Riskantā Latvija

Maģistrālā gāzes vada eksplozija Valmierā likusi paraudzīties uz visiem valstī iespējamajiem avāriju riskiem. Secinājumi nav gluži iepriecinoši – civilās aizsardzības
sistēmā Latvijā ir robi, to māc naudas trūkums un birokrātija.

A/s “Latvijas gāze” Ekspluatācijas iecirkņa “Gāzes transports” vadītājs Leons Granateks Ķelderlejā pie plīsušā gāzes vada atliekām Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Gāzes eksplozija kā viens no Latvijā iespējamajiem riskiem ir apzināts, runājot par 16. aprīlī Valmierā notikušo sprādzienu, skaidro Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Galvenās civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieka vietnieks Ričards Ezerts. Šāda tipa negadījums atrunāts gan valsts mēroga, gan reģionālajos civilās aizsardzības plānos teritorijām, kuras šķērso maģistrālie gāzes un naftas vadi. Tiesa, 2001.gada Ministru kabineta noteikumi Nr.259 par rūpniecisko avāriju riska novēršanas kārtību un riska samazināšanas pasākumiem prasību izstrādāt rūpnieciskās avārijas novēršanas programmu un drošības pārskatu paredz tikai stacionāriem potenciāli bīstamajiem objektiem ar noteiktu teritoriju. Taču tas neattiecas uz bīstamo vielu pārvadājumiem, kā arī gāzes maģistrālajiem vadiem, skaidro R. Ezerts. Tādējādi drošības jautājumi attiecībā uz minētajiem pārvadājumiem un cauruļvadu infrastruktūru galvenokārt ir pašu uzņēmumu, tādu kā “Latvijas gāze” un “LatRosTrans”, drošības dienestu ziņā.
Kopumā civilā aizsardzība valstī tiek plānota trīs līmeņos, stāsta VUGD pārstāvis. Pirmais – atsevišķu bīstamo objektu plāni, otrs – teritoriālie plāni rajonu līmenī, kurus izstrādā pašvaldības sadarbībā ar VUGD un kuros identificēti visi rajonā iespējamie riski, potenciāli bīstamie uzņēmumi un objekti, apdraudējuma zona, ko tie rada. Trešais ir nacionālā līmeņa plāns, kurā noteikti visplašākā mēroga apdraudējumi un institūciju sadarbība visas valsts mērogā. Katru gadu valsts ārkārtējo situāciju operatīvā komisija riska faktorus pārskata atkārtoti. Visi minētie plāni pakļauti regulārai korekcijai atkarībā no apstākļiem, kas var mainīties.

Bīstamās vielas apdraud katru

Gāzes izlaušanās no cauruļvada pieskaitāma pie bīstamo vielu noplūdes riskiem. Taču kopumā šajā kategorijā ietilpināmi arī noplūdes negadījumi stacionārajos objektos, kā arī indīgo vielu transportēšanas laikā pa dzelzceļu, autoceļiem, izmantojot kuģus un aviopārvadājumus, informē R.Ezerts. Katrā uzņēmumā, kas ar to nodarbojas, jābūt drošības konsultantiem, kuri atbild par bīstamo vielu transportēšanas atbilstību starptautisko pārvadājumu noteikumiem. Uzņēmumiem, kas iekļauti sevišķi bīstamo objektu kategorijā, kādu Latvijā ir divi desmiti, atbilstoši ES direktīvām obligāta ir prasība izstrādāt rūpniecisko avāriju novēršanas programmu, drošības pārskatu un nodrošināt riska zonā dzīvojošos cilvēkus (katru mājsaimniecību) un uzņēmumus ar informāciju par aizsardzības un drošības pasākumiem avārijas gadījumā. Sevišķi bīstamajos objektos jābūt trauksmes sirēnām, un uzņēmumiem apkaimes iedzīvotāji jānodrošina ar informāciju par rīcību trauksmes sirēnas atskanēšanas gadījumā.
Pie Latvijā plašāk izmantojamajām visbīstamākajām ķīmiskajām vielām, kuras arī bieži tiek transportētas, pieder amonjaks, hlors un sālsskābe, kā arī degviela. Bīstamās vielas iedala sprāgstošajās, uzliesmojošajās un toksiskajās. To pārvadājumi notiek gan pa dzelzceļu, gan autoceļiem un principā var radīt draudus jebkur, taču sevišķi – satiksmes maģistrāļu tuvumā dzīvojošajiem un strādājošajiem, kuru informētība civilajā aizsardzībā būtu uzskatāma par sevišķi svarīgu.
Pie bīstamajiem piesārņojumiem, kas var apdraudēt Latvijas iedzīvotājus, pieder arī radioaktīvo vielu noplūde. Tās cēlonis var būt gan Ignalinas atomelektrostacija Lietuvā, gan seši jonizējošā starojuma avoti Latvijā, no kuriem trīs ir Rīgā, bet vēl divi Rīgas rajonā. Tajos visos avārijas gadījumā radioaktīvais piesārņojums var iziet ārpus objekta teritorijas. Kā vēl viens radioaktīvais drauds apzināta mākslīgā zemes pavadoņa nogāšanās Latvijas teritorijā, kas varētu radīt piesārņojumu līdz pat 600 kvadrātkilometru lielā platībā. Tiesa, kā atzīst R.Ezerts, šādas avārijas iespējamība ir ne lielāka kā viens gadījums apmēram 10 000 gados.

