Iesniegumi

Par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai
pret Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu

(Saeimas dok. Nr. 2181)

Saeimas Prezidijam

Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija lūdz iekļaut 7. septembra Saeimas sēdes darba kārtībā Saeimas lēmuma projektu "Par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret 7. Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu".

Ar cieņu, —

Mandātu un iesniegumu komisijas

2000. gada 30. augustā priekšsēdētāja V. Muižniece

Saeimas lēmuma projekts

Izskatījusi Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras iesniegumu

Latvijas Republikas Saeima nolemj:

Piekrist kriminālvajāšanas uzsākšanai pret 7. Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu

Par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai
pret Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu

Latvijas Republikas Saeimai

Saeimas 2000. gada 17. februāra plenārsēdē Saeimas loceklis deputāts Jānis Ādamsons, zinot par plenārsēdes tiešo translāciju Latvijas radio, publiski nosauca Ministru prezidenta Andra Šķēles, tieslietu ministra Valda Birkava un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika vārdus saistībā ar "pedofilijas skandālu".

Pamatojoties uz V. Birkava iesniegumu un to, ka ar šādu publisku paziņojumu:

— aizskarts gods un celta neslava valsts amatpersonām, kuras ieņem atbildīgu stāvokli valstī,

— diskreditēta Latvijas valsts kā starptautisko tiesību subjekts,

— šim noziedzīgajam nodarījumam ir sevišķa sabiedriska nozīme,

kā arī lai aizsargātu valsts intereses un atsevišķu personu konstitucionālās tiesības, par šo faktu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā š. g. 17. februārī ierosināta krimināllieta pēc noziedzīga nodarījuma pazīmēm, kas paredzēts Krimināllikuma 158.pantā /goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzekļos/.

Iesniegumus par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzekļos prokuratūrā iesniedza arī A. Šķēle un A. Sončiks, vienlaikus lūdzot saukt pie kriminālatbildības J. Ādamsonu.

Ar šajā krimināllietā veikto pirmstiesas izmeklēšanu ir pierādīts, ka Saeimas loceklis — deputāts J. Ādamsons, būdams valsts amatpersona, tīšām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm, š.g. 17.februārī publiski ir izplatījis A.Šķēles, V.Birkava un A.Sončika godu aizskarošas, cieņu pazemojošas un neslavu ceļošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas. Minētās darbības izraisījušas smagas sekas, jo to rezultātā ir nodarīts kaitējums gan valsts varai, gan ar likumu aizsargātām personu tiesībām un interesēm. Šādas J. Ādamsona darbības kvalificējamas kā Krimināllikuma 318. panta 2. daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums, kurš ietver arī goda aizskaršanu un neslavas celšanu, par ko tika ierosināta krimināllieta.

Uz pašreizējo brīdi ir savākti pietiekami pierādījumi, lai varētu uzsākt kriminālvajāšanu pret Saeimas locekli — deputātu Jāni Ādamsonu, uzrādot viņam apsūdzību noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 318. panta 2. daļā /dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana/.

Pirmstiesas izmeklēšanā ir pierādīts, ka Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā, kura izveidota, lai noskaidrotu faktus par publisku un privātu institūciju amatpersonu saistību ar noziegumu izdarīšanu /pedofiliju/ — turpmāk Komisija, līdz š.g. 17. februārim nebija uzklausīta neviena persona, kura sniegtu tiešas liecības par A. Šķēles, V. Birkava vai A. Sončika iesaistīšanos /piedalīšanos, organizēšanu/ cilvēku tirdzniecības pakalpojumu saņemšanā, t.sk. bērnu kriminālsodāmā seksuālā izmantošanā, vai arī kura būtu norādījusi uz citām konkrētām personām, kas varētu šādu informāciju sniegt un kas varētu būt izmantota kā pierādījumu avots krimināllietā. Komisijā uzklausītie valsts policijas un prokuratūras darbinieki arī apstiprināja, ka viņu rīcībā neatrodas tāda satura ziņas. Deputātei A.Prēdelei vienas anonīmas personas sniegtās ziņas, kurām viņa pati nepiedeva ticamību, nevarēja tikt uzskatītas par pietiekamu pamatu nevienas amatpersonas vārda nosaukšanai.

Pie šādiem apstākļiem 15. 12. 1999. Komisijas Starpziņojumā konstatēto, ka "Komisijas rīcībā ir informācija par publisko un privāto institūciju, tai skaitā augsti stāvošu amatpersonu, iesaistīšanos cilvēktirdzniecības pakalpojumu saņemšanā, tai skaitā pedofilijā", jo "vairākās liecībās vai pieaicināto personu paskaidrojumos ir izskanējuši arī dažu augstu valsts amatpersonu vārdi", un Komisijas izdarīto secinājumu, ka šo vārdu nosaukšanai vēl nav pietiekama juridiska pamata, var uzskatīt par korektu. Tas nodrošināja Satversmes 95. pantā garantētās cilvēka pamattiesības uz goda un cieņas valsts aizsardzību.

Iepazīstoties ar š.g. 5. maijā saņemtajiem Komisijas materiāliem un pārbaudot tos kriminālprocesuālā kārtībā, konstatēts, ka tikai Komisijas sēdēs, kuras notikušas laika periodā no š.g. 13. marta līdz 8. aprīlim — tātad apmēram mēnesi pēc J. Ādamsona publiskā paziņojuma —, uzklausītas divas personas, kuras norādījušas uz konkrētiem cilvēkiem, kuri varētu sniegt informāciju par A. Šķēli un V. Birkavu. Šajā laika periodā Komisija uzklausījusi arī trīs personas, kuras paskaidrojušas, ka viņām bijuši seksuāla rakstura sakari ar nosauktajām amatpersonām.

Nekāda informācija par A. Sončiku Komisijā šajā laika periodā netika saņemta.

Ignorējot prokuratūras vairākkārtīgos likumīgos pieprasījumus par materiālu iesniegšanu, J. Ādamsons kā Komisijas priekšsēdētājs darīja visu, lai neiesniegtu Komisijas rīcībā esošās ziņas tiesībaizsardzības iestādēm, motivējot savu rīcību ar neuzticību tām.

Lai pārbaudītu Latvijas KPK noteiktajā kārtībā Komisijas rīcībā esošajos materiālos atspoguļotās ziņas par A. Šķēli, V.Birkavu un A.Sončiku, Ģenerālprokuratūrā tika ierosinātas trīs atsevišķas krimināllietas.

Pēc izmeklēšanas pabeigšanas šajās lietās, novērtējot iegūtos pierādījumus, ir konstatēts, ka gadījumi, par kuriem Komisijai sniedza paskaidrojumus atsevišķas personas, vispār nav notikuši, tādēļ šīs krimināllietas izbeigtas noziedzīga nodarījuma notikuma trūkuma dēļ (Latvijas KPK 5.panta 1. daļas 1.punkts).

Minēto krimināllietu izmeklēšanas laikā ir pierādīts, ka viena persona par A. Šķēli un trīs personas par V. Birkavu Komisijai pēc J. Ādamsona publiskā paziņojuma 17. februārī sniegušas apzināti nepatiesas ziņas. Vēl pēc tam, pirmstiesas izmeklēšanas laikā, viena no šīm personām nepamatoti atteikusies dot liecību kā liecinieks, bet divas — sniegušas apzināti nepatiesas liecības, par ko tiek sauktas pie kriminālatbildības.

Komisijas priekšsēdētājam — deputātam J. Ādamsonam — bija pieejami visi Komisijas rīcībā esošie materiāli. Viņam bija zināms, ka pēc Komisijas Starpziņojuma parakstīšanas Komisijas rīcībā nebija nekādu materiālu, kas dotu pamatu konkrētu personu vārdu nosaukšanai.

Līdz š.g. 17. februārim Komisija nebija lēmusi par konkrētu personu vārdu nosaukšanu un nebija arī J. Ādamsonu pilnvarojusi to darīt Komisijas vārdā. To apstiprina gan Komisijas materiāli, gan izmeklēšanas laikā nopratinātie Komisijas locekļi.

Pilnīgi pārzinādams visus Komisijas rīcībā esošos materiālus un apzinoties, ka amatpersonu vārdu nosaukšanai nav pietiekama tiesiska pamata, deputāts J. Ādamsons tomēr to publiski izdarīja Saeimas plenārsēdē š.g. 17.februārī.

Arī Komisija savā š.g. 13.aprīļa "Darba apkopojuma ziņojumā", novērtējot minēto publisko paziņojumu, norādīja, ka tas vērtējams kā pārsteidzīgs.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 28.pantu Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās ir nepatiesas.

Ar krimināllietā veikto izmeklēšanu ir pilnībā pierādīts, ka J. Ādamsons, izmantojot savu valsts likumdevējas varas amatpersonas — Saeimas locekļa (deputāta) — dienesta stāvokli un izplatot apzināti nepatiesas, valsts izpildvaras augstāko amatpersonu godu aizskarošas, cieņu pazemojošas un neslavu ceļošas ziņas, apvainoja tās noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas saistīti ar prettiesisku seksuāla rakstura darbību izdarīšanu, tai skaitā ar nepilngadīgām personām;

— nodarīja būtisku kaitējumu valsts interesēm, jo ar savām darbībām rupji pārkāpa cilvēktiesības un Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības, tādā veidā diskreditējot gan Latvijas valsti kā starptautisko tiesību subjektu, gan Saeimu un tās izveidoto parlamentārās izmeklēšanas komisiju, gan Saeimas locekļus kā visas Latvijas tautas priekšstāvjus;

— nodarīja būtisku kaitējumu valsts varai, jo radīja sabiedrībā pārliecību par to, ka valsts izpildvaras augstākās institūcijas — Ministru kabinetu, Tieslietu ministriju, Valsts ieņēmumu dienestu — vada personas, kas izdarījušas noziegumus, tādējādi radot sabiedrībā neuzticību valsts varai un tās amatpersonām gan Latvijā, gan ārpus tās;

— nodarīja būtisku kaitējumu valsts tiesu sistēmai, jo nepamatoti sabiedrībā radīja neuzticību prokuratūrai kā tiesu varas institūcijai, kura nevarēja konkrētajā gadījumā pilnībā veikt savas funkcijas un nodrošināt Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības;

— radīja smagu kaitējumu Satversmē garantētām un ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, jo izplatīja šo konkrēto personu — Ministru prezidenta Andra Šķēles, tieslietu ministra Valda Birkava un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika — gan kā valsts amatpersonu, kuras ieņem atbildīgu stāvokli valstī, pārstāv un reprezentē valsts varu gan Latvijā, gan ārpus tās, gan viņu kā privātu personu, godu aizskarošas, cieņu pazemojošas un neslavu ceļošas nepatiesas ziņas.

Ņemot vērā augstāk minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 28. pantu un Saeimas Kārtības ruļļa 17. pantu lūdzu dot Saeimas piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli — deputātu Jāni Ādamsonu.

Ar cieņu, —

LR ģenerālprokurors J. Maizītis