"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi, atziņas

Likme uz tūrismu

Jau drīz pēc ielidošanas Kolombo Baltijas valstu žurnālistu delegācijai bija iespēja tikties ar Šrilankas tūrisma un civilās aviācijas ministru H.B. Semasinghi, kurš atklātā domu apmaiņā uzsvēra tūrisma svarīgo lomu valsts ekonomiskās attīstības stratēģijā. Pašlaik tūrisms pēc ienākumiem valsts budžetā ir ceturtā nozīmīgākā nozare. Pašus lielākos ārvalstu valūtas ieņēmumus valstij dod tūkstošiem šrilankiešu darbs ārzemēs, galvenokārt Saūda Arābijā un citās bagātajās Persijas līča naftas ieguves valstīs. Otra nozīmīgākā ekonomikas nozare ir tekstilpreču, trešā — tējas eksports. Ministrs minēja virkni objektīvu faktoru, kas ļaujot cerēt uz strauju ārvalstu tūrisma attīstību. Vispirms jau siltais klimats un unikālā tropu daba. Ministrs akcentēja arī dabas apstākļu daudzveidību Šrilankā. Kalnainajā salas vidienē, divtūkstoš metru augstumā, ceļinieks var izjust gluži eiropeisku temperatūru. Arī mūsu delegācija Šrilankas centrālās daļas augstienē, slēpjoties no lietus gāzēm un basām kājām laipojot starp peļķēm, brīžiem jutās gluži kā Latvijā pa Jāņiem. Ministrs atgādināja, ka Šrilanka ir bagāta ar unikāliem vēstures un Austrumu kultūras pieminekļiem — daudzi no tiem ietverti UNESCO pasaules kultūras dārgumu sarakstos.

Indijas okeāna rietumu piekrastē, galvenokārt ar ārvalstu investīcijām, uzceltas daudzas pieczvaigžņu viesnīcas, kas ar augstu komforta līmeni un teicamajām pludmalēm var sekmīgi konkurēt šī ranga viesnīcu tirgū. Taču mēs, latviešu, igauņu un lietuviešu žurnālisti, atklātā domu apmaiņā ar ministru izteicām arī savus objektīvos vērojumus. Vispirms jau par ieilgušo konfliktu ar tamilu separātistiem un "Tamilu tīģeru" rīkotajiem terora aktiem — šis apstāklis būtiski iedragā valsts veidolu ārzemnieku acīs un ierobežo ārvalstu tūristu braucienus uz salas ziemeļu un austrumu rajoniem.

Atbildot ministrs apgalvoja, ka kaujas starp valdības karaspēku un "Tamilu tīģeriem" notiekot ne tuvāk kā četrsimt kilometru no Kolombo. Kopš bruņotā konflikta sākuma 1983. gadā Šrilanku jau apmeklējuši četrarpus miljoni ārvalstu tūristu, un neviens neesot cietis no kara darbības, 25–30 procenti ārvalstu tūristu pēc pirmā Šrilankas apmeklējuma braucot atkal. Ministrs arī uzsvēra, ka tamilu teroristi konsekventi izvairoties rīkot terora aktus pret ārzemniekiem.

1999. gadā Šrilankā bijis rekorda gads, uzņemot vairāk nekā 400 tūkstošus ārzemju tūrismu. Šis fakts acīmredzami vairojis Šrilankas tūrisma industrijas vadītāju optimismu.

Tūrisma un civilās aviācijas ministrs ar interesi uzklausīja baltiešu ieteikumu attīstīt arī demokrātiskākus tūrisma virzienus,iekārtot kempingus un lētus viesu namus studentiem, kā arī nodrošināt iespēju īrētās mašīnās ceļot no viena kempinga uz otru. Ministrs šo ieteikumu atzina par interesantu, taču abām diskusijas pusēm bija skaidrs, ka šāds kempingu tīkls pagaidām varētu aptvert tikai teroristu mazāk apdraudētos Šrilankas dienvidrietumu rajonus.

Kavēklis tūrisma straujākai attīstībai Šrilankā ir arī visai sarežģītā satiksme. Šaurie un ārkārtīgi līkumainie, braucamo pārblīvētie kalnu ceļi arī pārsimt kilometrus līdz salas vidienei pārvērta četru piecu stundu ilgā ceļojumā. Kad pārrunājām šo problēmu, galvenais izskaidrojums bija līdzekļu trūkums ceļu rekonstrukcijai, jo piecpadsmit līdz divdesmit procenti no valsts nacionālā kopprodukta jāizdod aizsardzībai. Šrilankas vēstniece gan sniedza vēl kādu niansētāku skaidrojumu: šoseju rekonstrukcijai vajadzētu apgūt papildu platības, kas vairumā gadījumu skartu zemes īpašnieku intereses. Šis apstāklis ne vien būtiski sadārdzina, bet arī juridiski apgrūtina rekonstrukcijas projektus, jo daudzi šrilankieši nevēlas pārdot savu zemi valdībai. Demokrātijas un privātīpašuma neaizskaramības principi Šrilankā tiek turēti godā, un privātpersonas uzvar daudzās tiesas prāvās pret valdību.

Ministrs arī piekrita viedoklim, ka tūristu plūsmu varētu būtiski intensificēt čārterreisu organizēšana — pagaidām lidojums no Stokholmas līdz Kolombo ir ilgs (ieskaitot divu stundu stāvēšanu Dubajas lidostā Apvienotajos Arābu Emirātos, aerobusā nākas pavadīt trīspadsmit stundas).

Šrilankieši trīs Baltijas valstis vērtē kā visnotaļ daudzsološu un perspektīvu tirgu savos sadarbības plānos. "Šrilanka ir uzsākusi masīvu projektu tūrisma sekmēšanai no Baltijas valstīm," mūsu delegācijas vizītes kontekstā rakstīja viens no lielākajiem Šrilankas dienas laikrakstiem "Daily News". "Igaunijas valdība, atsaucoties uz Šrilankas ārlietu ministrijas lūgumu, jau sagatavojusi līguma projektu sadarbībai šajā jomā." Šrilankas Tūrisma un civilās aviācijas ministrijas valsts sekretārs Sunils Sarats Perera vērsis uzmanību uz Baltijas valstu "straujo nacionālā kopprodukta pieaugumu — caurmērā uz katru iedzīvotāju gadā no 2 500 ASV dolāriem Lietuvā līdz 3 500 ASV dolāriem Igaunijā". "Lietuvas laikrakstu pirmajās lappusēs Šrilanka parādījās jau pērn ar Lietuvas premjerministra un dažu viņa ietekmīgu draugu fotogrāfijām no Šrilankas. Savukārt Latvijā ir labi pazīstama Šrilankas "Dilmah" tēja, kas tiek reklamēta pat uzrakstos uz autobusiem," mūsu vizītes dienās rakstīja "Daily News". Līdzīgi optimistiski bija arī vairāku Šrilankas televīzijas kanālu komentāri.

Ceļot uz Šrilanku — tas ir nopietni

Protams, dāsnā Šrilankas daba rada teicamus atpūtas apstākļus, un pārtikušiem cilvēkiem atvaļinājums Šrilankā izmaksā lētāk nekā tāda paša līmeņa viesnīcās Floridā vai Franču Rivjērā. Nav arī pamata apstrīdēt Šrilankas amatpersonu apgalvojumus, ka "Tamilu tīģeru" akcijas neskarot ārzemniekus un dārgajās pieczvaigžņu viesnīcās nodrošināta modra vietējā apsardze.

Tomēr tūristu plūsmu Šrilankā pagaidām veido galvenokārt iebraucēji no Lielbritānijas un Vācijas. Tūrisma un civilās aviācijas ministrija nesen nodibinājusi Šrilankas pārstāvniecību arī ASV — tās birojs atrodas vienā no diviem prestižākajiem Ņujorkas torņu debesskrāpjiem — un cer uz aizvien lielāku tūristu pieplūdumu arī no Skandināvijas un Baltijas valstīm.

Taču atklātā diskusijā ar Šrilankas tūrisma industrijas stratēģiem nācās minēt vēl kādu būtisku aspektu, ar ko jārēķinās arī ikvienam salas potenciālajam apmeklētājam: relatīvi zemais iztikas līmenis izveidojis salinieku visai savdabīgu attieksmi pret ārvalstu tūristiem. Viesnīcu un tūrisma objektu apkaimē grozās milzumdaudz enerģisku, komunikablu vīru, un ik viesis tiek burtiski apdullināts ar visdažādāko suvenīru un pakalpojumu piedāvājumiem. Protams, godīgas iniciatīvas par saprātīgām cenām tūristiem varētu sniegt papildu ērtības. Taču tūristu un daudzo peļņas kārotāju disproporcija rada arī izkropļotu attieksmi, un Baltijas valstu žurnālistiem ne reizi vien nācās sastapties ar visai smalkiem apmuļķošanas mēģinājumiem. Tā mēs ar kolēģi pirmajā vakarā pēc ierašanās Kolombo par desmit dolāriem kļuvām vienlaikus skatītāji un dalībnieki visnotaļ talantīgi iecerētai un īstenotai spēlei. Vispirms kāds smaidīgs puisis netālu no viesnīcas noprasīja, kā manam ceļabiedram patīkot "viņu viesnīcā". Vai tad tālais ciemiņš viņu tur neesot pamanījis, viņš taču strādājot mūsu viesnīcā par bārmeni. (Ko tur pēc garajām lidojuma stundām var atcerēties — daudz cilvēku, visi tumšām sejām.) Tikmēr draudzīgais "bārmenis" piedāvājās ciemiņiem kādā templī parādīt reliģisku rituālu ar ziloņiem, templis esot turpat līdzās. Taču pēc pāris minūšu gājiena "bārmenis" apturēja tarkšķošu trīsriteņu "tuk—tuku", kas Šrilankā ir izplatītākais pārvietošanās līdzeklis. "Cik jāmaksā," es gan noprasīju, bet "bārmenis" tikai atvēcināja ar roku: kas nu par maksāšanu! Vadītājs esot viņa draugs, un mēs — tik dārgi ciemiņi, cik paši iedošot, tik būšot diezgan.

Templi tiešām atradām, tikai ceremonija jau sen bija beigusies. Atpakaļ uz netālo viesnīcu braucām līču ločiem, klusībā pasmaidīdami par braucēja šķietami nevainīgo viltībiņu. Laipnā prātā nospriedām, ka iedosim viņam kādus piecus dolārus (gids vēlāk teica, ka arī tas būtu trīskārt pārmaksāts). Taču liels bija mūsu pārsteigums, kad baskājainais "šoferis", beidzot mūs līdz viesnīcai atdrebinājis (taču ne pie ieejas, bet tumšā šķērsielā aiz stūra apstājies), par vešanu noprasīja ...70 dolārus. Varētu jau pasmieties, un to mēs, divi raženi latvieši, sākumā arī darījām. Taču abi šrilankieši — gan braucējs, gan pirms brīža tik draudzīgais "bārmenis" (protams, viesnīcā tādu "bārmeni" nepazīst) sāka agresīvi klaigāt, ka degviela vien esot "noplarkšķināta" par lielāku summu. Klusajā ieliņā mums apkārt salasījās viņu tautasbrāļu pulciņš, aktīvi jūtot līdzi abiem "apvainotajiem". Piemetām joku pēteriem otrus piecus dolārus "par teātri" un ieteicām tarkšķināt labi ātri projām. Taču nav grūti iedomāties, kā līdzīga situācija beigtos sievietei vai, teiksim, kādam bailīgākam ceļiniekam.

Nepatīkami bija arī atkal un atkal atvairīt zeļļus, kuri par T–krekliņu ar Šrilankas simboliku prasa trīsreiz augstāku cenu, nekā turpat līdzās esošā greznā veikalā.

Sarunā ar tūrisma un civilās aviācijas ministru izteicu domu, ka varbūt jau Šrilankas skolu programmās derētu iekļaut pārrunas par tūrisma lomu valsts ekonomikā, veidojot vismaz jaunajā paaudzē korektāku attieksmi pret tūristiem, no tā taču tik ļoti atkarīgs arī valsts tēls.

Taču centīgo peļņas tīkotāju rosībās bija arī komunisma elementi. Kad vienīgajā brīvajā priekšpusdienā devos peldēt okeānā, man līdzās iebrida patukls, smaidīgs singalis un, iesēdies piepūstā auto kamerā, sāka cītīgi airēties man līdzi. Kad, aizpeldējis krietnu gabalu no krasta, atskatījos, pamanīju puiša bailēs saspringto seju. Liekas, viņš pat peldēt nemācēja, taču ietiepīgā dziņā izspiest kādu dolāru joprojām man sekoja.

"Vai tev būs nauda, ko man samaksāt par tevis glābšanu?" es pakliedzu, bet puisim, šķiet, prāts tai brīdī vairs nenesās uz jokiem.

Protams, tūristu ceļā gadās arī daudzi patīkami un patiešām vajadzīgi ļaudis. Pielicis punktu aprakstam par Šrilanku, uzrakstīšu īsu vēstulīti pusaudzim, kurš safari izjādes laikā man uzcītīgi sekoja, iemūžinot fotogrāfijās izjādi ar ziloņmeiteni Rānu. Vienlaikus izveicīgais fotogrāfs arī tulkoja manus jautājumus vecajam ziloņa pavadonim un iemācīja man pareizi izkliegt ziloņa pamudinājumu "Da–hā!" (ik reizi, izdzirdot šo manu uzsaucienu, Rāna pārstāja ar snuķi plūkt koku lapas un naski devās uz priekšu). Pēc ceļojuma, lietišķi paņēmis savus godam nopelnītos dolārus, puisis palūdza: "Ser, vai jūs man varētu atsūtīt vienu Rānas fotogrāfiju! Viņa taču ir tik skaista..." Nu, kā tu tādam atteiksi?

"Paradīzē ir arī čūska"

Protams, pats būtiskākais priekšnoteikums straujākai tūrisma industrijas attīstībai Šrilankā ir iekšējā konflikta mierīgs noregulējums. Bruņotie kontrolposteņi Šrilankas ielu un ceļu krustojumos, kā arī biežās ziņas par "Tamilu tīģeru" terora aktiem liecina, ka situācija valstī joprojām ir saspringta.

Etniskajam konfliktam ir vēsturiskas saknes. No 18,5 miljoniem Šrilankas iedzīvotāju tamilu ir 2,5 miljoni. Kopš neatkarīgas valsts nodibināšanas valdība ir daudz darījusi etniskās vienlīdzības iedibināšanai, nodrošinot tiesības tamilu valodai, novēršot diskrimināciju nodarbinātībā, garantējot tamiliem vienlīdzīgas izglītības iespējas. Novērstas arī koloniālās saimniekošanas radītā nevienlīdzība singalu un tamilu apdzīvoto teritoriju apūdeņošanā un zemes izmantošanā. Tomēr daļā tamilu līderu izveidojās un ar gadiem aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka valsts pārvaldes sistēmā vadošie posteņi starp singaliem un tamiliem sadalīti nevienlīdzīgi. 1957. gadā un 1965. gadā starp valdību un tamilu līderiem noslēgtie pakti nedeva cerētos rezultātus. Par netaisnīgu tamili atzina arī Šrilankas 1981. gadā noteikto valsts administratīvo iedalījumu. Septiņdesmitajos gados sāka veidoties tamilu bruņotās grupas, līdera pozīcijās izvirzoties agresīvajai LTTE. Savukārt tamilu vienotās atbrīvošanas fronte (TULF) izvirzīja prasību pēc atsevišķas tamilu valsts "Eelam" .

1983. gadā konflikta eskalāciju iezīmēja trīspadsmit Šrilankas armijas karavīru nogalināšana Dafnas pussalā valsts ziemeļos. Sašutuši par šo terora aktu, singali visā valstī sāka uzbrukt tamiliem, kas savukārt masveidā bēga uz Indiju. Šrilankā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis.

Pateicoties Indijas un Šrilankas 1987. gada līgumam, vairāki tamilu bruņotie grupējumi nolika ieročus. Taču aktīvākais tamilu grupējums — LTTE, gluži pretēji, 1987. gada oktobrī uzsāka kaujas ar Indijas miera uzturēšanas spēkiem. Sadursmēs, kas ilga trīs gadus, bojā gāja apmēram tūkstotis Indijas karavīru. 1990. gada martā Indijas miera uzturēšanas spēki pēc Šrilankas valdības lūguma atstāja valsti.

Visnotaļ dramatiska bijusi notikumu attīstība arī deviņdesmitajos gados, kad LTTE sarīkoja īpaši intensīvu terora aktu sēriju. Savukārt Šrilankas valdības spēki kopš 1995. gada maija īstenojuši vairākas plašas militāras operācijas pret "Tamilu tīģeru" vienībām. Plašākā no tām bija 1995.gada oktobrī veiktā drošības spēku akcija "Riviresa" Džafnas pussalā, kuras pirmajā fāzē valdības spēki atguva kontroli pār vienu trešdaļu šīs Šrilankas ziemeļu pussalas. Nākamā gada maijā bija atbrīvota visa Džafnas pussala un "Tamilu tīģeru" vienībām nācās aiziet džungļos, uzsākot partizānu karu.

Baltijas valstu žurnālistu delegācijai nebija iespējas tikties ar separātistiem un dzirdēt viņu viedokli par divarpus miljonu tamilu lomu Šrilankas nākotnē. Taču Šrilankas oficiālo amatpersonu, kā arī citu vizītes laikā sastapto šrilankiešu informācija vēstīja par vēl kādu no cilvēktiesību un demokrātijas principu viedokļa nepieņemamu "Tamilu tīģeru" metodi: organizācija nežēlīgam teroram pakļauj arī savus miermīlīgos tautasbrāļus. Tamilu privātuzņēmējus gan Šrilankā, gan ārzemēs regulāri apciemo "tīģeru" sakarnieki, pieprasot pašu noteiktas nodevas ieroču iegādei. Attiecīgās personas politiskajiem uzskatiem un attieksmei pret "Tamilu tīģeru" separātistu mērķiem neesot nozīmes, bet nepakļaušanās "tīģeru"prasībām vai griešanās policijā draudot ar nāvi.

Ar humānisma tiesību jēdzienu nav savienojama arī "bērnu kareivju" izmantošana "Tamilu tīģeru" vienībās. Tā, piemēram, 1998. gada septembra kaujā pie Mankulunas tika sagūstīti divdesmit seši trīspadsmit līdz piecpadsmit gadus veci pusaudži, kas bija veidojuši galveno LTTE vienību triecienspēku. Šrilankas valdība viena no pirmajām pasaulē vērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību uz "bērnu karavīru" dramatisko lomu etniskajos konfliktos. Diemžēl starptautiskie plašsaziņas līdzekļi vai ik dienu atnes ziņas arī no citiem reģioniem, ka šī amorālā parādība nebūt nav tikai ārēji idilliskās Šrilankas problēma.

"Mūsu salu sauc par paradīzi, taču pat Ēdenes dārzā bija čūska," sacīja Šrilankas prezidente Čandrika Bandaranaike Kumaratunga, atzīstot, ka etniskajos konfliktos valsts ziemeļos un dienvidos pusotrā gadu desmitā nogalināts tūkstošiem cilvēku. "Mēģinājumi izbeigt pilsoņu karu līdz šim bijuši nesekmīgi, jo konsekventas stratēģijas trūkums problēmas atrisināšanai konfliktu bija padarījis par politisku ķildu objektu."

Optimistiskāki bija citā reizē teiktie prezidentes vārdi: "Drošākā pazīme, ka ilgstoša miera sasniegšanas diena var tikt sasniegta, ir valsts ekonomikas vadītāju priekšlikums, kas mudina politiķus formulēt nacionālo konflikta atrisināšanas programmu. Pastāvot šādai kopīgai platformai, "Tamilu tīģeri" vairs nevarēs izspēlēt vienu politisko partiju pret otru, un agrāk vai vēlāk viņiem nāksies nolikt ieročus." To Šrilankas prezidente deklarēja pirms gada, valsts 51. gadskārtas vēstījumā tautai, uzsverot, ka "salas tauta pēc savas dabas ir konservatīva un miermīlīga, tamili un singali strādā plecu pie pleca, un viņu laipnās, maigi smaidošās sejas izstaro inteliģenci un optimismu".

Diemžēl aizvadītajā gadā arī pati prezidente, pēc Šrilankas oficiālo amatpersonu atzinuma, kļuvusi par teroristu pastāvīgu, aizvien pārgalvīgāku uzbrukumu mērķi. 1999. gada nogalē kādā terorisma aktā prezidente tika smagi ievainota.

Nupat savā vēstījumā Valsts neatkarības 52. gadadienā prezidente uzsvēra, ka lielākais jaunā gada un gadu tūkstoša izaicinājums Šrilankas tautai ir izbeigt pilsoņu karu un nodrošināt valstī mieru. "Tikai miera apstākļos iespējams nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu, brālību un dažādu etnisko kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Vienīgi šādā noskaņā mēs pilnībā varēsim izbaudīt savas valsts neatkarības augļus."