Riski: pali, ugunsgrēki, vētras,… zemestrīces

Nacionāla mēroga riski, kuri aktualizējas gandrīz ik gadu, galvenokārt ir divi – pavasara pali un meža ugunsgrēki vasarā, skaidro R.Ezerts. Lai arī iedzīvotāji ar šīm parādībām jau apraduši, tās tomēr mēdz nodarīt jūtamas sekas. Dabas parādība, kas pēdējā desmitgadē arī sākusi kļūt pierasta, ir arī vēja ātrums, kas, pārsniedzot 20 metrus sekundē, jau pieņem vētras apmērus. Sevišķi tas izpaudies Kurzemē. Taču šā gada 9.janvāra vētra skāra faktiski visu Latvijas teritoriju. Novērojumi liecina, ka, turpinoties klimata izmaiņām pasaulē, vētras, kā arī plūdi mūsu valsts teritoriju draud piemeklēt arvien biežāk. Turklāt ikkatrs no šiem riskiem saistīts ar virkni negatīvu blakusparādību.
Pie dabas radītajiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, kas uztverami kā nopietns apdraudējums, tagad pieskaitāmas arī zemestrīces. “Pērn valsts civilās aizsardzības plānā zemestrīču varbūtība netika iekļauta – augstākas institūcijas uzskatīja, ka tās nav iespējamas. Taču šogad šo riska faktoru atkal liksim plānā, un domāju, ka vairs neviens neiebildīs,” atskatoties uz 2004.gada 21.septembra zemestrīci, kas Latvijā vietām sasniedza 3,8 ballu, bet epicentrā Kaļiņingradas apgabalā – 5 ballu stiprumu, kurš var sagraut daudzstāvu namus, atzīst R.Ezerts.
Zemestrīce vismaz teorētiski spēj sagraut arī Daugavas HES aizsprostus. Padomju gados šāds scenārijs jau modelēts, tiesa, vairāk uzsverot kodolbumbas trieciena iespējamību. “Toreiz, rēķinot visnelabvēlīgākos apstākļus – pavasara palu periodā, tika aplēsts, ka Rīgā ūdens līmenis varētu sasniegt 4–6 metrus. Taču pēdējie pētījumi rāda, ka ūdens izplūstu pa samērā līdzeno reljefu, kāds ir ap Rīgu, un pilsētā līmenis sasniegtu 2–3, augstākais 4 metrus, un arī tikai tad, ja dambis sagrūtu pilnībā. Tā kā lielākā daļa Rīgas atrodas vairākus metrus virs Daugavas līmeņa, nebūtu daudz tādu vietu, kas būtiski applūstu,” skaidro R.Ezerts.

