Vakar, 13. septembrī, notika kārtējā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēde

Pie kopēja galda (no kreisās) : Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Andris Kravalis, labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs un Ministru prezidents Andris Bērziņš        Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Sēdē pārrunāja valstī noteiktās minimālās darba algas paaugstināšanas politiku, reģistrēto sociāli apdrošināto personu tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus un Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) 8. marta lēmuma izpildi par darba grupas izveidi alkohola politikas izstrādāšanai.

Finansu ministrs Gundars Bērziņš ziņojumā par minimālās samaksas palielināšanas termiņu informēja, ka Ministru kabinets, nule apstiprinot 2001. gada valsts budžeta projektu, nolēmis minimālo darba algu palielināt no 2001. gada 1. jūlija, kas arī atspoguļojas nākamā gada budžetā. Debates šajā jautājumā valdības sēdē bijušas ļoti rūpīgas un ilgas. Valstī jau divas reizes notikusi minimālās darba samaksas paaugstināšana, teica G.Bērziņš, un abas reizes sašaurinot darba samaksas skalu, nevis ieplānojot papildu līdzekļus. Tas novedis pie situācijas, ka samaksa par nekvalificētu darbu vērtēta vienādā līmenī ar samaksu par kvalificētu darbu, piemēram, medicīnas personālam. Tādēļ ministri nonākuši pie slēdziena, ka trešo reizi pēc šāda principa paaugstināt minimālās darba samaksas lielumu būtu nepieļaujami. Un ka jāpaaugstina ne tikai pašas zemākās algas — 50 latu līmenis, bet visas algas līdz 100 latiem. Paredzamais pieaugums 50 latu darba algai ir 10 lati mēnesī, bet 100 latu darba algai — 2 lati mēnesī, teica finansu ministrs. Budžeta iestādēs 9960 darbiniekiem ir 50 latu darba alga un 25 970 darbiniekiem — 60 latu darba samaksa mēnesī. Tātad līdz 60 latu atalgojumu šobrīd saņem gandrīz 36 tūkstoši cilvēku.

Taču minimālās algas palielināšana nedos valsts budžetam lielus nodokļu ieņēmumus. Algu palielinājuma realizēšanai nepieciešami 8,5 miljoni latu, valsts budžetā ir paredzēti nepilni 6 miljoni. Taču samaksas palielināšana radīs nākamā gada budžetā 2,3 miljonus latu deficītu, teica G.Bērziņš. Pret šādu notikumu gaitu ir iebildis Starptautiskais valūtas fonds, jo algas paaugstināšanai ir jāiet rokrokā ar ilglaicīgu un stabilu valsts ekonomikas attīstīšanos. Arī šī iebilde bija viens no iemesliem, kādēļ valdība izšķīrās minimālās darba algas paaugstināšanu veikt nevis no 2001. gada 1. janvāra, bet gan no nākamā gada 1. jūlija, piebilda finansu ministrs.

Viņš atzīmēja, ka visu trīs Baltijas valstu vidū Latvijā ir viszemākā vidējā alga kopš 1998. gada. Tajā pašā laikā Latvijā vidēji ir vislielākās pensijas, kaut gan iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums nav augstākais trīs Baltijas valstu starpā. Situācija sociālajā budžetā joprojām ir saspringta, teica G.Bērziņš.

Ministrs atzina, ka sarunas šajā jautājumā ar arodbiedrību pārstāvjiem nav bijušas vieglas. Arodbiedrības gribēja pēc iespējas agrāku darba samaksas palielināšanas termiņu. Diemžēl ar labo gribu, ko izrādīja arī valdība — neviens neiebilda pret nepieciešamību noteikti palielināt samaksas līmeni, — vien nepietiek. Jāņem vērā valsts ekonomiskie procesi, tautsaimniecības attīstības tempi, IKP dinamika un vēl daudzi citi objektīvi apstākļi. Tādēļ G.Bērziņš lūdza NTSP akceptēt valdības lēmumu un politiku šajā jautājumā, lai ministru nolemtajam būtu ekonomiskais segums un reāli šo lēmumu arī varētu pildīt — sākot no 2001. gada 1. jūlija.

Vaicāts par algas paaugstināšanas politiku turpmākajiem gadiem — līdz 2003. gadam, G.Bērziņš aicināja vēl nepieņemt politiskus lēmumus. Viņš šo jautājumu uzskata par diskusiju objektu katra nākamā gada budžeta veidošanas gaitā.

Vispirms jāredz, kāda ietekme uz tautsaimniecību būs gaidāmajam algas palielinājumam nākamgad, teica finansu ministrs, un tad jau, sākot ar 2001. gada 4. ceturksni, varēs pie samaksas paaugstināšanas politikas lietām atgriezties, rokās turot reālus statistikas datus. Un arī ekonomika ir mainīga lieta, un šobrīd paredzēt, kāda situācija būs tautsaimniecībā nākamgad, nav viegli. Katram lēmumam, kas skar tik daudz valstī strādājošo, jābūt pārdomātam un ekonomiski pamatotam. Un valdība šim dialogam ir gatava, teica G.Bērziņš.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāja vietnieks Andris Kravalis gan iebilda un lūdza neapstiprināt algu palielināšanu no nākamā gada 1. jūlija, bet palikt pie termiņa — 2001. gada 1. janvāris. Jo arodbiedrību pieaicinātie eksperti lēsuši, ka nodokļu ieņēmumi reāli būs daudz lielāki, nekā to rēķina Finansu ministrijas (FM) speciālisti. Vēl A.Kravalis uzsvēra, ka šobrīd valstī reāli trūkst strādājošo. Jo, atņemot no aktīvā darba vecumā esošo Latvijas iedzīvotāju skaita visas jaunās māmiņas, nestrādājošās sievas un citas iedzīvotāju kategorijas, kuras kāda iemesla dēļ nestrādā, kā arī darbiniekus, kuri strādā nepilnu darba dienu, iznāk, ka valstī trūkst 350 tūkstošu strādājošo. Tātad — esošais darbaspēks ir pārslogots. Tas, nodrošinot valsts makroekonomisko rādītāju uzlabošanos, patiesībā rada tādu valsts attīstību, kas pat pārspēj Japānas ekonomikas attīstības tempus, salīdzināja LBAS priekšsēdētāja vietnieks. Tādēļ jau šobrīd A.Kravalis aicināja valdību sākt domāt par darba nedēļas vai darba dienas laika samazināšanu, jo darba cilvēki ir noguruši. Vēl viņš lūdza tomēr jau tagad noteikt darba samaksas paaugstināšanas politiku un stratēģiju ar konkrētiem termiņiem līdz 2003. gadam.

Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons izteica viedokli, ka nepieciešams tikties un savus izpētes rezultātus pārrunāt gan FM, gan LBAS ekspertiem, jo nevar būt tik lielas atšķirības. Viņš aicināja arodbiedrības nebūt tik neuzticīgām saviem sadarbības partneriem un valdībai un atbalstīt jau šobrīd 2001. gada budžetā iestrādāto algas palielinājumu no 1. jūlija. Un arī pašlaik nelemt par turpmāko samaksas palielinājumu termiņiem, jo ekonomiski nepamatotu lēmumu pieņemšana nav izdevīga nevienam.

Rīgas asfaltbetona rūpnīcas direktors Jānis Bertrands arī atbalstīja T.Tverijona viedokli, jo, pirms sākt dalīt finanses, vispirms jāizanalizē situācija un jāprognozē budžeta ienākumi. Visi ir par to, lai darba samaksa valstī palielinātos, viņš teica, taču vispirms visi spēki jāpieliek, lai valstī attīstītos rūpniecība, stabilizētos tautsaimniecība. Tādēļ visreālākais ir finansu ministra piedāvātais variants ik gadu, izpētot situāciju, atgriezties pie sarunām par kārtējo darba samaksas palielināšanu.

Akciju sabiedrības "Aldaris" prezidents Vitālijs Gavrilovs teica, ka nevajag spiest valdību uzņemties saistības, kuru reālā izpilde ir zem jautājuma zīmes. FM, viņaprāt, ir veikusi ļoti dziļu un pamatīgu situācijas analīzi, un Darba devēju konfederācija pilnībā atbalsta valdības pieņemto lēmumu. Darba algas palielināšana arī turpmāk paliks viena no valdības un ikviena uzņēmēja prioritātēm, taču nepārdomātu lēmumu pieņemšana nav pieļaujama.

Sakaru darbinieku arodbiedrības prezidente Zoja Semjonova, pārstāvot darba ņēmējus, lūdza NTSP sēdes dalībniekus iedomāties, ka reāli ir cilvēki, kuri mēnesī saņem 50 latus. Un šiem cilvēkiem ar šo naudiņu ir jāizdzīvo — jāmaksā par dzīvokli, jāskolo bērni, jāģērbjas un arī jāēd. Un šobrīd visi, kuri ar nepacietību gaida algas palielinājumu, ir ļoti vīlušies, ka vēl veselu gadu ar šiem 50 latiem mēnesī būs jāturpina izdzīvot. Z.Semjonova aicināja valdību ielūkoties šajos cilvēkos, iejusties viņu situācijā, nevis skatīties uz bezkaislīgiem cipariem. Jo viņa uz sēdi nākusi nevis kašķēties, bet runāt par un ar reāliem cilvēkiem Latvijas valstī.

Ministru prezidents Andris Bērziņš atkārtoti uzsvēra, ka valdība nekādā gadījumā nav pret samaksas paaugstināšanu. Taču valdība nevar strādāt, ja tiek pieņemti lēmumi bez reāla pamatojuma. Jo ir faktori un apstākļi, ko diemžēl nav iespējams ietekmēt, piemēram, degvielas pasaules cenas, valūtas kursa svārstības, izmaiņas tirgū utt. Viņš aicināja pieņemt zināšanai arodbiedrību izstrādātos dokumentus un lūdza NTSP atbalstīt valdības lēmumu, kurš jau ir iestrādāts 2001. gada budžetā.

Nākamais diskusiju jautājums bija par sociāli reģistrēto apdrošināto personu tiesībām saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Andris Kravalis uzsvēra, ka šā gada pirmajā pusgadā sociālajā budžetā nav iekasēti 138,8 miljoni latu. Un šo nenomaksāto nodokļu dēļ cilvēki paliek bez sociālajām garantijām. Taču reāls darba ņēmējs, kurš parakstās algu sarakstā, tātad arī par to, ka viņš nomaksā visus nodokļus, nedrīkst ciest no negodīgu darba devēju patvaļas. Tādēļ visiem, kuri maksā nodokļus, jābūt garantētiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem jau no 2001. gada 1. janvāra un reiz valstī kādai institūcijai būtu jāsāk nodarboties ar negodīgu uzņēmēju apzināšanu un saukšanu pie kriminālatbildības.

Labklājības ministrs Andrejs Požarnovs ierosināja šo jautājumu izskatīt nākamajā NTSP sēdē, jo šādu lēmumu nevar pieņemt, pirms nav zināms, no kādiem avotiem varētu finansēt sociālo pakalpojumu nodrošināšanu.

Runājot par alkohola politikas izstrādi, Labklājības ministrijas (LM) Ārstniecības departamenta direktors Oskars Velmers uzsvēra, ka alkohola lietošanas ierobežošana ir starpnozaru problēma un šajā jautājumā viena pati LM nebūs pietiekami liels spēks. Tādēļ nepieciešams izveidot padomi Ministru prezidenta vadībā, lai tā būtu reāli spējīga lemt un rīkoties.

Šo viedokli atbalstīja arī labklājības ministrs, jo bez kompleksas šā jautājuma risināšanas rezultāts nav sagaidāms. Viņš teica, ka valdībā jau ir iesniegti konkrēti priekšlikumi šajā sakarā.

Latvijas kopdarbības centrālās savienības "Turība" valdes priekšsēdētājs Ivars Strautiņš aicināja, alkohola problēmu skatot, paralēli risināt arī narkotiku tirdzniecības ierobežošanas jautājumus. Latvijā pašlaik esot viszemākā vienas narkotiku devas cena, teica I.Strautiņš, un tas nozīmē, ka notiek pieradināšanas un narkotiku tirgus paplašināšanas process. Alkoholisms un narkomānija ir visas tautas traģēdija, tādēļ padome Ministru prezidenta vadībā veidojama īpaši rūpīgi, iesaistot muitas, Iekšlietu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta un pašvaldību darbiniekus.

Pēc NTSP sēdes preses konferencē labklājības ministrs A.Požarnovs informēja, ka jautājumā par minimālās algas paaugstināšanu pēc rūpīgas visu pušu viedokļu analīzes, Latvijas Bankas un ministriju aprēķinu izpētes valdība pieņēmusi kompromisa lēmumu par minimālās darba samaksas paaugstināšanu no 2001. gada 1. jūlija. NTSP šis valdības lēmums tika atbalstīts, vienlaikus nolemjot, ka nākamā gada trešajā ceturksnī atkārtoti tiks uzsāktas sarunas par turpmāko minimālās darba algas paaugstināšanas stratēģiju. Otrs izskatītais jautājums bijis par iespējamajiem grozījumiem likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu", jo pastāv problēma, ka darbinieki, par kuriem darba devēji nav veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir pilnībā neaizsargāti. Līdz šim finansējums sociālo garantiju nodrošināšanai tika novirzīts gan no Privatizācijas aģentūras līdzekļiem, gan arī no citiem avotiem. Šobrīd Saeima izskata jautājumu par garantiju institūcijas izveidošanu — likumprojektu "Par darba ņēmēju interešu aizstāvību darba devēju maksātnespējas gadījumā", ko jau ir akceptējusi valdība. A.Požarnovs prognozēja, ka nākamajā gadā varētu tikt izveidota šāda institūcija darba ņēmēju interešu aizstāvībai, bet NTSP rūpīgi izskatīs visus šajā sakarā iesniegtos priekšlikumus. Arī jautājumu, no kādiem avotiem šai vajadzībai gūt līdzekļus. Kas attiecas uz alkohola ierobežošanas jautājumu un alkohola politikas izstrādi, šeit nepieciešams kopīgs valdības darbs. Ir sagatavots priekšlikums alkohola apkarošanas padomes izveidošanai, kuru vajadzētu vadīt Ministru prezidentam, un tās sastāvā iekļaujami visu ministriju pārstāvji kompleksai problēmas risināšanai. NTSP nolēma, ka nākamā sēde notiks 4. oktobrī, kurā izskatīs jautājumu par valsts 2001. gada budžeta virzību Saeimā.

LBAS priekšsēdētāja vietnieks A.Kravalis žurnālistiem atgādināja, ka iepriekšējā NTSP sēdē gan arodbiedrības, gan darba devēji aicinājuši valdību algu paaugstinājumu sākt no nākamā gada 1. janvāra. Problēma nav aprēķinos, bet nav skaidri zināms, cik cilvēku valstī reāli strādā. FM dokumentos minēts, ka tautsaimniecībā strādā 608 500 nodarbināto, bet šo skaitli arodbiedrības apšauba. Tāpat arodbiedrības apšauba to FM aprēķinos izmantoto cilvēku skaitu, kas strādā, saņemot minimālo darba algu. Taču nodokļu masa, kura būtu jāievāc sociālajā budžetā, nesakrīt ar reālajām iemaksām. Tādēļ arodbiedrības lūdz valsts puses paskaidrojumus. Un aicina tomēr runāt jau laikus par darba samaksas paaugstināšanas stratēģiju.

Sociālo pakalpojumu garantēšanu jeb — precīzāk — negarantēšanu sociālās apdrošināšanas iemaksu maksātājiem, darba ņēmējiem, A.Kravalis klasificē kā Latvijas augstākā likuma — Satversmes — 109. panta pārkāpšanu. Jo katram ir tiesības vecumā, bezdarba vai slimības gadījumā saņemt sociālo palīdzību atbilstoši katra veiktajām iemaksām. Jo cilvēks savu pienākumu pret valsti ir izpildījis un valstij būtu jāpilda savs pienākums.

— Šī ir ļoti liela problēma pašlaik valstī, — teica A.Kravalis. — Jo par 13 000 darbiniekiem darba devēji nav šīs iemaksas maksājuši, bet par 67 procentiem strādājošo ir veiktas tikai daļējas iemaksas. Taču valstij nav informācijas, cik un kādi darba devēji ir nozaguši saviem darbiniekiem iekasētos 9 procentus, kas paredzēti sociālajiem maksājumiem. Jo darbinieks, parakstoties algu sarakstā, parakstās arī par nomaksātiem nodokļiem. Un, ja šie līdzekļi nenokļūst tur, kur tiem jānokļūst, tad tie ir piesavināti līdzekļi. Un šī ir milzīga problēma. Pavisam 1999. gadā šādu cilvēku Latvijā bija 80 000. Ja vēl pieskaita vidējo ģimenes lielumu Latvijā (3 cilvēki), tad no nodokļu nenomaksāšanas vidēji pagājušajā gadā cietuši 240 000 Latvijas iedzīvotāju. Un iepriekšējos gados šis skaitlis bijis vēl lielāks. Un ir paradoksāla situācija, ka valstij ir pārlieku liberalizēta attieksme pret uzņēmējiem. Tiek pieļauta nodokļu, arī sociālā nodokļa, parādu pagarināšana. Ņemot to visu vērā, strauji jāizdara grozījumi likumā "Par valsts sociālo nodrošināšanu" un situācija jālabo. Un būtībai jābūt tādai, ka ikviens darbinieks, kurš ir darba attiecībās un reģistrēts kā sociālo iemaksu veicējs, ir tiesīgs saņemt sociālos pakalpojumus neatkarīgi no darba devēja godīguma vai negodīguma. Vēl neesam atrisinājuši jautājumu, ko darīt ar šobrīd sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem, līdz stāsies spēkā jaunie likuma grozījumi. Kā šiem cilvēkiem atdot sociālos nesaņemtos pakalpojumus, kas radušies ne viņu vainas dēļ. Un šie jautājumi interesē milzīgu cilvēku skaitu Latvijā.

NTSP darba devēju puses sarunu vadītājs V.Gavrilovs teica, ka jautājums par minimālās darba algas paaugstināšanu ir valstij ļoti svarīgs. No vienas puses, ja cilvēks nav motivēts strādāt, tad arī rezultāta nebūs. Bet, no otras puses, tās ir reālas izmaksas no budžeta. Un jāseko līdzi tam, kas notiek pasaules tirgū. Ļoti daudz uzņēmēju iepērk izejvielas ārvalstīs, tāpat arī nafta tiek iepirkta, un tas viss pašizmaksu paaugstina par 25 procentiem. Tas jāņem vērā, arī gatavojot valsts budžetu, kā arī plānojot ieņēmumus un izmaksas. Šis ir sarežģīts jautājums, tādēļ darba devēji piekrīt valdības pozīcijai un atbalsta algas palielināšanu no 2001. gada 1. jūlija. Situācija, kāda paredzama nākamajā gadā, nepieļauj algu palielināšanu agrāk.

Runājot par alkohola politiku valstī, mēģinājumi jau divu gadu garumā kaut ko atrisināt ir bijuši veltīgi. Ja šā jautājuma vadīšana būs Ministru prezidenta rokās, tad varbūt būs kādas labvēlīgas pārmaiņas, cer V.Gavrilovs. Un līdztekus alkohola problēmai jārisina arī narkotiku tirdzniecības problēmas, jo tas ir Latvijas nākotnei svarīgs jautājums.

Vakar, 13.septembrī, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Andris Kravalis, labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, Ministru prezidents Andris Bērziņš un finansu ministrs Gundars Bērziņš       Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore