Inflācija Latvijā kā trauksmes signāls

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Efektīvā tautsaimniecības vadība prasa laikus un mērķtiecīgi reaģēt uz atgriezeniskās saiknes signāliem.

Informācija par patēriņa cenu kāpumu kopš 2004.gada pavasara ir šāds atgriezeniskās saiknes trauksmes signāls. Uzskats, ka nekas ekonomikā naudas apgrozībā nav jādara, gan jau tirgus ar savām svirām pašregulēšanās ceļā visu nokārtos, ir bīstami maldi, noziegums pret tautsaimniecību un Latvijas iedzīvotājiem. Pat visaizrautīgākie tirgus regulēšanas adepti atzīst, ka zināmos apstākļos ir iespējams tirgus “fiasko”, kad kļūst nepieciešama valsts glābjošā iejaukšanās ekonomiskajos procesos.

Inflācijas attīstība Latvijā

Ieskatīsimies 1.tabulā. Gadu tūkstošu mijā un jaunā gadusimteņa sākumā patēriņa cenu pieaugums kā atgriezeniskās saiknes signāls bija normālā apmērā, neizlēca no tiem rāmjiem, kas bija raksturīgi attīstītām tirgus ekonomikas valstīm.
2004.gads – straujš lēciens uz augšu (+6,2%) – jau īsts sāpju un trauksmes signāls. Sāpes vispirmām kārtām Latvijas iedzīvotājiem, jo inflācija “apēda” ievērojamu daļu no ienākumu pieauguma. Trauksme vairākos virzienos: pirmkārt, vājinās Latvijas pozīcijas cenu konkurencē; otrkārt, “zvans”, ka jāmazina patēriņa cenu pieaugums 2005.gadā; treškārt, Latvija – inflācijas čempione Baltijas trijotnē; ceturtkārt, otrais augstākais attiecīgo cenu kāpums Eiropas Savienībā 25 dalībvalstu sastāvā. Lasi un brīnies: kā var gūt tādus “panākumus”, kas būtībā rakstāmi ar treknu mīnusa zīmi tautsaimniecībai.
2.tabula raksturo patēriņa cenu kāpumu pa mēnešiem. Inflācija pieauga 2004.gada pavasarī, lai apogeju sasniegtu augustā. Tad neliels patēriņa cenu indeksa mazinājums. Presē varējām lasīt mierinošas prognozes, ka 2005.gadā stāvoklis normalizēsies. Tā bija tipiska “kroņa” optimisma izpausme, lai attaisnotu vadības institūciju neko nedarīšanu inflācijas apkarošanā. Vienīgi Latvijas Banka bez būtiskiem panākumiem centās iegrožot komercbanku darbību, piešķirot kredītus. 2005.gada janvārī tautsaimniecības padomes sēdē tika secināts, ka “šobrīd nav novērots Latvijas makroekonomikas attīstību apdraudošs cenu kāpums, tāpēc nav pamata ieviest radikālus paņēmienus inflācijas bremzēšanai. Inflācijas sindroms būšot vien jāizslimo”. Tā tika formulēta kapitulācija inflācijas priekšā.
2005.gada pirmajos divos mēnešos inflācija nedaudz mazinājās, tomēr tās nenormāli augstais līmenis saglabājās. Februārī inflācijas trauksmes signāls, salīdzinot ar janvāri, atkal pastiprinājās. Inflācijas čempiona “gods” Baltijas valstīs Latvijai palika.

Inflācijas augstā līmeņa cēloņi

Inflācijas cēloņu ir vesels leģions. Skaidrības labad jāatšķir pieprasījuma inflācija un izmaksu inflācija. Pieprasījuma inflācijas cēlonis saistīts ar to, ka patēriņa preču pieprasījums apsteidz to piedāvājumu. Ja palielinās pieprasījums, bet to nosedz piedāvājuma izaugsme, cenas paliek iepriekšējā līmenī. Tāpēc kļūdaini ir pieprasījuma izmaiņas analizēt atrauti no piedāvājuma apjoma.
Jautāsim tieši: vai Latvijā vērojama pieprasījuma inflācija? Vispirms noskaidrosim, vai pieaudzis skaidrās naudas daudzums apgrozībā? Statistikas dati liecina, ka no 2004.gada aprīļa līdz gada beigām skaidrās naudas daudzums ik mēnesi pieauga. Tā pērnā gada augustā, kad inflācija bija visaugstākā, skaidrās naudas daudzums apgrozībā, salīdzinot ar martu (perioda beigās), palielinājās par 5,2%, pret iepriekšējā gada augustu – par 6,9%. Iekams deklarēt, lūk, “kur suns aprakts”, ir jāievēro divi apstākļi. Pirmkārt, nākamajos gada mēnešos (it sevišķi decembrī) skaidrās naudas daudzums apgrozībā turpināja augt, bet inflācija bija zemākā līmenī. 2004.gada beigās minētais naudas daudzums, salīdzinot ar martu, pieauga par 12,0%, nekāpinot inflāciju ne decembrī, ne šogad janvārī. Otrkārt, šāda pati skaidrās naudas daudzuma augšanas dinamika bija vērojama iepriekšējos divos gados, kad patēriņa cenu izaugsmi varēja raksturot kā neitrāli informējušu atgriezeniskās saiknes signālu.
Skaidrās naudas daudzums apgrozībā pirmām kārtām saistīts ar neto darba samaksu un pensiju izmaksām, kas jau tālāk regulē pieprasījuma kopapjomu. Strādājošo mēneša vidējā neto darba apmaksa 2004.gadā bija par 8,9% “treknāka” nekā iepriekšējā gadā. Zīmīgi, ka augustā (inflācijas rekordlīmeņa mēnesī) minētā darba apmaksa bija zemāka nekā iepriekšējos divos mēnešos un turpmāk līdz gada beigām. 2004.gada augustā strādājošo mēneša vidējā neto darba apmaksa bija par 8% augstāka nekā gadu iepriekš. Decembrī gada neto darba apmaksas pieaugums bija pat 12%, lai gan inflācijas līmenis zemāks.
Vecuma pensijas vidējais lielums 2004.gadā pieauga par 10,2%. Pērnā gada 3.ceturksnī vidējā pensija bija ap 9% zemāka nekā 4.ceturksnī. Minēto ienākumu dinamika raksturo pieprasījuma pieaugumu pamatos, bet nepilnīgi, jo nav informācijas, kāda daļa no naudas ietaupījumiem konkrētos mēnešos izlietota preču, t.sk. pakalpojumu, apmaksai, kāda – tekošajiem uzkrājumiem, tiesa, kas mazina pieprasījumu.
Izšķirošā problēma saistīta ar attiecību starp augošo pieprasījumu un faktisko piedāvājumu. Vai Latvijas iedzīvotāji 2004.gadā un 2005.gada 1.ceturksnī izjuta preču badu, bēdīgi slaveno deficītu? Nebūt nē. Mazumtirdzniecības apgrozījums 2004.gadā auga krietni straujāk par iedzīvotāju ienākumiem – par 12%. Pat nepilnīgās informācijas apstākļos var secināt, ka piedāvājums no pieprasījuma neatpalika. Makroekonomiski Latvijā neīstenojas pieprasījuma inflācija.
Dzirdami iebildumi: pieprasījums var apsteigt piedāvājumu atsevišķām preču grupām! Jā, šādu iespēju nevar noliegt. Statistiskā informācija par inflācijas norisēm Latvijā liecina, ka gada laikā vidējo cenu līmeni visvairāk iespaidoja šādas preces (% punkti): dārzeņi – +0,73, piens, siers, olas – +0,54, maize un labības produkti – +0,42. Rezultātā dārgāki kļuva ēdināšanas pakalpojumi – par 0,51%. Kāpēc pārtika kļuva dārgāka? Vai bija iegrožots piedāvājums, kas atpalika no pieprasījuma? Varbūt vainīgi ir citi apstākļi? Īstas skaidrības nav.
Taču viens gan ir nepārprotami: vislielāko patēriņa cenu kāpumu noteica degvielas, galvenokārt naftas, pasaules cenu izaugsme – + 0,91, kas ar pieprasījuma un piedāvājuma nelīdzsvarotību nekādi nesaistās. Tā jau ir izmaksu inflācijas problēma.
Inflācijas pieaugumu februārī noteica uztura produktu, īpaši dārzeņu, zivju un zivju izstrādājumu, gaļas un gaļas izstrādājumu, cenu kāpums, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri. Iespējams, ka šinī patēriņa grupā atsevišķām precēm savijās pieprasījuma un izmaksu inflācija. Pārējās grupās mums ir darīšana ar izmaksu inflāciju, proti, uzņēmēji ir spiesti paaugstināt cenas, jo pieaugušas preču, t.sk. pakalpojumu, ražošanas un apgrozības izmaksas. Šo izmaksu izaugsmi nosaka gan iekšējie, gan ārējie faktori. Konspektīvi raksturosim iekšējo izmaksu dinamiku 2004.gadā. Pirmkārt, ražotāju cenas pārmaiņas rūpniecībā – + 8,6%. Otrkārt, būvniecības izmaksu pārmaiņas – + 6,4%. Treškārt, strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa – + 9,6%. Ceturtkārt, vidēji svērtās gada likmes latos izsniegtajiem īstermiņa kredītiem pieauga no 5,4% (2003.g.) līdz 7,5%.
Piektkārt, ienākumu nodoklis uzņēmumiem no 19% (2003.g.) samazinājās līdz 15%.
Sestkārt, kāpušas administratīvi regulējamās cenas, proti, palielinājušies gāzes apgādes, siltumapgādes un elektroenerģijas tarifi, kā arī citu komunālo – ūdens apgādes, atkritumu izvešanas, kanalizācijas – pakalpojumu tarifi.
Septītkārt, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mainīja vairākus saimniekošanas un tirdzniecības nosacījumus, kuri ietekmēja cenas.
Astotkārt, īpaša problēma ir ievērojamais cenu pieaugums medicīniskajā aprūpē un izglītībā.
Nedrīkst ignorēt arī ārējo izmaksu izaugsmi. Latvija importē ievērojamu daudzumu ražošanas resursu un patēriņa preču. Importa vienības cena pieauga par 7,1% (vērtējums), ko noteica eiras kursa kāpums pasaules valūtu biržās un lata kurss pret eiru (2003.gada nogalē lats pret 1 eiru – 0,674, 2004.gada nogalē un turpmāk – 0,703. Sevišķi jāatzīmē naftas un gāzes cenu būtisks pieaugums.
Izskaidrot relatīvi augsto inflāciju Latvijā nav sarežģīti, visi faktori ir zināmi. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Latvija patēriņa cenu kāpuma ziņā apsteidz Igauniju un it sevišķi Lietuvu un ir ES inflācijas vicečempione, atsevišķos mēnešos pat čempione.

Inflācija Baltijas valstīs un Eiropas Savienībā

Inflāciju Latvijā var ne tikai izskaidrot, bet pie labas gribas pat attaisnot, raksturot to kā konkrētos apstākļos neizbēgamu tirgus sodību, pret kuru vadības institūcijas ir bezspēcīgas. Tam negribas piekrist: Igaunijā un Lietuvā visumā līdzīgos apstākļos gandrīz visās preču un arī pakalpojumu grupās cenu kāpums ir mazāks nekā Latvijā. To uzskatāmi rāda 3.tabula.
Kas atšķir Latviju no Baltijas kaimiņvalstīm cenu veidošanās jomā? Pirmkārt, administratīvi regulējamo cenu ievērojams kāpums. Valsts attiecīgās institūcijās cenas (tarifus) cēla, nerēķinoties ar neizbēgamo inflācijas pieaugumu. Otrkārt, Lietuvas lits un Igaunijas krona jau kopš 2002.gada sākuma ir “piekalta” pie eiras, kas ļauj lētāk importēt preces no eiras zonas. Latvijas lats 2004.gadā vēl bija piesaistīts SDR un eiras kursa kāpums sadārdzināja attiecīgās importpreces. Tas nozīmē, ka augsto inflāciju Latvijā noteica ne tikai tirgus mehānisms, bet arī pārvaldes institūciju taktiskie un stratēģiskie lēmumi.
Nav pamata apgalvojumam, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā izraisīšot inflācijas “importu” no citām ES dalībvalstīm.

2005.gada prognozes

Šogad patēriņa cenu pieaugums noteikti mazināsies. Nav gaidāms administratīvi regulējamo cenu jauns kāpums. Lata piesaiste eirai pazeminās importa cenas no eiras zonas. No maija visai augsta ir salīdzināšanas bāze, kas iegrožos patēriņa cenu indeksu.
Cenu paaugstināšanas virzienā darbosies darba apmaksas palielināšanas spiediens un citi otrās kārtas ietekmes faktori. Šai sakarībā Ekonomikas ministrija prognozē šā gada vidējo inflāciju 5,5% līmenī. Finanšu ministrijas eksperti ir optimistiskāk noskaņoti – viņu prognoze ir 4,3%. Latvijas Banka aizstāv viedokli, ka patēriņa cenu pieaugums būs 4,5–5% robežās. Šādas prognožu atšķirības ir neizbēgamas, jo inflāciju noteicošie faktori tiek dažādi vērtēti nenoteiktības apstākļos.
Patēriņa cenu pieaugums tieši iespaido iedzīvotāju reālos ienākumus. Ekonomikas ministrijas speciālisti prognozē, ka šogad IKP izaugsme būs 5–8% robežās. Privātais patēriņš augšot ar tādu pašu tempu kā iekšzemes kopprodukts. Pie samērā lēnā IKP pieauguma un relatīvi augstās inflācijas iedzīvotāju reālie ienākumi var arī palikt iepriekšējā gada līmenī, maz pelnošo reālie ienākumi pat saruks.
Tas draud Latvijai, ja patēriņa cenu kāpumu neapstādinās ar fiskālās un monetārās politikas ieročiem.

Georgs Lībermanis, LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

1.tabula

Patēriņa cenu pārmaiņas, pret iepriekšējo gadu (%)

2.tabula

Patēriņa cenu pārmaiņas, pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi (%)

3.tabula

Patēriņa cenu pārmaiņas 2005.gada janvārī, pret 2004.gada janvāri (%)