Vēsturniekiem jau 13.sējums!

Tik daudz apjomīgu foliantu pēdējās piecās ziemvasarās izdevusi 1998.gadā izveidotā Latvijas Vēstures komisija, un visus tos atbildīgi rediģējis šīs komisijas vadītājs Dr.habil.hist. prof. Andris Caune. Nav slikts rezultāts. Gluži otrādi – labs. Par spīti skeptiķiem, kuri nebeidz gausties, ka Latvijas vēsture netiekot pētīta (plus minētajam velna ducim vēl jāatzīmē gadu tūkstošu mijā izdotais mūsu tautas un valsts pagātnei veltītais akadēmiskais trīssējumnieks un skandalozais Latvijas vēstures viensējumnieks).

Jaunā 581 lappusi biezā grāmata, tāpat kā vēl divas no iepriekšējām, aplūko okupācijas režīmus Latvijā 20.gadsimta 40., 50. un 60.gadu pirmajā pusē. Kāpēc apskats beidzas tieši ar 1964.gadu, tas priekšvārdā nav paskaidrots.
Neviena zinātnes nozare nevar sekmīgi attīstīties tālāk, rūpīgi neizanalizējot līdz kādam noteiktam laikam padarīto. Vēsturē to veic historiogrāfija. Šajā izdevumā to tieši dara A.Zunda un A.Ivanovs (attiecīgi – nacistu okupācijas politika Latvijā un Latvijas sovetizācija padomju historiogrāfijas skatījumā). Pirmais titulētais autors (Dr.habil.hist., prof.) to dara tematiski (okupantu noziegumi, viņu plāni Latvijā, saimnieciskā politika utt.) un visnotaļ kritiski, secinājumos norādot, ka “šī perioda darbiem ir stipri ideoloģizēts un politizēts skatījums uz notiekošajiem procesiem”, ka tie “nevar būt par pamatu objektīvai vēstures ainas veidošanai”. Pētnieks atzīmē, ka no šā posma pētījumiem “daudzi nav zinātniski”. Tātad ir arī zinātniski. Kas gan ir nezinātnisks, sacīsim, pēc šo rindu autora domām, H.Kreicberga rakstītajā (Vainīgie un nelaimīgie. – Rīga, 1989, 72.lpp.), ka nav pamata apgalvojumam, it kā Latviešu SS brīvprātīgais leģions cīnījies par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. “Leģions tika izveidots ar Ā.Hitlera pavēli, tātad tas nekādi nevarēja cīnīties par Latvijas brīvību.”
Lai gan A.Ivanovs nav tik augsti graduēts (“tikai” Dr.hist., doc.), tomēr viņa publikācija ne tik daudz izceļas ar konkrētību (neiztiek arī bez tās), cik ar uzteicamu teorētisko līmeni. Minēsim tikai pirmos viņa konceptuālos postulātus. Autoraprāt, Latvijas padomju historiogrāfijā izdalāmi vairāki slāņi:
1. Atklātas, apzinātas, mērķtiecīgas falsifikācijas.
2. Latvijas pagātnes apšaubāmas un aplamas interpretācijas, ko noteica padomju vēstures zinātnes metodoloģija.
3. Vēstures procesa un atsevišķu problēmu izteikti faktoloģiska atveide.
Latvijas sovetizācijas vēstures pētīšanā A.Ivanovs saskata šādus posmus:
1) 40.gadu otrā puse – 50.gadu beigas – sociālisma celšanas koncepcijas mehāniska aizgūšana no PSRS vēstures;
2) 60.gadu sākums – 1987.gads – shematiskā priekšstata par sociālisma celtniecības vispārējām likumsakarībām piepildīšana ar Latvijas vēstures konkrētu faktu materiālu;
3) 1987.–1988.gads – 1990.–1991.gads – pirmie mēģinājumi revidēt līdzšinējās atziņas; pārejas posms no padomju historiogrāfijas uz Latvijas vēstures jaunāko historiogrāfiju.
Avotu bāze vai visos rakstos ir pietiekami plaša un vispusīga. Taču īpaši tas sakāms par mūsu historiogrāfijas vecmeistara prof. emeritus, Zinātņu akadēmijas goda locekļa H.Stroda prāvo opusu “Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940.gada sākums – 1941.gads)”. Tā autors ir to nedaudzo Latvijas vēsturnieku vidū, kuriem pēdējos gados izdevies strādāt Krievijas arhīvos un, cik nu tur bijis iespējams, tikt pie jauniem, mūs interesējošiem dokumentiem. Tie rakstā ir likti lietā, ar konkrētiem faktiem un skaitļiem parādot aplūkojamā procesa norisi. Profesors tikpat plaši izmantojis Vācijas arhīvu materiālus. Viņš teicami orientējas krievu vēstures literatūrā, kurā parādās arī jaunas, mūsdienīgas vēsmas, pievēršoties Baltijas valstu pagātnei. Taču diezin vai viņi būs priecīgi, lasot 69. un 75.lapaspusē pēc būtības vienu un to pašu dokumentu vai divus dažādus datumus (1940.gada 10.jūlijs un 14.augusts), kad tika pieņemts lēmums par Baltijas valstu armiju kā teritoriālu korpusu iekļaušanu Sarkanās armijas sastāvā (75.lpp.).
U.Neiburgs savukārt, prezentējot tēmu “Nacistu okupētā Latvija Rietumu sabiedroto skatījumā (1941–1945)”, norāda, ka rakstā kā avoti izmantoti līdz šim nepublicēti vai mazpublicēti ASV un Lielbritānijas ārlietu un militārās izlūkošanas institūciju dokumenti, kurus izdevies iegūt turienes glabātavās, kā arī F.D.Rūzvelta bibliotēkā. Autors bez tam izlietojis Rīgā pieejamo Latvijas sūtniecības Vašingtonā un Londonā arhīvu.
Modernas pētniecības metodes aizvien vairāk tiek izmantotas arī tādā šķietami konservatīvā sfērā kā vēstures zinātne. Liecība tam ir četru lietpratēju – Dz.Ērgļa, I.Šneideres, R.Vīksnes un A.Žvinkļa – kopējs teksts “Padomju represijas Latvijā 1940.gada jūnijā – augustā: struktūranalīze”. Tā autori darba gaitā pēc iepriekš izstrādātas anketas ievadīja datorā un izanalizēja 466, kā toreiz sauca, krimināllietas, kuras attiecas uz minēto laikposmu. Par arestētajiem apzināta informācija 13 parametros: personas dati, aresta datums un arestētāji, izmeklētāji, inkriminētais nodarījums utt. Tālāk seko šo cilvēku struktūranalīze – politiskās policijas darbinieki, policijas darbinieki, izlūkdienesta darbinieki, informatori un aģenti, krievu organizācijas un “Pērkonkrusta” dalībnieki. Lai veicas, arī turpmāk ejot šādu ceļu!
Vēstures komisijas autoru vidū allaž ir bijis tās loceklis latviešu cilmes zviedru vēsturnieks Dr.hist. Kārlis Kangeris, kam sevišķi labi pazīstamas ir Vācijas arhivālijas. Galvenokārt uz to pamata viņš sagatavojis rakstu “Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943.gadā”. Tās notika Baltkrievijā, ziemeļos no Minskas (kā būtu derējušas kartes!), un tajās piedalījās no četriem līdz astoņiem bataljoniem. Pirmās akcijas Sumpffieber (Purva drudzis) laikā tika nodedzinātas 49 partizānu apmetnes un sādžas, noslepkavoti 1013 un deportēti 1217 cilvēki. Autors norāda, ka pirmo vijoli šajās eksekūcijās spēlēja vācu SD un policija, taču arī latviešu policijas bataljoniem jābūt atbildīgiem par tajās pastrādātajiem noziegumiem.
I.Apinei un L.Dribinam – Latvijas mazākumtautību problēmu vadošajiem pētniekiem – pēdējos gados piepulcējies Dr.hist. Ē.Jēkabsons, kas, sācis ar poļu minoritātes jautājumiem, pievērsies arī lietuviešiem un jaunajā grāmatā baltkrievu sabiedriski politiskajai darbībai vācu okupācijas laikā. Nacisti, galveno uguni vēršot pret saviem lielākajiem ienaidniekiem krieviem un poļiem, savā veidā koķetēja ar baltkrieviem, kuru arī Latvijā netrūka. Atklāti runājot, arī šā apskata sacerētājam bija pārsteigums, no Ē.Jēkabsona raksta uzzinot, ka jau 1941./42.mācību gadā Rīgā, Daugavpilī, Daugavpils un Ilūkstes apriņķī darbojās 36 baltkrievu septiņgadīgās un piecgadīgās pamatskolas un valsts ģimnāzija Indrā.
Kā jau ierasts, arī 13.sējumā klāt ir J.Stradiņš. Un kā vienmēr ar saturīgu apcerējumu. Akadēmiķis savos darbos ir pazīstams ar toleranci pret citādi domājošiem un citādi darošiem. Šajā publikācijā viņš, piemēram, ir tāds attiecībā pret prof. Dr. Augustu Kirhenšteinu. J.Stradiņš norāda, ka profesora darbība 1940.gadā no politiskā viedokļa nav attaisnojama, bet ir izskaidrojama. Atļaušos pagarāku citātu no grāmatā rakstītā (138.–139.lpp.): “Tomēr domāju, ka neatkarīgi no subjektīviem faktoriem (godkāre, naivitāte, pretvācu nostāja, aizvainojums par centieniem priekšlaikus aizraidīt pensijā utt.) viņš savā ziņā ir bijis Latvijas patriots. Uzņemdamies nepateicīgo Tautas valdības Ministru prezidenta amatu, viņš, iespējams, ir ticis piekrāpts solījumos par Latvijas nākotni. Kirhenšteins bija kreisi orientēts sabiedrisks darbinieks, savulaik “piektgadnieks” un Rainim tuvs cilvēks, vēlāk saistīts ar “Jaunāko Ziņu” aprindām, kas bija samērā kritiskas pret K.Ulmaņa režīmu. Viens faktors, kas veicināja A.Kirhenšteina “grēkā krišanu”, bija viņa skeptiskā attieksme pret, kā viņam šķita, zinātnes lomas nepietiekamo novērtējumu neatkarīgajā Latvijas valstī. A.Kirhenšteinam tika solītas plašākas perspektīvas zinātnes attīstībai un inteliģences saudzēšanai jaunās iekārtas apstākļos (tas pats tika solīts arī [valdību vadītājiem] Vincam Krēvem-Mickēvičam Lietuvā un Hansam Krūsam Igaunijā). Par to viņam Maskavā 1940.gada augustā bijusi saruna pat ar pašu Staļinu.”
A.Caune sarunā ar šīs recenzijas sagatavotāju pastāstīja, ka šogad vēl iznāks šīs sērijas divi kārtējie sējumi, un tikko nācis klajā sava veida daidžests – grāmata angļu valodā, kur koncentrēti pastāstīts par visos iepriekšējos krājumos lasāmo. Bet 13.sējums, kā teikts tā priekšvārdā “ir vēl viens solis Latvijas nesenās pagātnes vēstures pētniecībā, jaunu pētījumu tēmu apzināšanā un ir pamats turpmākām zinātniskām diskusijām par dažādi vērtējamām vēstures problēmām”. Ar to var būt tikai vienisprātis.

Rihards Treijs, prof., Dr.habil.hist.