Uz sirēnām vien paļauties nevar

Gan zemestrīce, gan vētra, gan terorisms, kas ir viens no mūsdienu nacionāla mēroga riskiem, var radīt virkni postošu blakusefektu, kuri arī spējīgi sasniegt valsts mēroga kataklizmas apmērus. Viens no tiem ir enerģētiskā krīze, ko liela daļas Latvijas iedzīvotāju dabūja izjust šā gada janvāra vētras laikā un pat vairākas nedēļas pēc tās. Kā viens no būtiskākajiem enerģētiskās krīzes aspektiem tiek minēts telefona un televīzijas sakaru pārtraukums, kas var radīt bīstamu situāciju jau pašā avārijas sākumā, kad iedzīvotājiem visvairāk nepieciešama ātra informācija par notikušo un turpmāko rīcību. “Sirēnas skanēs, jo ir apgādātas ar autonomu strāvas avotu. Taču cilvēki nevarēs ieslēgt televizorus, lai saņemtu informāciju. Mēs nevarēsim operatīvi izziņot situāciju,” atzīst VUGD speciālists. Šādos gadījumos atliek vien paļauties uz to, ka civilās aizsardzības plānos ir noteikts: iedzīvotāju apziņošana notiek, izmantojot arī VUGD, Nacionālo bruņoto spēku, policijas autotransportu, kurš aprīkots ar skaļruņiem, gan šo dienestu pārstāvjiem lietojot megafonus un citas skaņu pastiprinošas ierīces. Par to, cik tas ir efektīvi, nupat varēja pārliecināties valmierieši. Ņemot vērā, ka šādos gadījumos informācija var nākt par vēlu, lai paspētu pamest bīstamo vietu, R.Ezerts ieteic, ka ir svarīgi katrā mājā turēt universālu gāzmasku vai vismaz sagatavot marles un vates sejas aizsegus, bet sliktākajā gadījumā vismaz zināt, ka jānoslēdz telpas un no bīstamo vielu iekļūšanas elpceļos pasargā arī sejas aizklāšana ar jebkuru gaisa caurlaidīgu materiālu, vēlams, samitrinātu etiķskābes vai citronskābes šķīdumā. Bīstamās vielas, kurām lielākoties piemīt specifika smaka, ja tās izplatās pa gaisu, parasti sākumā sajūtamas nelielā koncentrācijā, tādējādi dodot cilvēkiem laiku veikt elementāros aizsardzības pasākumus.
Attiecībā uz trauksmes sirēnām jāatzīmē arī fakts, ka ne visur lielākajās pilsētās, arī Rīgā, tās ir labi sadzirdamas, bet citviet, kur tās būtu jāizvieto, to nav vispār. Tādēļ turpmāk šo ierīču uzstādīšana plānota, ietverot arī rajonu pilsētas un – visbeidzot – lauku apdzīvotās vietas, skaidro VUGD.

Problēmas

Gāzes sprādziens Valmierā aktualizējis arī jautājumu: cik ilgs laiks nepieciešams, lai atbildīgie dienesti sastādītu plašsaziņas līdzekļos pārraidāmo tekstu? R.Ezerts skaidro, ka VUGD Centrālajā sakaru punktā, no kura tiek vadīta iedzīvotāju apziņošana, šādi teksti jeb rīcības algoritmi tiek turēti gatavībā visiem apzinātajiem riskiem. Proti, jau sagatavotā ārkārtējā ziņojuma tekstā atliek tikai ievadīt precizējošu informāciju – negadījuma vietu, adresi un laiku. Ir paredzēti trīs ārkārtējās situācijas izziņošanas varianti, kas jāievēro raidorganizācijām, – informēšana, pārtraucot tiešā ētera raidījumu, pēc kārtējā raidījuma un kārtējā ziņu izlaidumā. Taču, kā zināms no Valmieras piemēra, praksē tā var nenotikt.
Sadarbība starp risku novēršanas un avāriju apkarošanā iesaistītajām institūcijām (informācijas apmaiņa, spēku koncentrēšana un iesaistīšana darbā) tiek saskaņota sadarbības līgumos un plānos, skaidro R.Ezerts. Šādi līgumi līdz šim slēgti ar visām lielākos riskus radošajām organizācijām – “Latvijas gāzi, “Latvijas dzelzceļu”, “LatRosTrans” u.c., kā arī ar raidorganizācijām. Taču pašreiz šajā ziņā draud izvērsties juridiskā regulējuma vakuums. Kopš spēkā stājies Valsts pārvaldes likums, kas sadarbības līgumus liek saskaņot ar augstākstāvošām iestādēm (starp dažādu nozaru ministrijām), iepriekš noslēgtie līgumi starp VUGD un lielākajiem uzņēmumiem zaudējuši spēku un ir jāpārslēdz no jauna, informē R.Ezerts. Taču tas prasa laiku un daudzus juridiskus saskaņojumus. Atsevišķās iestādēs mainījušies juristi, un sadarbības līgumi tādēļ pārskatīti no jauna.
Problēma ir arī naudas trūkums, atzīst R.Ezerts. Tas attiecas gan uz nākamās sirēnu ierīkošanas kārtas sākšanu, gan civilās aizsardzības mācību organizēšanu un sabiedrības izglītošanu drošības jautājumos. “Pēdējos gados šādiem pasākumiem naudu neviens nedod, lai gan tie ir budžeta prioritāšu pieteikumā,” norāda VUGD civilās aizsardzības speciālists.

Uzziņai:

Latvijā civilās aizsardzības plānos paredzētie riski:
• bīstamo vielu noplūdes; • transporta avārijas; • plūdi; • vētra, lietusgāze, snigšana, apledojums, putenis; • meža un kūdras purvu ugunsgrēki; • zemestrīces; • elektrotīklu bojājumi; • avārijas siltumapgādes sistēmā; • avārijas gāzes apgādes sistēmā; • avārija ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmā; • cilvēku infekcijas slimības; • dzīvnieku un augu infekcijas slimības; • radiācijas avārijas; • terorisms; • bruņots konflikts; • sabiedriskās nekārtības

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv