Latvijā ir pacienti. Vai būs arī ārsti?

Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Rēķinot ārstu skaitu uz 10 000 iedzīvotājiem, Latvija ieņem vienu no pēdējām vietām Eiropas Savienībā (ES). 2002. gadā uz 10 000 iedzīvotājiem Latvijā bija 29,9 ārsti, Igaunijā –30,8, Lietuvā – 39,9. Šobrīd gandrīz ceturtā daļa no Ārstniecības personu reģistrā reģistrētajiem ārstiem nestrādā veselības aprūpes nozarē. No 7055 mūsu valstī nodarbinātajiem ārstiem 15,8% ir 63 un vairāk gadu, 16% ir vecumā no 55 līdz 62 gadiem. Tikai 11,4% ārstu ir vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Tas nozīmē, ka tuvākajos desmit gados pensionēsies trešā daļa no šobrīd strādājošajiem ārstiem.

Ļoti nevienmērīgs ir ārstu reģionālais sadalījums valstī. 2003.gadā Rīgā uz 10 000 iedzīvotājiem bija 58,8 ārsti, tātad par 24,9 vairāk nekā vidēji valstī. Neiepriecina arī situācija ar vidējo medicīnisko personālu. 2004.gadā mūsu valstī bija 56,8 medicīnas māsas uz 10 000 iedzīvotājiem, Rietumeiropā vidēji šis rādītājs ir gandrīz divas reizes lielāks. No 2003.gada 1.novembra vidējā darba alga veselības aprūpes nozarē ir 190 latu mēnesī, ārstiem – 291 lats, vidējam medicīniskajam personālam – 169 lati, bet jaunākajam – 122 lati.

Pacienti no rietumiem grib austrumu cenas

Tie ir skaitļi, kas atrodami Veselības ministrijas (VM) izstrādātajā pamatnostādņu projektā “Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē”. Šajā dokumentā VM cenšas risināt personāla problēmas, kas saistītas ar paaudžu gauso nomaiņu medicīnā, personāla aizplūšanu darbā uz ārzemēm. Tam visam ir viens cēlonis – zemās algas. Stāvokli vēl saasina zemais dzimstības līmenis.
Kā “Latvijas Vēstnesim” atzīst VM valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš, personāla trūkums medicīnā ļoti asi būs jūtams pēc desmit gadiem, īpaši ņemot vērā zemo dzimstību deviņdesmitajos gados, kad no šās mazskaitlīgās paaudzes vēl būs jāatrod jaunieši, kas gribēs studēt medicīnu. Jautāts, vai izstrādātās pamatnostādnes ļaus būtiski uzlabot situāciju vai arī tikai saglabāt status quo, R. Muciņš atbild, ka pamatmērķis ir saglabāt esošo situāciju, lai tā vēl vairāk nepasliktinātos. Tikai pēc lejupslīdes apturēšanas varēs domāt, kā situāciju uzlabot. Līdztekus jau minētajai personāla novecošanai otrs galvenais uzdevums ir panākt, lai medicīniskais personāls būtu vienlīdz pieejams visā Latvijā.
Jo šobrīd, kā “LV” stāsta Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide, Latvijā ir brīvas 60 ģimenes ārstu prakses vietas, jāpiebilst, ka tās nav lielajās pilsētās. Turklāt tuvāko piecu gadu laikā pensionēsies ap 100 ģimenes ārstu. R. Muciņš stāsta, ka pamatnostādņu projektā ir ietverta piemaksu sistēma, lai motivētu ārstus strādāt laukos.
Kuldīgas slimnīcas galvenais ārsts Ivars Eglītis “LV” atzina, ka neredz iespēju lejupslīdi apturēt, jo vēl ilgi Latvijas ārstu algas nespēs konkurēt ar to, cik par savu darbu saņem Rietumeiropas kolēģi. Un, piemēram, Anglijā ļoti trūkst ārstu, jo turienes mediķi dodas strādāt uz ASV.
Rinalds Muciņš tam īsti nepiekrīt, sakot, ka Eiropā veselības aprūpē norit divi procesi. Viens ir Austrumeiropas ārstu došanās strādāt uz Rietumeiropu, otrs – pacientu kustība no rietumiem uz austrumiem, kur iespējams saņemt daudz lētākus ārstniecības pakalpojumus, kas nav mazāk kvalitatīvi. Šobrīd šie procesi ir paralēli, bet R. Muciņš prognozē, ka drīzumā tie izlīdzināsies. Jautāts, vai Latvija tīri ģeogrāfiski varētu būt interesanta pacientiem no “vecajām” dalībvalstīm, amatpersona bilst, ka līdz ar lēto aviosabiedrību attīstību Eiropa kļūst aizvien mazāka un savstarpēji pieejamāka. Latvijas gadījumā galvenais šķērslis ir pagaidām vēl slikti attīstītā infrastruktūra un serviss veselības aprūpē. Taču jau tagad daudzas rietumvalstis (tajā skaitā apdrošināšanas kompānijas) izrāda interesi par rehabilitācijas pakalpojumiem, pacientiem pievilcīgas liekas arī zobārstniecības cenas un piedāvātais serviss. Taču zemo cenu efekts “strādās” tikai tad, ja būs kvalificēti, profesionāli speciālisti, kuri raisīs pacientos uzticību.

Gadā jāsagatavo 173 ārsti

Rinalds Muciņš uzsver, ka galvenais nav palielināt ārstu skaitu, bet gan panākt līdzsvarotu paaudžu nomaiņu un vienmērīgu reģionālo sadalījumu. Tas iespējams, tikai vairojot profesijas prestižu sabiedrībā, palielinot ārstu algas un padarot pievilcīgākas medicīnas studijas un rezidentūru. Pēc VM datiem, lai notiktu normāla paaudžu nomaiņa, desmit gados būtu jāsagatavo 1446 ārsti un 2844 māsas.
Rīgas Paula Stradiņa universitātes rektors Jānis Vētra “LV” stāsta, ka “nopietni strādājot, tas var izdoties”. Taču rektors uzsver, ka atslēga tam, vai un cik jauniešu vēlēsies studēt medicīnu, meklējama vidusskolas programmās. Proti, J. Vētra uzskata, ka nav īsti pareiza pašreizējā izvēles priekšmetu sistēma, jo jaunietim, kas vidusskolā sev vien zināmu apsvērumu dēļ nav izvēlējies mācīties ķīmiju, vēlāk ceļš uz medicīnas studijām ir liegts. Viņš arī uzskata, ka būtu jānosaka visiem vienāds obligāti apgūstamo priekšmetu skaits. Tajā pašā laikā augstskolas rektors uzsver, ka jaunieši aizvien vairāk izvēlas studēt medicīnu. Šogad bija rekordliels pieteikumu skaits studijām Medicīnas fakultātē – 300. Tāds studētgribētāju skaits vēl bijis tikai 1991.gadā.
Lai gan – svarīgs nav studentu, bet gan absolventu skaits. Lai uzturētu pašreizējo līmeni, gadā būtu jāsagatavo 173 ārsti. Diemžēl no šajā mācību gadā uzņemtajiem 229 studentiem pēc pirmā semestra jau atbiris 81. Pēc Medicīnas fakultātes beigšanas ārstiem vēl trīs gadus jāmācās rezidentūrā (apgūstot specialitāti, strādājot praktizējoša ārsta vadībā). Slimnīcā strādājošajam rezidentam (cilvēkam ar pieciem augstākajā izglītībā pavadītiem gadiem) mēnešalga ir 120 latu.
Ir plānots palielināt rezidentu algas. Tāpat kā pārējam medicīniskajam personālam, tas varētu notikt no šā gada 1.jūlija. Vienlaikus norit arī diskusijas ar Latvijas ārstu biedrību par sertificēta ārsta statusu, proti, ļaujot patstāvīgi praktizēt augstskolu beidzējiem, neizejot apmācību rezidentūrā. Protams, viņu kompetences robežas būtu ierobežotākas nekā rezidentūras beidzējiem. Profesionāļu vidū domas dalās. J. Vētra uzskata, ka tikko augstskolu beigušajiem rezidentūrai jābūt obligātai, bet jau praktizējošiem ārstiem, kas vēlas pārkvalificēties, pietiktu tikai ar sertifikāciju. Taču Ģimenes ārstu asociācija uzskata: ja kāds praktizējošs ārsts vēlas kļūt par ģimenes ārstu, ir jāiziet rezidentūra.
Kā stāsta I. Eglītis, liela problēma ir tā, ka laukos praktizē, piemēram, viens urologs, kurš neslēdz līgumu ar slimokasi, jo tas ir neizdevīgi, un strādā privāti. Bet līdz ar to pacientiem šis pakalpojums ir daudz dārgāks. Jautāts, kā motivēt ārstus slēgt līgumu ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru, R. Muciņš atbild – tikai piedāvājot lielāku atalgojumu nekā šobrīd. Tas būs iespējams, ja katru gadu pieaugs valsts budžeta līdzekļi veselības aprūpei.

Ārstu algai jābūt divreiz lielākai par vidējo

Pamatnostādņu projektā ietverti arī pieci medicīnas darbinieku algu palielinājuma varianti. Galvenais kritērijs – ārstu algai jābūt divreiz lielākai par vidējo algu valstī. Tas ir pieņemts standarts visā Eiropā. Veselības ministrija atbalsta variantu, kurā paredzēts šādu līmeni sasniegt pusotra gada laikā. Tālāk jau ārstu alga augtu līdz ar vidējo algu valstī. Prognozēts, ka 2010.gadā vidējā alga tautsaimniecībā būs 265 lati, tātad ārsts saņemtu 530 latus. Šķiet, ka tā tomēr nebūs konkurētspējīga alga Eiropas Savienībā. R.Muciņš uzsver, ka savu veselības aprūpi mēs varam finansēt tikai no iekasētajiem nodokļiem. “Ja sabiedrība izvēlas nemaksāt nodokļus, tad valsts nespēj nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi.” Amatpersona arī atzīst, ka, iepazīstoties ar problēmām veselības aprūpē citās ES valstīs, jāatzīst, Latvijā ar pašreizējo niecīgo finansējumu sistēma funkcionē labi. Piemēram, Beļģijā, kur veselībai ir daudz lielāks finansējums, tāpat ir rindas uz ārstniecības pakalpojumiem pat vairāku mēnešu garumā.
Veselības darbinieku arodbiedrība apgalvo, ka slimnīcās tiek pārkāpts Darba likums. Proti, mūsu valstī kopā ar virsstundām ir aizliegts strādāt vairāk par 56 stundām nedēļā. Arodbiedrība apgalvo, ka šāda prakse nav retums personāla trūkuma dēļ. R.Muciņš piekrīt – pētījumi rāda, ka medicīnas māsas tiešām strādā vairāk nekā šīs 56 stundas nedēļā. Viņš arī atzīst: no slimnīcu galveno ārstu sniegtās informācijas izriet, ka arī ārsti strādā vairāk, nekā ļauj likums. Ambulatorajā aprūpē šādu problēmu nav, virsstundas ir ārstiem un māsām, kas strādā stacionāros dežūrās.
R.Muciņš stāsta, ka šo problēmu noteikti palīdzēs risināt struktūrplāns. Šobrīd Latvijā esošās gandrīz 70 slimnīcas, kurās tiek sniegta ķirurģiskā palīdzība un jānodrošina diennakts dežūras, ir vienkārši daudz par daudz. Pārprofilējot mazās slimnīcas, atsevišķi to speciālisti varētu pāriet darbā uz tām ārstniecības iestādēm, kurās trūkst personāla. Bez tam daļai šo slimnīcu ārstu būs iespēja pārkvalificēties par ģimenes ārstiem, kuru trūkst. R.Muciņš uzsver, ka, runājot par personāla problēmām, savstarpējā sakarībā jāskata gan struktūrplāns, gan Cilvēkresursu attīstības pamatnostādnes. Pirmais paredz maksimāli efektīvu pašreizējā personāla izmantošanu (ķirurgs, kurš veic pāris operācijas mēnesī, ir cilvēkresursu izšķiešana), un otrais dokuments risina to, kā šos cilvēkus noturēt medicīnā un piesaistīt jaunus speciālistus.
Pieaugot pacientu zināšanām par savām tiesībām, aizvien biežāk varētu būt gadījumi, kad pacienti ārstus iesūdz tiesā. Tādēļ mediķi uzskata, ka viņiem būtu jābūt civiltiesiski apdrošinātiem. Tiesa, te atkal domas dalās. Vieni bilst, ka jāapdrošina ārsts, citi – slimnīca. R. Muciņš pauž savu personīgo viedokli, ka jāapdrošina slimnīca, jo par savu darbinieku kļūdām atbild darba devējs. Te varētu būt divi risinājumi: vai nu privāta apdrošināšanas kompānija apdrošina iestādi, vai tiek veidots īpašs valsts fonds, no kura cietušajām personām izmaksā kompensācijas. Visi privāti praktizējošie ārsti un prakses jau šobrīd ir apdrošinātas. R. Muciņš atzīst, ka slimnīcu apdrošināšana valstij varētu maksāt no 500 000 līdz vienam miljonam latu gadā.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv