• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Saņemot vēstuli no Ungārijas prezidenta. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2005., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/106704

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Uzturoties darba vizītē Somijā 22.-23.aprīlī

Vēl šajā numurā

26.04.2005., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saņemot vēstuli no Ungārijas prezidenta

Vaira Vīķe-Freiberga ir saņēmusi vēstuli no Ungārijas prezidenta Ferenca Madla.
Vēstulē prezidents raksta:
“Esmu patiesi Jums pateicīgs par Jūsu vēstuli, kurā Jūs dalījāties savos apsvērumos, kāpēc Jūs kā Latvijas–Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts – vadītāja nolēmāt piedalīties svinībās Maskavā par godu Otrā pasaules kara Eiropā beigu gadadienai. Manuprāt, Jūsu atbildīgais lēmums pelna vienīgi atzinību. Jūsu domas atspoguļoja dramatisko Latvijas tautas likteni.
Baltijas valstu vēsturē 20.gadsimts ir traģisku pretrunu laiks. Vispirms tām bija dota nacionālās atdzimšanas iespēja, lai uz nākamā kara sliekšņa tās atkal zaudētu savu suverenitāti. Tieši Ribentropa–Molotova pakts aizsāka procesu, kura gaitā šīs valstis nonāca Padomju Savienības pakļautībā, process, kuram – pēc tik lielām ciešamām – bija lemts vēl turpināties pēc Otrā pasaules kara. Arī Latvijas tautai bija jāpārcieš garie staļinistiskās diktatūras gadu desmiti. Tikai 1990. gada notikumi atnesa tām brīvību, kas ir katras tautas neatņemamas tiesības. Brīvības atgūšana ar kopīgiem spēkiem sola jaunu pasauli Centrālās Eiropas un Austrumeiropas tautām, tai skaitā bijušās Padomju Savienības tautām.
Diemžēl šā ceļa sākums bija citāds. Vācijas nacionālsociālisma iedegtās liesmas Eiropā draudēja iznīcināt vairāku gadsimtu gaitā radīto humānistisko kultūru. Šīs diktatūras un ideoloģijas pārvarēšana prasīja milzīgas ciešanas, pūles un bruņotu spēku. Tas ir sabiedroto vēsturisks sasniegums, un Padomju Savienībai tajā bija izšķiroša loma.
Mēs nekad nespēsim aizmirst upuri, ko Padomju Savienības tautas nesa šīs uzvaras vārdā. 2005.gada 9.maijā pasaules valstu vadītāji pulcēsies Maskavā, lai atzīmētu šo vēsturisko sasniegumu. Tas, ka pasaules lielvaras, kuras pēc kopīgās uzvaras nonāca pretējās pusēs, tagad vienojas kopīgās svinībās, norāda, ka cilvēcīgumam ir kopīgas intereses. Tas ietver arī to intereses, kuriem bez vainas nācās paciest uzvarētāju sitienus.
Izprotot Jūsu vēstules saturu un godinot Latvijas tautas cīņas par brīvību, atļaujiet man savukārt īsumā pieskarties dažām īpašām Ungārijas vēstures lappusēm.
Ungārijas armija iesaistījās karā Vācijas pusē. 1941.gadā Ungārija uzbruka Padomju Savienībai, un tai nācās par to uzņemties vēsturisko atbildību. Tā bija traģēdija, jo ungāru un krievu tautu un kultūru attiecībās ir bijuši vairāki gaiši brīži. Lai tos atsauktu atmiņā, mums ir atklāti jārunā arī par sāpīgiem konfliktiem. Lai atcerētos un saskatītu patiesību tās veselumā un pilnībā, visiem bez izņēmuma jāizdara secinājumi par saviem grēkiem. Tāpēc Ungārija atvainojas visiem, kam tā ir radījusi ciešanas, un godina upuru piemiņu.
Tas, kas notika pēc Ungārijas valsts sakāves – cīņas nepareizajā pusē un nopietnu grēku izdarīšanas – vēlāk arī pašā Ungārijā radīja pretrunīgas izjūtas. Mēs priecājāmies, ka bija darīts gals necilvēcīgam režīmam, kas bija paņēmis simtiem tūkstošu cilvēku dzīvību, un ka bija beidzies karš. Mēs bijām tik laimīgi, ka mūsu valsts bija atbrīvota, tāpat kā tie simti tūkstoši cilvēku, kuru dzīvības apdraudēja holokausts. Mēs ticējām, ka fašistiskā režīma sakāve deva cilvēkiem brīvības izredzes. Tāpēc 9. maijā Ungārija svin cilvēces uzvaru pār nežēlīgu, agresīvu un slepkavniecisku režīmu, kura pakļautībā kara un holokausta rezultātā gāja bojā arī vairāki simti tūkstošu ungāru.
Mēs skaidri redzam, ka aiz uzvarošu armiju, izšķirošu kauju, varonīgu pūļu un vēstures gaitu noteicošu uzvaru piemiņas slēpjas cilvēcisko traģēdiju un neizmērojamu ciešanu jūra. Tāpēc mēs ar patiesu cieņu pieminam Padomju Savienības, sabiedroto un visu pārējo nāciju karavīrus un varoņus, kuri savu armiju vai pretestības kustību sastāvā ziedoja savas dzīvības fašisma un nacisma sakāvei.
Tieši prezidenta Jeļcina runa Ungārijas Valsts sapulcē 1992.gadā saviļņoja ikviena dvēseli. Runājot par notikumiem pēc 1945. gada, viņš teica: “Vienu ideoloģijas un agresijas paveidu nomainīja cits.”
Patiesi teikts: vēsturiskie un politiskie apstākļi bija tādi, ka pēc kara tām valstīm, kas nonāca Padomju Savienības ietekmes sfērā, bija liegta demokrātiskas attīstības iespēja. Valdīja necilvēciskums un vienas partijas režīms. Padomju Savienībā dzīvojošās tautas, tai skaitā krievi, kuriem bija svarīga loma, bija upuri tikpat lielā mērā kā tās, kas nonāca padomju ietekmes sfērā pēc kara.
Pēc kara vairāki simti tūkstošu nevainīgu Ungārijas pilsoņu ar varu tika ieslodzīti padomju nometnēs. Padomju okupācija mūsu valstī palīdzēja apspiedošajam komunistiskajam režīmam nostiprināt varu, laupot pilsoņiem personisko un sava īpašuma drošību un likvidējot elementārās cilvēktiesības.
Tieši pret šo sistēmu bija vērsta Ungārijas tautas sacelšanās 1956.gadā. Padomju spēku pārspēks asiņaini apspieda šo revolūciju. Mēs uz laikiem atcerēsimies pieminēto prezidenta Jeļcina runu, kurā viņš godināja visus 1956.gada upurus. Mums vajadzētu būt drošiem, ka Krievijas demokrātija un visas pārējās demokrātijas būs pietiekami spēcīgas, lai patiesi glabātu viņu piemiņu un atvainotos visiem tiem, kas krita par upuri komunistu ērai.
Pirms piecpadsmit gadiem, pateicoties reģiona tautu pretestībai un režīmu galam, miljoniem cilvēku, kas bija tik daudz cietuši, kļuva patiesi brīvi. Tikai pēc 45 gadiem viņi varēja īstenot 1945.gada uzvaru.
Atcerēties pagātni patiesības gaismā, vērst pagātnes sāpes šķīstīšanā, izgaisināt tās piedodošā mierā un nodibināt saskaņu mūsu kopīgās Eiropas nākotnes vārdā – tas patiesi ir mūsu uzdevums. Tas ir jādara ar kopīgu gribu, ar kopīgu krievu, angļu, franču, ungāru, latviešu un visu pārējo Eiropas tautu gribu. Maskavā mums ir ne tikai jāatceras pagātne, bet arī jāsvin nākotne.
Jūsu ekselence! Es apsveicu Jūsu lēmumu piedalīties 9.maija svinībās. Arī es būšu tur starp tiem, kas godina upuru piemiņu.”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!