Vērtēt un izteikties vedina lasāmais avīzēs ("Latvija Amerikā" 2000.g. 1.VII, "Diena" 27.VII), kur Valentīna Skujiņa aicina terminologiem talkā. Proti, jāizvirza latviešu valodā lietojams nosaukums īpašai amatpersonai, likuma pār-stāvim (juristam), kas zviedriski saucams ombudsman . (Par tā pienākumiem vēlāk.) Vispirms rodas jautājums, vai atkal šā tā pārņemsim citas valodas vārdu, jeb vai atradīsim tam labu latvisku līdzinieku un to pienācīgi pieņemsim par terminu.

Minētais zviedru vārds dažās valodās jau iekļuvis, tām pielāgodamies (vāciski Ombudsmann ), un mūsējā grasās iekļūt angliskots: "ombudsmen(i)s". Šādā nelāga nosliecē: nesmelt no pirmavota tagad pat sen pazīstamus un pareizi lietotus klasiskas cilmes vārdus, kā agenda , separāts , holokausts u.c. nu sākam humpaliski pārņemt angļu izrunā apvalkātus: "adženda, seperāts, holokosts".

Grasīgais "ombudsmenis" krietns ienācējs terminoloģijā nebūtu, jo ir ga®š, neproduktīvs, svešāds un vēl svārstīgs gan izskaņā (– manis , – menis , – mens ), gan –ds– izrunā 2. zilbē (ds, dz, c). Turklāt tas vēl papildinātu lieku gūzmu svešas galētājvalodu mantas, kas neatvairīta nu "kuplina" (smacē!) latviešu valodu, veldamās šurp no rītiem un vakariem un arī tepat uznirdama gandrīz kā no pazemes.

Kas notiek? — Viltīgi vai vientiesīgi ceļ augšā un latviskā tekstā bez stilistiskas vajadzības lieto pamirušus, brīvvalsts gados atvairītus baronlaiku barbarismus un vāciskus Latvijas vietvārdus latvisko vietā. Tāpat pietraipa latviešu literāro valodu ar jaunāku kundzības laiku sārņiem. (Piemērus neminēšu, lai nevēlamo nepopularizētu.) Saka: citādi latviešu valoda būšot sterila un drīz pagalam, jo neattīstīšoties. Šādiem patriotiem gan nebūs pa prātam Endzelīna aizrādījums: "Attīstās valoda, tālāk izveidojoties saskaņā ar savām normām un pēc pašas veciem paraugiem, bet ne citu valodu ietekmē" (Di III/1, 712).

Neba nu visiem gribas pamatīgi iepazīt latviešu valodas "normas un vecus paraugus", lai ar tiem spētu saistīt un balstīt savu izteiksmi — parastu vai sav-dabīgi jaunu. Vieglāk un modīgāk šķiet pakampt un sev piespraust jau gatavus "jaunumus" no citām valodām bez rūpes vai bēdas par dzimto savējo.

Minētais "sterilas" valodas bieds ir tikai tāds nožēlojams vairogs pret pienākumu un pūlēm gan uzturēt dzīvu valodas identitāti — latviešu valodas latviskumu, gan apgūt un veicināt tās kultūru. Pie kultūras pieder izteiksmes un terminoloģijas precīzums, ko sekmē arī mūsu īstenā pareizrakstība (ar ® un ch).

Mums dzimtā valoda ir sena, dzīvīga un — atšķirīgi no angļiem — vārd-darināšanas līdzekļiem (formantiem) bagāta. Tāpēc labi varam atrast vai no jauna darināt terminus, ja vien valodas vērtību krājumus pazīstam un spējam tiem piekļūt.

Diemžēl pretēji igauņu filoloģijas studiju programmām mūsējās pieļauj, ka daudzi tagad diplomēti latviešu nozares filologi nemaz nav mācījušies vācu valodu, tā ka nespēj pilnvērtīgi izmantot, piem., vāciski uzrakstīto ME vārdnīcu. Bet tā ir nepārspētu lietpratēju gudri un bagāti piebērta latviešu valodas graudu klēts. It īpaši filologi atrastu daudz derīga šai klētī, nevis slengistu savāktu barbarismu un prastību pelūdēs.

Tāpēc Vizma Belševica no grāmatām šo vārdnīcu teicās būtu ņēmusi līdzi "uz vientuļu salu", jo "Mīlenbaha vārdnīca staro mūsu folkloras, literatūras un izlokšņu pērlēs. Lasi un iegūsti visu: mākslas baudu, zināšanas iedvesmu (..), domas un valodas nezaudēšanu (..) uz neapdzīvotas salas" (PJ 1981.g.31.V).

Šai vārdnīcā, ko sācis Mīlenbachs, beidzis Endzelīns, nereti dažs labs vārds vairs nelietojamās nozīmēs glabājas pusaizmirsts, bet būtu noderīgs terminoloģijā, kad jaunam jēgumam nosaukuma trūkst.

Patlaban izvirzāmi latviski sacensoņi ar svešo "ombudsmeni", amatpersonu, kuras pienākums ir izskatīt pret iestādēm vērstas ļaužu sūdzības un prasības, samērot tās ar likumiem un aizstāvēt cilvēka un pilsoņa tiesības, īsi sakot, pienākums būt par "taisnības tiesnesi", kā paskaidroja (TV 31.aug.) lietpratējs no Kanadas Juris Dreifelds.

Nosaukums vajadzīgs ne vien šādam likuma pārstāvim, resp., pārstāvei, bet arī visai institūcijai, kur viņi darbojas. No līdzšinējiem ieteikumiem ne visu, tomēr vairākuma atzīts esot tiesībsargs . Tas it kā būtu gan izteiksmīgs, bet, sīkāk pavērtējot, šis vārds, tāpat tā atvases, izrādās neskaidrs — pārāk plaši saprotams un vēl citādi neērts. Jo par "tiesībsargu" laikam varētu dēvēt gandrīz katru godīgu juristu. Un gramatiski atbilstošā sieviešu dzimtes forma sardze, resp., tiesībsardze ir pārprotama, jo neatšķiras ne no šo sargu kopas, nedz no viņu darbības nosaukuma ( nomen actionis) un tātad lāgā nederētu arī par attiecīgās institūcijas nosaukumu.

It kā joks locījumu sintaksē vēl tāds, ka salikteņos ar – sargs pirmās daļas ģenitīvus var uztvert divdomīgi: kā no sargājamu ( zemessargs ) vai atvairāmu ( dubļusargs ). Un kas varētu būt ūdenssargs ?

Kāds tad ir labs termins? — Tāds, kas pareizi darināts un ērts, t.i., pēc iespējas īss un zīmīgs, nepārprotams un arī produktīvs jeb kuplot spējīgs vārds, no kā var darināt, kad vajadzīgs, vēl citus vārdus.

Šādām prasībām labi atbilst arī seni, jau 18.gs. rakstos sastopami, taču itin moderni skanoši un patlaban lietā liekami vārdi: tiesnieks , tāpat tieslēmis (ME IV 214). Tie senāk lietoti tagad vairs neparastās nozīmēs: pirmais ‘tiesneša, tiesātājās, sev pienācīgās tiesas (daļas) un taisnības meklētāja’, otrs ‘pareģa’ nozīmē. Tāpēc tie jo vieglāk pārņemami jaunā, specificētā un mums pašreiz vajadzīgā zviedru ‘ombudsman’ nozīmē.

Formas ziņā ērtāks, kā jau nesalikts vārds, būtu tiesnieks, sieviešu dzimtē tiesniece, un institūcija varētu būt tiesniecība — gluži tāpat, kā ir vēstnieks , vēstniece , vēstniecība pēc vecu vecā parauga saimnieks, kas rāda, cik daždažādi atvasinājumi un salikteņi te iespējami. Izmantojams varētu būt arī tieslēmis, siev. dz. tieslēme, institūcija tieslēmība (apmēram, kā grāmatvedis , grāmatvede , grāmatvedība ).

Tātad modernai terminoloģijai der arī seni latviski vārdi. Tiem turklāt — pretstatā jaundarinājumiem — pieder "vecuma prioritāte", kā mēdza teikt Endzelīns.

Dr.philol. Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"

Šeit lietotie saīsinājumi: Di = Jānis Endzelīns, Darbu izlase I—IV (1972—1982); ME = K.Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīca I—IV (1923—1932); PJ = Padomju Jaunatne; TV = Latvijas televīzija.