Nesaziņa

Teorētiskas apsvērumu konstrukcijas un realitāte, sevišķi ja tā liek par sevi manīt negaidīti un naktī, ir ļoti atšķirīgas. Tas ir acīmredzamākais secinājums par situāciju, kas naktī uz 16.aprīli piemeklēja Valmieru.
Praktiski Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD), kurš koordinē civilās aizsardzības pasākumus valstī, ar lielākajām raidorganizācijām ir noslēgti sadarbības līgumi, kuri paredz, ka ārkārtējās situācijās tās jebkurā diennakts laikā pārraida VUGD sagatavotu informāciju par negadījuma raksturu un nepieciešamo iedzīvotāju rīcību. Taču šo līgumu darbība Valmieras gadījumā izrādījusies tīri teorētiska – glābšanas dienests, kā skaidro VUGD priekšnieka vietnieks Ainars Pencis, naktī nav spējis sazināties ar raidorganizācijām, jo neviens tajās nav reaģējis uz mēģinājumiem sazināties. Tiesa, kā ziņo paši valmierieši, tūlīt pēc gāzes vada sprādziena un vēl pusotru stundu radio skanējusi mūzika, televīzija pārraidījusi seksfilmu. Tātad pat tad, ja radio vai televīzijā naktī it kā darbojas un seifā kārtīgi nolikts sadarbības līgums ar VUGD, praktiski tam maz sakara ar dzīviem cilvēkiem studijā, jo, visticamāk, neviena tur nav.
Otra lieta, kas jau nopietnāka, attiecas uz avārijas izcelsmes apstākļiem un atbildīgo dienestu iespējām noskaidrot, kas īsti notiek. Proti, pēc sprādziena arī ugunsdzēsējiem, gluži kā jebkuram valmierietim tobrīd, nav bijis gandrīz nekādas informācijas par notiekošo. Tātad pat tad, ja raidorganizācijās cilvēki sēdētu pie tālruņa gatavībā nekavējoties laist ēterā informāciju, VUGD faktiski nebūtu ko viņiem pavēstīt. Lai arī bija zināms par sprādzienu, avārijas apmērus un raksturu glābējiem nācās noskaidrot, tā sakot, empīriski.
Secinājumi nav iepriecinoši. Lielas avārijas reizē, ja vien tā nenotiek dienas laikā kādā uzņēmumā, kas tūliņ gatavs par visu sīki informēt glābējus, ziņas līdz iedzīvotājiem nenonāk uzreiz. Turklāt radikāli tur neko nevar mainīt. Valmieras gadījums vairāku labvēlīgu faktoru dēļ neizrādījās letāls. Taču, ja noplūdis būtu, piemēram, amonjaks, piemēram, dzelzceļa mezglā Jelgavā, seku dramatismu grūti pat iztēloties.
Ko darīt? “Katra diena blakus šādām iekārtām var radīt briesmas – draudus ne tikai veselībai, bet tūkstošiem dzīvību... Un izrādās, ka mēs tām neesam sagatavoti...,” raksta kāds Valmieras eksplozijas aculiecinieks. Iespējams, šajā vēstījumā meklējamas reālākās iespējas, kā jau priekšlaikus novērst cilvēku nesagatavotību nelaimes brīdī. Atbildīgajām institūcijām tagad ne tikai būtu jāmeklē vājie posmi savstarpējās sadarbības ķēdē, bet arī jāparūpējas, lai katrā apdzīvotā vietā, kur kaut teorētiski konstatējami kādi konkrēti avāriju riski, tiktu nodrošināta pilnīgi praktiska civilās aizsardzības apmācība atbilstoši konkrētiem apstākļiem.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv