Saņemot vēstuli no Ungārijas prezidenta
Vaira Vīķe-Freiberga ir saņēmusi
vēstuli no Ungārijas prezidenta Ferenca
Madla.
Vēstulē prezidents raksta:
“Esmu patiesi Jums pateicīgs par Jūsu vēstuli, kurā Jūs
dalījāties savos apsvērumos, kāpēc Jūs kā Latvijas–Eiropas
Savienības un NATO dalībvalsts – vadītāja nolēmāt piedalīties
svinībās Maskavā par godu Otrā pasaules kara Eiropā beigu
gadadienai. Manuprāt, Jūsu atbildīgais lēmums pelna vienīgi
atzinību. Jūsu domas atspoguļoja dramatisko Latvijas tautas
likteni.
Baltijas valstu vēsturē 20.gadsimts ir traģisku pretrunu laiks.
Vispirms tām bija dota nacionālās atdzimšanas iespēja, lai uz
nākamā kara sliekšņa tās atkal zaudētu savu suverenitāti. Tieši
Ribentropa–Molotova pakts aizsāka procesu, kura gaitā šīs valstis
nonāca Padomju Savienības pakļautībā, process, kuram – pēc tik
lielām ciešamām – bija lemts vēl turpināties pēc Otrā pasaules
kara. Arī Latvijas tautai bija jāpārcieš garie staļinistiskās
diktatūras gadu desmiti. Tikai 1990. gada notikumi atnesa tām
brīvību, kas ir katras tautas neatņemamas tiesības. Brīvības
atgūšana ar kopīgiem spēkiem sola jaunu pasauli Centrālās Eiropas
un Austrumeiropas tautām, tai skaitā bijušās Padomju Savienības
tautām.
Diemžēl šā ceļa sākums bija citāds. Vācijas nacionālsociālisma
iedegtās liesmas Eiropā draudēja iznīcināt vairāku gadsimtu gaitā
radīto humānistisko kultūru. Šīs diktatūras un ideoloģijas
pārvarēšana prasīja milzīgas ciešanas, pūles un bruņotu spēku.
Tas ir sabiedroto vēsturisks sasniegums, un Padomju Savienībai
tajā bija izšķiroša loma.
Mēs nekad nespēsim aizmirst upuri, ko Padomju Savienības tautas
nesa šīs uzvaras vārdā. 2005.gada 9.maijā pasaules valstu
vadītāji pulcēsies Maskavā, lai atzīmētu šo vēsturisko
sasniegumu. Tas, ka pasaules lielvaras, kuras pēc kopīgās uzvaras
nonāca pretējās pusēs, tagad vienojas kopīgās svinībās, norāda,
ka cilvēcīgumam ir kopīgas intereses. Tas ietver arī to
intereses, kuriem bez vainas nācās paciest uzvarētāju
sitienus.
Izprotot Jūsu vēstules saturu un godinot Latvijas tautas cīņas
par brīvību, atļaujiet man savukārt īsumā pieskarties dažām
īpašām Ungārijas vēstures lappusēm.
Ungārijas armija iesaistījās karā Vācijas pusē. 1941.gadā
Ungārija uzbruka Padomju Savienībai, un tai nācās par to
uzņemties vēsturisko atbildību. Tā bija traģēdija, jo ungāru un
krievu tautu un kultūru attiecībās ir bijuši vairāki gaiši brīži.
Lai tos atsauktu atmiņā, mums ir atklāti jārunā arī par sāpīgiem
konfliktiem. Lai atcerētos un saskatītu patiesību tās veselumā un
pilnībā, visiem bez izņēmuma jāizdara secinājumi par saviem
grēkiem. Tāpēc Ungārija atvainojas visiem, kam tā ir radījusi
ciešanas, un godina upuru piemiņu.
Tas, kas notika pēc Ungārijas valsts sakāves – cīņas nepareizajā
pusē un nopietnu grēku izdarīšanas – vēlāk arī pašā Ungārijā
radīja pretrunīgas izjūtas. Mēs priecājāmies, ka bija darīts gals
necilvēcīgam režīmam, kas bija paņēmis simtiem tūkstošu cilvēku
dzīvību, un ka bija beidzies karš. Mēs bijām tik laimīgi, ka mūsu
valsts bija atbrīvota, tāpat kā tie simti tūkstoši cilvēku, kuru
dzīvības apdraudēja holokausts. Mēs ticējām, ka fašistiskā režīma
sakāve deva cilvēkiem brīvības izredzes. Tāpēc 9. maijā Ungārija
svin cilvēces uzvaru pār nežēlīgu, agresīvu un slepkavniecisku
režīmu, kura pakļautībā kara un holokausta rezultātā gāja bojā
arī vairāki simti tūkstošu ungāru.
Mēs skaidri redzam, ka aiz uzvarošu armiju, izšķirošu kauju,
varonīgu pūļu un vēstures gaitu noteicošu uzvaru piemiņas slēpjas
cilvēcisko traģēdiju un neizmērojamu ciešanu jūra. Tāpēc mēs ar
patiesu cieņu pieminam Padomju Savienības, sabiedroto un visu
pārējo nāciju karavīrus un varoņus, kuri savu armiju vai
pretestības kustību sastāvā ziedoja savas dzīvības fašisma un
nacisma sakāvei.
Tieši prezidenta Jeļcina runa Ungārijas Valsts sapulcē 1992.gadā
saviļņoja ikviena dvēseli. Runājot par notikumiem pēc 1945. gada,
viņš teica: “Vienu ideoloģijas un agresijas paveidu nomainīja
cits.”
Patiesi teikts: vēsturiskie un politiskie apstākļi bija tādi, ka
pēc kara tām valstīm, kas nonāca Padomju Savienības ietekmes
sfērā, bija liegta demokrātiskas attīstības iespēja. Valdīja
necilvēciskums un vienas partijas režīms. Padomju Savienībā
dzīvojošās tautas, tai skaitā krievi, kuriem bija svarīga loma,
bija upuri tikpat lielā mērā kā tās, kas nonāca padomju ietekmes
sfērā pēc kara.
Pēc kara vairāki simti tūkstošu nevainīgu Ungārijas pilsoņu ar
varu tika ieslodzīti padomju nometnēs. Padomju okupācija mūsu
valstī palīdzēja apspiedošajam komunistiskajam režīmam
nostiprināt varu, laupot pilsoņiem personisko un sava īpašuma
drošību un likvidējot elementārās cilvēktiesības.
Tieši pret šo sistēmu bija vērsta Ungārijas tautas sacelšanās
1956.gadā. Padomju spēku pārspēks asiņaini apspieda šo
revolūciju. Mēs uz laikiem atcerēsimies pieminēto prezidenta
Jeļcina runu, kurā viņš godināja visus 1956.gada upurus. Mums
vajadzētu būt drošiem, ka Krievijas demokrātija un visas pārējās
demokrātijas būs pietiekami spēcīgas, lai patiesi glabātu viņu
piemiņu un atvainotos visiem tiem, kas krita par upuri komunistu
ērai.
Pirms piecpadsmit gadiem, pateicoties reģiona tautu pretestībai
un režīmu galam, miljoniem cilvēku, kas bija tik daudz cietuši,
kļuva patiesi brīvi. Tikai pēc 45 gadiem viņi varēja īstenot
1945.gada uzvaru.
Atcerēties pagātni patiesības gaismā, vērst pagātnes sāpes
šķīstīšanā, izgaisināt tās piedodošā mierā un nodibināt saskaņu
mūsu kopīgās Eiropas nākotnes vārdā – tas patiesi ir mūsu
uzdevums. Tas ir jādara ar kopīgu gribu, ar kopīgu krievu, angļu,
franču, ungāru, latviešu un visu pārējo Eiropas tautu gribu.
Maskavā mums ir ne tikai jāatceras pagātne, bet arī jāsvin
nākotne.
Jūsu ekselence! Es apsveicu Jūsu lēmumu piedalīties 9.maija
svinībās. Arī es būšu tur starp tiem, kas godina upuru
piemiņu.”