1990.gada 21.decembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Lūdzu ieņemt vietas! Godājamie kolēģi! Vakar, noslēdzot plenārsēdi, mēs pieņēmām lēmumu, ka galīgo balsojumu par likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un dažos citos likumdošanas aktos” mēs izdarīsim šorīt no rīta. Atklāti sakot, es redzu, ka zālē nav pārāk daudz deputātu. Bet, kā mēs zinām pēc savas prakses, deputāti parasti ierodas ar akadēmiskā ceturkšņa novēlojumu. Tāpēc izmantot lietderīgi laiku mēs varētu, pārspriežot šodienas darba kārtību un sakārtojot to atbilstoši komisiju gatavībai ziņot par atsevišķiem jautājumiem. Protams, pirmajam vārds ir Ojāram Kehrim, jo ekonomisko likumu prioritāte mums jau ir pasludināta. Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Kehris: Ekonomikas komisija lūdz šodien izskatīt likumprojektu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”. Mūsu ziņotāji jau ir ieradušies, tāpēc lūdzam šo jautājumu izskatīt pirmo.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija lūdz iekļaut budžeta projekta izskatīšanu otrajā lasījumā rītdienas plenārsēdē. Lūdzu visus deputātus rīt paņemt līdzi budžeta projekta pirmo variantu. Rīt no rīta jūs saņemsit otro variantu. Un jau uzreiz brīdinu mazākuma frakciju: tehnisku iemeslu dēļ budžeta projekta otrais variants būs tikai latviešu valodā. To kopēja Finansu ministrija, bet tai nav krievu mašīnas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, arī godājamā Pētera Laķa kunga vadītā komisija vēlas šodien izskatīt pāris jautājumu. Kādi ir jūsu apsvērumi?

P.Laķis: Mēs lūdzam iekļaut šodienas darba kārtībā divus nelielus lēmumus: par atsevišķu, būtībā nelielu PSRS Ministru padomes lēmumu izpildes apturēšanu un mūsu lēmumu par vienu no sabiedriskajām organizācijām – par Latviešu biedrību, tādējādi pasniedzot uz Ziemassvētkiem vismaz vienu dāvanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Domāju, ka mūsu šodienas darba kārtība ir apstiprināta. Arī rītdienas darba kārtība ir skaidra, jo, budžeta jautājumus izskatot, laikam paies arī visa rītdienas plenārsēde. Bet tagad es lūgšu mūsu godājamos deputātus reģistrēties, lai mēs varētu sākt balsot. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies ir 95, 96 deputāti.

Godājamie deputāti! Vakar mēs nolēmām, ka šodien balsosim par likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un dažos citos likumdošanas aktos”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par šā likuma pieņemšanu. Paldies. Lūdzu rezultātu. 81 – par, 5 – pret un 5 – atturas. Likums pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi! Mums... Deputāts Biezais – lūdzu. Trešais mikrofons.

J.Biezais: Es atvainojos, vakar palika nenobalsots viens pants. Šorīt tas ir izdalīts.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, man šis pants nebija iedots. Šo kļūdu mēs tūlīt labosim. Tātad 152.panta otrā daļa – par dzīvojamo māju, vasarnīcu, saimniecības ēku, garāžu, kā arī citu būvju patvaļīgu celtniecību un fasādes pārbūvi, ja nav pienācīgas atļaujas vai nav attiecīgi apstiprinātu projektu, vai ir būtiskas atkāpes no projekta, vai ir rupji pārkāptas celtniecības tehniskās normas. Vai par šo pantu ir kas sakāms šādā redakcijā? Lūdzu, pirmais mikrofons.

L.Alksnis: Man ir viens neliels labojums. Vajadzētu teikt nevis “fasādes”, bet gan “fasāžu pārbūvi”. Mājai var būt vairākas fasādes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas ir tīri gramatisks labojums. Vai deputātiem ir citi iebildumi? Nav. Vēl ir? Lūdzu, pirmais mikrofons.

L.Alksnis: Es atvainojos. Manuprāt, nav vajadzīgs arī vārds “pienācīgas”. Vienkārši: “ja nav atļaujas”. Tas “pienācīgi” neko neizsaka.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Vai ir vēl kādi labojumi? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Administratīvo pārkāpumu kodeksa 152.panta otro daļu. Rezultāts: 72 – par, 7 – pret, 7 – atturas. Šis pants ir pieņemts. Es atvainojos par savu kļūdu, bet mums jānobalso vēlreiz par likumu kopumā, ievērojot arī Administratīvo pārkāpumu kodeksa 152.panta otrajā daļā izdarīto labojumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam kopumā par likumu un par šo papildinājumu. Rezultāts: 73 – par, 7 – pret, 8 – atturas. Līdz ar to likums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi! Deputāts Kehris lūdza, lai mēs kā pirmo izskatām likumprojektu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”. Arī Laķa kungs kā pirmo lūdza izskatīt lēmuma projektu par PSRS Ministru padomes lēmuma izpildes apturēšanu. Kā man zināms, Laķa kungam jāiet uz Rīgas padomes sesiju un valdības sēdi. Viņš apgalvo, ka šā lēmuma pieņemšana neprasīšot vairāk par piecām minūtēm, varbūt mazliet vairāk, jo praktiski par tekstu nekādu strīdu nav.

Vai plenārsēdei būtu kas pretī, ja mēs pirmo izskatītu šo lēmuma projektu par PSRS Ministru padomes lēmuma izpildes apturēšanu? Lūdzu, Laķa kungs, nāciet tribīnē. Un operatīvi izskatīsim šo jautājumu.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Jautājums ir relatīvi vienkāršs. Jums ir izdalīts dokuments, kura vienā pusē ir Latvijas Republikas Ministru padomes sniegtā izziņa, bet otrā būs lēmums. Es nedaudz paskaidrošu, kas te ir par lietu.

Tas ir PSRS Ministru padomes lēmums Nr.110 par neatliekamiem pasākumiem plaša patēriņa preču tirgus normalizācijai, valsts kontroles pastiprināšanai pār cenām. Tas ir lēmums, kurā ir ietverti daudzi punkti, sākot ar diezgan abstraktiem tirgus ekonomikas jautājumiem un beidzot ar ierobežojumiem ļoti detalizētos un sīkos jautājumos. Mūs interesē tikai 22.punkts, kurā ir runāts par augstskolu zinātniski pētniecisko iestāžu šā gada peļņas izmantošanu. Principā ar šo punktu tiek paredzēts ieviest papildu nodokli, ierobežojot peļņas rentabilitātes līmeni salīdzinājumā ar izdevumiem augstskolu zinātniski pētniecisko darbu izpildē par 30 procentiem. Pārējā peļņas daļa tiek pārskaitīta valsts budžetā.

Mūsuprāt, šī summa vispār ir ļoti niecīga salīdzinājumā ar visu budžetu. Bet augstskolu zinātne šobrīd ir daudz smagākā situācijā nekā jebkura cita zinātne.

Jūs zināt, ka Padomju Savienībā augstskolu zinātne no visa zinātnes attīstībai piešķirtā budžeta kopapjoma līdz šim saņēmusi tikai trīs četrus procentus. Arī normatīvais ierobežojums augstskolu zinātnē ir smagāks nekā Zinātņu akadēmijas zinātnē un nozaru zinātnē. Tādēļ mūsu lūgums ir pieņemt šo lēmumu, ar kuru tiek atcelta vai apturēta PSRS Ministru padomes 1990.gada 5.februāra lēmuma Nr.110 22.punkta darbība, kas attiecas uz augstākajām mācību iestādēm un zinātniskajām iestādēm, ar kurām domātas pētnieciskās iestādes, kas pastāv pie augstskolām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi ziņotājam?

V.Eglājs: Mēs pieņēmām savus nodokļu likumus, bet šeit notiek nodokļu regulēšana ar Savienības Ministru padomes lēmumu. Vai mums šie nodokļi tiks aprēķināti pēc mūsu pieņemtajiem nodokļu likumiem? Vai varbūt vēl kaut kas nāks klāt no Savienības?

P.Laķis: Eglāja kungs, runa ir par šo gadu. Tas attiecas gan uz Rīgas Tehnisko universitāti, gan arī uz Latvijas Universitāti. Jautājuma būtība ir peļņas ierobežošana augstskolām un tehniskajām iestādēm. Jūs zināt, ka gada beigās notiek pārrēķins un līdz ar to peļņa netiek vairs izmantota augstskolu vajadzībām, bet gan tiek pārskaitīta Savienības budžetā.

V.Eglājs: Paldies, paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Jautājumu nav. Freimaņa kungam ir jautājums? Paldies, Laķa kungs. Vairāk jautājumu nav. Laikam cilvēki vēlas pierakstīties debatēs. Vai sekretariātā ir debatēm kāds pieteicies? Nav. Freimaņa kungs vēlas no zāles pateikt kaut ko. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es kolēģus gribēju lūgt apstiprināt šo lēmuma projektu, jo augstāko mācību iestāžu zinātniskais darbs tiešām ir kritiskā stāvoklī. Un, ja mēs augstākajās mācību iestādēs neradīsim zināmu rezervi, mūs var sagaidīt ļoti nopietnas sekas. Es lūgtu visus šos projektus apstiprināt bez liekām diskusijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk neredzu, ka kāds būtu pieteicies debatēs. Lūdzu, reģistrēsimies, jo deputātu skaits zālē ir palielinājies. Lūdzu, reģistrēsimies. Vai visi deputāti ir reģistrējušies? Rezultāts: ir reģistrējušies 98 deputāti. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu. Rezultāts: par – 73, pret – 12, atturas – 7. Tādējādi lēmums ir pieņemts. Paldies.

Un tagad mēs varētu sākt apspriest pirmajā lasījumā likumprojektu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”. Lūdzu ziņotāju nākt tribīnē.

O.Kehris: Komisijas vārdā ziņos Latvijas Universitātes docents Andris Klauss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cik minūtes jums vajadzīgas ziņojumam?

A.Klauss: Es domāju, ka nepārsniegšu desmit minūšu robežu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Klauss, LU docents: Godātie tautas deputāti! Cienījamās dāmas un kungi! Mēs turpinām darbu pie likumiem par uzņēmējdarbību. Ir jau iesniegti projekti par līgumsabiedrībām, par valsts uzņēmumu. Es ceru, ka ar 1.janvāri sāks darboties arī likums “Par akciju sabiedrībām”. Man ir nelielas šaubas, jo Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs pārāk lēni kārtojas darbam.

Šodien mēs piedāvājam jums likumprojektu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”. Izvirzās jautājums: likums “Par uzņēmējdarbību” ir pieņemts, kāpēc vajadzīga vēl viena forma? Vai nepietiek ar to, kas jau apspriests un pieņemts? Es domāju, ka Latvijā diez vai tūlīt būs populāras līgumsabiedrības, jo tās šajos trauksmainajos un grūtajos laikos prasa pilnu atbildību. Un, ja mēs veiktu aptauju šajā zālē, jautājot, kurš ietu uz risku zaudēt visu savu mantu, arī to, kas mājās, diez vai paceltos daudz roku. Acīmredzot mums vajadzīga ierobežota atbildība, respektīvi, mēs norobežojam savu mantu un paziņojam, ka ar to saimniekojam, īstenojam savu biznesu, bet tas, kas ir mājās, tas lai paliek mūsu iztikai, jo mums jārūpējas arī par ģimeni, ne tikai par ekonomiku.

Akciju sabiedrība ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet diemžēl, kaut arī es biju šā likuma līdzautors, tā ir sarežģīta organizācija, prasa lielu kapitālu. 100 tūkstoši, kā rāda mana nelielā konsultanta prakse, mūsu cilvēkiem bieži vien ir pārāk liela nauda. Nupat es biju Liepājā, kur mēs veidojām akciju sabiedrību. Tur bija jauni cilvēki, un viņi, labākajā gadījumā, uzreiz varēja iemaksāt tikai piecus tūkstošus. Citiem vārdiem sakot, ja mēs neradīsim tādu formu, kur būs vajadzīgs mazāks starta kapitāls, mēs nesagaidīsim daudz jaunu, uzņēmīgu uzņēmēju rašanos. Un tāpēc jūsu apspriešanai ir nodots šis likumprojekts, kas paredz šādas sabiedrības.

Sākuma kapitāls, minimālais kapitāls ir 20 000. Turklāt reģistrēt šādu sabiedrību var arī tad, ja ir 10 000, taču ar piebildi, ka nav tikai viens vienīgs dalībnieks. Vienam dalībniekam pirms tam jāiemaksā bankā 20 000 rubļu. Dalībnieku skaits – no viena līdz 50, izņemot lauksaimniecību, kur var būt neierobežots dalībnieku skaits. Divposmu organizācija, kur kopsapulce, valde vai, varētu teikt, direkcija sastāv tikai no viena vadītāja. Tāda īsumā ir šī sabiedrība. Tātad vienkārša, ar mazu starta kapitālu. Varētu teikt, ka šī sabiedrība ir akciju sabiedrības jaunākā māsa. Necilāka, vienkāršāka.

Ar ko tā atšķiras no akciju sabiedrības? Ar to, ka šī sabiedrība nevar darboties banku sfērā, apdrošināšanā, arī lombarda operācijas tā nedrīkst īstenot. Šī sabiedrība nedrīkst emitēt un izplatīt savus vērts­papīrus, respektīvi, tai ir liegts emitēt ne tikai akcijas, bet arī obligācijas. Saprotams, šai sabiedrībai ir arī citas atšķirības, piemēram, tai nav obligāti jāpublicē ziņas par savu saimniecisko darbību, kas ir obligāti jādara akciju sabiedrībām. Paskatoties pasaulē, mēs redzam, ka šī forma ir ļoti populāra. Vācijā, kur to saīsināti sauc GmbH, tendence ir tāda, ka GmbH ņem virsroku pār visām citām formām. Un šīs formas sabiedrības ir izplatītas visās sfērās. Vācijā tām ir ļauts darboties arī banku kredīta sfērā. Es domāju, ka ar laiku arī mēs to varētu atļauties, bet vispirms mūsu uzņēmējiem vēl jāmācās godaprāts. Un arī jāiekaro kreditoru uzticība. Mēs neiesakām uzreiz ļaut viņiem darboties šajā sfērā.

Liekas, ka jūsu iebildes izraisīs punkts, kas nosaka, ka sabiedrību ar ierobežotu atbildību var dibināt viena fiziskā vai viena juridiskā persona. Vācijā ilgu laiku pastāvēja aizliegums būt vienam, bet 1981.gadā tika izdarīts likuma labojums. Kāds bija pamatojums? Tāds, ka bieži vien tika pieaicināti tā saucamie salmu vīri. Likums prasīja vismaz trīs dibinātājus, tāpēc vajadzēja atrast vēl kādus un tad reģistrēt sabiedrību. Bet tā zināmā mērā bija maldināšana. Un sakiet: vai sabiedrība ir drošākā stāvoklī, ja ir viens kārtīgs un divi salmu vīri vai viens, kurš paziņo, ka viņš ir norobežojis un ielicis savu mantu šajā sabiedrībā, tātad atbild ar šo mantu. Es domāju, ka nav svarīgi – viens vai četri –, tik un tā atbildība un manta ir saistītas lietas. Tāpēc mums nevajadzētu ierobežot dalībnieku skaitu ar minimumu divi vai trīs. Skandināvijas valstīs, tāpat Anglijā, Amerikas Savienotajās Valstīs – visur šā tipa sabiedrības atļauts veidot vienam dalībniekam.

Par skaitli 50. Kāpēc parādās skaitlis 50? Šī sabiedrība atšķirībā no akciju sabiedrībām tomēr prasa dalībnieku līdzdalību. Ne jau tādu kā kooperatīvos, kur noteikti jāstrādā, bet līdzdalību prasa. Mēs šo skaitli 50 ņēmām, pamatojoties uz Francijas pieredzi. Austrālijā augstākais skaits ir 20. Tātad, ja ir 20 dalībnieki, šai sabiedrībai jāpārveidojas akciju sabiedrībā. Un te galvenais ir rūpes par pašu dalībnieku drošību: tieši ekonomisko, finansiālo drošību un arī sabiedrības drošību kopumā.

Vēl ko es gribētu jums pateikt. Mums bija lieli strīdi komisijā, jo bija iesniegts vēl viens projekts, ko sagatavojuši mani kolēģi Sproģis un Maršavs, par paju sabiedrībām. Viņi bija ieguldījuši lielu darbu, taču no šā trūkuma nebija atbrīvojušies. Var būt sabiedrības arteļi, kas dibināti, orientējoties uz kopīgu rīcību un kopīgu darbu, un darba rezultātu sadala. Bet šīs sabiedrības, par kurām mēs runājam, ir sabiedrības, kas dibinās uz kapitālu un peļņu sadala atbilstoši ieguldītajam kapitālam. Tās lietas nedrīkst jaukt. Darbs un kapitāls. Bet tas nenozīmē, ka īpašnieki, līdzdalībnieki nevarētu strādāt savā sabiedrībā.
No vienas puses, viņš ir īpašnieks, un, ja sabiedrībai vajadzīgs viņa darbaspēks, viņa zināšanas, sabiedrība, kurā viņš piedalās kā īpašnieks, viņu nolīgst arī kā darbinieku. Bet šī sabiedrība, ja viņš slaistās vai nav kompetents, viņu var atlaist kā algotu darbinieku, bet viņš turpina būt viens no šīs sabiedrības īpašniekiem. Tas bija viss, ko es gribēju jums teikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi ir jautājumi ziņotājam? Sekretariātā pagaidām viens ir pierakstījies. Lūdzu – deputāts Salītis. Pie pirmā mikrofona.

B.Salītis: Mans pirmais jautājums attiecas uz 8.panta pēdējo rindkopu. Kāpēc tur paredzēti tikai lauksaimniecības uzņēmumi, bet nav paredzētas zvejnieku saimniecības? Tas arī varētu būt uz tādu pašu principu pamata. Tas ir viens.

Otrs. Vai jums nešķiet, ka šis likums ir pārāk plašs, ka šeit ir iekļautas ļoti daudzas normas, kurām vajadzētu būt sabiedrības statūtos? Un tādi statūti šeit ir paredzēti. Es uzskatu, ka likumam jābūt saprotamam un arī ne pārāk plašam, lai tas būtu labi pārskatāms.

A.Klauss: Kāpēc nav minēti zvejnieki? Tāpēc, ka Ekonomikas komisijā nebija zvejnieku pārstāvja, bet bija profesors Špoģis, kam ļoti tuva lauksaimniecība. Ja jūs to izsakāt kā priekšlikumu, protams, ka to var iekļaut.

B.Salītis: Un vēl viens jautājums...

A.Klauss: Manas dāmas un kungi! Kā augstskolas pasniedzējs es gribētu teikt, ka ekonomiskās izglītības un kultūras līmenis pie mums diemžēl ir ļoti zems. Ar laiku mēs šo likumprojektu varētu saīsināt, bet, es domāju, ka mūsu cilvēkiem, kas šo likumu lietos, nevajadzētu likt vandīties pa dažādām grāmatām un citiem likumiem. Lai šoreiz viss komplekss ir priekšā. Labāk vairāk, nekā mazāk. Un par statūtiem. Statūtus uzņēmējs rakstīs, pamatojoties uz likumu, tāpēc statūti var būt īsāki.

B.Salītis: Un vēl viens jautājums, vai ir pareizs noteikums, ka, lai varētu sasaukt dibināšanas sapulci, vispirms jāiemaksā 50 procenti no kapitāla? Kur tad to kapitālu var iemaksāt, ja nav nodibināta sabiedrība?

A.Klauss: Šis jautājums faktiski jāadresē bankai, bet es tomēr atbildēšu uz to. Normālā, civilizētā sabiedrībā ir tā, ka dibinātāji noslēdz līgumu par sabiedrības dibināšanu. Līdz ar to jau ir oficiāla kopa, varētu teikt, juridiskā persona, bet juristi pateiks, kas īsti. Un viņu pilnvarotais pārstāvis var atvērt bankā norēķina kontu, kurā ieskaita naudu, bet sapulcē uzrāda kvīti, ka ir iemaksāts. Diemžēl pašreiz bankas diez vai ir gatavas šim darbam, tāpēc, cienījamais deputāt, parasti to dara tā: dibinātāju pilnvarotais pārstāvis noslēdz līgumu ar dalībniekiem un savāc šo naudu. Vislabāk, ja viņš ir juridiskā persona, tad var izmantot viņa norēķina kontu ar norādi uz šo sabiedrību. Ja tās ir fiziskās personas, tad, protams, pastāv zināms risks, ka šo naudu var savākt un nozagt.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Salīša kungs. Kaut arī mūsu ir maz, tomēr no zāles nerunāsim. Paldies. Nākamais jautājumu uzdod deputāts Biezais. Jagupecu var ierakstīt kā sesto. Gatavojas deputāts Eglājs.

J.Biezais: Es atvainojos, jautājums būs nedaudz garāks, lai aiztaupītu laiku debatēs. Vai es pareizi sapratu, ka šis likums attieksies arī uz kolhoziem. Ja kolhozi visu to, kas tiem ir, sadalīs pajās vai tamlīdzīgi, tas būs īpašums, ar ko tie atbild. Tā, protams, ir mana vaina, bet man tā psiholoģiski grūti iztēloties, kā var, teiksim, ar visu to īpašumu, kas ir, atbildēt, un vai tiešām to kādam kreditoram izdalīs, izūtrupēs vai kā citādi izrīkosies ar to? Vai šo mehānismu nevajadzētu vēl kaut kā reglamentēt?

A.Klauss: Protams, reglamentēt vajadzētu vai dot norādījumus, kā to īstenot. Un, cik man zināms, vismaz viens projekts komisijai ir iesniegts, tas saucas apmēram tā – par kolhozu pārveidošanu paju sabiedrībās, respektīvi, sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Un šajā likumā ir ietverta visa reglamentācija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu – deputāts Eglājs uzdod jautājumu un gatavojas deputāts Birkavs.

V.Eglājs: Man ir divi jautājumi. Viens attiecas uz 10.pantu, tas ir, 10.panta 2.punkta otro apakšpunktu, tur ir noteikts, kādi dati jāsniedz dibināšanas līgumā: uzvārds, vārds, adrese, pilsonība un pases dati. Ja šāda sabiedrība dibinās, kas visiem mums būs jāraksta: PSRS pilsonība vai Latvijas Republikas pilsonība? Un uz kāda pamata?

A.Klauss: Es domāju, ka katrs rakstīs tā, kā viņš uzskata un kas viņa pasē ir rakstīts. Eglāja kungs, kas jūsu pasē ir rakstīts?

V.Eglājs: Tas, kas visiem pasēs rakstīts.

A.Klauss: Nu tad ir skaidrs, kas jāraksta. Tiklīdz nomainīs pases, mēs varēsim kaut ko citu rakstīt.

V.Eglājs: Nu, ziniet, man liekas tā: mums nav likuma par pilsonību, tāpēc es domāju, tādus datus prasīt... Bet man ir otrs jautājums. 6.panta 2.punktā ir sacīts: “Sabiedrībai, kurai ir ārēji sakari vai kura darbojas arī ārpus Latvijas Republikas teritorijas, var būt nosaukuma atveidojums svešvalodās.” Vai tiem, kas strādā šeit, ir kādi ierobežojumi attiecībā uz nosaukumu? Es nesaprotu, kāpēc ir tāda norma – “var būt”. Tātad var arī nebūt... Kā tas ir saprotams? Ko tas reglamentē?

A.Klauss: Nu, piemēram, tā: es nodibinu SIA, tas ir saīsinājums latviešu valodā, – “Sabiedrība ar ierobežotu atbildību – Andris Klauss”. Bet es varētu rakstīt: “Andris Klauss GmbH”. Vai es varu rakstīt: “Andris Klauss Limited”. Tātad zem latviskā nosaukuma es rakstu arī tos nosaukumus, ar kuriem es oficiāli darbošos Anglijā, Vācijā un citur.

V.Eglājs: Nē, jautājums ir tāds: tie, kam ir ārējie sakari, var kaut ko darīt, bet vai tie, kam nav ārējo sakaru, nevar kaut ko darīt.

A.Klauss: Var darīt, bet tikai tas ir uzsvērts. Acīmredzot te ir redakcionāli jāielabo tā, ka var jebkurš, kas vēlas.

V.Eglājs: Tā arī nesapratu par paju daļām. Te ir visas dalībnieku daļas. Kā tas ir domāts? Vai tā, ka ir fiksētas kaut kādas daļas, daļu lielums un vienam dalībniekam ir trīs šīs daļas, otram septiņas, trešajam 12.

A.Klauss: Jā, pilnīgi pareizi.

V.Eglājs: Tā tas ir domāts?

A.Klauss: Jā.

V.Eglājs: Vai ir domāts, ka ir katram kaut kāda summa?

