Pirmais gads Eiropas Savienībā. Kāds tas bijis?

Šosvētdien apritēs gads kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Pirmā dzimšanas diena vienmēr ir īpaša, tāpēc arī “Latvijas Vēstnesis” jautā politiķiem, ekonomistiem, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kāds bijis Latvijas pirmais gads ES. Cik daudz piepildījies no solītā?
Kādas bijušas mūsu kļūdas, kādi panākumi?

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Raita Karnīte, ekonomiste

Pirmais gads ES nav nesis pārsteigumus – ir noticis tas, ko varēja paredzēt, un tā, kā tas bija paredzēts. Pats galvenais ieguvums no dalības ES ir tas, ka Latvija ir drošībā un pieskatīta.
Ir iezīmējusies Latvijas vieta Savienības politiskajā un ekonomiskajā telpā. Politiskajā telpā Latvija ir grūti prognozējama valsts, kuras intereses dažkārt atšķiras no “kluba” interesēm. Ekonomiskajā telpā Latvijai ierādīta vieta zemas un vidēji zemas pievienotās vērtības ražošanas sektorā, kurā “klubu” interesējošo augsto peļņu (kas ietver arī investīcijas un atspoguļojas straujā iekšzemes kopprodukta pieaugumā) var sasniegt, tikai un vienīgi pieklājības normu ietvaros ekonomējot darba izmaksas. Valsts vadīšana vēlamajā virzienā tiek nodrošināta ar apakšuzņēmējdarbības intensifikāciju (kas ir galvenais mazo uzņēmumu attīstības modelis) un tiešajām ārējām investīcijām. Joprojām nav skaidrs, vai šādu vietu vēlas Latvijas iedzīvotāji un kā no tās izkļūt. Par to diskusija nenotiek, jo, pirmkārt, virzoties no ļoti zema attīstības līmeņa, arī tā dod pietiekami jūtamu labumu valstij kopumā un daļai tās iedzīvotāju un, otrkārt, zaudējumi, ko rada piešķirtā vieta neizmantoto iespēju veidā, pagaidām neskar lēmumu pieņēmēju personisko labklājību.
Ir mainījies notiekošo procesu vērtējums. Zivsaimniecībā, kur pirms iestāšanās saistībā ar tā saukto flotes optimizāciju (kuģu skaita samazināšanu) redzēja tikai ieguvumu no ES struktūrfondiem par katru sagriezto kuģi, tagad runā par zaudētām darba vietām. Lauksaimniecībā uzsvars no pozitīvā ieguvuma no Eiropas struktūrfondu naudas plūsmas pārsvēries uz negatīvo ieguvumu – stingrajiem ražošanas standartiem. Vēl nav sākusies diskusija par tirgus ierobežojumu ietekmi uz nozares attīstību, bet arī tai pienāks laiks, ja netiks veikti intensīvi meklējumi, lai noskaidrotu, kā izmantot lauksaimniecības produkciju nepārtikas preču ražošanai. Pārējās nozarēs galvenā problēma ir augošā konkurence un standarti, kuru ieviešanā uzņēmumiem pietrūkst līdzekļu un nākas pārdoties. Latvijas tautsaimniecības straujās attīstības dzinējspēku – tautsaimniecības finansēšanas palielināšanos – arī var saistīt ar dalību ES. Arī tai ir gan pozitīvās sekas (vairāk līdzekļu investīcijām un patēriņam), kuras allaž tiek uzsvērtas, gan negatīvās (cenu kāpums un inflācija), par kurām labāk paklusēt.
Neviens no šiem procesiem nav tāds, kuru nevarēja paredzēt iepriekš, ja vien procesi būtu analizēti daudzpusīgāk. Tieši tādai būtu jābūt pirmā gada mācībai – nav pieļaujams, ka Latvijas sociālās un ekonomiskās attīstības kursu nosaka ārējie spēki, bet par to jārūpējas pašiem – pētot, analizējot, domājot un atrodot inovatīvus risinājumus, kas nodrošina valsts ekonomisko neatkarību un labklājību tās iedzīvotājiem.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece ES jautājumos

Kopumā pirmais gads ES ir bijis adaptācijas laiks. Iestājāmies ES un tikai tad pamazām apjautām, kas un kā tur notiek. Protams, pirms tam jau bija apjausma, bet tas bija tāds fragmentārs priekšstats. Tagad notiekošo saprotam daudz labāk, turklāt procesā ir iesaistīts daudz cilvēku, kas veicina vispārējo izpratni par ES plašākā sabiedrībā.
Mana sajūta ir arī tāda: mēs sākam apzināties, ka Latvija ir normāla valsts. Tā ir valsts, kas kaut ko spēj ietekmēt gan ES, gan pasaulē. Esam sākuši apzināties, ka mūsu rīcības rezultātā kaut kas var mainīties arī ārpus ES robežām.
Kā vienu no svarīgākajiem pozitīvajiem ieguvumiem redzu ES struktūrfondu ienākšanu Latvijā. Tās ir investīcijas Latvijas, galvenokārt lauku, attīstībā. Ar līdzfinansējuma palīdzību arī mēs paši esam spiesti domāt par investīcijām. Ilgtermiņā raugoties, domāju, tas noteikti nāks par labu Latvijas izaugsmei.
Savukārt kā negatīvo aspektu varētu minēt cilvēku trūkumu. Protams, tam ir arī objektīvs izskaidrojums – darba apjoms ir līdzvērtīgs lielām un mazām valstīm. Tomēr jāteic, ka pamazām cilvēku kompetence pieaug, tā ka jācer: kvantitātes trūkumu kaut nedaudz varēsim kompensēt ar kvalitāti. Latvijai tāpat kā citām mazām valstīm ir problēmas ar tulkošanu – trūkst speciālistu, cieš kvalitāte.
Ja runājam par ES paplašināšanos vispārinātā mērogā, jāteic, ka Savienība ir kļuvusi dinamiskāka, liberālāka. Tas ir mūsu – jauno valstu – pienesums. Savukārt negatīvi ir tas, kā paplašināšanās tiek atspoguļota vecajās ES dalībvalstīs.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Normunds Grostiņš, eiroskeptiķis

Pēc iestāšanās ES piepildījās visas eiroskeptiķu prognozes. Dalība ES izraisīja dramatisku cenu pieaugumu, strauju noziedzības pieaugumu, smagas sociālās un ekonomiskās sekas. Noziedzības pieaugums pagājušā gadā, piemēram, Rīgā vien bija ap 20 procentu.
Absolūtā Latvijas iedzīvotāju vairākuma dzīves līmenis pēc iestāšanās sāka pasliktināties, un negatīvais process turpinās. Cenu pieaugums turpināsies, un nākamais lielais lēciens gaidāms, kad notiks pāreja no lata uz eiru. Pēc iestāšanās ES Latvijā samazinājās dzimstība. Pastiprinājās izceļošana, un turpināsies gados jaunāku cilvēku un speciālistu emigrācija no valsts, kas izraisīs nopietnas ekonomiskās un demogrāfiskās problēmas. Uzskatu, ka Latvijai steidzami jāizstājas no ES. Importu no ES apliekot ar nelielu, tikai 5 procentu muitu, Latvija iegūtu vairāk naudas, nekā pašlaik saņem no plaši propagandētajiem Eiropas fondiem, bet ievedmuitas izraisītais cenu pieaugums būtu vairākas reizes mazāks par pašreizējo.
Par jaunāko draudu uzskatu jaunās ES konstitūcijas apstiprināšanu. Tā būtībā likvidē mazo ES dalībvalstu neatkarību. Kā brīdinājām pirms iestāšanās, par šo konstitūciju referenduma vairs nebūs. Atšķirībā no ES iedzīvotāju vairākuma Latvijas pilsoņiem netiks dotas tiesības balsot par vai pret jauno ES konstitūciju.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Uldis Osis, ekonomists

Kopumā Latvijas pirmais gads ES ir bijis veiksmīgs. Latvijas izaugsmes temps bijis augsts, ekonomika attīstījusies. Diemžēl izpalikušas vairākas prognozētas un gaidītas izmaiņas. Tā arī neesam sagaidījuši būtisku finansējuma pieaugumu zinātnes attīstībai. Nav noticis arī būtisks pieaugums jaunu tehnoloģiju ieviešanai, augstas pievienotās vērtības preču ražošanā. Bija cerēts arī uz zināmu tautsaimniecības pārstrukturizāciju, lai uzsvars būtu uz inovācijām, augsto tehnoloģiju attīstību. Tam, šķiet, ir vajadzīgs ilgāks laiks.
Ja analizējam plusus un mīnusus, man šķiet, ka dalība ES ir nesusi vairāk laba nekā slikta, plusu ir krietni vairāk. Kā būtiskāko mīnusu varu minēt augsto inflāciju, lai gan ES ir tikai viens no iemesliem un nebūt ne galvenais, kāpēc Latvijā pēdējā gada laikā ir strauji augušas cenas. Piemēram, mums nelabvēlīgās eiras kursa izmaiņas, naftas produktu un metāla cenu pieaugums ir būtiskākie iemesli, kas dzīvi Latvijā padarījuši dārgāku. Protams, pirmais gads ES mums ir nesis arī citas nebūšanas. Sodi par pārtikas uzkrājumiem un citiem kopējā tirgus disciplīnas pārkāpumiem arī ir vērtējami kā negatīvi aspekti.
Par galveno Latvijas ieguvumu no dalības ES uzskatu struktūrfondu ienākšanu Latvijā. Salīdzinājumā ar laiku pirms iestāšanās ES Eiropas nauda Latvijā ienākusi daudz vairāk un daudz lielākos apjomos. Tas, ka esam spējuši tik daudz naudas izmantot, saistīts ar pieredzi, kuru guvām, izmantojot pirmsiestāšanās finansiālo palīdzību, bija uzkrāta pieredze. Pozitīvi, ka, sākot ar pagājušo gadu, Eiropas nauda kļuva pieejama arī uzņēmējdarbībai. Lielākā daļa finansējuma izmantota lauksaimniecībā, tās ir investīcijas zemnieku saimniecībās. Tas ir liels pluss laukiem, jo jūtams, ka daudzviet dzīve ja ne uzplaukst, tad vismaz stabilizējas. Šāda situācija dod cerības, ka vismaz tiem, kas ir aktīvi un grib kaut ko darīt, dzīve būs labāka.

Foto: Reinis Traidās, A.F.I.

Andris Gobiņš, Eiropas kustības Latvijā prezidents

Augstākajos līmeņos personāliju izvēles šķiet labas un bijušas dažādas mūsu politiķu un pārstāvju iniciatīvas, kas ļauj cerēt, ka Eiropas Savienībā (ES) ienesīsim nepieciešamo svaigo gaisu un spēsim ielikt savām interesēm atbilstošus akcentus ES politikā. Prieks par kompetenta un respektabla komisāra nosūtīšana uz Briseli, kā arī Eiropas parlamentāriešu profesionalitāti, kas vainagojusies ļoti nozīmīgu uzdevumu un amatu uzticēšanā tieši “mūsējiem”. Pastiprināti mūsējiem arī manāma nepieciešamā lielākā pašapziņa.
Lielākais trūkums, liekas, ir grūtības veidot stratēģisku, mērķtiecīgu un tālredzīgu ES politiku. Šķiet, pietrūkst aktīvam darbam ES nepieciešamās informācijas aprites starp struktūrām. Situāciju uzskatāmi parāda Eiropas Integrācijas biroja un vēlāk Eiropas lietu biroja praktiska likvidēšana. Citas valstis nozīmīgos ES posteņos un jomās mērķtiecīgi cenšas “ielobēt” savējos, veicināt to “satīklošanu” un atgriezeniskās saiknes veidošanu ar savas valsts pārvaldi, bet ko darām mēs?
Nepietiekama ir arī modernas un efektīvas valsts pārvaldes veidošana, kas vestu pie pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas un pastiprinātas iesaistīšanas procesos. Nobeigumā, lai arī ne kā pats svarīgākais, tomēr jāmin arī jautājums par ES finansējuma nonākšanu tur, kur tas visvairāk nepieciešams: mazāk attīstītos reģionos. Attīstības plānā, šķiet, ir nepilnības, tās vērojamas arī projektu izvērtēšanā. Droši vien pastiprināta uzmanība jāpievērš projektu kvalitātei.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Oskars Kastēns, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs

Pēc pirmā gada ES skaidri varam redzēt mūsu stiprās un vājās puses.
Atzinīgi novērtējams, ka pēdējā gada laikā Latvijā esam sākuši apgūt ES struktūrfondu naudu. Galvenā labā ziņa, manuprāt, ir tā, ka ES naudas apgūšanai labi bijuši sagatavoti uzņēmēji. Par to liecina straujā struktūrfondu tukšošana, dažās programmās līdzekļi tika izsmelti pāris nedēļās.
Uzskatu, ka galvenais Latvijas klupšanas akmens ir ierēdņi. Par šo lietu jau vairākus gadus mūs brīdināja ES. Vairākus gadus Eiropas Komisija savos progresa ziņojumos par Latviju teica, ka mums ir vāja administratīvā kapacitāte. Pirmais gads ES parādījis, ka tā tiešām ir. Mums ministrijās trūkst labu kadru, trūkst speciālistu. Bieži vien cilvēki valsts struktūrās strādā neilgu laiku, darbinieki bieži mainās. Tiklīdz speciālists sasniedz labu līmeni, viņam ir piedāvājums strādāt privātajā sektorā, kur darbs labāk atalgots.
Par nopietnu Latvijas kļūdu uzskatu arī Eiropas Integrācijas biroja, vēlāk Eiropas lietu biroja faktisku likvidāciju. Līdz ar to Latvijā nav struktūras, kas spētu sniegt objektīvu kopskatu par Eiropas lietās notiekošo.
Protams, galvenais negatīvais aspekts, kuru viskrasāk izjūt Latvijas iedzīvotāji, ir augstā inflācija. Jau otro gadu Latvija būs ES dalībvalsts, kurā cenas augušas visstraujāk.
Manuprāt, kopumā šis gads Latvijas iedzīvotājiem grandiozas pārmaiņas nav nesis. Ja nebūtu straujā cenu kāpuma, varētu teikt, ka vairāk esam ieguvuši, nekā zaudējuši. Augstie inflācijas rādītāji liek domāt, ka ieguvumi un zaudējumi ir līdzīgi.

Ilze Sedliņa, „LV”
ilze.sedlina@vestnesis.lv