"Lēmums ir jāpieņem tautai"

SZ intervija ar Ginteru Ferhoigenu

Briselē Ginters Ferhoigens pilda svarīgāko uzdevumu. Kā komisāram, kurš ir kompetents paplašināšanas lietās, viņam ir jāvirza uz priekšu Eiropas Savienības gadsimta projekts. Jau dažu gadu laikā Savienībai ir jāizaug līdz 20 un vairāk dalībvalstīm. 56 gadus vecais VSP politiķis ātri iekļāvās grūtajā sarunu procesā. "Šis ir darbs, par kuru es sapņoju," stājoties pie pienākumu pildīšanas, pirms gada teica kādreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Ar Ferhoigenu Briselē sarunājās Andreass Oldags un Štefans Ulrihs.

SZ

: Jaunā Komisija pirms gada dedzīgi sāka darbu. Tagad iekšējās reformas ir apstājušās. Kādas ir problēmas?

Ferhoigens

: Eksistē divi pretrunīgi novērojumi. ES Komisija atkal ir atradusi savu politisko lomu. Taču mums nav izdevies jūtami uzlabot imidžu. Komisija joprojām tiek uztverta kā neelastīgs bloks, kas vēlas visu kontrolēt.

SZ

: Vai tā patiesi ir tikai imidža problēma vien? Komisija taču ir izrādījusies nespējīga no skandāliem izdarīt konsekvences par personālu.

Ferhoigens

: Jaunā komisija noteikti būtu nodrošinājusi starta priekšrocības, ja jau no paša sākuma būtu pieņēmusi stingrus lēmumus personāla jautājumos. Taču tā nav galvenā problēma. Mums svarīgāks ir pamatjautājums: kādas vietu Komisija vēlas ieņemt, ņemot vērā straujās pārmaiņas Eiropas Savienībā? Man ir lielas šaubas, vai Komisija varēs palikt tāda pati vienota iestāde, kāda tā ir kopš dibināšanas.

SZ

: Kādas problēmas tai ir ar pašreizējo lomu?

Ferhoigens

: Viens piemērs: Kad parlaments saka, ka komisāri pilnībā ir atbildīgi par savām jomām, es to varu akceptēt tikai daļēji, jo man nav piešķirtas pilnīgi visas kompetences. Man nav suverenitātes personāla, organizācijas un finansu jautājumos. Man kā komisāram trūkst trīs galveno pārvaldes realizēšanas instrumentu. Tie ir tikai Komisijai kopumā.

SZ

: Kā to mainīt?

Ferhoigens

: Mums ir jārada struktūra, ko varētu salīdzināt ar vairumu Eiropas valstu valdību. Komisāriem ir jābūt patiesi atbildīgiem par saviem resoriem. Tas Savienību arī demokratizētu.

SZ

: Un nostiprinātu visu Komisiju. Pašreiz Ministru padome tai ir radījusi grūtus apstākļus.

Ferhoigens

: Parlaments ir vienots tikai vienā jautājumā: par atrašanos opozīcijā Komisijai, un tas pieder pie pēdējo gadu gandrīz traģiskās attīstības, – arī iepriekšējās Komisijas grotesko kļūdu dēļ. Paši par sevi Parlaments un Komisija ir institūcijas, kas īsteno Savienības kopības ideju. Turpretī Ministru padomē, kas ir valstu sapulce, tiek pārstāvētas nacionālās intereses. Ir jābūt saprātīgam līdzsvaram, un tas atrodas briesmās.

SZ

: Vai tad Komisijas prezidentam Romano Prodi lielajos nākotnes jautājumos būtu jānostājas opozīcijā?

Ferhoigens

: Komisija spēcīgu lomu spēlē iekšējās un tiesību politikas, paplašināšanas, kā arī industrijas un konkurences politikas jautājumos. Taču problemātiska ir Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP). Arī KĀDP Augstā pilnvarotā postenis ir simbols dalībvalstu neuzticībai Komisijai. Tās nevēlas, lai Komisijai būtu kaut kas sakāms šajā svarīgajā nacionālās suverenitātes jomā.

SZ

: Prodi no Komisijas gribēja izveidot kaut ko līdzīgu Eiropas valdībai. Kas no tā ir iznācis?

Ferhoigens

: Dalībvalstis ne labprāt dzird šādus Prodi izteikumus. Tomēr daudzās jomās jau šodien Komisija veic īstu valdības darbu. Tā daļēji var rīkoties pat neatkarīgāk nekā nacionālās valdības.

SZ

: Tātad jūs esst apmierināts?

Ferhoigens

: Tomēr nē. Komisijai ir jāapsver, kādu tā redz savu lomu. Vai tā vēlas turpināt tāpat kā līdz šim un ieslīgt daudzos tūkstošos mazu uzdevumu. Vai arī tā sevi galvenokārt uzskatīs par institūciju, kas pieņem principiālus politiskus lēmumus.

SZ

: Tieši tā trūkst. Kur bija Prodi, kad Eiropa pēc Fišera runas diskutēja par ES galīgo veidolu?

Ferhoigens

: Komisija šajā ziņā jau pirms tam deva būtisku ieguldījumu. Mēs jau iepriekšējos gados izteicām ES reformu priekšlikumus. Taču par ES galīgo veidolu Komisija nav izteikusies.

SZ

: Ko par to saka paplašināšanas komisārs?

Ferhoigens

: Es neesmu vienisprātis ar Joškas Fišera pamattēzi. Ar to, ka "Monē metode" (tā nozīmē – integrācija tiek realizēta maziem solīšiem un galamērķis netiek konkretizēts – tulk.) vairs nav derīga un mums ir vajadzīgs konkrēts Eiropas celtniecības plāns. Taču tas, kurš liks galdā šādu plānu, uzspridzinās visu ēku. Atšķirības uzskatos par to, kāds ir ceļojuma galamērķis, ir pārāk lielas. Padomājiet par tādiem eiroskeptiķiem kā Lielbritānija un Dānija, un tādām integrēties gribošām valstīm kā Itālija un Beniluksa valstis. Tāpēc mums ir jāturas pie tradicionālās metodes un vienmēr jāiet uz priekšu tieši tik tālu, cik ir iespējams.

SZ

: Tātad nekādu Eiropas Savienoto valstu, kā iesaka Fišers?

Ferhoigens

: Nē. Mūsu mērķis nedrīkst būt tādu struktūru radīšana, kurās izzūd nacionālās valstis. Nedrīkst izskaust nacionālo līmeni. Valstīm galvenā loma būs vēl ilgi. Un tas nav slikti. Nedrīkst izveidot Eiropas supervalsti pēc ASV parauga.

SZ

: Tātad atpakaļ tagadnē. Politisku iemeslu dēļ ir jāatliek Vācijā nepopulārā ES paplašināšana uz austrumiem, līdz būs beigušās 2002. gada Bundestāga vēlēšanas?

Ferhoigens

: Komisija uzskata, ka līdz tās pilnvaru beigām 2005. gadā ir jāpabeidz lielākā paplašināšanas daļa. Un pabeigt nozīmē uzņemt. Tas nozīmē, ka ar uzdevumu pamatā ir jātiek galā, vēlākais, 2005. gadā. Tad par dalībniecēm kļūs valstis, kas šajā laikā būs gatavas iestāties. Un tas nozīmē, ka sarunas ir jāpabeidz līdz 2003. gada vidum. 2002. gada vēlēšanu cīņai nav nozīmes.

SZ

: Un tomēr: pilsoņi pret paplašināšanu ir noskaņoti skeptiski.

Ferhoigens

: Mums ir jāakceptē šī problēma. Jo tuvāk kāda valsts atrodas problēmām, jo spēcīgāka ir iespējamo draudu sajūta. Tas īpaši attiecas uz Vāciju un Austriju. Vācieši nosliecas vairāk uzsvērt risku un draudus nekā izredzes.

SZ

: Kādas ir šīs izredzes?

Ferhoigens

: Savienības palašināšana Vācijai ir laimīgs vēsturisks gadījums. Pirmo reizi kopš daudziem gadsimtiem tiks atrisināts vācu jautājums. Apvienotajā Eiropā Vācija vairs neradīs draudus citiem un sev. Un arī citādi drošības un stabilitātes palielināšanās sniegs milzīgas priekšrocības tādai eksportētājvalstij kā Vācija. Taču šīs lietas netiek ņemtas vērā, un diskusijas tiek koncentrētas par tēmām, kuras apgrūtina problēmas.

SZ

: Tādām kā simtiem tūkstošu cilvēku lielā darbaspēka imigrācija?

Ferhoigens

: Eksistē problēmas ar pārceļošanu. Taču eksistē arī šausminoši skaitļi; un mums ir instruments, ar kura palīdzību paplašināšanas procesu padarīt elastīgāku – pārejas termiņi. Es stingri rēķinos ar to, ka pie šādiem termiņiem tiks strādāts darba ņēmēju brīvai ceļošanai. Un es varu nomierināt Ziemeļbavāriju un Austrumbavāriju.

SZ

: Kā jūs gribat palīdzēt pierobežu reģionu uzņēmumiem, kas varētu ciest lētās konkurences dēļ?

Ferhoigens

: Problēma skar Itāliju, Austriju un Vāciju. Mums ir jāsamazina negatīvā ietekme. Komisija gatavo pasākumu programmu, kurai ir jāpalīdz pierobežu reģioniem sagatavoties mainītiem konkurences nosacījumiem.

SZ

: Tomēr pastāv viens principiāls iebildums: visa paplašināšanās uz austrumiem ir elites projekts, kas tiek uzspiests cilvēkiem kā Rietumos, tā Austrumos.

Ferhoigens

: Tā tas ir. Mana tēze ir tāda, ka īpaši Vācijā nedrīkst atkārtot to kļūdu, kas tika pieļauta attiecībā uz eiro. Tas tika ieviests iedzīvotājiem aiz muguras. Es toreiz biju par referendumu. Tas būtu eliti piespiedis nokāpt no ziloņkaula troņa un iestāties par eiro dialogā ar iedzīvotājiem. Tagad, ES paplašinot uz austrumiem, mēs nedrīkstam atkal pieņemt lēmumu, apejot pilsoņus.

SZ

: Tātad par paplašināšanu ir jābūt referendumam?

Ferhoigens

: Ir jārīko referendums par līgumiem, kas maina valsts raksturu, piemēram, par suverenitātes nodošanu. Protams, ka šādi referendumi slēpj sevī arī risku. Un tomēr es esmu par, jo tie piespiestu elites arī pašu mājās diskutēt par Eiropas politiku un iedziļināties iedzīvotāju bažās. Līdz šim tā nav bijis. Tomēr Vācijā pašreiz šāds referendums nav iespējams. Tad būtu jāizdara izmaiņas konstitūcijā.

SZ

: Tas varētu būt grūti. Vai valstis dara pietiekami, lai cilvēkus pārliecinātu par paplašināšanu?

Ferhoigens : Nē. Dalībvalstis nedrīkst smagāko darbu atstāt Komisijai vienai pašai. Arī valstīm ir jāvēršas pret aizspriedumiem un pamatotajām cilvēku bailēm. Es šeit saskatu lielāko trūkumu.

SZ

: Eiro ieviešana māca: ja nosaka konkrētu termiņu, daudzas valstis izpilda kritērijus. Vai nebūtu saprātīgi arī kandidātvalstīm noteikt konkrētu termiņu?

Ferhoigens

: Par to tiek intensīvi diskutēts. Un tomēr es neuzskatu, ka vajadzētu atsevišķām valstīm noteikt īpašu iestāšanās datumu. Ne par vienu kandidātvalsti nav iespējams precīzi paredzēt, kad tā būs gatava iestāties. Tomēr varētu noteikt sarunu "Deadline" un teikt, ka tas, kurš līdz tam laikam izpildīs noteikumus, varēs iestāties. Komisijai par šo tēmu vēl trūkst galīgā viedokļa.

SZ

: Un jums personiski?

Ferhoigens

: Es domāju, ka noteiktā momentā būs nepieciešams konkrēts termiņš, lai abās pusēs saglabātu iestāšanās procesa dinamiku. Ja datums tiks nosaukts īstajā laikā, tas stimulēs ka kandidātvalstis doties finiša taisnē. To mēs piedzīvojām arī eiro gadījumā.

SZ

: Paplašināšanas priekšnoteikums ir arī ES sagatavotība uzņemšanai. Taču sarunās par reformām nav panākts gandrīz nekāds progress.

Ferhoigens

: Tas ir pavisam normāli, ka šodien, vairākus mēnešus pirms galotņu sanāksmes decembrī Nicā, vēl nav panākta vienošanās par institucionālajām reformām, kas ir nepieciešamas ES paplašināšanai. Taču es esmu pārliecināts, ka Nicā panāks vienošanos. Vispār ir iespējams, ka Francijas prezidentūra Nicā grib radīt ne tikai institucionālos priekšnoteikumus vien, bet arī sniegt skaidrāku ainu par pašu paplašināšanas procesa norisi.

SZ

: Patiesībā tas ir Komisijas uzdevums.

Ferhoigens

: Protams, ka Komisijai ir tam jāpievēršas. Mēs ar saviem priekšstatiem par termiņu plānu iepazīstināsim novembrī. Tad tiks runāts arī par pārejas termiņiem.

SZ

: Vai pašreizējais paplašināšanas raunds ir pēdējais? Vai kā nākamās būs arī Balkānu valstis?

Ferhoigens

: Mēs nedrīkstam pievērst uzmanību nekādai citai jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Nākotnē Balkānu valstis gan ir potenciālas kandidātes, taču tikai tad, kad būs sasniegts (stabilitātes – tulk.) pakta mērķis. Tas turpināsies vēl ilgi.

SZ

: Un pēc tam?

Ferhoigens

: Kas attiecas uz Kaukāza valstīm, Ziemeļāfriku, Ukrainu un Krieviju, mēs vēl atrodamies diskusiju stadijā. Mana tēze ir sāda: par Ukrainu mēs vēl nevaram konkrēti pateikt, bet par pārējiem mums ir jāsaka: mēs ar jums tiecamies izveidot īpaši ciešu sadarbību, nevis uzņemt Eiropas Savienībā.

SZ

: Romas impērija sabruka pašas lieluma dēļ.

Ferhoigens

: ES nav impērija. Tā balstās uz brīvprātīgu nacionālo valstu apvienošanos. Tai nav centrālās varas, un tai nav imperisku ideju. Turklāt līdzšinējā pieredze rāda, ka Eiropas integrācijai ir ļoti spēcīgs civilizējošs efekts. Un uz tā arī es balstos.

"Sūddeutsche Zeitung"

– 2000.09.02./03.