A.Klauss: Nē, tas ir tā kā naudā. Mēs sakām, ka ir cenu mērogs. Mums vajadzīga mērvienība. Un šeit mērvienība, teiksim, mums ir viens rublis. Sabiedrība pieņem, ka tās daļu lielums ir, teiksim, 1000 rubļu. Tātad man var būt divas daļas, tas nozīmē 2000 rubļu, par katru daļu izsniedz apliecību. Tas ir tas pats, kas akciju sabiedrībā akcijas. Mums taču ir jāfiksē šis lielums, un šī mērvienība, šī daļa arī faktiski parāda, cik tev ir balsu. Ja tev ir viena daļa, tad tev ir viena balss, ja divas daļas – divas balsis.

V.Eglājs: Bet ierobežojums – cik daļa var būt liela vai maza, tas...

A.Klauss: Ierobežojums ir tāds: minimums – 50 rubļu, es atvainojos, 100 rubļu. Man liekas, mums vajadzētu rīkoties tāpat kā akciju sabiedrību likumā – nenoteikt konkrēti šo minimālo daļu, bet tai jādalās ar 100.

V.Eglājs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Birkavs uzdod jautājumu. Gatavojas deputāts Buls.

V.Birkavs: Klausa kungs, abi jautājumi par 12.pantu – par mantiskajām iemaksām. 12.panta 1.punkts – tiesības uz intelektuālo īpašumu. Kādu jēgu jūs ielikāt šajā 1.punktā?

A.Klauss: Tieši par intelektuālo īpašumu?

V.Birkavs: Jā, jo tā nebūtu mantiskā iemaksa tīrā veidā.

A.Klauss: Varbūt ir neprecīzs formulējums, taču es ceru, kolēģis atzīs, ka vispār šajā jomā jāieved kārtība. Intelektuālais īpašums parādās tur, kur sanāk kopā mākslinieki, amatnieki, arī mēs, zinātnieki. Ja mēs iesniedzam kādu izstrādni, tas ir intelektuālais īpašums. Kā citādi to nosaukt?

V.Birkavs: Acīmredzot to vajadzēs izdalīt. Otrs jautājums – 3. un 4.punkts.

A.Klauss: Kurš pants?

V.Birkavs: Tas pats, 12. Ja sabiedrībai nodod lietošanas tiesības, kādu atšķirību jūs redzat starp 3. un 4.punktu?

A.Klauss: Pirmais ir par to, cik lielas, un pēc tam ir pateikts, ka tas varētu gadā sastādīt tik un tik lielu summu. Vai jūs iesakāt šos punktus apvienot?

V.Birkavs: Tie ir jāprecizē, jo tie ir savstarpēji pretrunīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Buls uzdod jautājumu. Gatavojas deputāts Zatuliviters.

A.Buls: Jūs teicāt, un tā tas patiešām ir, ka šī sabiedrība savu peļņu vai ienākumus dalīs atbilstoši ieguldītajam kapitālam, bet ne darbam. Gribu runāt par kooperatīviem, kuru ir ļoti daudz un kuri droši vien jāpārreģistrē. Līdz šim es biju cerējis un tā sapratis, ka šos kooperatīvus mēs varētu reģistrēt kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Tagad es sāku šaubīties, vai saskaņā ar šo likumu kooperatīviem būs vieta šajās sabiedrībās? Kooperatīvi tādi, kādi tie ir – vienā personā gan īpašnieks, gan strādnieks –, dala savu naudu atbilstoši tam, kā strādā. Un mazāk tam, kāds kapitāls bijis. Sakiet, vai kooperatīviem tiks radīts jauns likums? Vai tiem tomēr būs jāpielāgo šis likums?

A.Klauss: Man liekas, ka tiem tomēr būs jānostājas noteiktāk, būs jāpārstāj sēdēt uz diviem krēsliem. Un šī sēdēšana uz diviem krēsliem, kolēģi zina, kur tā dažos gadījumos ir novedusi, šī neskaidrība – kur darbs, kur kapitāls. Absolūti lielākā kooperatīvu daļa, ar kuriem man nācies saskarties, izvēlas sabiedrību, kas dibināta uz kapitālu. Jo tad viņš var strādāt šajā kooperatīvā, bet var arī nestrādāt. Un nu mēs nonākam pie gadījuma, ka ir kooperatīvs, kas sācis un turpina darbību, balstoties tikai uz, varētu teikt, darba principiem. Acīmredzot mums vispār ir jāpadomā, vai nevajadzētu likumu vai valdības lēmumu par kooperatīviem šā vārda tiešajā nozīmē. Respektīvi, kooperatīvi, kas dibinās uz kopīgu darbību. Bet man liekas, ka pilnīgi pietiktu, ja papildinātu Civilkodeksu sadaļā, kur ir runa par kopīgu darbību. Bet tāds jūklis, tāds rasols ir jāizbeidz. Ja tu esi kapitāla sabiedrība, tad tu esi kapitāla sabiedrība, ja tu esi artelis, tad artelis. Bet vienlaikus viens un otrs nedrīkst būt.

A.Buls: Paldies par atbildi. Tātad jūsu pārliecība ir tāda, ka šie kooperatīvi mācēs nošķirt darbu un kapitālu. Jūs ticat, ka tie pārveidosies, vismaz lielākā daļa, par sabiedrībām?

A.Klauss: Es sliecos uz pozitīvu atbildi, jo, man šķiet, tas nav pārāk sarežģīti. Pirmkārt, viņiem, protams, izraisīsies strīdi, kā sadalīt esošo, sarūpēto mantu, kā noskaidrot, cik liela daļa katram pienākas. Pēc tam parādīsies nākamā problēma – vai tie, kuri pašreiz ir kooperatīvā, būs tikai dalībnieki vai arī vēl algoti darbinieki.

A.Buls: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Zatuliviters uzdod jautājumu.

V.Zatuliviters: */Uz vienu manu jautājumu jau ir atbildēts, palikuši divi. Vispirms mani interesē 8.panta 3.apakšpunkts, konkrētais skaitlis tajā. Ja dalībnieku skaits pārsniedz 50, tad divu gadu laikā sabiedrība jāpārvērš par akciju sabiedrību vai jāizbeidz sava darbība. Mani interesē šis termiņš – divi gadi. Vai šajos skaitļos, šajā laika posmā ir kāds aprēķins, kāda ekonomiska likumsakarība? Vai tie tomēr nav ņemti patvaļīgi?/

A.Klauss: Nu, gluži patvaļīgi šis skaitlis nav ņemts, bet es gribētu teikt, ka mums jābalstās uz citu valstu pieredzi. Kā zināms, šī forma parādījās Anglijā un Vācijā pagājušajā gadsimtā. Un viņi ir uzkrājuši pieredzi. Tāpēc mēs to vienkārši pārņemam, jo pašiem savējās mums nav. Jūs domājat, ka tas ir par lielu?

V.Zatuliviters: */Paldies. Es sapratu, ka jūs pēc pasaules prakses esat vadījies.

Un otrais jautājums. Tas saistīts ar 18.pantu. Viena cilvēka sabiedrības veidošanas kārtība. Es uzmanīgi izstudēju. Sakiet, lūdzu, es gribētu, lai jūs kā cilvēks, kas izstrādājis šo likumprojektu, precīzāk izskaidrotu, bet, galvenais, pārliecinošāk pasniegtu ideju par to, ka tomēr arī sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kas sastāv no viena cilvēka, ir tiesības uz pastāvēšanu? Es, piemēram, šo ideju apsveicu. Bet es gribētu no jums kā no idejas autora konkrētāku argumentāciju. Jau iepriekš saku paldies./

A.Klauss: Man liekas, ka, pirmkārt, ierobežotas atbildības priekšrocības dod tikai statūtu sabiedrības. Doma, ka var būt arī viens akciju sabiedrības dibinātājs, tika noraidīta, ierobežojot ar valsts uzņēmumiem, noraidot sabiedriskās organizācijas, kas, manuprāt, diez vai bija pareizi. Tātad izvēles iespējas ir ierobežotas, turklāt jāievēro tas, ka mums ir jāiet uz tirgus ekonomiku, ka mūsu interesēs ir maksimāli radīt apstākļus uzņēmēju dzimšanai. Acīmredzot viens no rosinošiem apstākļiem būtu šīs atbildības ierobežošana. No vienas puses, teiksim, viņš neriskē ar savas ģimenes labklājību, bet, no otras puses, sabiedrība būtu skaidrībā, kādā mērā galu galā tā ir norobežota saimnieciskai atbildībai, un kreditors zinātu, cik liels ir nodrošinājums. Es domāju, ka atbilde varbūt nav pārāk pārliecinoša, bet esmu pārliecināts, ka tas ir vajadzīgs mūsu tirgus ekonomikas veidošanai, jo ar pilnu atbildību šajos apstākļos es, piemēram, nesāktu darbību. Saprotams, ka te jāievēro arī deputāta Muciņa doma, ka šīs sabiedrības un arī citu sabiedrību darbības sfēra ir stingri jāreglamentē. Varbūt ir jāpieņem attiecīgs likums, kurā ir norādīts, ka šajā uzņēmējdarbības jomā nevar dibināt tāda vai cita tipa sabiedrību.

Priekšsēdētājs: Paldies ziņotājam. Vairāk jautājumu deputātiem nav. Es atvainojos – vēl deputāts Birkavs vēlas.

V.Birkavs: 18.panta 4.punkts ir pretrunā ar Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru, jo jūs uzskatāt, ka sabiedrība atzīstama par nodibinātu, ja ir sastādīts ziņojums. Reģistrā teikts citādi.

A.Klauss: Jā, bet, runājot par vienu dalījumu, vienu īpašnieku, jāsaka, ka jūsu pieņemtajā likumā “Par uzņēmējdarbību” 14.pants paredz, ka viena īpašnieka uzņēmums var pastāvēt arī statūtu sabiedrības formā. Tā ka faktiski... Nē, nē, nē, tas nav pārpratums jums, kolēģi Birkav, bet vispār. Tā ka tiesiski jūs esat pamatojuši kā statūtu sabiedrību arī sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

Priekšsēdētājs: Paldies ziņotājam. Jautājumu uzdošana beig­usies. Debatēs pagaidām ir pierakstījušies pieci deputāti. Kā pirmajam es dodu vārdu deputātam Kehrim, gatavoties deputātam Ēlertam.

O.Kehris: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ekonomikas komisija savā sēdē izskatīja likumprojektu “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”. Es gribu uzsvērt, ka šis likumprojekts ir iesniegts atbilstoši ekonomiskās reformas likumprojektu izstrādāšanas grafikam, ka to ir apspriedusi ekonomiskā padome, bet pēc apspriešanas valdības ekonomisko reformu komisijas sēdē valdība to iesniedza likumdošanas iniciatīvas kārtībā. Un arī mēs, lai gan mums ir vairākas piezīmes, uzskatījām, ka konceptuāli šis likumprojekts ir gatavs tā apspriešanai pirmajā lasījumā, tad komisija to varētu sagatavot turpmākajiem lasījumiem.

Es gribētu paskaidrot vienu jautājumu, par kuru mēs principiāli diskutējām komisijā pirms likumprojekta “Par akciju sabiedrībām” izskatīšanas Augstākajā padomē. Tajā laikā bija iespēja veidot vienu likumu par akciju sabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kura dažādos pantos tiktu norādītas atšķirības starp šo sabiedrību formām. Tomēr toreiz diskusijas gaitā mēs vienojāmies, ka lietderīgāk ir par katru no šīm sabiedrībām veidot atsevišķu likumu, lai gan daudzi panti, apmēram puse, varbūt nedaudz vairāk, praktiski atkārtojas, taču ir arī būtiskas atšķirības. Tieši uz tām es gribētu vērst jūsu uzmanību. Tās ir četras.

Pirmkārt, dalībnieku skaita ziņā. Likumā “Par akciju sabiedrībām” ir vismaz trīs, un maksimālais akcionāru skaits nav ierobežots. Šajā likumā – no viena līdz 50. Minimālais pamatkapitāls sabiedrībām ar ierobežotu atbildību paredzēts 20 000 rubļu, bet akciju sabiedrībām – 100 000. Visbūtiskākā laikam ir trešā atšķirība – tieši šī vērtspapīru emisijas iespēja. Akciju sabiedrības var paplašināt savu kapitālu vērts­papīru emisijas ceļā, turpretim šīm sabiedrībām tas ir aizliegts. Un, protams, ir aizliegta banku, lombarda, apdrošināšanas un akreditācijas operāciju veikšana. Ļoti iespējams, ka arī šis saraksts mūsu apstākļos varētu tikt paplašināts.

Un ir arī atšķirība atklātības ziņā. Akciju sabiedrībai obligāta gada pārskata publicēšana, bet šīm sabiedrībām tā nav obligāta. Mēs komisijā uzskatījām, ka pašlaik ir ļoti svarīgi, lai atbilstoši likumprojektam par uzņēmējdarbību papildinātu šo likumprojektu, šo konkrēto statūtu sabiedrību likumprojektu, jo pašreizējos apstākļos daudzi uzņēmēji nav gatavi uzreiz iesākt darbību akciju sabiedrību formā. Uzņēmējiem ar nelielu biznesa pieredzi un arī ar nelielu rīcības kapitālu ieteicamāk ir sākt tieši ar šo formu. Tāpat mēs ceram (deputāts Buls ļoti precīzi uzdeva šo jautājumu), ka liela daļa no kooperatīviem, kas būtībā sen vairs nav kooperatīvi, – analīze rāda, ka zināma to daļa praktiski jau ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību, – ir jau lielā mērā gatavi pāraugt akciju sabiedrībās. Darba kārtībā ir likums par kooperatīviem, varbūt tos sauks citādi – par arteļiem, likums par sabiedrībām, kuru pamatā būtu kopēja darbība bez kapitāla iesaistīšanas.

Tādēļ mēs uzskatām, ka pašreizējā periodā šis likumprojekts ir nepieciešams. Ļoti iespējams, ka arī pati dzīve, reālā prakse mums parādīs, kā tas būtu jāpilnveido. Savā darba kārtībā esam iekļāvuši dažus punktus par grozījumiem jau pieņemtajā likumā “Par uzņēmējdarbību”, jo mēs virzāmies uz priekšu un dzīve ienes grozījumus. Mēs to uzskatām par normālu parādību, jo bez reālās prakses mums būs daudz grūtāk virzīties uz priekšu. Tādēļ mēs domājam, ka pēc apspriešanas konceptuāli šo likumprojektu var atbalstīt. Mēs esam gatavi, noklausījušies visus labojumus, precizējumus, sagatavot to nākamajiem lasījumiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ēlertam. Gatavojas deputāts Eglājs.

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Mēs esam saņēmuši akciju sabiedrības likuma autoru izstrādāto, ļoti vajadzīgo likumu “Par sabiedrību ar ierobežotu atbildību”. Šis likums ir tik vajadzīgs galvenokārt tādēļ, ka nosaka pašreizējo kooperatīvu tiesisko statusu. Autors pareizi atzīmēja, ka lielākā daļa kooperatīvu acīmredzot pārveidosies tieši šajās sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Un tieši no šā viedokļa es gribētu likumprojektu kritizēt par pārlieku lielo sarežģītību. Faktiski mēs esam saņēmuši to pašu akciju sabiedrības likumu, tikai akcijas vietā šeit ir daļa un dota pilnīga brīvība izpildinstitūciju veidošanā. Paldies kaut vai par to! Es šaubos, vai ir nepieciešama tik sarežģīta akciju sabiedrībai raksturīgā procedūra sabiedrības pamatkapitāla palielināšanā. Es domāju, ka dalībnieku sapulce varētu uzņemt jaunus dalībniekus, kuri iemaksā savu daļu pamatkapitālā, to palielinot, vai arī šī sapulce nolemj daļu peļņas ieskaitīt pamatkapitālā, nesaistot šo jautājumu ar statūtu grozīšanu, bet, protams, ziņojot Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram.

Toties rodas problēma par dalībnieka izstāšanos no sabiedrības. Akcionārs var pārdot savu akciju par lielāku vai mazāku summu, bet daļas apliecība nav vērtspapīrs, to tā vis nepārdosi. It īpaši šī problēma saasināsies, ja sabiedrībā ar ierobežotu atbildību būs pārveidosies pašreizējais kolhozs. Šī problēma ir ļoti nopietna. Tā mēs kolhozniekus varam padarīt par dzimtcilvēkiem. Tātad es ceru, ka autori padomās par papildinājumu.

Uzskatu, ka akcijai līdzīgais daļas jēdziens nebūtu jānosaka likumā. Vienkārši katram dalībniekam pieder daļa kapitāla, un viņa balsstiesības ir proporcionālas šai daļai. Ja kādai lielai sabiedrībai ir izdevīgi veidot ar daļām, tā ir šīs sabiedrības lieta, sabiedrība to var darīt. Likums taču neaizliedz. Nevajadzētu visu tik stingri jau iepriekš noteikt ar likumu.

Nedomāju arī, ka ir jāierobežo dalībnieku skaits, kādu sasniedzot sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir jāpārveido par akciju sabiedrību. Mēs zinām, ka akciju sabiedrības minimālais kapitāls ir 100 000 rubļu. Tātad viegls rēķins – katrai daļai jābūt 2000 rubļu lielai. Likums gan nosaka minimālo daļu 100 rubļu apmērā, un noteikti būs daudzi kooperatīvi vai kādu kursu organizatori vai konsultantu sabiedrības, kuras nestrādās ar pārāk lieliem kapitāliem. Galu galā ir arī ieinteresētība pārveidoties akciju sabiedrībā šo vērtspapīru izlaišanas dēļ. Domāju, ka šo ieinteresētību reglamentēt ar likumu diez vai ir vajadzīgs.

Un beidzot manas domas ir, ka likumprojektā būtu racionāli ietvert arī sabiedrības ar papildatbildību. Es redzu, ka būtu jāpapildina divi, varbūt vairāki panti, bet tad mums nebūtu jāizskata vēl viens tikpat biezs likums par sabiedrībām ar papildatbildību.

Es aicinu arī citus deputātus izteikties par šiem konceptuālajiem jautājumiem, lai pēc debatēm mēs varētu nobalsot par to, kādā virzienā iet. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu – deputāts Eglājs, gatavoties deputātam Zatuliviteram.

V.Eglājs: Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es simtprocentīgi piekrītu visam, ko sacīja iepriekšējais runātājs. Mēs vispirms sākām izskatīt likumprojektu “Par akciju sabiedrībām”, tad parādījās likumprojekts “Par līgumsabiedrībām”, ko bija izstrādājis mūsu deputāts Edmunds Krastiņš. Šie divi likumprojekti atšķīrās viens no otra kā diena no nakts. Galvenokārt jau pēc lappušu skaita. Man liekas, ka tieši šīs vidējā lieluma sabiedrības ir tās, ko visvairāk gaida. Un tāpēc es būtu daudz vairāk iepriecināts, ja šis likumprojekts būtu taisīts pēc tās pašas šnites kā likumprojekts “Par līgumsabiedrībām”. Jo, ja ir likums, tad nevar būt tā, ka likumu nepilda. Un to mēs redzam, kur nonāk, ja likumu nepilda. Bet, ja likums ir milzīgi biezs, ar daudziem punktiem un visādiem uzskaitījumiem un katrs no tiem jāpilda, tad likuma pārkāpšana ir neizbēgama. Gan nezināšanas dēļ, kas, protams, nav attaisnojums, gan arī vienkārši kā kaut kas tāds, kas nav vajadzīgs. Man liekas, pati koncepcija šādam likumam ir nepareiza. Ja cilvēki atvēl savas mantas vai naudas daļu šādai sabiedrībai, ar to pašu viņi jau riskē. Un ierobežot kaut kādā veidā, kā viņiem darboties un ķepuroties, es neredzu nekādas vajadzības, jo tā ir sabiedrības iekšējā lieta, bet likums tikai regulē sabiedrības darbību ar pārējo, lai šī sabiedrība nedarītu pāri citiem. Regulēt to, kā izlietojams ģimenes budžets, es atvainojos, tā nepavisam nav likuma lieta. Ja cilvēki riskē ar savu naudu, lai dara, ja tā grib.

Otrs, kam jābūt, – lai viņiem pareizi nodokļus rēķinātu, lai viņi pareizi darbotos mūsu ekonomikā. Un, jāsaka, tieši šis jautājums, kam jābūt, kādi dokumenti un kas ir vajadzīgs Finansu inspekcijai, te nav iekšā. Un man ir tāds priekšlikums: jāizstrādā tā likuma daļa, kas ir vajadzīga sabiedrībai ar ierobežotu atbildību mijiedarbībā ar visu mūsu valsts ekonomiku, tikai tā daļa, un tas ir jāreglamentē ar likumu, jo tas ir tas, kas jāpilda.
Un par to var vērst sankciju pret sabiedrību. Tas, kas ir iekšpusē, protams, ir ļoti vajadzīgs, bet tas ir vairāk izglītojošs materiāls, kas vislabāk noformējams kā paraugstatūti. Tāda forma ir kolhozos, un nevajag atmest labu lietu, jo, ja cilvēks grib dibināt sabiedrību, viņam jāapskatās, kāda ir pasaulē uzkrātā pieredze. Bet tas nekādā ziņā nav likums. Tas ir vienkārši paraugs, ka tā var darīt un ka tā puslīdz labi iznāk. Uztiept to visiem, ka akurāt tas ir vienīgais, nekādā ziņā nevajag. Un tas ir jāievēro, veidojot mūsu likumu. Jāievēro valsts ekonomikas un mūsu, ārpus sabiedrības esošo, intereses, citu uzņēmēju intereses. Tas ir jāievēro ar likumu, nevis jāregulē sabiedrības iekšējā darbība. Un, es domāju, mums pietiek tāda veida akciju sabiedrību, bet šī ir nesalīdzināmi izplatītāka. Ar to mēs uzņēmējdarbību nevis veicināsim, bet sasaistīsim galīgi. Tāpēc konceptuāli es šādu ceļu neiesaku iet.

Otra lieta. Es gribētu teikt, ka projektā, protams, lappušu ir daudz un tas prasījis darbu, bet tajā ir arī ļoti daudz iekšējo pretrunu un pat tehnisku kļūdu. Kaut vai tāds teikums: “Sabiedrības vienīgais dalībnieks nedrīkst būt līgumsabiedrība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību.” Es ilgi domāju: kur tā jēga ir? Kaut kas par vienīgo dalībnieku un par sabiedrību. Vai, teiksim, 27.panta 4.punkts: “Uz visām daļu apliecībām jābūt vārdu apliecībām.” Man atzīmēta vesela kaudze tādu vietu, kur es gudroju, gudroju un nesapratu, kā īsti ir. Piemēram, pie dibināšanas ir juridiskās personas un fiziskās personas, bet 11.pantā sacīts, ka ziņas par dalībniekiem, kādas paredzētas dibināšanas līgumā, attiecas tikai uz fiziskajām personām. Kas uz juridiskajām personām, tas nekur nav pateikts.

Vēl par iemaksām. Ir noteikts, ka tie, kuri nav iemaksājuši 50 procentus, nevar piedalīties, līdz dibināšanas sapulcei jābūt iemaksātiem 50 procentiem, bet tālāk norādīts: ja nav iemaksāti 50 procenti, nav balsstiesību. Es domāju tā: ja jābūt iemaksātiem 50 procentiem, tad jābūt, runāt tālāk par to, kas ir tad, ja nav, par balsstiesībām arī nevar. Ir pateikts, ka tā naudiņa jāiemaksā mēneša laikā. Ja neiemaksā, zaudē savu apliecību un zaudē jau iemaksāto. Bet tālāk sacīts, ka par termiņā neiemaksātu naudu ir jāmaksā soda nauda viena procenta apmērā par katru mēnesi. Es nezinu, kā tas nākas, jo, ja pēc mēneša viss tiek anulēts, tad kāpēc gan viņš vēl maksās pa procentam klāt. Tātad tās ir tīri tehniskas kļūmes, tās jebkurā projektā var būt, bet tās ļoti traucē lasot uztvert jēgu. Kad es biju puslīdz ticis galā, konstatēju, ka arī jēga ir tiešām tīri konceptuāla. Manuprāt, likums ir jātaisa citādi, ja mēs gribam, lai mums šādi uzņēmēji rastos, lai viņi saprastu, ko no viņiem prasa, kas par ko draud un kā vajadzētu rīkoties, lai uzņēmējdarbība ietu labi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zatuliviters. Gatavojas deputāts Kodoliņš.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Es savu runu sākšu nedaudz neparasti, ar nelielu tēlojumu. Guļ zemē sasaistīts cilvēks, bet viņam liek skriet. Atsien kājas un saka: skrien! Viņš atbild: lai es varētu skriet, man jāatsien rokas. Viņam atsien rokas un saka: skrien! Bet man sprūds traucē, – tā zemē guļošais. Izņem sprūdu un saka: skrien! Bet man vēl jāiemācās skriet, jo ilgi esmu gulējis zemē sasaistīts... Lūk, ar šādu līdzību es gribu sākt savu uzstāšanos par šo likumprojektu. Mēs apspriežam tā koncepciju, un man liekas, ka mums, tāpat kā runājot par jebkura cita likumprojekta koncepciju, jāuzdod skaidri jautājumi un likumprojektā jāatrod tiem atbildes. Kā vārdā, kādam nolūkam, kādam mērķim likumprojekts? Šeit tas skaidri redzams. Otrais jautājums: vai likumprojektā nosprausts ceļš, kā mūsu mērķis īstenojams? Iepazīšanās ar likumprojektu dod pozitīvu atbildi arī uz šo jautājumu. Trešais jautājums. Kādi ir priekšnoteikumi šī likumprojekta īstenošanai – finansiālie, organizatoriskie un tā tālāk. Arī uz tiem likumprojekts atbild. Un beidzot pēdējais. Vai tam ir eksistences un attīstības perspektīva? Arī uz šo jautājumu mēs atbildi atrodam. No tā izriet, ka, izejot no koncepcijas prasībām, likumprojekts tām atbilst. Tas ir likumprojekta pirmais pozitīvais moments.

Otrais, ko gribu atzīmēt. Vismaz tirgus, bet mēs pasludinājām, ka gribam uz to virzīties, nojaušam saimniekošanas subjektu esamību, tādu subjektu, kas cīnās savā starpā, pie tam ne vienkārši, bet prasmē saimniekot. Un, jo vairāk tādu saimniekojošu subjektu, jo vairāk un labāk tirgus piepildīts. Šis likumprojekts aptver, vismaz cenās aptver, ļoti svarīgu saimniekojošo subjektu daļu, kuri jāpieskaita pie vidējo un pat sīko kategorijas. Šajā jomā likumprojekts ļoti svarīgs un savlaicīgs. Skaidrs, ka tikai lielie uzņēmumi vien nevar eksistēt, jo tirgus apstākļos to augšana iespējama tikai uz kapitāla centralizācijas pamata vai koncentrējoties, bet pēdējais iespējams, sīkajiem uzņēmumiem izputot, tādēļ arī aug lielie. Var teikt arī citādi, ka mūsdienīgā tirgus apstākļos vidējie un sīkie uzņēmumi ir barojošā vide lielajiem uzņēmumiem. Un šodien ir strīds par to, starp citu arī teorētiski un praktiski, kam dot priekšroku. Vismaz kapitālistisko valstu klasiskās ekonomiskās struktūras raksturīgas ar jauktiem variantiem un tieši ar to rāda savu dzīvīgumu.

Es domāju, ka likumprojekta vērtība ir tieši tā, ka vismaz mēģināts, es to redzu, attīstīt uzņēmējdarbības ideju un precīzi noteikt šīs kategorijas uzņēmēju funkcionēšanas rāmjus, un, no otras puses, šeit jūtama pārmantojamība. Man liekas, ka tie ir šī likumprojekta plusi. Kopumā es uzskatu, ka, neskatoties uz manu parasto kritiskumu, likumprojekts atbilst tām prasībām, kuras mēs šodien tam varam izvirzīt.

Sakarā ar to man, protams, zināmu izbrīnu izsauc iepriekšējā deputāta uzstāšanās, kuru es vienmēr ar apmierinājumu klausos. Ja runātu par dažiem novēlējumiem par šo likumprojektu, tad man liekas, ka, apspriežot tā koncepciju, bez tiem iztikt nevar, taču tie izmantojami turpmākajā likumprojekta izstrādē. Man liekas, ka 18.pants var palikt tāds, kāds tas ir, bet kolēģis Klauss tam var piekrist vai nepiekrist, es šim 18.pantam tomēr dotu papildinājumu kā mazu pielikumu, kurā pamatotu tieši šāda panta nepieciešamību, tāpēc ka pārāk daudzus šokē šādas viena cilvēka sabiedrības ar ierobežotu atbildību iespējamība. Jāizdara neliels paskaidrojums, lai ar argumentiem cilvēkus pārliecinātu. Es domāju, ka tas netraucēs. Tas ir pirmais.

Otrais. Man liekas, ka autoriem vēl jāpastrādā, pilnīgi piekrītu deputātam Bulam, pie problēmas par šī likumprojekta attiecībām ar pašlaik eksistējošajiem kooperatīviem. Pirmkārt, tiem vajadzēs pārreģistrēties, otrkārt, šis likumprojekts ienesīs korekcijas to darbības reglamentā, precīzāk – algoritmos, un uz to jāsaasina uzmanība.

Beidzot savu uzstāšanos, es gribu izdarīt, lūk, šādu slēdzienu, kas sastāv no divām daļām. Pirmā. Likumprojekts atbilst prasībām, kas tam šodien izvirzītas, bet tas nenozīmē, ka tam nav negludumu, tas jānoslīpē, kas prasīs darbu. Es domāju, ka autori paši to jūt. Otrais. Likumprojekts pirmajā lasījumā šodien jāpieņem un, iespējams, jāpadomā, ja tam piezīmju nebūs sevišķi daudz, dot likumprojektam īpašu režīmu, precīzāk, īpašas labvēlības režīmu, izskatot atkārtotā lasījumā. Ar to es domāju, ka to var pieņemt kā ārpuskārtas likumprojektu atkārtotajā lasījumā. Lūk, tāds man ir priekšlikums, paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Kodoliņš. Vienīgi man jāatvainojas, ka būs tikai deviņas minūtes līdz pārtraukumam. Es atvainojos, pēc pārtraukuma – deputāts Birkavs. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Šodien mēs izskatām vienu no uzņēmējdarbības galvenajiem likumiem, likumu, kurš reglamentē vislielāko statūtu sabiedrību grupu, proti, sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Kad mēs, daudzi deputāti, izstrādājām likumprojektu “Par uzņēmējdarbību”, mēs domājām, ka tieši šī sabiedrību daļa, tieši šīs sabiedrības aptvers vislielāko uzņēmēju daļu. Tā kā mums nebūs lielu kapitālu un nevarēs izveidoties lielas akciju sabiedrības, mēs arī domājam par to, ka šajā grupā iekļūs gan kooperatīvi, gan daudzas valsts saimniecības jeb pseidokooperatīvi, tādi kā, piemēram, kolhozi. Mēs uzskatījām, ka tās būs sabiedrības, kas ir apvienotas tieši uz kapitāla principa, kāds ir iestrādāts likumprojektā. Neapšaubāmi, arī tās sabiedrības, kur bez kapitāla principa būs arī šis kooperācijas princips, darba apvienošanas princips. Tieši tāpēc likumā “Par uzņēmējdarbību” ir rakstīts: “Sabiedrības ar ierobežotu atbildību (kooperatīvi, paju sabiedrības).” Un šajā apstāklī tad arī ir vislielākā problēma. Šis likumprojekts atbilst tikai kapitāla apvienošanai. Tajā nav nekā par kooperācijas principiem, kas ir paju sabiedrības pamatā. Tieši tāpēc mēs ar ļoti lielu interesi gaidījām alternatīvo likumprojektu, kuru izstrādāja Ekonomikas institūta līdzstrādnieks Andris Sproģis sadarbībā ar Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēju Maršovu.
Bet, saņēmuši šo likumprojektu, redzējām, ka tajā ir ļoti daudz nepilnību, un tad radās doma apvienot šos divus likumprojektus vienā. Mēs ļoti cerējām, ka darba grupas atradīs kopēju valodu un izveidos likumprojektu, kurā būs vairāki iespējamie varianti, vienā likumprojektā dažādas apakšformas. Diemžēl darba grupas kopēju valodu neatrada, un, lai neaizkavētu šā ļoti vajadzīgā likumprojekta izskatīšanu, nolēmām, ka tagad ir jāizskata šis likumprojekts tāds, kāds tas ir iesniegts.

Es tomēr domāju, ka līdz otrajam lasījumam ir jāpanāk likumprojekta papildināšana ar vienu daļu, proti, ar daļu, kas attiecas uz paju sabiedrībām. Paju sabiedrības ir īpašs atzars sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Paju sabiedrībām, manuprāt, būtu jāņem vērā šis kooperācijas moments. Domāju, šeit būtu svarīgi ievērot šādas normas. Pirmkārt, jādod iespēja zināmai sabiedrību daļai apvienoties, neierobežojot dalībnieku skaitu. Otrkārt, jāpieļauj variants, ka katram pajas īpašniekam, kam ir pilna paja vai vairāk, ir viena balss, nevis jāvadās pēc paju skaita, tātad – pēc kooperācijas, nevis biznesa principa. Treškārt, manuprāt, jāparedz tāda norma, ka visiem paju īpašniekiem obligāti ir jāstrādā uzņēmumā. Ja viņš pārtrauc darba attiecības šajā sabiedrībā, viņš ir spiests pārtraukt arī šo kapitāla turētāja funkciju. Un, visbeidzot, pasaules pieredze rāda, ka paju sabiedrībās, kas dibinātas, ievērojot kooperācijas principu, dalībnieks, izstājoties no sabiedrības, tomēr cieš zināmus zaudējumus. Tas ir tāpēc, lai sabiedrības būtu pietiekami stabilas. Tā, piemēram, Zviedrijas paju sabiedrībās ir spēkā tāds princips, ka, izstājoties no sabiedrības, tiek zaudēti 30 procenti no pajas. Manuprāt, šāda prasība varētu būt nevis obligāta, bet ierobežota. Šīm paju sabiedrībām, kur spēkā kooperācijas princips, vajadzētu radīt iespēju ieviest tādu normu, piemēram, līdz kādiem 25 procentiem, ja sabiedrība pati to vēlas. Tātad princips, ka, izstājoties no sabiedrības, zināma pajas daļa tiek zaudēta.

Šeit izskanēja daudz aizrādījumu par to, ka likums ir par garu un sarežģītu. Es personiski tā neuzskatu. Visa civilizētās pasaules likumdošana liecina, ka likumiem ir jābūt tādiem, lai tiem nebūtu jāpievieno instrukcijas. Mēs esam pieraduši, ka likumus pavada vesels lērums dažāda veida instrukciju. No šā viedokļa, gan akciju sabiedrību likums, gan šis likums, manuprāt, ir ļoti optimāli, jo praktiski šo likumu piemērošanai nav vajadzīgas nekādas instrukcijas.

Un vēl. Visos gadījumos, kur ir runa par kapitāla apvienošanu, pastāv ļoti lielas briesmas, ka var, pirmkārt, veidoties fiktīvs kapitāls. Tātad, ja nebūs šīs stingrās reglamentācijas, mēs, pastāvot tai tiesiskajai apziņai, kāda ir sabiedrībā, varam nonākt pie tā, ka visi mēģinās dibināt sabiedrības, kuras principā nebūs segtas ar pietiekamu kapitāla daudzumu. Tas var novest pie ļoti nepatīkamām sekām, jo šādas sabiedrības bankrots var izraisīt veselu virkni citu sabiedrību bankrotu vai citādu satricinājumu. Otrs ļoti būtisks apstāklis šajās sabiedrībās ir tas, ka, apvienojoties kapitālam, īstais saimnieks principā bieži vien ir tikai viens, tāpēc šī iekšējā reglamentācija ir ļoti svarīga, lai nerastos tāda situācija, ka praktiski viens vai nedaudzi sabiedrības dalībnieki parazitē uz citu sabiedrības dalībnieku rēķina. Tas var būt situācijā, kad sabiedrība, kas caur kapitālu pakārtota citai sabiedrībai, praktiski strādā tikai šīs sabiedrības interesēs. Šādi gadījumi pasaulē ir bieži vēroti, un tieši tāpēc pasaules prakse, civilizēto valstu praksē ir tāda, ka saimnieciskā likumdošana, ekonomiskā likumdošana ļoti sīki tiek reglamentēta tieši jautājumos par kapitālu apvienošanu.

Noslēgumā es gribētu vēl teikt, ka, manuprāt, likumprojekts ir izstrādāts pietiekami augstā līmenī, lai mēs to varētu pieņemt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirms pārtraukuma paziņojumam vārds Jurim Dobelim – 30 sekundes.

J.Dobelis: Cienījamie deputāti – vieglās mūzikas cienītāji! Šajā pārtraukumā tepat blakus varat saņemt biļetes uz “Mikrofona” noslēguma koncertu.

Priekšsēdētājs: Prezidija locekļiem atgādinu, ka Prezidija sēde sākas pulksten 11.30 – Baltajā zālē. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu, ieņemsim vietas! Es ceru, ka vismaz tie deputāti, kuri ir pierakstījušies debatēs, atrodas zālē. Jā, tik tiešām deputāts Birkavs ir. Lūdzu. Nākamais deputāts Salītis.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Pirmais, ko es gribētu teikt, ir tas, ka šis likums vajadzīgs, turklāt ļoti steidzami, jo diemžēl mūsu likumdošanas stratēģija patlaban ir radījusi tādu situāciju, ka mēs esam nevis atbrīvojuši uzņēmēju, bet gan sasējuši viņu, un, varbūt izmantojot deputāta Zatulivitera salīdzinājumu, varam teikt, – pat iebāzuši viņam arī vīkšķi mutē. Kāpēc? Patlaban ir radusies situācija, ka kooperatīvi, kas pastāv pie valsts uzņēmumiem, jālikvidē līdz 31.decembrim. Uzņēmumu reģistrs faktiski nedarbojas, un, atklāti sakot, es domāju, ka tā īsti varēs sākt darboties tikai februārī, likums “Par akciju sabiedrībām” nav publicēts, likums “Par valsts uzņēmumiem” ir pieņemts, bet uzlikts moratorijs jebkādiem pārveidojumiem, un vienīgā forma, tas ir, likums “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, uz kuru transformēsies lielākā daļa no uzņēmumiem, kooperatīviem, vēl nav pieņemts. Tātad pirmais, kas, manuprāt, ir absolūti nepieciešams, ir maksimāli ātrā tempā šo likumu pieņemt. Diezin vai būs pareizi to pieņemt kā steidzamu, jo ir ļoti daudz kas izdiskutējams, pirmām kārtām daudzās pretrunas. Tās ir gan iekšējās pretrunas, gan pretrunas ar jau pieņemtajiem likumiem, ar likumu “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”.

Piemēram, šāda pretruna. Likumprojektā vairākās vietās teikts, ka uzņēmums atzīstams par nodibinātu tajā gadījumā, ja ir attiecīgais dibinātāju sapulces lēmums, lai gan likums “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” atzīst uzņēmumu par nodibinātu tikai ar reģistrācijas brīdi. Vēl likumprojektā teikts, ka juridiskās personas statusu iegūst ar reģistrācijas brīdi. Ar reģistrācijas brīdi juridiskās personas statusu neiegūst, jo līgumsabiedrības arī ir jāreģistrē un tām juridiskās personas statusa vispār nav. Likumprojektā jānovērš vairākas atkārtošanās, turklāt juridiski ir ļoti svarīgi, ka dažās vietās atkārtošanās ir mazlietiņ citādāka, līdz ar to juridiski ir iespējami dažādi traktējumi. Ir nevajadzīgi darbības ierobežojumi. Par to kolēģi jau runāja.

Manuprāt, likumprojekta otrajā lasījumā, pareizāk, starpperiodā līdz otrajam lasījumam, gan autoriem, gan Likumdošanas jautājumu komisijai un acīmredzot arī Ekonomikas komisijai tas jāizskata un jāpadomā, kā to atvieglot. Kaut vai tādi ierobežojumi, kas attiecas uz rezerves kapitāla veidošanu. Es ar Klausa kungu runāju, viņš uzskata, ka tas ir tāpēc, lai radītu papildu drošību kreditoriem. Tas ir labs apsvērums, un to vajag rūpīgi apdomāt, bet, patiesību sakot, ar šāda veida ierobežojumiem rezerves kapitāla veidošanā esmu sadūries tikai Latvijas Republikas laika likumos. Katrā ziņā tas ir diskutējams jautājums.

Ārkārtīgi nozīmīgs ir jautājums par intelektuālā īpašuma daļu statūtsabiedrības kapitālā. Tas ir jautājums, kas šeit parādās, manuprāt, ļoti nopietni, taču nav pietiekami sīki reglamentēts, jo šobrīd uzņēmumu veidošanas prakse, pat kooperatīvu veidošanas prakse, liecina, ka tiek maksāts par smadzenēm, par cilvēka līdzdalību procesā, nekādā veidā to nematerializējot. Taču pantos, kur runāts par daļu maksājumiem un kārtību, vispār neparādās šis intelektuālais īpašums, bet tā nu nebūtu mantiskā iemaksa. Tātad projektam ir vajadzīga nopietna juridiska ekspertīze, tomēr par pamatu tas katrā ziņā ir atzīstams un šodien balsojams.

Turklāt es gribētu pievērst uzmanību tēzei, ko viens no runātājiem jau minēja, ka 2.pantā, pareizāk sakot 8.panta otrajā daļā noteiktais ierobežojums, ka sabiedrības vienīgais dalībnieks nedrīkst būt līgumsabiedrība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību, ir juridiski absolūti korekts, jo, ja sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir vienīgais dalībnieks un tā rada sabiedrību ar ierobežotu atbildību atkal, mēs varam sadrumstalot šo atbildību, faktiski neradot nekādu…

Es ierosinu balsot šodien par likumprojektu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu – deputāts Salītis. Vairs deputāti debatēs nav pierakstījušies.

B.Salītis: Cienījamie kolēģi! Jāteic, ka šis likumprojekts ir ļoti vajadzīgs. To, es domāju, izprot visi, kas piedalās sēdē, kaut gan lielākā daļa šodien šā likumprojekta apspriešanā nepiedalās.

Es gribētu izteikt dažas domas par šo likumprojektu. Pirmais. Es uzskatu, ka diezin vai būtu pareizi ierobežot dibināšanas dalībnieku maksimālo skaitu. Ja jau mēs paredzam, ka lauksaimniecības uzņēmumiem tas netiks ierobežots, tad to pašu vajadzētu attiecināt arī zvejnieku saimniecībām.

Otrs jautājums. Man tomēr liekas, ka nebūtu pareizi šodien, vismaz šajos apstākļos, kādos šīs sabiedrības tiks dibinātas, paredzēt, ka līdz dibināšanas sapulcei ir jāiemaksā 50 procenti no kapitāla, jo es uzskatu, ka dibināšanas sapulce būs tā, kas noteiks visus kritērijus sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, un līdz reģistrācijai būtu jāiemaksā tā summa, kas ir paredzēta, ko katrs dalībnieks iemaksā. Tas būtu daudz vienkāršāk, nekā paredz šī norma. Es uzskatu, ka dibināšanas sapulcē nevajadzētu paredzēt trīs ceturtdaļas no pamatkapitāla. Dibināšanas sapulce ir pirmā sapulce, tajā vajadzētu piedalīties visiem dalībniekiem, jo kādreiz, kad dibinājās mazie arteļi (es esmu pārstāvis no zvejnieku kolhoza), šādās dibināšanas sapulcēs piedalījās visi dalībnieki, un visi izteica savu vēlmi. Te it kā runāts par kapitālu, par pamatkapitālu, bet, ja mēs šo normu ieliktu citādi – ka pamatkapitālu veido laikā no dibināšanas sapulces līdz reģistrācijai –, tad arī šeit vajadzētu paredzēt citādi. Es tomēr pastāvu uz to, ka nav pareizi, varbūt ir pareizi, bet vai tas ir vēlams, ka šis likums ir tik liels un plašs, jo daudzas tajā iekļautās normas būs sabiedrības statūtos. Par sabiedrības pamatkapitāla veidošanu, par sabiedrības rezerves kapitāla veidošanu, par sabiedrības kontroles un revīzijas funkcijām, par ārkārtējās sapulces sasaukšanu vajadzētu runāt statūtos.

Es atbalstu priekšlikumu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā. Mūsu komisija iesniegs tos priekšlikumus un papildinājumus, kuri radās, izskatot likumprojektu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to debates ir beigušās. Vairāk deputātu debatēs par šo darba kārtības jautājumu nav pierakstījušies. Es palūgšu sekretariātu zvanīt, lai gan šeit kvorums nav tik būtisks, bet tomēr... Jā, arī Klausa kungam jādod vārds. Lūdzu, Klausa kungs.

A.Klauss: Te izskanēja ļoti daudz lietišķu ierosinājumu, tie visi ir jāapsver, bet par vienu, man liekas, vajadzētu kopīgi izšķirties tūlīt. Tas ir deputāta Ēlerta ierosinājums šo likumu papildināt ar normām par sabiedrībām ar papildu atbildību. Mums, autoriem, tomēr vajadzētu būt skaidrībā, vai šīs normas, kas aptver vēl vienu uzņēmējdarbības formu, ir jāiekļauj šajā likumprojektā, vai tomēr jūs uzskatāt, ka vajadzīgs atsevišķs likums. Tas arī būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir jautājumi Klausa kungam? Varbūt jūs brīdi uzturieties tribīnē. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Es gribētu Klausa kungam jautāt par to, ko es centos izteikt savā uzstāšanās reizē. Kāda ir viņa attieksme pret iespēju iestrādāt likumprojektā nodaļu, kas attiektos uz paju sabiedrībām kā īpašu ierobežotas atbildības sabiedrību paveidu?

A.Klauss: Ja mēs saņemtu konkrētu, konstruktīvi izstrādātu priekšlikumu, mēs labprāt to ņemtu, bet pagaidām mani nepārliecina pašas paju sabiedrības vajadzība. Galvenā, varētu teikt, paju sabiedrības pazīme, kas to atšķir no sabiedrības ar ierobežoto atbildību, ir tā, ka dalība pārvaldē, balsošanā notiek pēc galvām – viens dalībnieks un viena balss. Bet tas izriet no pajas, tā var būt nez cik liela, tik un tā ir viena balss. Es esmu jūs pareizi sapratis?

A.Kodoliņš: Es domāju, ka jūs mazlietiņ nepareizi esat mani sapratis. Galvenais kritērijs tomēr būtu līdzdalība ne tikai ar kapitālu, bet arī ar darbu sabiedrībā. Tas, manuprāt, ir galvenais kritērijs paju sabiedrībā.

A.Klauss: Man liekas, ka darbu nav ko jaukt iekšā. Par darbu samaksās algu. Kāpēc būtu jāsajauc divi principi: kapitāls un darbs?

A.Kodoliņš: Klausa kungs, es jums pilnīgi piekrītu, ja mēs runājam par kapitāla apvienošanu, bet, ja mēs runājam par kooperāciju, kur ir reizē gan kapitāls, gan darbs, tur var būt arī cits princips.

A.Klauss: Es domāju, ka šis variants pilnīgi apmierina: pirmām kārtām viņš iegulda kapitālu un kā kapitāla līdzīpašnieks piedalās. Ja viņš iegulda darbu, tad noslēdz līgumu ar sabiedrību un saņem algu. Man liekas, ka viņš ir gandarīts pa visām līnijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Birkavs.

V.Birkavs: Klausa kungs, es gribētu dzirdēt atbildi uz jūsu uzdoto jautājumu: ko no jums prasītu un vai tas vispār ir savienojams – iestrādāt šajā likumprojektā sabiedrības ar papildatbildību. Vai to ir iespējams izdarīt uz otro lasījumu vai ir jāapspriež no jauna koncepcija?

A.Klauss: Man ir grūti atbildēt, jo nav klāt mana kolēģa Šadinova kunga, kas ir jurists pēc izglītības, bet personiski neesmu gatavs strādāt par šo sabiedrību un vispār apšaubu tās lietderīgumu pašreizējos apstākļos...

V.Birkavs: Tātad pašreiz jūsu viedoklis ir tāds, ka nevajag savienot šos abus likumus vienā? Paldies.

A.Klauss: Es domāju, ka nevajag.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons, pēc tam – trešais.

O.Kehris: Jautājums varbūt vairāk attiecas uz pašu komisiju, jo es pieļauju, ka Klausa kungs nezina visu kopumā, viņš var ziņot tieši par šo likumprojektu, jo likumprojekts par sabiedrībām ar papildu atbildību tiek izstrādāts. Mēs to neuzskatām par mazsvarīgu, tā izstrādāšana iekļaujas grafikā, un likumprojekts būs. Ja mēs mēģināsim apvienot abus likumus, mēs varam aizkavēt tieši šā likumprojekta izstrādāšanu. Tas, protams, ir konceptuāls jautājums, bet mēs tomēr domājam, ka likumu par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību vajadzētu veidot kā atsevišķu likumu un nelikt klāt visu pārējo, lai neaizkavētu tā virzību.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi Klausa kungam? Nē. Paldies, Klausa kungs. Lūdzu, par balsošanu, trešais mikrofons.

J.Biezais: Kolēģis Kehra kungs jau izteica, bet, tā kā izskanēja oficiāli priekšlikumi, es lūgtu kolēģus neizvirzīt Klausa kungam prasības iestrādāt vēl tādu un citādu sabiedrības formu, bet balsot par projektu, kāds tas ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vēlreiz trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es arī aicinu balsot par šo likumprojektu un par šiem diviem papildinājumiem. Es domāju, ka tos nevajadzētu atsevišķi likt uz balsošanu, bet balsot kopumā par pirmo lasījumu, jo par sabiedrībām ar papildu atbildību, kā šeit teica Kehra kungs, tiks izstrādāts atsevišķs likumprojekts. Ja mēs ievērojam principu, ka likums par uzņēmējdarbību un citi likumi par uzņēmējdarbības formām veidos ar laiku vienotu sistēmu, acīmredzot vēlāk tiks iekļauti vienotā kodeksā, tad labāk būtu, ka šie likumi nāktu atsevišķi, un, ja nepieciešams, var atsaukties uz jau pieņemto likumu, teiksim, ka tādi un tādi jautājumi tiek regulēti tā, kā paredzēts likumā “Par akciju sabiedrībām” vai likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”.

Par Kodoliņa kunga priekšlikumu. Es domāju, ka jautājumam par kooperatīviem, kuros ne tikai ar savu kapitālu, bet arī ar darbu piedalās cilvēki, vajadzētu palikt pēdējam. Diemžēl mēs esam sākuši, vismaz PSRS likumdošana ir sākusi ar kooperatīviem. Un šodien mēs redzam, kādas kļūdas tika pieļautas, tādēļ tagad nākam ar pilnīgi citu principu, kura pamatā ir kapitāls. Ja kaut kad vēlāk radīsies nepieciešamība ievērot principu: viens cilvēks – viena paja – viena balss, mēs to varēsim paredzēt pašās beigās, kad mums visa shēma būs gatava. Mēs varēsim izdot nelielu likumdošanas aktu, kurā ietversim dažas šīs sistēmas īpatnības. Ja mēs jau tagad iekļausim šajā likumā arī kooperatīvus, tātad viens cilvēks – viena balss, nevis viena kapitāla daļa – viena balss, mēs tomēr nepārveidosim visus tos kooperatīvus, kuri šobrīd darbojas, un neveicināsim to, ka šiem jaunajiem uzņēmējiem ir jābūt lielākai atbildībai par savas darbības rezultātiem. Es aicinu šos divus jautājumus nejaukt iekšā šajā likumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēlreiz trešais mikrofons.

A.Kodoliņš: Es tomēr uzskatu, ka mums šis konceptuālais jautājums ir jāatrisina. Likumā “Par uzņēmējdarbību” mēs tiešām iestrādājām tēzi, ka sabiedrības var ierobežot atbildību, un nosaukumā ielikām, ka tas attiecas arī uz paju sabiedrībām un kooperatīviem. Šeit nav tikai darba apvienošana. Šeit principā ir runa par to, ka mums ir nepieciešamas piensaimnieku biedrības. Pēc kāda principa tās darbosies? Tātad uz kaut kādiem citiem principiem, uz kaut kādu līdzdalības principu. Lai mēs varētu izveidot pilnu nepieciešamās uzņēmējdarbības spektru, mums šīs sabiedrības jāparedz, un mēs nevaram iztikt ar principu, ka uzņēmējdarbība var balstīties tikai uz kapitālu apvienošanu. Visā pasaulē pieredze rāda, ka ir arī citi uzņēmējdarbības veidi. Tāpēc es ierosinu nobalsot konceptuāli, ka ir jāatrisina jautājums par visu šo uzņēmējdarbības likumā paredzēto spektru.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, diemžēl uz balsošanu to nevar likt, jo mēs konceptuāli varam balsot tikai par kaut ko noteikti formulētu. Tā kā mums ir viens likumprojekts, un, ja ir konceptuālas izmaiņas nosaukumā vai pantos vai tamlīdzīgi, mēs varam balsot par likumprojektu pirmajā lasījumā. Bet par vispārēju ideju diezgan apgrūtinoši ir lūgt deputātus balsot.

Godājamais kolēģi, kā es saprotu, mēs esam gatavi balsot par likumprojekta akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā, par tādu likumprojektu, kāds ir nodots mums izskatīšanai. Ja tas netiks akceptēts tādā formā, tad, gluži dabiski, mums var būt arī citi balsojumi par kaut ko citu. Lūdzu, reģistrēsimies, godājamie deputāti! Lūdzu rezultātu. Ir reģistrējušies 86 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumprojekta “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 78 – par, 1 – pret, 2 – atturas. Likumprojekts ir akceptēts tieši šādā formā pirmajā lasījumā. Paldies. Līdz ar to jautājums ir izskatīts. Darba grupai ir jāpadomā par to, kad mēs likumprojektu varēsim izskatīt otrajā lasījumā. Man ir tādas aizdomas, ka tas būs tikai nākamgad.

Godājamie kolēģi! Mēs varētu vēl izskatīt mūsu darba kārtības 11.jautājumu – lēmumprojektu “Par 1940.gadā slēgto sabiedrisko organizāciju reabilitāciju”. Taču godājamais Laķa kungs lūdz šo jautājumu skatīt pulksten trijos, kad viņš būs atbrīvojies no darba Rīgas pilsētas padomes sesijā un ieradīsies šeit. Mēs varētu izskatīt likumprojektu par Latvijas Republikas likumu, Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu utt., utt. spēkā stāšanās kārtību. Vai ir ziņotājs šajā jautājumā? Es redzu Endziņa kungu un saprotu, ka mēs varam skatīt šo jautājumu. Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Otrajam lasījumam jums ir iesniegts likumprojekts “Par Latvijas Republikas likumu, Augstākās padomes lēmumu un cita rakstura Augstākās padomes dekrētu publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību”. Dokumenta numurs – 353.

Kā jūs redzat, salīdzinājumā ar pirmo lasījumu likumprojekts ir pārstrādāts un precizēts, ņemtas vērā tās piezīmes, kuras šeit tika izteiktas, daļēji arī prasība, kuru izvirzīja kancelejas pārstāvji, tas ir, par termiņiem, kādos pieņemtie likumdošanas akti jāpublicē oficiālā izdevumā. Runa bija par 20 dienām, komisija tomēr uzskatīja, ka 20 dienas ir ļoti liels periods, šodien jau tā ieilgst mūsu normatīvo aktu publicēšana, tāpēc mēs apstājāmies pie noteikuma, ka Augstākās padomes akti, arī Augstākās padomes Prezidija akti ir jāpublicē 10 dienu laikā. Arī tad šis termiņš ir par trijām dienām garāks nekā pašreiz spēkā esošā Augstākās padomes Prezidija dekrētā noteiktais, kurš paredz publicēšanu septiņu dienu laikā. Es domāju, ka acīmredzot jāveic organizatoriska rakstura pasākumi, lai šis termiņš būtu reāls un lai mūsu pieņemtie akti savlaicīgi tiktu nogādāti līdz izpildītājiem, līdz cilvēkiem. Pārējie precizējumi, kas ir izteikti šeit, arī ņemti vērā. Vairāk man būtībā nekas piebilstams pašreiz nav. Varu atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi deputātam Endziņam? Vai sekretariātā kādi jautājumi ir ienākuši? Paldies. Lūdzu, deputāts Muciņš, pie trešā mikrofona.

L.Muciņš: Es biju iesniedzis priekšlikumus, bet nedzirdēju analīzi par tiem.

A.Endziņš: Cienījamais Muciņa kungs, vai tad jūs nebijāt klāt komisijas sēdē?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Man īsti nav skaidra šī domu apmaiņa pie mikrofona un no tribīnes, jo es nesagaidīju no Muciņa kunga atbildi, kuru varētu ierakstīt stenogrammā. Tur laikam būs atbilde uz deputāta Endziņa jautājumu.

A.Endziņš: Man jūsu priekšlikums nav klāt, lūdzu, varbūt atkārtojiet.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šo jautājumu varētu risināt operatīvāk. Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Man bija divi priekšlikumi. Tā kā es nepiedalījos tajā komisijas sēdē, kad šie jautājumi tika izskatīti, motivāciju es nevaru zināt, bet, redzot šo dokumentu, kas ir izdalīts, es secinu, ka šie abi priekšlikumi nav iekļauti. Viens priekšlikums bija diskutējams, un, ja būtu laba motivācija, es varbūt nepastāvētu uz to, ka vajadzētu nobalsot. Tas attiecas uz to, vai ir nepieciešams visus likumus publicēt laikrakstā “Diena”, tāpat “Ziņotājā”, jo daudzi dokumenti, kodeksi būs liela apjoma, tos visus nav lietderīgi publicēt “Dienā”, bet būtu labi, ja tie tiktu publicēti “Ziņotājā”. Tas būtu viens.

Otrs, manuprāt, ir būtiskāk. Es varu atsaukties uz Latvijas Republikas laika praksi, ka nākamajā dienā pēc publikācijas likumi un lēmumi stājās spēkā. Agrāk mums bija 10 dienas, tagad, es skatos, ir piecas dienas. Lēmums varētu stāties spēkā tajā dienā, kad tas tiek publicēts. Tāda tā doma bija.

A.Endziņš: Par jūsu priekšlikuma pirmo daļu – par to, ka ne visus aktus vajadzētu publicēt laikrakstā “Diena”. Mēs to saistījām ar atrunu, kāda ir 3.pantā, ka Augstākās padomes Prezidijs var pieņemt lēmumu par šo aktu nepublicēšanu. Un vēl – 2.pantā ir runa par to, ka “Ziņotājs” un laikraksts “Diena” ir oficiāli publikācijas avoti. Publikācijas, kas ir šajos laikrakstos, ir oficiālas ar ieteikumu: publicēt, nevis obligāti publicēt. Var izmantot arī cita veida publikācijas.

Par termiņu – piecas dienas. Lai likums nonāktu līdz izpildītājam, viņam ir jāiepazīstas ar šā likuma tekstu. Tāpēc komisijā mēs tomēr vienojāmies par to, ka stāties spēkā ar nākamo dienu pēc publikācijas nebūtu pareizi, ka jādod termiņš, lai cilvēki, organizācijas, kurām ir adresēts konkrētais akts, varētu ar šo aktu iepazīties. Tāpēc arī mēs šo termiņu – piecas dienas – tomēr atstājām. Arī iepriekšējais dekrēts, kas pašreiz ir spēkā, piemēram, aktiem par administratīvo atbildību, paredz pat 15 dienas pēc tā publicēšanas. Un tas ir vērsts tikai uz to, kaut arī mēs visi zinām, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tomēr acīmredzot valstij ir jārūpējas, lai šis akts taptu zināms visiem tā izpildītājiem.

L.Muciņš: Deputāt Endziņ, paldies. Man motīvi ir saprotami, bet radās vēl viens jautājums. Kādēļ laikā no pirmā lasījuma līdz otrajam lasījumam ir būtiski mainīta koncepcija? Šeit ir rakstīts: akti jāpublicē. Es lūdzu pastiprināt jēdzienu: “visi likumi un lēmumi ir jāpublicē”. Otrajā lasījumā mums parādās variants – “publicē”. Te var rasties situācija, ka kādi Augstākās padomes lēmumi un Augstākās padomes likumi var būt nepublicējami. Es domāju, ka šeit mēs galīgi atgriežamies pie vecās prakses, ka nu būs kaut kādi slepeni likumi.
PSRS šobrīd ir tādi, par kuriem mums nav ne ziņas, ne miņas. Teiksim, kad noteica karastāvokli, visus uz nāvi notiesātos nošāva, visi politiskie arestanti tika iznīcināti un tā tālāk. Tā tas bija, sākoties Lielajam Tēvijas karam. 1941.gadā, izrādās, ir bijuši tādi Augstākās padomes likumi, kuri noteica, kas ir jādara izņēmuma stāvoklī. Arī tagad mums nav ne jausmas, kas notiks tajā brīdī, kad tiks noteikta prezidenta pārvalde. Tāpēc es gribētu zināt, kādēļ pēkšņi ir noticis šāds konceptuāls pagrieziens, un pret to es kategoriski gribu protestēt.

A.Endziņš: Es jau noskaidroju pēc jūsu pirmā jautājuma, ka šādus redakcionāla rakstura labojumus izdarījām, lai būtu iespēja šādus liela apjoma aktus laikrakstā “Diena” arī nepublicēt. Tikai tāpēc. Ja deputāti uzstāj, mēs varam no šā labojuma atteikties, nosakot visu aktu publicēšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Marjaša: Es gribu atbildēt deputātam Muciņam, 4.pantā skaidri un gaiši pateikts, ka jebkurš likums stājas spēkā pēc tā publikācijas. Tātad no 4.panta ir pilnīgi nepārprotami redzama saikne starp likuma spēkā stāšanos un tā publicēšanu. Tā ir obligāta saikne.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es vēl gribētu papildināt ar atrunu, ka arī likumdevējs var pašā aktā noteikt citu spēkā stāšanās kārtību. Tā ir vispārējā kārtība, kas paredzēta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Drobots: */Man ir jautājums par 3. un 4.pantu. Pirmkārt, 3.pantā teikts “lēmumi un dekrēti, kam nav vispārējas nozīmes”. Ko nozīmē “vispārēja nozīme”? Tas ir, pieņemsim, ka visu to, kas attiecas uz lauksaimniecību, var nepublicēt, jo tas neattiecas uz rūpniecību?/

A.Endziņš: */Nē. Pašlaik Prezidijs pilda daudz organizatorisku funkciju. Piemēram, Prezidijs izskata dienas kārtību, dažādus projektus, ko nodod komisijām. Es domāju, ka līdzīga veida lēmumus un dekrētus diezin vai ir nepieciešams publicēt./

J.Drobots: */Varbūt tā arī vajag teikt: “Prezidija vai Augstākās padomes organizatoriska rakstura darbu”?/

A.Endziņš: */Katram gadījumam šeit ir piezīme: “To nolemj pats Prezidijs.”/

J.Drobots: */Nu, Prezidijs.../

A.Endziņš: */Publicēt vai nepublicēt./

J.Drobots: */Šeit jāpasaka precīzāk. Jo “vispārēja nozīme” ir pārāk plašs formulējums. Un tagad par 5.pantu. Lūk, tādi nepublicēti lēmumi un dekrēti, manuprāt, stājas spēkā nevis no pieņemšanas brīža, bet no tā momenta, kad to saņem izpildītājs. Tā vajadzētu būt. Kāpēc? Tāpēc ka var lēmumu pieņemt, bet ne tūlīt nogādāt izpildītājam, toties tūlīt prasīt izpildi. Tas nav nopietni, manuprāt./

A.Endziņš: */Tas ir sakarā ar to, ka līdzīgi akti allaž tiek pieņemti, tām personām un organizāciju pārstāvjiem klātesot, kas būs izpildītāji, tā ka viņi var stāties spēkā no pieņemšanas momenta, tāpat kā Ministru padomes lēmumi, ja pašā aktā nav norādīts kaut kas cits. Tas ir, atbilstošie ministri vai resoru pārstāvji vienmēr ir klāt, ja tiek pieņemts akts, kas attiecas uz viņiem./

J.Drobots: */Es pasvītroju, ka šajā frāzē jūs izmantojāt vārdus “allaž”, bet var taču būt arī izņēmumi? Un, manuprāt, lai neprasītu tādu likumu izpildi, ar kuriem nebūtu iepazīstināti izpildītāji, šeit var precīzi un skaidri ierakstīt: “ar brīdi, kad to saņem izpildītājs”. Tad nebūs nekādu domstarpību./

A.Endziņš: */Var tā papildināt./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai ir vēl kādi jautājumi ziņotājam? Nav. Paldies Endziņa kungam! Vai deputāti ir pieteikušies debatēs par šo jautājumu? Deputāts Muciņš piesakās debatēs. Lūdzu tribīnē.

L.Muciņš: Es tomēr gribētu runāt par 2.pantu – par to nākamo dienu, par piecām vai desmit dienām mēs varētu strīdēties un izspriest, kā tas praktiski labāk, es nebūt nepastāvu uz savu priekšlikumu. Es tāpat nepastāvu uz savu priekšlikumu, ka vajadzētu noteikt publicēšanas laiku “Dienā” un “Ziņotājā”. Taču es kategoriski gribu protestēt pret to, ka ir pazuduši divi mani priekšlikuma vārdi 2.pantā. Tie nav arī izdalīti, taču ir tik īsi, ka tos var uztvert arī ar dzirdi. Mans priekšlikums bija, ka nevis vienkārši tiek publicēti, bet visi Latvijas Republikas likumi, Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi un citi tās akti jāpublicē, nevis tos publicē. Tāda bija mana priekšlikuma jēga: lai mēs izvairītos no tā, ka ir kaut kādi slepeni likumi. To, ka ir slepeni likumi, mēs ļoti labi zinām. Piemēram, ir slepeni likumi par karavīru kriminālatbildību. Izrādās, parastu cilvēku var notiesāt tikai pēc prokurora vai izmeklētāja apstiprinātiem dokumentiem, bet, lai karavīru sauktu pie kriminālatbildības vai nodotu viņa lietu tiesā, ir jāsaņem atļauja. Jo vairāk zvaigžņu viņam ir, jo atļaujai jābūt augstāka līmeņa. Un neviens tādu likumu nekur nav lasījis. Toties es esmu to redzējis, un man tika paskaidrots, ka es esmu strādājis kara tribunālos. Izrādās, ir tādi likumi, bet par to man augstskolā piecu gadu laikā neviens nav pat ieminējies.

Es jau pieminēju likumu par karastāvokli. Vai kāds ir redzējis? Nē, tas ir slepens, un es jums saku: šajā likumā ir paredzēts, kuri tūlīt šajā situācijā jānošauj. Es jūs nebaidu, nebūt ne, bet varbūt arī likums par prezidenta pārvaldi slēpj visvisādus brīnumus, arī to, kurus no mums ir paredzēts klapēt nost. Tāpēc es kategoriski vēršos pret tādiem likumiem, kuri varētu netikt publicēti. Es saprotu, ka var netikt publicēti Prezidija lēmumi, tādēļ es aicinu izsvītrot 2.pantā Augstākās padomes Prezidija lēmumus un dekrētus, lai būtu skaidrība, bet pielikt klāt vārdu “visi”: “visi Latvijas Republikas likumi, Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi un citi tās akti”, svītrot “Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumi un dekrēti” un vārdam “publicē” pielikt priedēkli “jā”. Tātad – “jāpublicē”. Un šeit ir šis konceptuālais jautājums. Pirmajā lasījumā bija pietiekami skaidri pateikts, ka visus, kaut gan tur nebija vārda “visus” , bet bija “jāpublicē”. Tas ir konceptuāls princips, ka mums nevar būt slepena likumdošana. Un šeit es uz to pastāvu. Pretējā gadījumā šis likums man absolūti nav pieņemams un man ir jābalso pret. Pārējos savus priekšlikumus es noņemu, bet šos divus vārdus 2.pantā vajag ielikt, izsvītrot “Prezidija lēmumus un dekrētus”, pārvietot tos uz 4. vai 3.pantu. Tāds ir mans priekšlikums. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Par 2.pantu, lūdzu, vēl, tā kā mēs pa pantiem apspriežam. Nav neviena? Vai ir deputāti, kas vēlētos izteikties par 1.pantu? Par 3.pantu? Arī nav. Par 4.pantu? Arī nav. Par 5.pantu? Nav. Tādā gadījumā mēs varētu nobalsot par šiem pantiem, jo nākamais būs trešais lasījums, kurā mums izskatāmi tikai redakcionāli labojumi un jāiesniedz šie papildinājumi.

Tāpēc, lūdzu, reģistrēsimies. Balsosim par šiem pantiem un it sevišķi par 2.pantu saskaņā ar deputāta Muciņa izteikto domu. Lūdzu rezultātu. Ir reģistrējušies 75 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par 1.pantu redakcijas komisijas variantā. Rezultāts: 69 – par, 1 – pret, un 3 – atturas. 1.pants ir akceptēts.

Par 2.pantu deputāts Endziņš laikam sniegs paskaidrojumu.

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums šajā gadījumā balsot tikai par deputāta Muciņa priekšlikumu, jo balsot kopumā par 2. un 3.pantu mēs tomēr nevaram. Ja mēs pieņemam tādu labojumu, kādu iesaka Muciņš, mums jālabo arī 3.pants, jo rodas pretruna.

Priekšsēdētājs: Vai redakcijas komisija pastāv, ka jābalso par redakcijas komisijas variantu?

A.Endziņš: Nē, varētu pieņemt Muciņa labojumu, tikai es saku, ka šajā gadījumā mums ir jāmaina arī 3.panta redakcija.

Priekšsēdētājs: Tātad redakcijas komisija uzskata, ka mēs varam balsot par vienu. Deputāts Eglājs, pie pirmā mikrofona.

V.Eglājs: Es nepiekrītu Endziņa kungam, jo 1.pantā ir teikts, ka publicēt gan Augstākās padomes, gan Prezidija lēmumus. 3.pantā ir noteikts, ka ne visi Prezidija lēmumi ir jāpublicē. 2.pants attiecas tikai uz Augstāko padomi un tur ir noteikts, ka Augstākās padomes likumi un lēmumi ir jāpublicē. Tāpēc man liekas, ka 3.pants iet kopā ar 1.pantu un nekā labot nevajag.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Karlsons: Gribētu piekrist Endziņa kunga priekšlikumam. Ja tiktu pieņemts Muciņa kunga priekšlikums, 3.pantu varētu formulēt tā, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes un valdības, Augstākās padomes Prezidija lēmumi un dekrēti tiek publicēti laikrakstā “Diena”, tālāk turpinājums, kā 3.pants jau ir. Ar izņēmumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad balsojam par 2.pantu. Tā kā redakcijas komisija atteicās no šā varianta, balsojam par deputāta Muciņa variantu ar šo divu vārdu iestarpinājumu. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par 2.pantu deputāta Muciņa redakcijā. Rezultāts: par – 70, pret – 1, atturas – 2. Paldies. Ir pieņemts 2.pants deputāta Muciņa redakcijā.

Varbūt deputāts Muciņš pats izteiktos par iespējamiem grozījumiem 3.pantā sakarā ar to, ka tiek pieņemts 2.pants jūsu redakcijā? Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: No praktiskā viedokļa: likumprojekts ir tik mazs, ka es tomēr aicinātu tagad apturēt lasījumu, lai mēs to varētu sakārtot un nākamajā sēdē balsot par otro lasījumu pilnīgi līdz galam. Tā būtu vispareizāk, citādi radīsies jaunas problēmas, turklāt arī mēs paši kļūstam pavirši.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Muciņš ierosina apturēt izskatīšanu otrajā lasījumā, lai varētu sagatavot rakstveidā priekšlikumus par 3.pantu un kopumā par visu likumprojektu. Šāds ierosinājums mums ir jābalso. Tātad deputāta Muciņa priekšlikums – apturēt izskatīšanu otrajā lasījumā, lai sagatavotu 3.panta jaunu redakciju sakarā ar pieņemtajiem labojumiem 2.pantā. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par deputāta Muciņa priekšlikumu. Rezultāts: par – 49, pret – 8, atturas – 9. Līdz ar to esam pieņēmuši deputāta Muciņa priekšlikumu par likumprojekta apturēšanu otrajā lasījumā, bet deputātam Muciņam jāiesniedz komisijai rakstveidā formulējums. Turpināt otro lasījumu varētu 27. vai 28.decembrī.

Godājamie kolēģi! Līdz pusdienas pārtraukumam palikušas 40 minūtes. Ja kādam no komisijas pārstāvjiem un deputātiem ir priekšlikumi par to, kuru likumprojektu vai lēmumu mēs varētu izskatīt līdz pusdienas pārtraukumam, lūdzu par to ziņot, lai mēs velti netērētu laiku. Nākamo jautājumu mēs varam skatīt tikai pulksten 15.00. Nav tādu. Paldies. Vai deputātiem, komisijām ir kādi paziņojumi? Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Bērziņš: Es lūdzu sapulcēties tos, kuri katrā komisijā atbild par ārējiem ekonomiskiem sakariem, uz piecām minūtēm šeit pat blakuszālē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi paziņojumi? Otrais mikrofons, lūdzu.

G.Grūbe: Es lūdzu kolēģus palikt zālē sakarā ar lēmumu “Par likuma “Par sociālo nodokli” stāšanos spēkā”. Ir jāizskata jautājums par grozījumiem 2.pantā. Tos vajadzētu saskaņot, lai mēs projektu laikus varētu nodot Augstākās padomes Prezidijam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi paziņojumi? Nav. Tādā gadījumā mums ir ilgāks pārtraukums līdz pulksten 15.00 pēcpusdienā, kad mēs atsāksim savu darbu plenārsēdē, lai izlemtu dienas kārtības 11.jautājumu – par 1940.gadā slēgto sabiedrisko organizāciju reabilitāciju. Sekretariātam vajadzētu parūpēties, lai deputāts Laķis Rīgas pilsētas padomē tiktu laikus informēts, ka šo jautājumu mēs izskatām un ka viņam pulksten 15.00 ir jābūt. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)