Lai zinātne celtu valsts konkurētspēju

Juris Ekmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Juris Ekmanis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Gribu īsi pievērsties dažiem apsvērumiem par zinātnes iespējām šobrīd Latvijā. Svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka mums tagad ir pamatota iespēja nopietni runāt par nākotni – ko un kā darīt Latvijas zinātnē, jo tam šobrīd ir reāli nosacījumi un nākotnē, šķiet, arī garantēts finansējums. Un es ļoti ceru, ka no šodienas arī zinātnes dziļā un garā ziema ir garām un ka zinātnes pavasara pali ar visām sagaidāmajām reorganizācijām mums visiem kopā būs pietiekami ātri pārvarami.
Par nākotni vairāk runāt man šobrīd ir iemesls, jo tieši šodien – un tā ir patīkama sakritība – pēc gadu ilgām diskusijām Latvijas Republikas Saeima izskatīja mūsu ilgi loloto Zinātniskās darbības likumu trešajā lasījumā. Jāsaka, mēs gan bijām druscīt nobijušies, jo tas bija dienaskārtības 47. punkts. Un šodien pulksten 12.25 likums ir pieņemts, balsojot 80 deputātiem par, pret – neviens, atturas – neviens. (Aplausi.)
Tie ir pelnīti aplausi mūsu politiķiem, jo, cik man zināms, iepriekšējo reizi Saeima vienprātīgi nobalsoja par Zinātņu akadēmijas Hartas apstiprināšanu. Šis ir nākamais precedents.
Gribētu citēt visiem ļoti būtisku vietu no šā jaunā likuma. Tur ir teikts: “Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo likumu par valsts budžetu, paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai, ne mazāku par 0,15 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta.” Tā ir rakstīts likumā.
Tas, ko teicu, mums jo vairāk ir svarīgi tādēļ, ka līdz šim gan finansiāli, gan psiholoģiski daudziem zinātniekiem bija iespaids, ka valsts mūs, zinātniekus, piecieš kā tādus grūti izprotamus māksliniekus un neko daudz arī neprasa. Tādēļ arī jo apbrīnojamāka ir bijusi zinātnieku ilggadējā vēlme kaut ko dot tautsaimniecībai, kura arī tā nopietni līdz šim neko neprasīja. Mēs pietiekami labi zinām situāciju, kad uzņēmējs Latvijā zinātniekam nevis pasūtīja, bet, godīgi sakot, bieži viņu pašu pasūtīja tālāk. Dialogi ar uzņēmējiem mums neizdevās, jo zinātniekiem naudas inovatīvai darbībai nebija, bet uzņēmējs jau nemīl riskēt tikai ar savu naudu, kaut arī tas būtu cēlu mērķu labā. Un tādēļ Latvijas zinātne lielā mērā līdz šim brīdim strādāja ārzemēm, ar savām domām un idejām, protams, vairojot Eiropas Savienības (ES) pievienoto vērtību. Šajā ziņā, mēs varbūt pat apsteidzām tās ES prasības, kuras tiek izvirzītas zinātnei.
Un tomēr es gribētu teikt, ka arī šodien mēs atkal piedāvājam savas izstrādnes, kuras var apskatīt kaut vai šeit augšā, mūsu vestibilā, gadskārtējā izstādē “Latvijas zinātne pielietojumos”. Gribētu izteikt lielu pateicību visiem, kas atsaucīgi piedalījās šajā izstādē, un, manuprāt, ja no malas mēģinām paskatīties uz šo izstādi, mēs izskatāmies labi. Man rodas pārliecība, ka tos papildlīdzekļus, kuri mums acīmredzot tagad ir, mums būs kur ieguldīt.

Tirgus apstākļi prasa citu domāšanu

Latvijas zinātnes situācija, kad parādās līdzekļi, reāli līdzekļi, prasa no zinātnieka apgūt sev arī jaunu lomu. Tā vairs nav brīvā mākslinieka domāšana, bet tā lielā mērā jāorientē uz domāšanu tirgus apstākļos. Saprotu, ka mums tas nav vienkārši, sevišķi sākumā. Un nedrīkstam aizmirst, ka to nedrīkst prasīt no visām zinātņu nozarēm, visās nav jābūt šādai izteiktai biznesa domāšanai.
Kāds piemērs no pagātnes par šo sarežģīto jauno domāšanu. Visi klātesošie zina par šā gada zinātnes finansējuma situāciju no valsts budžeta. Daudzi zinātnieki man ir vaicājuši, ir bijuši pat pieprasījumi no politiskām partijām izskaidrot, kā tā varēja līdz šim būt. Ja mums 2005.gada budžets noliek uz galda papildus šos 2,5 miljonus latu, tad izrādās, ka naudu aiztikt nedrīkst. Kā biju spiests šorīt teikt intervijā: “Mums sit pa pirkstiem: nedrīkst!” Jo nebija vēl likumdošanas, nebija Zinātniskās darbības likuma. Nu tas ir. Tagad ir nākamais posms. Pieņemtais Zinātniskās darbības likums prasa vairāk nekā desmit jaunus vai koriģētus Ministru kabineta noteikumus. Ir jāpieņem, ātri jāpieņem, likuma pārejas noteikumos tam ir dots pusgads, bet līdz šim rītam vēl bija tāda situācija, ka nauda it kā ir un tajā pašā laikā tās nav. Vēl sarežģītāk – 2003.gadā sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tika samazināts zinātnes budžets. Un izrādās, ka šis samazinātais budžets iegāja pamatbāzē un atsaucās uz šā gada zinātnes pamatbudžetu. Un gada apgrozībā mums tagad ir mazāk naudas nekā bija pērn. Bet politiķi saka: ir vairāk. Zinātnieki prasa: kur ir nauda? Politiķi saka: būs, ja izlietos papildus piešķirto. Paldies Dievam, politiķiem bija taisnība.
Gribu runāt par vēl kādu lietu, kas uztrauc zinātniekus. Ir sajūta, ka mūsu valstī aug bailes no korupcijas zinātnes finansēšanā. Un tādēļ daudzi procesi ar projektiem un finanšu pieteikumiem virzās it kā labāk lēnāk un sarežģītāk, labāk lai ir liekas veidlapas. Kaut vai piemērs. Kad šā gada 1.ceturksnī sešām Latvijas augstskolām nevarējām pārskaitīt zinātnes budžeta līdzekļus, kas tām pienākas saskaņā ar konkursu, tikai tāpēc, ka Valsts kasē nevarēja attiecīgi sakārtot kontus, tādēļ ka nebija skaidrs, kur un kā nauda virzās, un nebija skaidrs, kam par šo procesu galu galā ir jāatbild. Šobrīd šis jautājums ir atrisināts tikai daļēji.
Tādu piemēru ir daudz. Līdz ar to šie labojumi Ministru kabineta noteikumos ir jāiestrādā, un līdz rudenim tas ir jāizdara. Bet tas nozīmē, ka līdz rudenim mums arī jāpagaida uz bāzes finansējumu, kas ir ielikts šajos 2,5 miljonos. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka mums jau ir jāpiesaka 2006.gada finanšu izlietojums, ieskaitot arī šos jaunos papildlīdzekļus. Tātad darbs būs visiem.

Jāizvirza tuvāko gadu prioritātes

Jāapzinās, ka zinātnes kritums nabadzībā šogad būs apstājies. Eiropas Savienības struktūrfondi ļauj mums iepirkt jaunu aparatūru, Letonikas programmai pagājušā gada beigās atradās papildu 200 000 latu ārpus zinātnes budžeta, kas bija bezprecedenta gadījums, patīkams, protams. Emeritēto zinātnieku granti pagājušā gada beigās pieauga par vairāk nekā 30 procentiem, šogad arī ir paredzēti šie līdzekļi, un pieaugumam vajadzētu turpināties. Doktorantiem ir pieejamas arī Eiropas Savienības subsidētās stipendijas un daudz kas cits.
Tādēļ jo vairāk mums nepieciešama jauna domāšana un pieeja zinātnei, jo beidzot ir skaidri jāpamato, cik un kur zinātnē ir jāinvestē. Un te nav jāgaida ne uz Briseli, ne uz to, ko domā mūsu valdība vai Saeima. Iniciatīva jārada pašiem. Skaidri jāpasaka, kādas ir mūsu galvenās prioritātes tuvākiem gadiem un, galvenais, cik šo prioritāšu realizēšanā mēs vēlamies investēt. Šeit zinātnei ir zināma pieredze, jo atšķirībā no Latvijas tautsaimniecības zinātnei prioritātes pastāv jau turpat desmit gadus. Tas, protams, nenozīmē, ka nav jāplāno darbs nosacīti neprioritārajās zinātnēs, kuras neiekļuva šajās dažās pirmajās. Bet arī šo nozaru ietvaros ir jābūt savām iekšējām prioritātēm.
Un, visbeidzot, rezumējot sacīto, negribētu viennozīmīgi pierakstīt 2005.gada zinātnes finansējuma pieaugumu tikai šīs valdības vai Lisabonas stratēģijas nopelniem. Drīzāk jau tā ir vairāku aktivitāšu, manuprāt, ļoti veiksmīga sadarbība. Atcerēsimies, ka pirms gada Zinātnes padome, Zinātņu akadēmija, Zinātnieku savienība griezās ar priekšlikumiem gan pie valdības, gan Saeimas, daudzu atsevišķu zinātnieku, politiķu, Latvijas cilvēku uzstāšanās presē soli pa solim ļāva tuvoties šim vēlamajam rezultātam. Gribētu atzīmēt, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas publikācijas par zinātni vien pēdējā gada laikā sniedzas simtos, tai skaitā arī šodien visās galvenajās avīzēs zinātne ir pieminēta.
2005.gada un turpmāko gadu finansējuma palielināšanu zinātnē var uzskatīt kā secinājumu tam, ka Latvijas zinātniekiem, Saeimai un valdībai ir kopēja izpratne par nepieciešamību tuvākā nākotnē būtiski palielināt Latvijas zinātnes lomu ar Latvijas konkurētspēju pasaulē.
Šis gads ir aktīvi iesācies arī mūsu akadēmijai. Tradicionāli iepriekšējā gada beigās nosaucam desmit labākos Latvijas zinātnes sasniegumus. 2004.gadā tā nu sagadījās, ka pirmās vietās iekļuva trīs sasniegumi fizikā. Patīkami, ka šī šķietamā nejaušība ir laba Latvijas zinātnes velte šogad izsludinātajam Starptautiskajam fizikas gadam. Akadēmijas Senātā pirmajā sēdē jau noklausījāmies daļu no šiem ziņojumiem. Gribu atzīmēt, ka fiziķis, akadēmiķis Elmārs Blūms ir arī šā gada LZA Lielās medaļas laureāts un viņa ziņojums būs mūsu Rudens pilnsapulcē. Šoreiz bija tiešām liels konkurss, tā ka ir no kā izvēlēties.
Ir prieks paziņot, ka šodienas pilnsapulces darba kārtībā esam iekļāvuši arī akadēmiķa Ivara Kalviņa akadēmisko lekciju. Nupat, 6.aprīlī, viņš saņēma Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas augstāko apbalvojumu – Zelta medaļu labākajam izgudrotājam. Un medaļu akadēmiķim Ivaram Kalviņam pasniedza šeit, mūsu akadēmijā, minētās Pasaules organizācijas ģenerāldirektors doktors Kamils Idriss, kurš ir arī mūsu Zinātņu akadēmijas goda doktors.

No J. Ekmaņa ievadrunas, atklājot LZA Pavasara pilnsapulci 2005.gada 15.aprīlī Rīgā.