Trīssimt definīcijas un viena ministrija

Helēna Demakova, kultūras ministre, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Helēna Demakova Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Jau ilgāku laiku sabiedrības apspriešanai nodotas “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas”. Tas ir diezgan apjomīgs dokuments, kurā mēģināts iezīmēt mūsu kultūras nākotni. Kas diktēja šo vadlīniju izstrādi, un ar ko tās atšķiras no Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm, kas tika pieņemtas pirms desmit gadiem?

– 1995. gadā, kad Saeima pieņēma Pamatnostādnes, pats svarīgākais bija saglabāt mūsu kultūras vērtības. Negaidīti skarbi mūsu dzīvē ielauzās kapitālisms. Skaidrs, ka kultūra toreiz nevarēja būt prioritāte, un daudzas nejēdzības jau bija notikušas. Piemēram, ja atceramies, kas notika ar nacionālo kino. Pirmo finansējumu tas saņēma tikai deviņdesmit sestajā gadā.
Savukārt kaut kas pilnīgi cits, principiāli atšķirīgs notika pagājušā gada maijā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Tomēr šis notikums vienlaikus lika domāt arī par tādām lietām kā globalizācija, federālisms un kultūras attīstības tendences Eiropā. Mans politiskais, ne tikai kultūrpolitiskais, uzstādījums ir saglabāt nacionālu valsti. Tāpēc Kultūrpolitikas vadlīnijas top atbilstoši nacionālas valsts pazīmēm, kuras jāīsteno kultūrā, lai mēs paliktu un arī turpmāk attīstītos kā nacionāla valsts. Ar visām nacionālajām institūcijām un vērtību sistēmu.
Vienlaikus kopš deviņdesmit piektā gada tik daudz kas mainījies un nācis klāt no jauna, ka toreiz to nemaz nevarēja iedomāties. Kaut vai audiovizuālais sektors, ES struktūrfondu nauda, visi ārkārtīgi sarežģītie autortiesību jautājumi, starptautiskās konvencijas, kurām esam pievienojušies. Vārdu sakot, šodien ir pilnīgi cita vēsturiskā situācija, citi uzdevumi un cita tehnoloģija.

– Cik aktīva bijusi Kultūrpolitikas vadlīniju apspriešana, un kā jūs to vērtējat?

– No vienas puses, iepriecina aktivitāte, no otras – vilšanos rada piedāvājumi. Es domāju, mums jābūt daudz pašapzinīgākiem, jo pagaidām piedāvājumi, it sevišķi no pašvaldībām, ir pārāk pieticīgi. Tas ir tāds kultūras minimums. Galu galā tas, ko apspriežam, nav vienas dienas vīzija. Tā ir vīzija nākamajiem desmit gadiem. Vai tad vienmēr mēs būsim nabagi?! Vēl man vilšanos sagādā tas, ka līdz šim Kultūrpolitikas vadlīniju vērtību uzskaitījumā nav izskanējis vārds “kristietība”. Skaidrs, ka mūsu folkloras mantojums ir bezgala nozīmīgs, bet nevaram ignorēt kristietības tradīcijas un Eiropas kultūras saknes. Tiesa, pagaidām vēl ierēdņi kopā ar sabiedrību strādā pie šīm vadlīnijām. Diemžēl pusgada laikā šāds papildinājums nav izskanējis.

– Kultūras jēdziens un kultūras process – kā jūs tos skaidrotu?

– Savulaik filosofs Rihards Kūlis bija saskaitījis, manuprāt, vairāk nekā trīssimt kultūras definīciju. Tātad acīmredzot tāda viena universāla jēdziena un skaidrojuma nemaz nav. Mana vienīgā atbilde ir, ka mēs dzīvojam kultūrā. Viens no mūslaiku lielākajiem kultūras antropologiem Mirča Eliade ir teicis, ka cilvēks ir mirstīga, seksuāla un kulturāla būtne. Līdz ar to kultūra ir kaut kas cilvēkam tik būtiski piemītošs, ka varbūt tieši tāpēc to nav iespējams birokrātiski aprakstīt un pat grūti ideoloģizēt.

– Bet jūsu uzdevums ir šo procesu administrēt. Kā to vispār panākt?

– Gribam vai negribam, tas tomēr atkarīgs no konkrēta politiska skatījuma. Es pārstāvu nacionāli konservatīvu partiju, tāpēc jāsaprot, ka mums ir svarīgi tie jautājumi, kas attiecas uz latviešiem. Uz mūsu tautu un valsti. Tas atspoguļots arī valdības deklarācijā. Un no vārda latvisks vai latviskums nav jākaunas. Ir virkne institūciju, bez kurām šī eiropeiskā nacionālā valsts nemaz nevar pastāvēt. Nevar bez nacionālā teātra, nacionālās operas, nacionālā kino. Nevar bez muzejiem. Protams, mēs vienmēr runāsim par to, ka galvenais ir cilvēks, bet vienlīdz svarīgi ir, ko kultūras procesā iegūst sabiedrība. Bez šaubām, Ministru kabinetā man jācīnās par kultūras darbinieku interesēm, par viņu algām, jo es tur esmu viņu pārstāvis un aizstāvis, bet vienlaikus es pārstāvu arī sabiedrību ar konkrētu politisku redzējumu. Arī mans skatījums uz Kultūrkapitāla fondu atbilst tādas saprātīgas konservatīvas politikas principiem. Tas ir tas “rokas pasniegšanas” princips, kad naudu dala eksperti un politiķi nejaucas.
Savukārt kā valsts institūcija, kā resors mēs pārzinām gan tās jomas, kuras tradicionāli pieskaita kultūrai, gan tās, kuras paši tai piesaistām. Piemēram, ekonomika vai vide.

– Pašlaik sācies darbs pie Latvijas kultūrvēsturisko vērtību kataloga. Ko tas nozīmē – gan pats katalogs, gan darbs, kas būs jāiegulda tā sastādīšanā?

– Pagājušajā gadā Saeima ratificēja Nemateriālā kultūras mantojuma konvenciju, un tagad mēs veidojam šo nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu. Darbs pie tā nupat sācies. Vispirms šie jautājumi ir nopietni jāizdiskutē, tāpēc aprīļa beigās notiks seminārs ar UNESCO iesaistīšanos. Skaidrs, ka mums ir vesela virkne nemateriālo vērtību, kas nav tikai tautasdziesmas. Tie ir arī dažādi amati, paražas, tradīcijas. Tajā pašā laikā skaidrs, ka Dziesmu svētku likums top neatkarīgi no tā – paralēli šim darbam, kurā nepieciešams kataloģizēt visas pārējās mūsu tautas kultūras bagātības. Skaidrs, ka tādu katalogu nav iespējams radīt dažu gadu vai viena ministra amata laikā, tāpēc labi būtu, ja mēs to stabili iesāktu, kopēji vienojoties par kataloga koncepciju.

– Vai Latvijas kultūras vērtības redz, dzird un saprot pasaulē? Varbūt ne tik daudz to skaņu vai tēlu, cik dvēseli.

Man jau liekas – galvenais, lai tā dvēsele būtu šeit, nevis tiktu izrādīta kaut kur pasaulē. Jo tikai šeit tā var pastāvēt un attīstīties. Un tāpēc ir nepieciešami Dziesmu svētki, tāpēc nepieciešama pašdarbība.
Bet neviens īsts mākslinieks jau nevar bez dvēseles. Māsas Skrides jau nevar bez dvēseles, Vestards Šimkus nevar. Kad pasaulē skan Pētera Vaska mūzika, arī tad sadzird to dvēseli. Tur ir gan mūsu sāpes, gan prieki.
Protams, gribētos, lai pasaulē vairāk būtu zināma latviešu literatūra. Pagājušajā gadā bija tāds priecīgs notikums, kad kopā ar Andru Neiburgu un Noru Ikstenu bijām Normandijā kādā ievadpasākumā šovasar paredzētajam Latvijas festivālam Francijā. Toreiz iznāca abu rakstnieču stāstu krājums. Tas bija gandarījums. Bet citādi... Savulaik, pateicoties Jurim Kronbergam, Zviedrijā iepazina Vizmu Belševicu. Laikam mazām tautām vajadzīgi šādu multiplikatori. Cilvēki, kas spēj ar šīs tautas literatūras vērtībām iepazīstināt citas tautas.

– Bet vai mēs paši redzam savas kultūras vērtības un spējam tās novērtēt?

– Es domāju, ka ne. Un te man sakāmi diezgan skarbi vārdi, jo līdz šim nevienā valdībā kultūra nav bijusi prioritāte. Tiesa, nabaga ministres vai ministri nenoliedzami ir cīnījušies par savu nozari. Es varbūt vairāk cenšos argumentēt, nevis cīnīties. Bet grūti kolēģos rast izpratni. Vārdos jau daudzi ir labvēlīgi, tomēr, tiklīdz nonākam līdz naudas dalīšanai, paveras pavisam cita aina. Tāpēc uzskatu, ka pats galvenais arguments ir tieši šī nacionālā valsts. Un nevar runāt par nacionālu valsti, ja nav pārmantojamības. Ja cilvēki tiek novesti līdz tādam izmisumam, ka vienā vai otrā nozarē vispār apsīkst jebkāda darbība.

– Tas būtu par tiem, no kuriem atkarīga ne tikai kultūras, bet visas valsts nākotne. Vai kultūras klātbūtni savā ikdienā jūt šīs valsts iedzīvotāji? Un ne tikai Rīgā, arī provincē.

– Salīdzinot ar Eiropas, pat pasaules mērogiem, mums ir ārkārtīgi piesātināta kultūras dzīve. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kas paši rada kultūru. Neskaitāmi kolektīvi un neskaitāmi pašdarbnieki, kas tik tiešām dzīvo kultūrā, kā es jau teicu. Bet runa nav tikai par pašdarbību. Mēs redzam, kāds uzplaukums šobrīd ir Latvijas teātros. Ar katru gadu iznāk arvien vairāk grāmatu. Vērtīgas un interesantas. Gan latviešu autoru, gan no citām valodām tulkotās. Turklāt ne tikai daiļliteratūra, bet visdažādāko žanru.
Un, ja es redzu problēmu, tad drīzāk jārunā par profesionāļiem, kas darbojas kaut kādās konkrētās jomās un netiek attiecīgi novērtēti. Bet kopumā kultūras dzīve ir ļoti, ļoti piesātināta.

– Pēdējā laikā daudz runā par Gaismastīklu, kam vajadzētu saslēgt vienotā sistēmā visas bibliotēkas, lai gan jaunas un mūsdienīgas Nacionālās bibliotēkas vēl arvien nav. Vai šim Gaismastīklam vispār būs kāda jēga, un vai tas spēj pastāvēt bez vienota un kopēja centra?

– Nē, nevar. Noteikti nevar. Mēs, protams, veidojam to tīklu, bet tas nespēs pilnvērtīgi darboties, ja nebūs paša gaismas ražotāja. Bet gaismu ražot spēj tikai Nacionālā bibliotēka, kurai jābūt galvenajam metodiskajam centram. Braukājot pa Latviju, un es ļoti daudz apmeklēju reģionus, redzu, cik bibliotekāri brīnišķīgi strādā ar novadpētniecības materiāliem, kurus ievada Gaismastīklā, bet asinsrite var notikt tikai caur centru – tātad caur Nacionālo bibliotēku. Tas, kādā stāvoklī pašlaik atrodas mūsu Nacionālā bibliotēka, ir vairāk nekā nožēlojami. Tāpēc es esmu bezgala gandarīta par Saeimas pagājušās nedēļas lēmumu. Jo jautājums jau nebija par konkrētu īpašumu atsavināšanu vai neatsavināšanu. Jautājums bija par to, vai mēs reiz spēsim vienreiz izrauties no šī apburtā loka vai arī Gaismaspils celtniecība tiks nobremzēta uz ilgiem, ilgiem gadiem. Un tā vietā, lai sāktu tās celtniecību, mēs citu neko nedarīsim, kā tiesāsimies ar zemes īpašniekiem. Tiesa, pagājušajā ceturtdienā valdības piedāvātais likumprojekts tika skatīts otrajā lasījumā. Vēl būs trešais lasījums. Tāpēc es visiem labajiem cilvēkiem gribu teikt – lūdziet Dievu, lai tas dod deputātiem tik daudz saprāta, ka viņi nobalso par šo likumprojektu.

– Kas notiek ar jaunās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību?

– Ja runājam par laikmetīgās mākslas muzeju, tad ir panākta vienošanās ar “Latvenergo” par to, ka mēs izmantojam viņu ēku, kas atrodas Andrejsalā. To mēs pārbūvēsim, vispirms rīkojot starptautisku arhitektu konkursu. Gribam, lai šajā pārbūvē vai piebūvē neciestu ēkas vēsturiskais kodols.
Kā zināms, pagājušajā otrdienā pēc ilgstošas jautājuma saskaņošanas ar valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām izveidota aģentūra “Jaunie trīs brāļi”, kas nodarbosies ar Nacionālās bibliotēkas, laikmetīgās mākslas muzeja un koncertzāles jautājumiem. Par tās vadītāju iecelts Zigurds Magone. Tātad viņš būs atbildīgs par visu trīs, ne vairs tikai bibliotēkas, būvniecību. Aģentūra, kas izveidota ar valdības lēmumu, nodarbosies arī ar finansējuma piesaistīšanu. Likumā paredzēts, ka bibliotēkas celtniecībai ņemam ilgtermiņa kredītu. Koncertzālei jau pašlaik ir ap 7 miljoni latu. Aktīvi esam iesaistījušies nacionālā attīstības plāna izstrādē. Un šobrīd izskatās, ka no 2007.gada varētu pretendēt uz struktūrfondu līdzekļiem. Savukārt laikmetīgās mākslas muzeju vēlams būvēt par privātu naudu, īstenojot publiskās privātās partnerības konceptu, ko atbalsta arī Ekonomikas ministrija. Tā ka jāsaka – pašlaik viss notiek, turklāt diezgan intensīvi.

– Globalizācija, unifikācija, patērētāju kultūra…Mīti vai realitāte? Ja tā ir realitāte, tad cik nopietni tā mūs apdraud? Un vai mēs tam esam gatavi?

– Nenoliedzami, tas mūs apdraud. Turklāt vairāk nekā daudzas citas sērgas. Sevišķi patērētāju kultūra, kas visvairāk noplicina cilvēka dvēseli. Ko varam likt tai pretī? Mēs jau liekam, tomēr mazāk, nekā būtu nepieciešams. Jo galavārds šajā ziņā sakāms izglītības sistēmai. Mēs nesaglabāsim Dziesmu svētkus, ja neieviesīsim kaut vienu dziedāšanas stundu nedēļā. Obligātu, nevis tā – starp citu. Piedevām nopietnai kultūrizglītībai jābūt visās vispārizglītojošās skolās, ne tikai specializētajās mākslas un mūzikas skolās. Protams, mēs varam runāt arī par piedāvājumu. Par profesionālās mākslas piedāvājumu vai pašdarbības pieejamību, tomēr cilvēks aug un veidojas ģimenē, skolā, nevis ejot reizi nedēļā uz teātri. Tieši tāpēc tai videi, kurā viņš aug un veidojas, vajadzētu būt visvairāk kultūrizglītojošai.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv

Uzziņai:

Latvijā ir:
• 471 koris;
• 835 deju kolektīvi;
• 106 daiļamata studijas (lietišķās mākslas kolektīvi);
• 508 tautas teātri (drāmas kolektīvi).

Ārpus Rīgas ir:
• 98 muzeji;
• 537 tautas nami;
• 830 bibliotēkas.