Tur dziļi ieelpot pagātni var

Ates dzirnavās, Pļaujas svētkos

Tik parasti pelēks rudenīgs rīts. Tik pierasti lietusmākoņi grūstās debesīs. Bet neparasti agri šorīt no vientulības iztraucēti lauku lielceļi, kas ved uz Alūksnes rajona Kalncempjiem. Kā nu ne — klāt otrā septembra sestdiena, un tad ir jāatliek pat kartupeļu talka vai burkānu novākšana, jo Ates muzejs gaida visus uz Pļaujas svētkiem.

9.septembrī jau divpadsmito reizi notika vērienīgā senču darbu parāde. Lai arī katru gadu var skatīt vienus un tos pašus darbus, redzētgribētāju tomēr netrūkst. Gluži otrādi — to ar katru gadu kļūst aizvien vairāk. Šogad lieli un mazāki braucamrīki atvizinājuši uz Ati vai trīs tūkstošus apmeklētāju. Pļaujas svētki ir ne vien zemes godināšanas, bet arī ģimenes stiprināšanas svētki. Vecāki atved uz šejieni savus bērnus, lai rādītu, kā lauku darbus veikuši viņu vecvecāki. Bet pavisam sirmas māmuļas uzmirdz atmiņu gaismā — mēs esam pie savas jaunības ciemos atbraukušas.

Kas gan ir tas spēks, kas vilina šurp laudis no tuvām un tālām Latvijas vietām? Ne nu tās trīspadsmit Vidzemes zemnieku sētas ēkas, ne tajās izvietotais seno darbarīku, saimniecības piederumu un mašīnu klāsts nespētu pulcināt vienkopus tik daudz cilvēku. Nespētu, ja sagaidītu viesus kā mēmi pagātnes liecinieki. Bet Pļaujas svētki ir muzeja ēku un priekšmetu "pasaku pusnakts" — viss atdzīvojas un sāk stāstīt par bijušo. Par šo runu tulkiem aicināti pāri par simtu kalncempiešu, kuri, krāsās atturīgajos vidzemnieku tautastērpos ģērbušies (cik gan skaistas ir latviešu sievas, koši baltus lakatus un priekšautus apsējušas!), ierāda, kā rijā ar spriguļiem labība kuļama, kā graudi maļami ar rokas dzirnavām, un kā to paveic vecās ūdensdzirnavas, kā lini atpoguļojami, kulstāmi, vērpjami un aužami, kā skaidas plēšamas un baļķi tēšami — līdz četrdesmit darbi iepazīti. Un pats jaukākais ir tas, ka ikviens, kam rodas vēlēšanās, var izmēģināt roku pie kāda darba. Nekādu uzrakstu: "Eksponātu ar rokām neaizskart!", nekādu visuredzošo acu pāru, kas seko katram solim — vien pilnīga uzticēšanās, paļaušanās un aicinājums piedzīvot senču darba nesteidzīgumu, rāmumu un arī sūrumu.

Kad pamielotas acis, izbrīnītas rokas (cik smags gan tas dzirnakmens!) un nokausētas kājas, tad var stiprināties ar muzeja saimnieču pašcepto rudzu maizes riku, kas bagātīgi pārziesta ar turpat uz vietas, saimes mājā, gatavotu kaņepju sviestu. Par to ziedotais santīms ir tā vērts.

Ir vērts arī pakavēties piekalnē pūnītes priekšā, kur Balvu amatniecības vidusskolas meitenes demonstrē pašdarinātus tērpus. Kas gan tur īpašs — zaļas, violetas un pelēcīgas kleitas. Bet, kad uzzinām, kā tās tapušas — balināts, krāsots, izšūts, aptamborēts tehniskais maisaudums — tad šķiet, ka tas ir gan kas īpašs.

Mazos pilsētniekus visvairāk jūsmina zirgu izjāde, vizināšanās atsperratos, kā arī iespēja darbināt ugunsdzēsēju ūdenspumpi un šļakstīties uz nebēdu. Ja arī kāds kļūst slapjš, tā nav liela nelaime, jo pelēko rītu nomainījusi silta, saulaina diena.

Jā, daba šajā dienā ir labvēlīgi sazvērējusies — sak, jāparāda taču cilvēkiem, kādēļ tieši Ates dzirnavmuzejā šogad tiek atklātas sestās Eiropas kultūras mantojuma dienas. Kultūras ministre Karina Pētersone, atklājot pasākumu, atzina, ka tas, par ko domājam svešumā, tālos ciemos esot, ir mūsu neatkārtojamā kultūrainava — ēkas, birzis, nokalni, kas viedojušies daudzus gadsimtus un, pateicoties savu tēvu zemi mīlošu cilvēku nesavtīgam darbam, tiek saglabāta un kopta mūsdienās.

Vislielāko paldies viņa izteica muzeja dibinātājam un vadītājam Viktoram Ķirpam, kura 1985.gadā aizsāktais darbs šogad vainagojies ar panākumiem — godalgu Latvijas lauku kultūrvēsturiskās ainavas konkursā. Karina Pētersone vēlēja veiksmi Ates dzirnavmuzejam, piedaloties konkursa "Eiropa — kopīgs mantojums" otrajā kārtā, ko izvērtēs Eiropas Padome.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas galvenā valsts inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga Eiropas kultūras mantojuma dienu karogu Ates muzeja vadītājam pasniedza jau otro reizi. Pirmoreiz tas tika pasniegts par koka arhitektūras un koka mantojuma saglabāšanu, šoreiz — par uzvaru kultūrainavu konkursā.

Šī uzvara ir nozīmīga, jo nav viegli īsā laikā vai mākslīgi radīt kultūrainavu. Ates dzirnavu kultūrvēsturiskā ainava veidojusies vairāk nekā divsimt gadu — tā izaugusi ap 1785. gadā celtajām ūdensdzirnavām. Tieši pēc divsimt gadiem tās darbam uzmodināja Viktors Ķirps, un atliek novēlēt, lai dzirnas neiemigtu vēl vismaz nākamos divsimt gadus. No īslaicīga snauda tās katru gadu uzmodina Pļaujas svētki — pasākums, ko ir vērts izdzīvot katram latvietim, kam sakņu sajūta dvēselē kņudinās.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore