Oskars Kalpaks zinātnieka skatījumā

Oskara Kalpaka skulptūra Liepsalās Foto: prof. Ēvalds Mugurēvičs

Šā cilvēka vārdu, gribas cerēt, pazīst katrs sevi cienošs latvietis. Gan jauns, gan vecs. Īpaši tālab, ka jau pirmskara laikā par šo Brīvības cīņu varoni rakstīja daudz (galvenokārt ģen. K.Gopers, E.Virza, A.Krīpens u.c.). Taču šiem darbiem bija lielākoties memuāru vai publicistisks raksturs. Sekoja visiem labi pazīstamais pusgadsimtu ilgais pārtraukums, iekams atkal varēja atgriezties pie šīs tēmas. To Atmodas rītausmā aizsāka neviens cits kā ievērojamais latviešu arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kas, izrādās, ir O.Kalpaka kaimiņpagastnieks un liels savas puses patriots. Viņš 1989.gadā laikrakstā “Dzimtenes Balss” trijos laidienos publicēja rakstu par O.Kalpaka dzīves ceļu un cīņu gaitām. Sekoja vēl viena apcere presē nākamajā gadā, un tad iestājās liels pārtraukums, lai šā gada sākumā celtu publikai priekšā jau grāmatu par šo cilvēku. Akadēmiķim un profesoram, protams, sava laika lielākā daļa bija jāveltī pamatdarbam, tāpēc šis garais starpbrīdis.
Ē.Mugurēvičs, kā jau tas pienākas īstam arheologam, ir visnotaļ skrupulozs savā pētījumā. Sākot jau ar pirmajām nodaļām, kurās vēstīts par Kalpaka dzimtas izcelsmi, dzīvi tās mājās Liepsalās un Oskara skolas gaitām dzimtajā pusē. Pētnieks vai katru skaitli un faktu pamato ar arhīvu dokumentiem vai citiem vēstures avotiem.
Pats par sevi saprotams, ka grāmatā daudz lappušu atvēlēts O.Kalpaka dienesta un kara gaitu attēlojumam cariskās Krievijas armijā, kur viņš, vēlēdamies kļūt par profesionālu virsnieku, brīvprātīgi iestājās 1903.gadā un godīgi nokalpoja 15 gadus, no ierindnieka uzdienējot līdz apakšpulkvedim. Ē.Mugurēvičs uzmanīgi izsekojis viņa grūtajam kara ceļam Dienvidrietumu frontē pret austriešiem (1914–15), kaujās pret vāciešiem (1915–16) un Rumānijas frontē (1916–17). O.Kalpaks bija dūšīgs karotājs. Par to liecina daudzie apbalvojumi trīs (!) Annas ordeņi, divi Staņislava ordeņi, Vladimira ordenis u.c. Jau pēc nāves viņu apbalvoja ar visu triju šķiru Lāčplēša Kara ordeni.
Ilgie gadi, kas tika pavadīti krievu daļās un frontēs, nemazināja ilgas pēc dzimtenes, un, tikko vecā armija bija galīgi sabrukusi, pieredzējušais latviešu virsnieks 1918.gada rudenī atgriezās ilgi neredzētajās Liepsalās Cēsu apriņķa Meirānu pagastā.
Būdams profesionāls militārists, kam grūti iztikt bez komandiera šineļa, un īstens Latvijas patriots, O.Kalpaks nekavējoties stājās tikko nodibinātās savas neatkarīgās valsts sākumsargu rindās. Par šīm dienām Ē.Mugurēvičs stāsta nodaļā “Pirmais Latvijas bruņoto vienību komandieris”. Ievērojiet – ne Latvijas armijas komandieris. Tā nereti rakstīja un joprojām raksta žurnālisti, kas vāji orientējas Latvijas vēsturē un vēlamo grib uzdot par īstenību. Latvijas armiju oficiāli nodibināja tikai 1919.gada jūlijā, kad pēc Rīgas atbrīvošanas bija iespējams apvienot Kurzemē operējušo pulkveža Baloža brigādi un pulkveža Zemitāna brigādi, kas cīnījās Ziemeļlatvijā. Taču tas ne par matu nemazina O.Kalpaka nopelnus, kas uzņēmās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības pirmā bataljona komandēšanu laikā, kad Latvijā vēl saimniekoja vācu okupanti un no Austrumiem mācās virsū jauni okupanti, laikā, kad lielākā daļa latviešu virsnieku, ko tur slēpt, vēl karoja sarkano un balto armijās. Vajadzēja, kā tagad mēdz sacīt, lielu pilsonisku un karavīra drosmi, lai šādā laikā nostātos savas tautas demokrātisko spēku pusē, savas tautas suverēnās valsts pusē.
Apsardzības ministrs J.Zālītis un galvenā štāba priekšnieka v.i. A.Plensners 1918.gada 31.decembrī parakstīja pavēli, ar kuru O.Kalpaks tika iecelts par “komandieri priekš latviešu karaspēka daļu apvienošanas frontē”. Viņa komandētajā bataljonā sākotnēji ietilpa tikai četras rotas: virsnieku rezerves, studentu, Latgales un Cēsu rota. Ē.Mugurēvičs ar dokumentiem un arhivālijām soli pa solim apskata to cīņu ceļu, sākot ar neapskaužamo atkāpšanos no Rīgas 1919.gada pirmajās dienās un beidzot ar viņu vadoņa traģisko nāvi tā paša gada 6.martā.
Gājiens no Jelgavas līdz Airītēm un tālāk līdz Rīgai patiesi bija varoņgājiens. Taču ar neveiksmēm un veiksmēm, gļēvulību un pašaizliedzību. Zinātnieks neko neslēpj un neizskaistina, bet notikumus Kurzemes frontē rūpīgi analizē, vērtē un izdara secinājumus, kuri ne vienmēr saskan ar viņa priekšgājēju teikto. Taču nevar neatzīmēt, ka Ē.Mugurēvičs neuztver konvencionāli mītu, ka O.Kalpaks mirstot teicis 1. neatkarības rotas komandierim: “Balodi, palieciet manā vietā!” Zinātnieks citē septiņas atšķirīgas vārdu versijas, kurus šajā brīdī esot sacījis pulkvedis. Viņa secinājums ir strikts: “Minētie novēlējuma vārdi, kuros laika gaitā izdarītas korekcijas, liek šaubīties, vai šāds Balodim adresēts novēlējums vispār izteikts.”
Ē.Mugurēviča grāmata ir teicami dokumentēta, bagāti ilustrēta un vispusīgi bibliografēta. Tas ir pirmais darbs par šo mūsu tautas diženo dēlu ne pirmskara, ne trimdas, bet mūsdienu zinātnes līmenī. Gribas cerēt, ka tam lasītāju netrūks, īpaši karavīru, jaunsargu, skolu un studējošās jaunatnes vidū.
Aizsardzības ministrija te varētu uzņemties sava veida mecenāta lomu.

Rihards Treijs, prof., Dr.habil.hist.