LZA akadēmiķe prof. Janīna Kursīte:

Raiņa mītiskais Imants — apslēpto spēka vārdu meklētājs

Referāts Raiņa 135. dzimšanas dienas zinātniskajā konferencē Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā 2000.gada 7.septembrī

Rainis dzīvoja laikā, kad mitoloģija cilvēkus saistīja gan ar varoņiem, gan ar viņu veiktajiem varoņdarbiem, gan ar varoņu garu. Cilvēkiem patika skatīties pasaules kosmizēšanas ainas. Un tādas pasaules kosmizēšanas lugas rakstīja arī Rainis — vai tā būtu "Uguns un nakts" vai "Zelta zirgs", vai kāda cita luga. Raiņa dramatiskie sacerējumi labi atbilda tālaika garam — sākumā neskaidrajām vīzijām par Latvijas valsti, vēlāk pašam valsts veidošanas procesam, kas no cilvēkiem prasīja uzupurēšanās drosmi un radīšanas azartu.

Bet vai var iztēloties, ka varētu uzvest "Uguni un nakti" vai "Zelta zirgu" šodien, un kā to vajadzētu pasniegt — kādās postmodernisma mērcēs mērcētu. Šodien iet lugas, kurās dominē triksteri (Šveiks) vai antivaroņi (Kaupēns), vai personas šī vārda senākajā izpratnē, proti, aktieru maskas ar mutes vietā iedobtu caurumu, pa kuru skan balss. Aktieris jeb persona bieži ir tikai kāda rupors, tekstu izrunātājs skaļi. Intereses pēc apjautājos teātra vēsturniekam Gunāram Treimanim, kad pēdējoreiz izrādīta "Uguns un nakts" un "Zelta zirgs". Pirmā — Alfreda Jaunušana režijā un otrā Arņa Ozola režijā — abas astoņdesmito gadu vidū. Kaut arī, pēc G.Treimaņa domām, "Uguns un nakts" tās sarežģītās simboliskās uzbūves dēļ ir izdevusies tikai vienam režisoram — Eduardam Smiļģim, tomēr tikpat svarīgi vai vēl svarīgāk par režisora spēju vai nespēju pacelt kādu lugu ir skatītāja vēlme vai nevēlme šo lugu redzēt un domāt par to, kas tajā ielikts. Nu jau desmit gadus Latvijā skatītājiem nav šādas vēlmes. Nav, un punkts.

Taču, kā šķiet un kā ļoti ļoti gribas domāt — pašā pēdējā laikā palēnām kā literatūrā, tā dzīvē atgriežas ilgas pēc varoņa — pasaules kosmizētāja. Kad kļūst šausmīgi piedraņķots un cilvēki paši saviem spēkiem nevar ar to tikt galā, meklē kādu starpnieku — varoni, kas savestu lietas vismaz lielās līnijās kārtībā. Nereti šīs ilūzijas par varoni beigušās ar stingrās rokas pasākumiem un diktatūrām. Varbūt tāpēc šodien šīs ļaužu ilgas pēc varoņa un varoņu laika publiski neafišē, bet tās lēnām kā asni izdīgst šur un tur. Un varbūt tieši tāpēc nav nejauša interese par Raiņa nepabeigtajām lugām, kurās viņš saasināti tvēris iznīkšanas un augšāmcelšanās ideju.

Imanta tēma dramaturģijā Raini nodarbinājusi ilgākā laika periodā, sākot no ģimnāzijas gadiem (1880.–1884.) un beidzot ar laiku, kas sekoja tūlīt pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas (1919.–1923.), bet visintensīvāk 1916.–1917. gadā Par to sīkāk rakstījusi literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma. Nosacīti šo Imantas tapšanu var attiecināt uz gadsimtu griežu laikiem — 20 gadi pirms un 20 gadi pēc gadsimtu mijas.

Pabeigtajās lugās , kā "Uguns un nakts", "Zelta zirgs", "Jāzeps un viņa brāļi", "Indulis un Ārija" u.c., Rainim pasaule sadalīta stingri un nepārprotami — varoņos un antivaroņos, tumsā un gaismā, bet nepabeigtajās lugās, jo īpaši "Imantā", mēģināts rast to vienojošo starp abām pretējībām, to izprotošo, kas saista nodevēju un varoni. Tā ir varoņa Imanta un antivaroņa jeb it kā antivaroņa Kaupo tēma. Un reizē tā ir maskētā veidā pasniegta dievišķo dvīņu tēma, kuras pamatā mīts par diviem dvīņiem, kas dzimuši no sievietes mātes un dievības tēva vai otrādi, tāpēc apveltīti ar pārdabisku, necilvēcīgu spēku un spējām. Rainis "Imantā" gan izmanto vienu citu dievišķo dvīņu dzimšanas veidu, proti, ka viens no dvīņiem ir atradenis un šķietami zemas izcelsmes — "Imanta cēlies nezināms, atrasts bērns, karavīra, vienkārša, bērns. Reprezentē zemo tautu." Tā ir senā mīta gudrība — ārēji zemais, necilais beigās izrādās augstais un izcilais.

Mītos dvīņi vai nu darbojas rokrokā nešķirami, kā latviešu folklorā Dieva dēli, vai arī viens ar otru naidojas, viens pārstāvot pozitīvo, otrs negatīvo pasaules lauku, kā Dievs un Velns latviešu folklorā. Rainis savā lugā neizvēlas nevienu no šiem ekstrēmajiem variantiem, tomēr viņa Imants un Kaups ir tuvāk otrajam variantam — negribēti ienaidnieki. Abi kaut grib atrast kopību, nespēj, jo runā katrs savā valodā, piemēram:

Imants:

— Teic, še Kentu kalni?

Kaups:

— Nu?

Imants:

— Te vecā Rīga bij? Te varoņi?

Kaups:

— Es nez’ — tā teikas melš — kas daļas tev?

Imants:

— Te kāvies Lāčplēsis un grimis dzelmē?

Par simtiem gadiem celšoties no miega?

Kaups:

— Ej, celies pats no miega! Ko tu murgo?

Te darbs, tu blēņo! Tu vēl nenojēdz,

Kāds karš mums draud.

Un tālāk Imants vēl fantazē, kā ar gara spēku varētu uzveikt ienaidnieku, Kaups dusmās salīdzina viņu ar bērnu, kas nespēj novērtēt reālās briesmas. Imants lūdz saglabāt vienotību, neķīvēties. Kaups dusmās aiziet, neko nesakot. Bet Imants tomēr nav tas pats, kas sirdsšķīstais Antiņš, un Kaups nav tas, kas caurcauri nelietīgie Bierns un Lipsts. Antiņš, ja viņš būtu bijis karavadonis, nevarētu ienaidnieka kareivjus pārsteigt klusām, slepeni, nepūšot tauri vai maskējoties, ieģērbies vācu bīskapa (domāts Bertolds) spožajās drēbēs, kā to dara Imants. Imants uzvar vāciešus grūtā cīņas brīdī un noņem tā brīža saspringumu. Ļaudis, izslāpuši pēc varoņa, kas viņus virzītu un viņu vietā izdarītu lieldarbus, sauc Imantam, identificējot ar Lāčplēsi:

Ļaudis:

Glāb, Lāčplēs! — Imant! — Aiziet — Neej! — Ved mūs!

Nāc mums par vadoni! — Par soģi! — Kungu!

Imants, kas grib būt godīgs un neuzurpēt varu, saka ļaudīm:

Ko jūs man darāt? Nespēju to nest —

Par lielu uzdevums, es mirstams vīrs.

Imants negrib stāties ceļā arī Kaupam, kas grib šo praktisko varu. Viņš atkāpjas, Kaupa nicīga sauciena pavadīts, kad tas saka:

Ha! Ha! Lūk, aizbēg jūsu Lāčplēsis! —

No lomas izbijies! — Grib tāds būt vadons!

Garākais vienlaidus "Imanta" fragments Rainim ar to arī beidzas, bet ir saglabājies daudz nesistematizētu radāmo domu. Kā Rainis būtu šo darbu noslēdzis, kādu atrisinājumu atradis, nav zināms. Atrisinājums, iespējams, 20. gadsimta sākumā vēl nebija saredzams, nedz arī vēl varēja domāt, ka varbūt vispār nekāds atrisinājums un izlīdzinājums, izglābšanās nav iespējama. Skaidrs ir tikai tas, ka Rainis Imantu identificējis ar latviešu folkloras mirstošo un atdzimstošo sezonas dievību Jāni, gan:

a) pārfrazējot Jāņa dziesmas:

Sit, Imanta, vara bungas,

Zilā kalnā stāvēdams,

b) gan sekojot G.Merķeļa un A.Ruģēna, A.Pumpura izkoptajai versijai, resp., saistot Imanta miršanu un augšāmcelšanos ar kalna un konkrēti Zilā kalna tēmu:

"Pērkoņdēlu lodes pāršķeļ Zilo kalnu, kur guļ Imants. Kraukļi lido un top aizdzīti no saules meitām. Iepriekš saules meitas trauc projām miglas priekškarus, kuri nolaidušies, kad Imants mirst un top nests kalnā."

Kalni tradicionālajos priekšstatos ir tie, kas savieno debesis, zemi un pazemi. Daudzām tautām senatnē ķēniņu kapus sauca par kalniem jeb uzkalniem, jo, skaroties ar galotnēm debesīs, kā tika uzskatīts, kalni turpina un atjauno ķēnišķo varu.

Imanta laiks, kādu to tver Rainis, ir laiks, kad ikdienas cilvēki "..nicina paši sevi. Nekur nav cerības.", kad "..tautība top uzskatīta par kaunu. Patstāvība par kaunu.", kad radošs gars patvēries pavisam nedaudzos, lugā "Imants" tikai divos — Kaupā un Imantā pašā. Nebūtu maz, ja šis gars nebūtu pie reizes sadalīts divās pretējās tiecībās — garīgajā un praktiskajā. Traģiska nespēja atsevišķi katram no varoņiem pārradīt pasauli, bet reizē nespēja atgūt kopību un par abiem veikt to, kas vienkāršam mirstīgam nav paveicams. Ļaudis ir inerti, slēpti agresīvi, neradoši, jeb kā Rainis Imantā raksta:

Kūtra uguns/ Negrib degt

Degļi dziest/ Gaisi spiež

Imants gan var uzpūst dzirkstes, uguni, viņš to arī dara, un tas — izrādās — nemaz nav pārcilvēcīgs darbs — citi vienkārši baidījušies vai negribējuši to darīt, lūdzot, lai viņš ir visa ļaunā vairītājs.

Raiņa radāmajās domās minēts, ka savstarpējā cīniņā krīt gan Kaups, gan Imants. Dzejnieka loģika neļauj Rainim pielikt punktu aiz abu, bet jo īpaši Imanta nāves. Imanta atdzimšanas tēma radāmajās domās tiek risināta dažādos veidos:

1) Kā atdzimšana caur uguni: "Kauja, padzen vācus. Līķu sadedzināšana un parādīšanās dūmos kā parādība. — Nau miris! Imanta dzīvs, Imanta dzīvs!"

2) Kā atdzimšana svētajā Zilajā kalnā: "Pērkoņdēlu lodes pāršķeļ zilo kalnu, kur guļ Imants."; "Pērkoņspēriens atver Zilo kalnu."

Te svarīgs arī tautas varoņu piemiņas un upura motīvs. Ja varonis iet bojā vispārības labā, tradīcija prasa viņu pieminēt. Reti kurš spētu uzupurēties, ja viņam teiktu: "Krīti, ja gribi, bet mums nebūs ne vaļas, ne patikas tevi, ne tavu varoņdarbu aterēties. Mums ikdienas lietu pietiek." "Imanta" radāmajās domās iestrādāts motīvs kā Marija, kas tēlota kā ar varmācīgi pie latviešiem atnākušo kristietisko pasauli saistīta viltniece, un pie visa padauza, kas vēlas iegūt Imantu, bet neveiksmīgi. Tāpēc pirms Kaupa un Imanta divcīņas saindē Kaupa zobenu, lai Imants ietu bojā. Taču kā vēl lielāku atriebību viņa draud Imantam aizmiršanu paša tautā.

Marija: "Es tevi iznīcināšu miesīgi un garīgi, tauta pieminēs (..) Kaupu, ne tevi."

Imanta: "Lai nemin, lai tik dzīvo tauta."

Un te Raiņa 1911. gada radāmajās domās pavīd zīmīgs ieraksts atteicībā uz Imantu: "Paredz nākamo. Bez egoisma. Pārcilvēks."

Rainis 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā daudz domā par pārcilvēku, saucot to gan šajā, no J.V.Gētes un pēc tam no F.Nīčes aizņemtajā vārdā, gan par nākotnes cilvēku. Ja Nīčes skatā pārcilvēkam nākotnes labā jātop nežēlīgam, Raiņa skatā (vismaz lugā "Imants") — tikai tādam, kas apveltīts ar pietiekošu pašcieņu un individualitāti un atbrīvojies no zemes kaislībām un vājībām. Imants ir viens no Raiņa sapņotajiem pārcilvēka veidoliem: "Tu neesi tas, kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top brīvs un liels, ne zems."

Pārcilvēka ideja, kas ir varoņa idejas un vēl senākas kultūrvaroņa, demiurga idejas pārdzimšana, latviešu un citu tautu literatūrā īpaši svarīga kļuva, kā zināms, 19. un 20. gadsimta mijā. Šo ideju reāli centās iemiesot vismaz divi — Staļins un Hitlers. Tikai šī ideja iemiesojās pārcilvēka tumšajā izpausmē, nevis sakrālajā, bet karikatūriskajā.

Varētu domāt, ka tas cilvēkam bīstami, šīs pārcilvēka idejas uzturēšana. Tas varbūt vispār nav cilvēku varā un pārziņā. Bet, ja nav pārcilvēka, nav varoņa un nav atdzimšanas idejas vispār, tad cilvēkos (īpaši smagos gadu simteņu maiņas laikos) pazūd cerība. Varbūt tāpēc Rainis Imantā vairākkārt runā par cerības uz atdzimšanu nepieciešamību:

"Vai kalns tukšs, — vienam jāziedojas, lai nelauztu ļaužu ticību."

"Gals: visu ziedojot, ceļas liela sajūsma visiem. Vadons: Būšu Imanta, neatminos vārda, bet lai tas, ko prasāt."

Un tomēr Rainis lugu neuzrakstīja. Pats viņš par grūtībām ap lugas uzbūvi 1916. gadā rakstīja: "Es mocījos gadiem ap Imantu. Jau jaunībā bij gatava uzbūve... Kad šinīs gados iesāku, tad atdūros pret tematu divību: Pumpura augšceltu un Merķeļa grimtu. Tauta prasīja Pumpuru, bet fabula bij Merķeļa, nesavienojama Pumpura ideja ar Merķeļa fabulu."

Rainis min, ka šo pretrunu viņš mēģinājis atrisināt, sasaistot Imanta tēmu ar latviešu teikām par nogrimušajām pilīm, kuras uzceļas augšā tikai tad, kad atmin tām vārdu. Viņš mēģinājis pat sastādīt sarakstu par visiem kalniem un baznīcām, un ezeriem, kuros nogrimušas pilis. Pils tradicionālajā apziņā ir kosmosa — tātad pasaules — valsts, tautas u.tml. — tēls.

Vārda uzminēšana ir pareizas, radošas darbības uzminēšana, ko darīt. Rainis citu piezīmju vidū ir iemetis šādus vārdus: "Dēlus radīt, lai tie veļus barotu, viņiem ziedotu (..) Zemgales gals. Jāpaliek daļai tautas mājās, lai būtu, kas veļus kopj, kas zemliku svin, jo zeme nevar iet prom kā cilvēks." Lai Imants būtu tiesīgs darboties ar pils uzcelšanas vārdu atminēšanu, Rainis viņam piedēvē burvja, pareģa spējas. — "Ķentu kalnu burvis nāk iekšā Imantā."

Nezinu, vai šie ir tie vārdi, kas jāatkārto šodien, un vai ir īstais laiks, jo — var zināt pareizos vārdus, bet, izrunāti neīstā laikā, tie neiedarbojas. Bet laiks prasa vārdus. Rainis nepabeigtajās lugās, bet visvairāk laikam "Imantā" bija apslēpto spēka vārdu meklētājs. Varbūt tas ir tas, kas šodien piesaista nepabeigtajām Raiņa lugām.