt uz kartes”. Tikai viena nelaime: kā atceras Ruta Avotiņa un kā to visi labi zina, padomju laikos karte bija slepena lieta: “Tai laikā bija jāiztiek ar kartoshēmām, jo kārtīga karte bija valsts noslēpums, Atmodas gados, kad mūsu saimnieciskā dzīve piedzīvoja pārejas periodu, kartēm nebija naudas. Stāvoklis mainījās tikai ar pāreju uz Valsts zemes dienesta Kartogrāfijas pārvaldi, kur 1994.gadā sāku strādāt par Toponīmikas laboratorijas galveno speciālisti.”

Materiālus sagatavojusi Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv