Sabiedrības greizais spogulis

Bieži ir gadījumi, kad bērnu pamet nevis fiziski, bet emocionāli Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nesen mūs satrieca ziņa par desmit gadus veca zēna pašnāvību kādā Latvijas lauku nostūrī. Viņa māte bija alkoholiķe, zēns dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos pie vecvecākiem. Viņa bērnība nebūt nebija saulaina.

2003.gada 1.janvārī Latvijā pēc bāriņtiesu un pagasttiesu atzinuma bija 9794 sociāli nelabvēlīgas ģimenes, kurās auga 18 938 bērni. Aiz šiem skaitļiem ir konkrēti bērnu likteņi, viņu dzīves, kas nav no tām saldākajām. Kā “Latvijas Vēstnesim” skaidro Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Laila Rieksta-Riekstiņa, par nelabvēlīgām uzskatāmas tās ģimenes, kurās vecāki apzināti un ļaunprātīgi nerūpējas par bērnu, netiek apmierinātas viņa pamatvajadzības un tiek pieļauta vardarbība.

Tikai daļa ģimeņu uzskatāmas par trūcīgām

Kā uzsver L.Rieksta-Riekstiņa, nabadzība pati par sevi nekādā gadījumā nav pazīme, ka ģimene būtu nelabvēlīga. Civillikumā noteikts, ka vecākiem ir pienākums par bērnu rūpēties samērā ar savu mantisko stāvokli. Mazturīga ģimene, ja tā savu iespēju robežās rūpējas par saviem bērniem, ir sociālās palīdzības dienesta kliente, bet tā nav bāriņtiesas vai pagasttiesas redzeslokā. Arī pašlaik no bāriņtiesu uzskaitē esošajām ģimenēm tikai viena daļa ir uzskatāmas par trūcīgām. Tomēr zināma saikne pastāv. Jo bieži ģimene ir nabadzīga tāpēc, ka tā ir nelabvēlīga, piemēram, abi vecāki pārmērīgi lieto alkoholu.
Lai gan tūlīt pat jāpiebilst, ka ir ne mazums gadījumu, kad cilvēki sākt dzert aiz izmisuma, piemēram, bezdarba mākti. Šie jautājumi ir cieši savijušies kopā, jo alkoholisms nav tikai fizioloģiska kaite, bet pirmām kārtām sociāla slimība. Bieži grūti saprast, kur cēlonis un kur sekas kādas ģimenes postam un nelaimei. Tādēļ, kā stāsta L.Rieksta-Riekstiņa, pagasttiesas un bāriņtiesas sadarbībā ar sociālo dienestu izvērtē katru konkrēto gadījumu, profesionāli diagnosticējot, kāda palīdzība vispirms ģimenei nepieciešama. Protams, bērns jūtas nelaimīgs un nomākts vidē, kurā tik daudz problēmu un nelaimju, taču viņa izņemšana no ģimenes ir pēdējais solis, kas tiek sperts tikai tad, ja, atrodoties vecāku uzraudzībā, tiek apdraudēta bērna dzīvība un veselība. Tomēr pamatmērķis ir atveseļot ģimeni, lai bērnam nebūtu jādodas uz aprūpes institūcijām.

Bērna pamešana novārtā arī ir vardarbība

Jautāta, kas visnotaļ pārtikušu, vidusšķirai piederošu ģimeni padara par sociāli nelabvēlīgu, L.Rieksta-Riekstiņa atbild – vardarbība pret bērnu, gan fiziska, gan emocionāla. Diemžēl saviem bērniem pāri dara arī vecāki ar visnotaļ labu izglītību. Šādā ārēji labvēlīgā ģimenē pamanīt vardarbību ir ļoti grūti. Pirmie, kas to var izdarīt, ir bērnudārzu audzinātāji, skolotāji, skolas ārsti. Simptomi var būt ļoti dažādi. Viens bērns kļūst kluss, apātisks, sevī noslēdzies, cits izturas nepamatoti agresīvi. Tādēļ pirmais, kam jāpievērš uzmanība, ir krasas pārmaiņas bērna uzvedībā, kas vedina jautāt: kāpēc? Te gan jāprasa, cik pedagogi ir izglītoti un spējīgi atpazīt vardarbību, vai bieži pārmaiņas uzvedībā netiek norakstītas uz pubertātes vecumu. Departamenta direktore stāsta, ka pagājušajā gadā ministrija īstenoja lielu projektu visā Latvijā, mācot speciālistus, kā atpazīt vardarbību.
L.Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka diemžēl bijuši gadījumi, kad pedagogi zinājuši par vardarbību ģimenē, taču nav ziņojuši. Jo īsti nav bijis skaidrs, kur jāvēršas un vai tas vispār ir viņu pienākums. Vēl joprojām sabiedrībā valda uzskats, ka “stingrāka roka vēl nevienam bērnam nav kaitējusi” un vecāki jau mīl savu bērnu un audzina, kā prot. Ierēdne min, ka, pārbaudot bērnudārzu audzinātājus, kļuvis skaidrs, ka daudziem Bērnu tiesību aizsardzības likums ir sveša lieta. Jaunie likuma grozījumi paredz izdot Ministru kabineta noteikumus, kuros būtu noteikts, kādiem speciālistiem ir obligāti jāzina Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas. Tāpat svarīgi būtu attiecīgo nozaru studentiem mācību programmā iekļaut ne tikai zināšanas par bērnu tiesībām, bet arī to, kas darāms situācijā, kad viņi praksē redz šo tiesību pārkāpumus.
Otra problēma vidusslāņa ģimenēs bez vardarbības ir bērna pamešana novārtā, viņa emocionālo vajadzību ignorēšana. Ne velti daudzu skolu skolotāji sūdzas, ka vecāku sapulces apmeklē tikai neliels procents tēvu vai māšu. Protams, tam visam ir objektīvi iemesli: aizņemtība darbā, pelnot naudu, aizvien biežāk ģimenēm ir kredītsaistības, kas neļauj ne mirkli atslābt. L.Rieksta-Riekstiņa, piekrītot, ka galvenais cēlonis vecāku nevaļai meklējams sociāli ekonomiskajos apstākļos, tomēr uzsver, ka te runa ir arī par katra cilvēka vērtībām un prioritātēm.
Bērniem, kuri tiek pamesti emocionāli, ir lielāks risks nonākt dažādu apreibinošu vielu un azartspēļu atkarībā. Atkarība no azartspēlēm pārsvarā raksturīga bērniem tieši no pārtikušām ģimenēm. Bieži vien bērni, meklējot mīlestību, kuru nesaņem ģimenē, uzsāk agru dzimumdzīvi, kas noved pie dažādām saslimšanām vai nevēlamas grūtniecības. Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” lektore Daina Vanaga, liela problēma ir novārtā pamestie bērni, kuru vecāki devušies peļņā uz ārzemēm. Kā liecina kādas studentes pētījums, vienā no Rēzeknes skolām 30 bērniem vecāki ir darbā ārvalstīs. Bērnus pieskata vecvecāki, radi, pat draugi. D.Vanaga šos vecākus nevaino, sakot, ka patiesā vaina slēpjas sociāli ekonomiskajos apstākļos un lielajās reģionālajās atšķirībās. Bet brauktgribētājiem viņa tomēr iesaka par to informēt sociālos darbiniekus un bāriņtiesu. Tā būs drošāk gan pašiem, gan bērniem.

Lai nepieļaujam nabadzības atražošanu

Liels risks izveidot sociāli nelabvēlīgu ģimeni ir jauniešiem, kas nāk no aprūpes institūcijām. Tādēļ ministrija daudz strādā, lai izveidotu atbalsta ģimeņu tīklu. Tās ir ģimenes, kas nevar adoptēt bērnu, taču labprāt ļautu bērnunamu bērniem viesoties pie sevis brīvdienās un skolu brīvlaikos. Bērniem tā būtu iespēja redzēt, ko nozīmēt dzīvot ģimenē, kā tā funkcionē, pārliecināties, ka nav kāds mistisks “saimnieks”, kas gatavo ēst un mazgā traukus, bet pašiem vien tas jādara. L.Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka daudz kas atkarīgs tieši no aprūpes institūcijas administrācijas attieksmes, jo ir bērnunami, kur gandrīz visiem bērniem sameklētas atbalsta ģimenes, bet citur šādu ģimeņu vispār nav.
Runājot par to, kas būtu maināms pašās institūcijās, L. Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka Latvijā darbu sācis “Latvijas balzama” izveidotais Šeflera labdarības fonds un viens no tā darbības mērķiem ir celt bērnunamos strādājošo kvalifikāciju. Ar tā atbalstu un sadarbībā ar Rīgas domes Labklājības departamentu Latvijas Universitātē pēc īpaši izstrādātas programmas jau sākusi mācības pirmā bērnunamu darbinieku grupa.
Viena no lielākajām problēmām ir nabadzības atražošanās, tas nozīmē, ka maznodrošinātu, nelabvēlīgu ģimeņu bērniem pieaugot ir risks pašiem izveidot šādu ģimeni. Gan tādēļ, ka neko citu nav redzējuši, gan tādēļ, ka nav ieguvuši izglītību un nespēj atrast sev darbu. Jā, pamatskolas izglītība visiem bērniem ir bezmaksas. Pašvaldības pienākums ir nodrošināt mazturīgo ģimeņu bērnus ar mācību grāmatām. Taču tā ir tikai praktiskā puse. L.Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka nabadzība cieši saistīta ar sociālo atstumtību. Visbiežāk jau bērni neiet uz skolu nevis tāpēc, ka nav ko vilkt mugurā, bet gan tāpēc, ka kautrējas no savas nabadzības un jūtas diskomfortā pārtikušāko bērnu vidū. Protams, ir arī ģimenes, īpaši laukos, kur bērniem nav, piemēram, silto ziemas zābaku.
Taču ar sociālā dienesta palīdzību šīs lietas varētu risināt. Bet pati lielākā problēma ir tā, ka vecāki ir tiktāl izolēti no sabiedriskās dzīves, ka nemaz nezina, ka var vērsties pēc palīdzības, ka viņiem ir tādas tiesības. Liela daļa šo ģimeņu nemaz nav dzirdējušas par sociālās palīdzības dienestiem. Jautāta, kā pārraut šo nabadzības burvju apli, kurā saslēgtas vairākas paaudzes, ierēdne atbild – tikai ar profesionālu sociālo darbu. Kā stāsta Daina Vanaga, situācija pirms dažām dienām televīzijā rādītajā sižetā, kad māte ar vairākiem mazgadīgiem bērniem dzīvoja antisanitāros apstākļos dārza mājiņā, ir pilnīga sociālā darbinieka kompetence. Pašvaldības sociālajam dienestam bija jābūt informētam, ka no dzīvokļa izlikta mazturīga ģimene, kurā ir mazgadīgi bērni, un bija jārisina šī situācija. Labklājības ministrija ir izstrādājusi “Profesionālā sociālā darba attīstības programmu no 2005. līdz 2011.gadam”, kurā galvenokārt akcentēts darbs ar ģimeni. Valsts no savas puses sociālos darbiniekus, kas strādā ar ģimenēm, iecerējusi finansēt ar 100 latiem papildus pašvaldības noteiktajai algai (sīkāk “LV” 31.03.2005.). Te gan jāsaka, ka 38 pašvaldībās vēl joprojām nav ne sociālā dienesta, ne sociālā darbinieka. L.Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka panākt, lai 99,9% skolas vecuma bērnu to arī apmeklētu, iespējams, vienīgi sadarbojoties skolai, bāriņtiesai, sociālajam darbiniekam un ģimenei.
Pašlaik tiek izstrādāts apjomīgs Bērnu un ģimenes lietu ministrijas iniciēts projekts “Riska faktoru novērtēšanas kritēriji nelabvēlīgās ģimenēs”. Tā ietvaros paredzēts izglītot 800 pašvaldību sociālos un bāriņtiesu darbiniekus 26 Latvijas rajonos un 5 Rīgas pilsētas izpilddirekcijās. D.Vanaga min, ka galvenie riski nelabvēlīgas ģimenes izveidei ir sociāli ekonomiskie apstākļi un vide, vecāku negatīvā personīgā pieredze, vecāku devianta (no latīņu val. deviatio – novirzītība no sabiedrībā pieņemtajiem tikumiskajiem standartiem) uzvedība, saspringtas vecāku savstarpējās attiecības (īpaši ja viens nav bērna bioloģiskais vecāks). Augstskolas pasniedzēja stāsta, ka darbs ar riska ģimeni sākas brīdī, kad par to tiek saņemta informācija – vai nu no skolotājiem, vai policijas, vai kaimiņiem, pārbaudīti tiek arī anonīmi ziņojumi. Tad tiek iekārtota klienta lieta, kurā apkopo un vāc aizvien jaunu informāciju, līdz iespējams definēt ģimenes galveno problēmu, kas būtu jārisina pirmām kārtām.
Ļoti grūti strādāt ar alkoholiķiem, kuri nevēlas ārstēties. Bieži nav citas izejas, kā izņemt bērnu no šādas ģimenes. Taču, kā stāsta D.Vanaga, tas nereti ir ļoti nopietns katalizators, lai vecāki piekristu ārstēties, vai nu apmeklējot pašpalīdzības grupas, vai atrodoties stacionārā. Viņa arī pieļauj, ka varbūt nepieciešams pastiprināti apgūt prasmes tieši darbam ar no alkohola atkarīgajiem. Viens no sociālā darbinieka galvenajiem pienākumiem ir motivēt klientu mainīties un pēc tam, jau aicinot talkā citus speciālistus, palīdzēt viņam to izdarīt. D.Vanaga ir pārliecināta, ka, sociālajiem darbiniekiem kļūstot aizvien profesionālākiem (no 2008.gada 1.janvāra viņiem ir obligāta augstākā izglītība savā specialitātē), nelabvēlīgo ģimeņu skaits varētu sarukt. Ar noteikumu, ka līdztekus tomēr notiek reģionālo atšķirību mazināšanās un parādās iespējas atrast darbu arī laukos.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv