Mūsu kristietība starp konservatīvo un liberālo

Juris Cālītis, LU Teoloģijas fakultātes dekāns, asociētais profesors, mācītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Juris Cālītis un viņa pārliecība: “Ir grūti novilkt robežu, kurā brīdī pienācis laiks revidēt gadsimtus pastāvējušas idejas.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Pāvesta aiziešana atkal medijos uzjundījusi pārmetumu vilni katoļu baznīcas konservatīvismam, norādot uz tā neatbilstību laika garam. Vai, jūsuprāt, šie iebildumi ir pret katoļu baznīcas konkrētām nostādnēm atsevišķos jautājumos, piemēram, kontracepcijas jautājumā, vai arī te izpaužas daudz fundamentālāka pasaules uzskatu sadursme?

– Jūsu jautājums izriet no nostādnēm gan ētiskos, gan reliģiskos jautājumos. Dalījums starp uzskatiem patiesībā ir neiespējams, jo cilvēks var būt liberāls vienā, bet konservatīvs citā jautājumā. Runāšu par diviem citiem parametriem, un, pēc manām domām, galvenais ir jautājums par kontroli.
Tie, kurus uzskatām par konservatīviem, parasti domā, ka ir nepieciešama kāda centralizēta kontrole. Autoritāte, kas valda, nosaka, veido, palīdz cilvēkiem risināt problēmas un atrast pareizās nostādnes. Liberālais šajā kontekstā ir tas, kurš pēc iespējas mazina kontrolējošo varu, paļaujas uz cilvēku dažādību, iespējām. Attieksme ir demokrātiskāka, jo cilvēki paši var piedalīties lēmumos. Otrs parametrs ir attieksme pret pārmaiņām. Konservatīvais tās pieņem lēni, ilgi pārbauda. Liberālais drīzāk gatavs riskēt, lemt, atmest nederīgo.
Ja ņemam vērā šos divus parametrus, jebkura reliģiska organizācija būs konservatīva otrā minētajā veidā, jo nepārdomāti lēmumi var radīt katastrofu. Reliģiskie ieskati ir dziļi ierakstīti cilvēka dzīvē; ja tie ir patiesi, tie nav jāmaina. Tas nenozīmē, ka baznīcai jābūt konservatīvai pirmajā rakursā, kontrolējošai. Pāvests Jānis Pāvils II nostiprināja labi iestrādātās atziņas, bet viņam var pārmest to, ka viņš palielināja valdīšanu no augšas, klerikālismu, mācītāju virskundzību visos jautājumos. Pat bīskapiem un kardināliem nav bijis lielas teikšanas. Otrais Vatikāna koncils pasludināja, ka visi ticīgie ir līdzdalīgi lēmumos, bet dzīvē tas nenotika.

– Kā savos ieskatos grupējas Romas Katoļu baznīcas aprindas?

– Gandrīz puse tās kontingenta ir Dienvidamerikā. Brazīlijā, Āfrikā, Āzijā katoļu baznīca un arī sadzīve ir konservatīvāka. Liberālie centri ir citur – Nīderlandē, Vācijā, Ziemeļamerikā, kur visā pāvesta valdīšanas laikā teologu uzskati bijuši citādāki nekā Vatikānā. Tāpēc viņi ir bīdīti malā, no darba atstādināti pat teologi ar vārdu. Tādēļ šajos reģionos ir liels saspīlējums starp baznīcas vadību un daudziem kristiešiem. Latvija ir viens no Eiropas konservatīvajiem nostūriem.

– Ir viedoklis, ka konservatīvisms gandrīz jebkurā jomā ir svētīgs ar to, ka kaut vai nevilšus bremzē pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanu.

– Jā, tāpēc, iespējams, cilvēkam ielikta šī konservatīvā stīga, kas visu liek labi apdomāt. Bet tas var nostāties pret pilnīgi visu jauno. Ir grūti novilkt robežu, kurā brīdī pienācis laiks revidēt gadsimtus pastāvējušas idejas.

– Katolicisms Eiropā stagnējot. Vai tas neliecina par eiropeiskās kultūras nespēju noturēt savas tradicionālās vērtības?

– Haoss, kas valda šajā sabiedrībā, varmācība skolās, narkotiku lietošanas apmēri rāda, ka reliģiskās dzīves loma ir vājinājusies, baznīcai daudz kas jāsāk no jauna. Man ļoti žēl, ka tā savos uzstādījumos ir tik neinteresanta un nepārliecinoša. Tajā pašā laikā kristīgā baznīca, tās veidotās reliģiskās tradīcijas ir vienīgais, kas var likt pamatus cilvēciskai dzīvei un sadzīvei. Mēs nedzirdēsim nevienu kaut 15 minūšu sarunu, kur kāds neatsauktos uz morālu vērtību – tev tā nevajadzēja darīt, kāpēc tu tā uzvedies, utt. Tās ir atsauces uz kādu standartu. Bet to radījušas reliģiskās tradīcijas, un tas ir cilvēcības standarts.

– Kā iepriekš teiktais sasaucas ar kristietību kā Eiropas kultūru vienojošu elementu?

– Tagad no kristietības daudzējādi paliek tikai driskas,– ņemiet kaut mākslu, valodu, literatūru, nerunājot nemaz par likumiem, ētiku, sadzīves normām, psiholoģiju.

– Liberālie strāvojumi apdraud kristīgā kultūrā augušo sabiedrību?

– Tad jārunā par konkrētām lietām, vispārināt nevar. Diemžēl sekulārā sabiedrība Latvijā toleranci un atšķirīgas domāšanas respektēšanu māca vairāk nekā baznīca. Es to saku ar skumjām, jo baznīcai būtu jābūt pirmajai, kas māca iecietību.

– Šis jautājums ir pretrunīgs. Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk sevi piesaka netradicionāls dzīvesveids, tāds kā, piemēram, publiski neslēpts homoseksuālisms, kuru aizstāv cilvēktiesību organizācijas, bet neatzīst baznīca. Vai arī uz to baznīcai jāreaģē ar iecietību?

– Baznīcas patiesība pirmām kārtām runā par savas konfesijas piederīgajiem, tā nenāk pie sabiedrības ar universāliem morāles likumiem. Baznīcai būtu jāsaka: mēs savā sadzīvē piekopjam noteiktas vērtības un dodam jums liecību, cik labi ir tā darīt. Tad sabiedrība varētu teikt: labi gan, varbūt mēs to varētu piemērot sev. Tā bija ar lasītmācīšanu draudzēs, lai visi spētu lasīt Bībeli, pēc tam laicīgā sabiedrība sāka atvērt publiskās skolas. Tāpat notika ar slimnīcām, bāreņu namiem, attieksmi pret bērniem, pret vergiem. Morālie priekšraksti vispirms ir izpildāmi pašās kristīgajās kopienās, citiem tie ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida.

– Ja pieņem, ka kāda citādība apdraud sabiedrību,– vai arī tad iecietības likums ir spēkā? Kur lojalitātei ir robeža?

– Jautājums ir: kas to izšķirs? To dara reliģiskās kopienas, arī islāms, arī jūdaisms un citas. Kopienas liecina par savām vērtībām.
Es uzskatu, ka aborti un eitanāzija ir ļaunumi, bet homoseksuālisms ir jautājums, kas nav adresējams sabiedrības, bet Dieva, radīšanas līmenī. Zināmas proporcijas gēnos šai sakarībā parādās visā pasaulē, un es jautāju Dievam, kāpēc viņš to tā ir radījis. Bet, vienalga, kāds ir mans ieskats, mums jācenšas nonākt pie tāda kopsaucēja, kur mēs cienām citu uzskatus. Tomēr galvenais ir nevis vienošanās kādā jautājumā, bet tas, ka mēs protam cienīt cits citu. Ja baznīcai tas aiziet secen, tad tā vairs nav Kristus baznīca, bet arhaiska organizācija, kas satur savus biedrus kopā mākslīgi, ar kontroles mehānismiem. Apustulim Pāvilam bija jācīnās par jautājumu, vai elkdievībām upurētu gaļu kristietis drīkst vai nedrīkst ēst. Pāvils teica: es ēdu visu, bet zinu, ka daļa cilvēku to nespēj darīt, tāpēc cienīsim kā vienu, tā otru, saprotot, ka ir kaut kas svarīgāks par to, ko mēs ēdam vai neēdam. Tāpat arī kristiešiem šodien – nav tik svarīgi mūsu ieskati vienā vai otrā jautājumā, bet gan tas, vai mēs esam vienoti Jēzū Kristū. Un bieži vien baznīca to nespēj. Nav lielāka grēka kristīgajā baznīcā kā šķelšanās. Bet mēs esam sašķēlušies konfesijās, labi vēl, ka šeit Latvijā neapmētājam viens otru ar akmeņiem, bet citiem sakām – esiet integrēti, saprotiet cits citu.

– Konfesionālā daudzveidība kristīgajā ticībā dod iespēju izvēlēties.

– Jā, ja tas notiek miermīlīgi un ar sapratni. Ir kāds dokuments, kuru pieņēmuši anglikāņi un luterāņi Ziemeļu valstīs, un tas pasvītro – lai arī tu esi piederīgs Romas baznīcai, bet es anglikāņiem, mēs visi esam kristieši. Tas ir ekumēniskais minimums. Bet, piemēram, Pareizticīgo baznīcas uzstādījumi attiecībā pret citām konfesijām pašreiz ir ļoti smags jautājums.

– Vai kristīgā baznīca attiecībā uz netradicionalitāšu akceptēšanu, kas jau notiek, ir apzinājusies, ka, sakot A, piemēram, dodot laulību tiesības homoseksuālistiem, būs jāsaka arī B, C un pat Z, jāpieļauj bērnu adopcija geju ģimenēs utt.

– Tas ir neizbēgami. Jauninājumiem ir noteiktas konsekvences par lielu gabalu uz priekšu. Pat baznīcā visiem liekas smieklīgi arhaisks kontracepcijas aizliegums. Teoloģiskais iemesls tam ir ieskats, ka viss dabiskais ir Dieva griba. Ja dabā nav kontracepcijas, tās nedrīkst būt. Šodien vispārējais viedoklis ir tik ļoti atšķirīgs, ka šis noteikums kritīs. Tas nozīmē, ka ir vēl vesels lērums teoloģisku ieskatu, kas vairs neder. Tos atceļot, mainīsies vairāku jautājumu būtība, ieskaitot jautājumu par homoseksuālismu.

– Jauno un jaunāko laiku politiskā vēsture rāda, ka gandrīz visas liberālās idejas ātrāk vai vēlāk konservatīvā pozīcija ir apstiprinājusi. Vai to var attiecināt arī uz baznīcu?

– Tas ir plašs, grūti atbildams jautājums. Demokrātijas ideāls jau nāk no kristīgās pasaules. Baznīca, vismaz luteriskā, māca cilvēku vienotību un vienādību Dieva priekšā, un politika to ir pārņēmusi. Latvijā šis demokrātisma princips baznīcā gan drusku atpaliek. Tomēr neesmu drošs, ka mūsdienu sabiedrība virza baznīcas programmu.

– Par ko, jūsuprāt, liecina tas, ka jaunpieņemamā ES konstitūcija nepiemin kristietību?

– ES ir savienība par darba tirgu un ekonomiku, tā nav balstīta uz Dieva atzīšanu. Mēģinājums ievadā ielikt atsauci uz kristietību ir tāds patētisks pašcieņas trūkums; šī savienība ir šauri tēmēta. Tomēr tā tagad ir sapratusi, ka nevar runāt par tirgu un darbu, it kā nebūtu kultūras un vispārcilvēcisko vērtību.

– Oficiālā līmenī Eiropa sevi atzīst kā vienotu veselumu, un kristietība bieži tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem organizējošiem faktoriem.

– Tā būtu kristīgās baznīcas bojāeja. Ir ieskats, ka tā grib būt vadošās pozīcijās, tāda lokomotīve Eiropas valstīm, kurā sēž baznīcas inženieris un zina, uz kurieni ved šo vilcienu. Tās ir pilnīgas pupu mizas.

– Te gan vairāk ir domāta ne tik daudz baznīca, cik kristīgā ētika plašākā nozīmē?

– Tā ētika nepastāv, ja nav kontingenta, kas to piekopj. Daudzi mācītāji jautās, kāpēc es negribētu, lai baznīca vada Eiropas morālo dzīvi. Bet mēs neprotam to vadīt, netiekam galā arī ar savām problēmām, politikā un ekonomikā neesam gudrāki par citiem speciālistiem. Manuprāt, baznīcai jābūt pazemīgākai, jānonāk pie sava īstuma, tad tā varēs kalpot arī sabiedrībai.

– Kāpēc Latvijā, kur it kā fiksēts augsts sabiedrības uzticības līmenis baznīcai, tikai piektdaļa vecāku saviem bērniem izvēlējušies kristīgās ticības mācību skolās?

– Pirmkārt, vecāki ir mācījušies padomju skolās, kur reliģiju neatzina. Otrkārt, baznīca pielaida kļūdu sākumā, kad it kā bija zaļā gaisma ticības mācībai. Konfesijas meta akmeņus viena otras dārziņā, lai nokļūtu priekšplānā, un varai tas apnika. Trešais – vēl nav skaidrs, kas mācīs un ko mācīs. Ceturtkārt, šo jautājumu skolās risina pēc direktoru ieskatiem.

– Daļēji sabiedrības noraidošo attieksmi varētu skaidrot ar nepatiku pret jau minētajiem baznīcas ieskatiem tādos jautājumos kā celibāts, sieviešu nelaišana garīdzniecībā un citiem. Cik lielā mērā še aizliegumi atbilst Kristus mācībai, cik tie ir vēlāku laiku uzslāņojumi?

– Te ir divi jautājumi. Viens – par faktiem, vai tiešām tie ir vēlāku laiku uzslāņojumi. Otrkārt – vai tas ir aplam. Faktisko pusi mēs varam viegli atrisināt: celibāts nav kristīgās baznīcas izdomājums, bet saistīts ar askētismu, kas sastopams visās reliģijās, lai sagatavotos garīgajam darbam. Iemesls celibātam baznīcā gan bija garīgais pagrimums, kas sasniedza tādu līmeni, ka vienīgās zāles bija celibāts. To ieviesa nevis kā askētisma piemēru, bet lai sakārtotu garīdzniecības vidi. Vēlāk tas kļuva par stilu. Savukārt Pāvils vēstulē korintiešiem nerunā par celibātu, bet par to, ka precēties vai neprecēties – tas nav kristietim būtisks jautājums. Būtiski ir, kā labāk kalpot Kristum. Ja esi precējies, paliec precējies, ja neesi, tad labāk to nedari, jo precētam mazāk laika šai kalpošanai. Taču viens ir skaidrs – ja spiež seksuālas vai citas vajadzības, tad precies.
Taču mēs zinām, cik liela loma sievietēm ir Kristus mācībā. Viņam sekoja sieviešu bari, kas toreiz un vēl šodien Vidējos Austrumos ir kas nedzirdēts. Ja Kristus varēja to pieļaut, acīmredzot viņš to atzina. Arī pirmā, kas uzzināja par augšāmcelšanos, bija sieviete. Romas baznīca savā teoloģiskajā uzstādījumā jau ir izdarījusi lēmumu par sievietes kalpošanu baznīcā. Un, ja attieksme pret sievietēm pārbīdīsies, mainīsies arī citas nostādnes, sekas būs lielas.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv