Mūžs, kas atdots grāmatai – kultūras stūrakmenim

Jānis Rapa pie darba galda ap 1937.gadu

Latviešu kultūras gaita

Jānis Grīns:
“Kad Jāni Rapu – baigā gada upuri – ļoti smagā sajūtā apbedījām Rīgas meža kapos, par viņu un viņa darbību nevarēja presē parādīties ne zilbīte. Arī atvadās pie viņa smilšu kopiņas maz drīkstēja runāt. Tur vienīgi prof. Teodors Celms droši viņu apzīmēja par vienu no lielākām latviešu “garīgām centrālēm”. Lai tādēļ būtu atļauts tagad, paejot apaļam gadam no viņa nāves, atcerēties raženo grāmatnieku, kura mūžs un darbs ir cieši un dziļi ieaudzis mūsu kultūrvēsturē.
Rapas bijuši ļoti patstāvīgi, sava ceļa gājēji, uzņēmīgi, sīksti, taupīgi un neatlaidīgi ļaudis, bez izslavētā zemgaliešu ārējā bajārisma. Jāņa Rapas vectēvs jaunībā nokalpojis Kalnamuižā par rijkuri, par ko grāfs Pālens viņam izdevis uz renti Baļļu mājas. Sievu apprecējis no Iļļēnu Brigaderiem – Jāņa un Annas Brigaderu tēvamāsu. Vēlāk iepircis Ķipu mājas. Tur tad arī piedzimis un uzaudzis Jānis Rapa.
Pabeidzis Jelgavas reālskolu ar zelta medaļu, Jānis Rapa iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā un 1910.gadā beidza Tirdzniecības fakultāti. Garīgi viņš audzis ievērojamā Brigaderu namā, kur nodzīvojis studiju gadiem cauri un vēl ilgāk. Annu Brigaderi viņš atzina par savu audzinātāju, rakstura noveidotāju, lielāko rosinātāju un garīgās ierosmes devēju. Brigaderu namā, kur pulcējusies latviešu rakstnieku, mākslinieku un kultūras darbinieku izlase, Jānis Rapa iededzies un pieslēdzies latviskās kultūras kopdarbam.
Jau studiju gados Jānis Rapa praktizējās Jāņa Brigadera grāmatu veikalā, kurš toreiz atradās Berga bazārā. Brigaders bija izdevis arī dažas latviešu daiļliteratūras grāmatas, tomēr daudzie pienākumi Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijā, krājkasē un citur viņam neļāva pilnīgi nodoties grāmatniecībai. Jānim Rapam turpretī brieda mūža ceļa un darba izvēle: pabeidzis augstskolu, viņš stāsies praktiska veikalnieka un reizē kultūras darbinieka arodā, ko toreiz studētie latvieši reti kāds darīja.
Jānis Rapa gribēja būt un bija labs un taupīgs veikalnieks, jo grāmatniecība bez cieta un droša saimnieciska pamata vienkārši nav iespējama. Viņš apzināti un apsvērti vienoja savā personā praktiķi un ideālistu.
Viņš prata taupīt un krāt, bet prata arī dot un ziedot.
Apvienojot vairākus mazus uzņēmumus un piesaistot par dalībniekiem Frici Adamoviču, Vili Olavu, Jāni Brigaderu un citus latviešu kultūras darbiniekus, Jānis Rapa kopā ar Artūru Valteru 1912.gadā nodibina lielu grāmatniecības firmu, kas vēlāk kļūst par akciju sabiedrību. Jānis Rapa ir tās rīkotājs direktors, un viņa vadībā tā izveidojas par nozīmīgāko latviešu izdevniecību ar spiestuvi un veikalu, kas dod apmēram pusi no visas Latvijas grāmatniecības produkcijas. Apgāds laida klajā Latvju dainas, latviešu tautas pasakas un teikas, daudzu latviešu un pasaules rakstnieku kopotus rakstus un grāmatu sērijas. Tā bija īsta pasaules firma.
Mūsu vispār visai apdāvinātajā tautā dažkārt jūtams organizatoru, izturīgu darba rīkotāju trūkums. Bet arī tādi atrodas, un labi ir, ka tie stājas latviešu kultūras darbā. Jānis Rapa ar savu mūžu un darbu var lieti noderēt par tāda vīra paraugu. Viņš sakopoja ap sevi darbam latviešu rakstniekus, zinātniekus, skolotājus, māksliniekus, dodams praktiski komerciālu pamatu, lai latviešu grāmatu kultūra izvērstos tāda, kāda tā bija pirms boļševiku iebrukuma Latvijā.”
(Fragmentāri no Jāņa Grīna raksta “Grāmatnieks Jānis Rapa”, kas publicēts “Latvju Mēnešraksta” 1942.gada 5.numurā.)
Ar sarīkojumu Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē, izstādi grāmatu namā “Valters un Rapa” un pavasara talku Dobeles rajona grāmatniecības muzejā Tērvetes Ķipos aprīlī tiek godināta grāmatizdevēja, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera Jāņa Rapas (1985–1941) piemiņa viņa 120.dzimšanas dienā. Kopš 1996.gada atkal darbojas padomju varas likvidētā akciju sabiedrība “Valters un Rapa” un tās valdes priekšsēdētājs ir dižā grāmatnieka dēls Jānis Rapa, juniors. Viņš dalās pārdomās par tēva atstātā garīgā mantojuma dzīvīgumu un tradīciju turpināšanos.

Jānis Rapa ar māsu Natāliju

Mīlestības darbi

Jānis Rapa, jaunākais:
“Man pašam atmiņu nav, jo biju tikai pirms divarpus gadiem ieradies šai pasaulē, kad tēvs izlēma aiziet no tās. Varbūt tieši tāpēc, lai mūs ar māti paglābtu no izvešanas. Un mēs patiešām nedabūjām Sibīriju pieredzēt. To, ka tēvs bijis liels cilvēks, es agri sapratu. Un arī to, ka komunistu lieta nevar būt taisnīga. Mani audzināja māte, ļoti gudra un laba skolotāja. Bet neesmu palicis arī bez tēva padoma. Viņš man vienmēr bijis īsta kultūras cilvēka paraugs. Visam, ko tēvs darījis, ir sirds klāt. Viņa lielā mīlestība bija grāmata, gan latviešu, gan cittautu rakstniecība. Bet viņš regulāri apmeklējis arī teātra izrādes, koncertus un mākslas izstādes.
Otra lielā mīlestība tēvam bijusi koku stādīšana. Jau kā skolnieks viņš mājās ierīkojis koku skolu. Dēstījis zīles, kastaņus un dažādas sēkliņas, lai izaudzētu kociņus un varētu izdaiļot sētu un apkārtni, jo Ķipu mājas atrodas pilnīgi līdzenā vietā, bezgalīgu kviešu lauku vidū, bez neviena kociņa. Tēvs savā laikā Ķipus pārdeva, jo nauda bija vajadzīga Annas Brigaderes “Sprīdīšiem”. Padomju laikos te mitinājās dažādi ļaudis un tika sadzīvots pamatīgs “kultūras slānis”, bet atkal ir atradušies cilvēki, kam rūp skaistums un garīgās vērtības. Tikko reizē ar lielu talku un pavasara balli tēva dzimtajās mājās nosvinējām te ierīkotā grāmatniecības muzeja 15 gadu jubileju. Šis muzejs, tāpat kā paši Ķipi, turas tikai uz entuziasma pamatiem. Tas ir Aijas Štosas mīlestības darbs un viņas ģimenes atbalsts. Un cilvēku lielā vajadzība pēc grāmatas.”

Dārgais un prasīgais mantojums

– Grāmatu namā iekārtotajā jubilejas izstādē ir dažas piemiņas lietas, rokraksti. Un tikai viena brošūra. Neliela, bet ar lepnu nosaukumu: “Grāmata – kultūras stūrakmens”.

Jānis Rapa:

– Tā bija tēva iedibināto Grāmatu dienu devīze. Šajās dienās, ko parasti rīkoja rudenī, liels daudzums grāmatu tika izpārdotas par zemākām cenām. Trīsdesmitajos gados tās bija ļoti populāras. Uzskatījām, ka labā tradīcija jāturpina, un pirmo reizi esam izsludinājuši akciju “Skolotāju mobilizācija”. Tas nozīmē, ka pedagogi var iegādāties grāmatas krietni lētāk. Un atsaucība ir ļoti liela, jo piedāvātas tiek vārdnīcas, daudzas vērtīgas grāmatas, laba literatūra. Mums ir sadarbības līgums arī ar Juridisko koledžu.

– Jāņa Rapas vārdu nes arī abi akciju sabiedrības meitasuzņēmumi – apgāds, kas šīpavasara grāmatu svētkos saņēma visvairāk balvu, un grāmatu nams, kas dažkārt tiek minēts kā lielākais Baltijā. Par tiem varētu būt atsevišķa saruna ar to vadītājiem, bet jūsu ģimene saskaņā ar Annas Brigaderes testamentu ir “Sprīdīšu” mantiniece, un jūs vadāt tēva nodibināto rakstnieces muzeju.
Jānis Rapa:

– Tēvu ar Annu Brigaderi saistīja radniecība un ilga draudzība. Viņš rakstniecei daudz palīdzēja “Sprīdīšu” iekārtošanā, dendrārija ierīkošanā un stipri nerentablo māju apsaimniekošanā. Muzeja un mājas uzturēšanu tēvs uzskatīja par savu pienākumu, un mēs to uzskatām par pienākumu pret tēvu un visvairāk pret Annu Brigaderi un to lielo garīgo bagātību, ko viņa atstājusi mūsu tautai. Padomju laikā “Sprīdīši” bija Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja filiāle, un es 1967.gadā kļuvu par tās vadītāju. Dažkārt iznāca uzņemt septiņas astoņas grupas dienā, balss aizsmaka, bet nekad man neapnika stāstīt par Annu Brigaderi, īpaši par triloģiju “Dievs, daba, darbs”, jo tā ir latviešu literatūras pērle ētiskās audzināšanas ziņā, īsts paraugs labai latviešu valodai.
“Sprīdīši” nekad nav pelnījuši, nepelna un nepelnīs. Kopš mani saista darba pienākumi Rīgā, visas rūpes uzņēmusies mana sieva Rasma. Arī viņai tas ir mīlestības darbs, jo ar vēsu prātu tas nav padarāms.

– Pašaizliedzība, darbs sabiedrības labumam. Grāmatrūpnieks, a/s “Valters un Rapa” direktors rīkotājs, cand.rer.merc. Jānis Rapa 1927.gada 15.novembrī apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Jūs esat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Apsveicama ģimenes tradīcija.
Jānis Rapa:

– Gods kalpot Latvijai! Tikai pateicoties “Latvijas Vēstneša” apgādā izdotajai grāmatai “Triju Zvaigžņu gaismā” uzzināju, ka tēvs apbalvots ar ordeņa III šķiru. Dažādos izdevumos biju lasījis, ka ar IV. Tagad konstatēju, ka IV šķira tikusi piešķirta kara prokurora palīgam pulkvedim leitnantam, ko arī sauc par Jāni Rapu. Laikam kāds bija sajaucis un vēlāk kļūda ceļoja no publikācijas uz publikāciju. Redz, cik labi, ka nu ir grāmata, uz ko var paļauties...

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv