Uzrunā Aleksandra Čaka 37. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:
Nekad es vēl neesmu juties tik tuvs visiem stādiem un ziediem...

Katram cilvēkam ir kāda patvēruma vieta, kur dažbrīd paslēpties no apkārtējās sabiedrības vai norobežoties no dzīves likstām. Un gadās — reizēm turp gribas aizbēgt pat pašam no sevis. Lai cik tas varbūt liktos dīvaini, bet pilsētas un tās nomaļu apdziedātāja Aleksandra Čaka miera osta, šķiet, bija Latvijas lauki, vēl tiešāk — senču dzimtā puse Bērzaune un tās apkaime. 1931. gadā sacerētajā stāstā "Jautrais ermonists" lasām:

"Tas nebija izturams! O, cik man piepeši dzeloši iegribējās kaut vienu mirkli būt uz laukiem, kur gluži cits karstums, kur bites dūc, kur gaiss smaršo nezin pēc kā, bet tomēr ārkārtīgi jauki, jo viņa smarša tur ir — i rožu reibinošā elpa, i mēslu asā smaka, i patīkamais zemes tvaiku rūgtais saldenums; kur tu pats vienās biksēs, kreklā un basām kājām vari sēdēt zem stiķeņu krūmāja, dzert alu, alu, brūnu un pavisam biezu kā sasilušu šokolādi, un kliegt, cik vien to plaušas ļauj."

2000. gada augusta saulainā dienā braucam no Rīgas uz Vidzemi. Mērķis pavisam noteikts: vēlamies izdibināt, kas laika gaitā saglabājies no dzejnieka tēvabrāļa Pētera Čaka nopirktajām Pelladām. Tur ik gadu kādu laiku uzturējies arī saimnieka krustdēls un brāļadēls Aleksandrs Čaks.

Par ceļa zinātāju un rādītāju līdzi aicināta Valērija Šulca. Viņas tēvs Aleksandrs Briežkalns bijis Pelladās par rentnieku, arī pašai agrīnā jaunībā gadījies tikties ar dzejnieku.

Pirmā apstāšanās Grostonas kapos. Te atdusas vieta ir Emīlijai Briežkalnei — Aleksandra Čaka piemiņas saglabātājai cauri gadu desmitiem. Akmens plāksnītē zem uzvārda un mūža robežgadiem iekalta divrinde:

Lai tev dzimtās zemes vējš

Klusu miera dziesmu dzied.

Turpat netālu arī dzejnieka oficiālā mantinieka Andra Brežģa mātes un citu viņas tuvinieku kapu kopiņas. Emīlija Briežkalne bijusi Andra vecāsmātes māsa, kas 1969. gadā pēc māmuļas nāves bāreņos palikušo puisēnu pieņēmusi par audžudēlu. Grostonas kapos apbedīts arī dzejnieka vectēvs Jēkabs un tēvabrālis Pēteris Čaks. Viņu atdusas vietas gan ne Valērija Šulca, ne Andris Brežģis šajā senču dvēseļu dārzā uziet nemāk, arī citiem radiem tas neesot izdevies. Emīlija Briežkalne tās noteikti zināja, bet... Cik tomēr īsa ir cilvēka atmiņa, ja no pagātnes pretī nepanāk akmens ar mūžības rakstu zīmēm.

Kad kapi saposti un appušķoti, dodamies tālāk.

Ar Pelladu atrašanu nemaz tik gludi nesokas. Jo laika gaitā izdzīti jauni ceļi, citi taisnoti, uzlaboti. Nākas gandrīz uzbraukt pašā 311,6 metru augstajā Gaiziņa virsotnē un vēl apmest cilpu aplīk mūsu valsts augstākajam punktam, lai apjaustu, kur atrodas meklētās mājas.

Tās ieslēpušās turpat kalna azotē, mežu un aizaugušu tīrumu ielokā. Turp līkumo kaut kas vidējs starp lauku ceļu un reiz grantētu taku. Pāri zaļam pauguram saulē spīguļo Pelladu logu rūtis. Piemiņas plāksne pie dzīvojamā nama sienas vēstī: "Šajās mājās no 1932 līdz 1944. gadam vasarās dzīvoja dzejnieks Aleksandrs Čaks." Kā drīz vien noskaidrosies, ieraksts plāksnē nav gluži precīzs, jo Pelladās dzejnieks uzturējies un strādājis arī pēckara vasarās līdz pat sava mūža galam. No plēstiem laukakmeņiem būvētā dzīvojamā ēka, kas daļēji apšūta ar dēļiem, izskatās vēl stipra un laikazoba nesaskrubināta. Ārdurvis ciet, arī pagalms kā izmiris. Vienīgi augstajā karogmastā tālu pāri apkārtnei vējā šūpojas Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas.

Stāsta Valērija Šulca:

— Kad tēvocis Pēteris Čaks jau bija vecs, slims un nespēcīgs, mans tēvs uz Pelladām atnāca par rentnieku. Es te kopā ar jaunāko brālīti gāju ganos. No agrāk labi iekoptās saimniecības tagad vairs maz kas saglabājies — dīķis, kur agrāk peldēja prāvas karpas, izsusējis, tur tagad cero vienīgi grīslis. Nekādu eglīšu te nebija, no četriem skaistiem sudrabvītoliem vairs redzamas tikai viena atliekas. Te, mājas priekšā, mammai bija puķu dobes. Un arī soliņi, kur sēdēt. Bet šajā kļavā tētis reizēm urba sulas — bija ļoti saldas. Ozols ir saglabājies, taču dārzs aizaudzis un panīcis, lielā pagraba vairs nav, tāpat rijas, šķūnīša. Atceros, tur kopā ar Aleksandru Čaku kādu vasaru strādājām pie siena — vedām no tīruma un likām pantā. Tas bija jau pēc Otrā pasaules kara dziļos krievu laikos, 1948. vai 1949. gadā. Tobrīd dzejniekam galvaspilsētā īsti neveicās, viņu kritizēja, līdz ar to vairs nebija tik jautrs kā senāk. Tomēr vēl arvien dzejniekam patika mani apcelt un pavilkt uz zoba, viņš mani nekad nesauca vārdā — bija iekrustījis par Daiļo Arsēniju.

Kāpēc tā? Mums bija kopīgs radinieks, šķiet — brālēns, Arsēnijs, kas vienmēr, cik nācās sastapties, izrādījās piedzēries. Tad es vairākkārt pukojos, ka nevaru Arsēniju ciest. Aleksandrs Čaks to uztvēra: "‘Ā, tev viņš nepatīk! Nu, gana smuka esi, saukšu tevi par Daiļo Arsēniju..." Un tā tas aizgāja.

Var jau būt, ka tieši Pelladās dzejniekam dzima arī kādas radošas ieceres. No mājas gala sākās taka — tā veda pāri uzkalnam uz birzīti un tālāk. Pa to viņš lēnām gāja, salicis rokas aiz muguras, un domāja. Parasti šī gaita veda līdz birzītei un atpakaļ. Nu gan šo kājceliņu starp biezajām zālēm vairs pat samanīt nevar.

Trīsdesmitajos gados Rīgas Čadaraiņi ik vasaru dažas nedēļas esot sērsuši Pelladās. Longins Apkalns atceras, ka tolaik tuvākā dzelzceļa piestātne bijusi Mārciena, uz kurieni ar pajūgiem nācies braukt vairākas stundas Rīgas viesiem pretim. Bet pirms tam bijis tālruņa zvans uz Apkalnu Abrienām, piesakot ciemiņus. Tad nu Longinam vajadzējis kāpt sedlos divritenim un cauri mežam pa takām ripot uz Pelladām ar svarīgo ziņu.

Viens no nedaudzajiem dzejoļiem, kas caurcaurēm sakņojas Aleksandram Čakam tik neparastajā lauku tēlainībā, ir "Šī vasara":

Sirds kopā ar dūcošu biti

Šai pasaulē saldumu meklē.

Kas vainīgs, ja tā — nekā citi —

Šo saldumu atrod sev peklē?

Zied tvanīgās liepas aiz loga,

Vējš nes viņu ziedus uz galda.

Šī vasara ir man kā moka,

Kā vājība brīnišķi salda.

Sirds pilna līdz malām ar zāli,

Ar smaršainu sauli un ilgām,

Es aizeju kopā ar tāli

Un slēpjos starp zālēm un smilgām.

Nekad es vēl neesmu juties

Tik tuvs visiem stādiem un ziediem

Kā tagad, kur gribas dot mutes

Govīm un akmeņiem cietiem.

 

Dzejolis pirmoreiz iespiests 1940. gada 19. jūlijā laikrakstā "Jaunākās Ziņas", iespējams, ka pašā pēdējā brīdī pirms stingras un neapspriežamas padomju cenzūras ieviešanas. Gan jau tad vairs nebūtu ļauts aizlaist līdz lasītājiem rindas par saldumu, kas jāmeklē peklē, vai vasaru kā moku... Kāda pekle, kādas mokas Latvijai padomju brāļu saimē un tik spožajā Staļina saulē? Vai tik autors dzejoļa zemtekstā klaji nenomelno jauno dzīves kārtību un bezkaunīgi neņirgājas par komunistisko īstenību?

Kādreizējā sakņu dārza leknajā zemē zāle izstīdzējusi cilvēka augumā. Aizaugušajos ogulājos kā sīkas krellītes spīguļo sārtas jāņogas, kuras vēl nav paguvuši nolasīt putni. Tomēr izskatās, ka aizslēgtajās mājās kāds reizēm mitinās. Pie ieejas žāvējas gumijas zābaki, zālē samanāmas svaigas mašīnas riteņu pēdas, aiz stikla rūts iekštelpā laiku pa laikam žēli ieņaudas pusaugu kaķēns.

Var jau būt, ka Pelladu iespaidā radies arī autora dzīves laikā neiespiestais dzejolis "Darbs":

Es eju pa aizmirstu ceļu,

Kas no skābenēm kopā dzīst.

Uz lapām tam sirdi ceļu,

Lai mēness sāpēs līst.

Cik labi būtu tā aiziet

Un nenākt vairs atpakaļ!

Ēst skābenes, rudzu maizi

Un tārpus, ko dzeņi kaļ.

Iet rožu krūmā gulēt,

Kur smaržas uz lūpām kūst;

Mest ciekurus zilgmes kulē,

Lai tie tur par zvaigznēm kļūst.

Kad redzētu bērzu kalstam,

Kļūtu ūdens apskaidrots,

Es šķūnīšiem būtu par balstu

Un vecām akām grods.

Viss, viss es ieaugtu saknēs

Un ienirtu debesīs.

Tad visu cietākais akmens

Par riekstu man kļūtu drīz.

Kā saule aiz kalna naga

Man mirdzētu smiltis un zvirgzds.

Zars, brūns un lakots,

Būtu katrs pirksts.

Saldas tirpas mani apņem.

Par vasku top, kas bij skarbs.

Tomēr tas viss tikai sapnis:

Priekšā kā mūris — darbs.

 

Bez šaubām, autors ar saknēm viss ieaudzis pilsētā. Tomēr kāda viņa sirds daļa pieder arī laukiem, kur jau no bērnu dienām pavadītas vasaras. Un no krusttēva laukos taču reiz patapināts arī dzejnieka vārds.

Vēl kādu šķautni iezīmē daži izvilkumi no Longina Apkalna apceres "Par Aleksandru Čaku domājot" žurnālā "Treji Vārti" 1987. gadā. Tur stāstīts arī par Pelladām un to saimnieku. Jāpiebilst — dzejnieks un žurnāla apceres autors ir radinieki, jo abu vecāsmātes bijušas māsas, kas atprecētas no Piebalgas Puriņu dzimtas.

"(..) Vecā Čaka gara apvārsnis bija patiesi impozants. Ienācēju Pelēdu dzīvojamā istabā tūlīt savaldzināja kāda savdabīga kultūras gaisotne, kas bija vecāka un tādēļ arī pārliecinošāka un ietekmīgāka nekā tā, ko manā laikā Latvijas laukos vingri un cītīgi centās ieviest jaunā pēckara Latvijas inteliģence. Pie zīmoliem, kas norādīja uz šo veco, rimto latviešu kultūru, piederēja iesieti "Baltijas Vēstneša" komplekti grāmatplauktā.

Ienācis Pelēdu dzīvojamā istabā, es allaž ar biklu bijību vēros visapkārt, instinktīvi sajuzdams, ka no šīs telpas, pareizāk sakot, no šādu telpu pareizinājuma visas Latvijas apmēros, ir izaugusi mūsu patstāvīgā valsts. Te es varbūt pirmo reizi apjēdzu, ka nav tagadnes bez pagātnes un ka nekad nebūs nākotnes bez tagadnes. Skaidrs, ka "Baltijas Vēstneša" laikos tie Baltijas muižniecības locekļi, kas šo kultūru pazina, saprata, ka viņu loma agrāk vai vēlāk būs nospēlēta. Taču lielākā daļa muižnieku šo savas zemes kultūras jomu nemaz necentās iepazīt un nevarēja, tātad, arī nojaust, kādas spēku straumes, muižniecībai nozūdot, spēs celt un balstīt nākotnes Latviju.(..)

Avīzēs Vecais Čaks atstāja neizlasītu retu rindu, bija, tātad, ļoti labi informēts par lielo pasaules polītiku un mīlēja allaž par to runāt. Taču īsteni viņš iesila, kad izdevās valodas novirzīt uz vecajiem laikiem. Tad viņa balss cēlās un kāpa un pie dažas puantes, šķiet, nodimdēja visa māja."

Longina Apkalna attēlotā gaisotne un cilvēki ved arī pie Aleksandra Čaka dzejas pazemes ūdeņiem un saknēm. Jo, atgriezies no Krievijas 1922. gadā, nākamais dzejnieks vispirms ar latviešu rakstniecību iepazinās sava krusttēva mājās, tiesa, ne vēl Pelladās, bet Bebru pagasta Aļļēnos. Un gan jau tad tika rūpīgi pārlapoti arī "Baltijas Vēstneša" gadagājumu sējumi.

Latvijas augstākajam kalnam Aleksandrs Čaks veltījis 1933. gadā sacerētu tēlojumu, kas pilnībā iespiests tikai Kopoto rakstu 3. sējumā 1994. gadā. Ieskatam:

"Katru vakaru Gaiziņā tornī deg vientuļa, rāma uguns. Skaidros vakaros, kad debesis zilas un zvaigžņotas, šo augsto, sarkano ugunsziedu pieņem zvaigznes savā pulkā, un tad viņa spulgo tur kā tumšsarkana neļķe starp sārtām meža rozēm zilgmes zilajā samta paklājā.

Lietainos vakaros viņa vienīgā paceļas tumšajās bezgalības dūmakās kā ceļvede, kā mūžīga uguns un atbalsts piemirkušajai zemei un cilvēkiem.

No Gaiziņa torņa acīm paveras brīnišķīgs skats. Bezgalīgi meži, miglu un tālumu tīti, ezeri, kuru dzelmēs guļ zvaigznes, kalni un starp tiem ceļi kā rindā salikti balti dvieļi no mājas uz māju un tālāk, arvien tālāk.

Zemnieku mājas starp mežiem un ezeriem kā smaršīgu baraviku puduri. Mežu gali viņas šūpo, kalni ar savām mugurām ceļ tās tuvāki debesīm, un pļavu smaršas klāj viņu jumtus ar savu mīlīgumu."

Arī mūsdienās Gaiziņa virsotnē paceļas tornis. Un var jau būt, ka tieši šī gleznainā apkārtne ir mudinājusi sacerēt autora dzīves laikā nepublicēto dzejoli "Ųda kalniem", kas lasāma dzejnieka rokrakstā "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā:

 

Jūs, kalni,

uz apaļās zemes

esat kā pinnes

uz skaistas meitenes sejas.

Mīlestības, vajag jums mīlestības!

Sekojiet suņiem.

Redziet, kad marts,

kā viņi mīlas.

Visur — sētās, uz ielām,

noteku vietās, uz tramvaju sliedēm

ielu, namu, cilvēku

kā visas pasaules priekšā.

Tramvajnieks zvana kā ārprātīgs,

bet viņi mīlas.

Sekojiet suņiem

jūs — kalni.

Mīlestības, vajag jums mīlestības.

Bet jūs tik vientuļi, cēli.

Kad mākonis atsēžas uz jūsu galvas,

kamdēļ jūs neēdat viņu kā sviestmaizi?

Kamdēļ jūs triecaties tukšumā,

telpā,

kur vēji

nosalst kā putni uz jūras —

ko?

Jūs vēlaties zvaigznes ievērt sev nāsīs,

mēnesi diegā

un pakārt to ausī?...

Skumjie,

cik jūs esat veci.

Kāds bezgalīgs sirmums klāj jūsu galvas.

Bet es jūs mīlu.

Mīlu par to,

ka jūs savu uzvaras zaļumu

esat sev nometuši pie kājām

un stāvat, nedrebot, kaili

mūžības priekšā.

Es mīlu jūs —

kalni.

 

Protams, sena un neapstrīdama patiesība, ka mīlestības nevajag kalniem vien, bet jebkurai dzīvai būtnei. Un mūžības priekšā mēs ikviens esam kails un neaizsargāts.

Atliek vēl piebilst — Rakstu 2. sējumā, kur šis dzejolis 1972. gadā iespiests pirmoreiz, tam ir mazliet cita redakcija un rindu izkārtojums. Iespējams, ka sastādītāja Arnolda Būmaņa rīcībā ir bijis vēl kāds autora rokraksts.

Bet dzejnieka muzejā nupat bijis iegriezies pašreizējais Pelladu īpašnieks Rolands Ķemers. Piedāvājis sadarbību. Varbūt turpmāk Latvijā būs vēl kāda vieta, kas mūs ievadīs un tuvinās Aleksandram Čakam. Tai viņa pasaulei, kas no skābenēm kopā dzīst.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Aleksandra Čaka mantojuma glabātāja Emīlija Briežkalne tagad atdusas Grostonas kapos. Puķes vāzē kārto A.Čaka muzeja vadītāja Andra Konste

Aiz šiem logiem vasarā dzīvojis un uz pasauli vēries lielākais latviešu pilsētas dzejnieks Aleksandrs Čaks

Pelladu mājas stāv stipras Gaiziņkalna azotē ar sarkanbaltsarkano karogu mastā. Labi, ka tagad ēkām ir kārtīgs saimnieks

Valērija Šulca rāda Andrim Brežģim, kur reiz bijusi taka, pa kuru, savās pārdomās kavējoties, mēdzis staigāt dzejnieks

Šī strazdu dzimta pasaulē aizvadījusi jau daudzas paaudzes pēc dzejnieka aiziešanas, bet varenais osis noteikti ir redzējis arī Aleksandru Čaku