"Eiropas politika reti ir referendumu priekšmets"

Vairumā no 15 ES dalībvalstīm referendumi ir konstitucionāli iespējami, tikai ne Vācijā un Beļģijā, ne arī Nīderlandē. Taču pārējās 12 ES valstīs referendumi par Eiropas politikas lēmumiem praksē tiek rīkoti reti. Izņēmums ir Dānija un Īrija, kurās izmaiņām ES līgumos ir nepieciešama iedzīvotāju piekrišana — katru reizi izraisot lielu nemieru pārējos ES partneros. Deviņdesmito gadu sākumā dāņi noraidīja Māstrihtas līgumu par eiro ieviešanu, kas draudēja izgāzt visu projektu. Notika drudžainas sarunas un tagad dāņi, tāpat kā briti, drīkst paši noteikt laiku, kad ieviest eiro. 28. septembrī viņi balsos par pievienošanos vienotajai valūtai. Ja viņi to noraidīs, arī Vācijā var izraisīties diskusijas par Savienības valūtu. Arī Lielbritānijā ir gaidāms referendums par eiro. Iekšpolitisku iemeslu dēļ datums vēl nav noteikts.

Parasti par jaunu dalībvalstu uzņemšanu esošie ES dalībnieki referendumos nebalso, bet ļauj runāt parlamentiem. Vienīgais izņēmums: 1973. gadā francūži balsoja par atbalstu britu uzņemšanai. Francūži drīkstēja balsot arī par eiro: no visdažādākajām pusēm valdība saņēma kritiku ar vispārējo "nē" eiro, kas saņēma mazliet vairāk nekā 50% balsu. Ir paredzams, ka šīs pieredzes dēļ Francijā referendums par ES palašināšanu nenotiks. Tāpat arī Dienvideiropas un Dienvidaustrumeiropas valstīs, kuru iekšpolitikā paplašināšana lielu lomu nespēlē. Līdz šim aktīvi par atvēršanos Austrumiem diskutē vienīgi Vācijā, Austrijā un mazāk aktīvi arī Somijā — tiešajās nākamo dalībvalstu kaimiņzemēs. Austrijā labēji populistiskā Brīvības partija jau sen pieprasa rīkot referendumu.

Kad iestāšanās līgums ir gatavs, daudzas kandidātvalstis ļauj izteikties vēlētājiem. Norvēģi divas reizes noraidīja jau sagatavoto iestāšanos ES: septiņdesmito gadu sākumā un deviņdesmito gadu vidū. Turpretī somi, austrieši un zviedri 1994. gadā nobalsoja par.

Kā informē paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens, arī Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātvalstis ir paziņojušas par iestāšanās referendumiem, pirmām kārtām Polija un Čehija. Tas attiecīgajām valdībām nozīmē lielu politisko risku, jo tad runa būs ne tikai par iestāšanos, bet arī par to politiku kopumā. Nav gandrīz iedomājams, ka kādas Austrumeiropas valsts valdība varētu palikt amatā, ja tās galvenais pasākums piedzīvotu vēlētāju noraidījumu. Vienlaicīgi kandidātvalstis vietējo sabiedrisko domu izmanto pret Komisiju. Sarunās par iestāšanos neveiksme referendumā vienmēr tiek izmatota kā draudi. Brisele no tās baidās tāpat kā Austrumeiropas sarunu vadītāji.

"Die Welt"

—2000.09.06.