Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 14. septembrī

Intervija Latvijas televīzijas 14. septembra raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada Andris Jakubāns.

— Labvakar. Prezidentes kundze, sāksim ar lieliem notikumiem. Kādas trīs dienas visas pasaules mediju uzmanības centrā bija Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades saiets. Daudzas avīzes saskaitījušas samitā piedalījušos valstu līderus, izpriecājušās par fotogrāfijām, saskaitījušas iztērētos miljonus, sāk ironizēt — grezni ģērbta komēdija par nabadzības likvidēšanu gaumīgā televīzijas uzvedumā. Prezidentes kundze, vai ir kaut maza daļa taisnības šiem skeptiķiem?

V.Vīķe–Freiberga:

— Te būtu jābūt skaidrībā, ko var sagaidīt no šāda viena pasākuma. Es skatītos uz visu šo lietu no pavisam cita redzeslenķa. Tas bija vēsturisks notikums, un man kā Latvijas prezidentei noteikti bija gandarījums būt tur klāt. Līdz šim vienuviet nebija bijuši tik daudzu valstu līderi no visas pasaules. Tas, ka viņi visi bija vienuviet, tā jau nebija tikai dekorācija, viņi savā starpā arī kontaktējās, runājās. Samits nebija tikai parastā asambleja. Tajā bija arī apaļie galdi, kuros sarunas noritēja pavisam citā gaistonē un citā noskaņā nekā Ģenerālajā asamblejā. Nerunāsim nemaz par šīm tūkstoš bilaterālām attiecībām, kas notika šajā pasākumā. Padomājiet, cik izmaksātu prezidentei tikties ar trīsdesmit sešu valstu galvām trīsdesmit sešos atsevišķos braucienos. Es gribētu teikt, ka šis brauciens tādā ziņā izmaksāja lēti.

— Vai tur bija arī speciāli prezidentu autobusi, teiksim, Baltijas valstu prezidentu autobusi, vai katram tomēr bija sava mašīna?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tur katram bija sava mašīna. No amerikāņu puses visi noorganizētie drošības pasākumi un visu notikumu sakārtotība bija sasniegums pats par sevi.

— Sakiet, vai jūs, sasveicinoties ar valstu līderiem, jutāt, kuriem aiz muguras stāv atomieroči, raķetes, rūpniecība, lielas naudas, kuri pārstāv lielas un kuri mazas valstis?

V.Vīķe–Freiberga:

— To var izmērīt ļoti vienkārši — pēc žurnālistu daudzuma ap viņiem. Ap pasaules lielvarām žurnālistu mākonis ir daudz lielāks nekā ap mazu valstu līderiem.

— Putins un Klintons ir tie galvenie?

V.Vīķe–Freiberga:

— Arī Ķīna, tad nāk Eiropas iespaidīgās valstis — Francija, Vācija, Lielbritānija.

V.Vīķe–Freiberga:

— Interesanti ir tas, ka visā visumā šajā struktūrā mazai valstij ir tādas pašas tiesības kā lielvarām. Piemēram, kad notiek kopējā fotografēšanās, nav tā, ka lielo valstu līderus noliktu priekšā un mazo — aiz muguras, mēs stāvējām ļoti demokrātiski alfabētiskā kārtībā.

— Maskavas televīzijā kāds korespondents bija ļoti sašutis, ka visi prezidenti tika ielaisti zālē bez tulkiem, viņš uztraucās, kāda būs saprašanās.

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu jā, tas mums ir jāmāk, tikt galā pašiem bez tulkiem.

— Un iznāca normāli?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, skaidrs.

— Jūs atļāvāties no tribīnes kritizēt Apvienotās Nācijas par to, ka tās ne tā izlieto naudu. Vai ir kādi īpaši gadījumi, ko jūs uzsvērāt, vai tā ir vispārēja tendence?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, tā ir vispārīga tendence, kas nu jau ir atklāta un konstatēta vairāku gadu garumā. Mēs jau neatklājām nekādu jaunu Ameriku. Tie ir akcenti, ko mēs vēlējāmies pasvītrot, darbi, kas Apvienotajām Nācijām būtu darāmi. Pats Kofi Annana kungs, stājoties amatā, ir runājis par nepieciešamajām reformām, tas bija atbalsts viņa vēlmei padarīt šo organizāciju ja ne iespaidīgāku, tad apsviedīgāku un iedarbīgāku savu mērķu sasniegšanā.

— Pārejot pie citām tēmām, kā jums patika Jalta un Krima, kur jūs bijāt šovasar?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas bija skaisti. Tur bija silts, jūrā varēja peldēties cik gribēja, saulīte spīdēja. Bija brīnišķīgi.

— Šajā laikā notika arī NVS valstu sanāksme. Vai arī jūs tur satikāties ar kādu no šo valstu līderiem?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, jo tajā brīdī tā nu sagadījās, ka viņiem bija krīzes pašu valstī. Putinam tā bija "Kurska". Tikšanās tika saīsinātas. Man bija ļoti gara saruna ar Ukrainas prezidentu Kučmas kungu. Tā bija ļoti interesanta, veselu stundu gara, un mēs izrunājām ļoti daudzas lietas ļoti brīvā un relaksētā atmosfērā.

— Kādreiz Jalta bija vasaras pavadīšanas vieta krievu inteliģencei. Vai jūs tur jutāt kādas atskaņas no šī krievu inteliģences gara? Tur savulaik ir dzīvojis viens no maniem mīļākajiem krievu rakstniekiem Antons Čehovs.

V.Vīķe–Freiberga:

— Es ļoti cienu Čehovu kā rakstnieku. Protams, es viņu pazīstu tikai caur tulkojumiem. Jaltā vēl no cara laika ir saglabājušās ļoti skaistas pilis, kas brīnumainā kārtā nav izlaupītas ne revolūcijas, ne padomju laikā. Tā ka tā ir ļoti interesanta vieta tīri no vēsturiskā viedokļa.

— Kā izskatās bijusī Padomju Savienības republika Ukraina?

V.Vīķe–Freiberga:

— Viņi virzās lēnām uz priekšu, faktiski, tajā pašā virzienā, kur mēs. Viņiem varbūt ir lielākas dabas bagātības un resursi nekā mums, bet viņi ir atkarīgi no Krievijas energoresursiem. Šajā ziņā mums ir laimējies, jo mums ir savs "Latvenergo". Es domāju, ka reformu ziņā mēs viņiem esam priekšā, tāpat kā demokrātisko struktūru attīstībā. Ukraina vēlas ar mums sadarboties, un mums varētu būt ļoti interesanta ekonomiskā sadarbība.

— Es domāju, ka Ukraina varētu būt ļoti nopietns sabiedrotais daudzos jautājumos.

V.Vīķe–Freiberga:

— Mums ir jāpatur prātā, ka mums ir kaimiņi ne tikai rietumos, bet arī austrumos. Un mēs, protams, vēlamies labas un konstruktīvas attiecības ne tikai ar rietumu, bet arī ar austrumu kaimiņiem.

— Šīs nedēļas otrdienas "Dienā" Valsts kontrolieris Raits Černajs saka, ka valsts var atļauties tikai vienu lietu — vai nu atjaunot veco Rīgas pili, vai celt Gaismas pili — bibliotēku. Ja jums būtu jāizvēlas, ko jūs izvēlētos?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas man atgādina tautas pasaku, kurā lapsa sēdēja zem koka un lika strazdam izvēlēties, kuru no saviem bērniem viņš nometīs lejā. Strazds teica, ka viņš nevar izvēlēties, jo kod, kurā pirkstā gribi, — visi sāp. Es gribētu pieņemt Zālamana lēmumu un teikt, ka es negribu izvēlēties starp divām vienlīdz vajadzīgām lietām. Černaja kungs jau runāja par prioritātēm. Tas būtu tas pats, kas jautāt, kas ir svarīgāk, — izglītība vai veselība. Nu nevar starp šādām lietām izdarīt izvēli. Es teiktu tā, mums ir jāatbild par saviem vēstures pieminekļiem. Kad mani ievēlēja amatā, Rīgas pilī bija daudz ārvalstu žurnālistu, kuri sākotnēji domāja, maza valstiņa Latvija, kas tad no viņas ir. Bet tad, kad pateica, ka viņi atrodas 14. gadsimta pilī, viņos uzreiz bija jūtams zināms respekts, ka šai valstij tomēr ir tik senas vēsturiskas tradīcijas. Tādā veidā vienā mirklī viņu sākotnēji nievīgā attieksme mainījās uz cieņas pilnu. Pils mums ir ārkārtīgi nozīmīgs vēstures piemineklis, ja mums būtu kaut cik saprāta, tad tā jau šodien būtu spīdošā stāvoklī. Mūsu pils varētu pievilināt veselu baru tūristu. Bet arī Gaismas pils ir apliecinājums mūsu valsts varēšanai un spējai turēties laikam līdzi, saglabāt ne tikai vēstures pieminekļus, bet radīt arī kaut ko tādu, kas nākotnē tikai kļūs par vēstures pieminekli. Manuprāt, akcentu vajadzētu likt uz to, kā mēs varētu palielināt savas valsts ražīgumu, vairot savas valsts bagātību, kā varam gādāt par to, lai visa tā nauda, kas varētu ieplūst valsts kasē, tajā tiešām arī nonāktu.

— Bet mani dara uzmanīgu, ka aptaujās parādās tas, ka paliek aizvien mazāk cilvēku, kuri patiešām atbalsta šo bibliotēkas celtniecību.

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas būtu žēl. Es domāju, ka mums vajadzētu skatīties ne tikai uz savām kājām, bet arī augstāk un domāt arī par lielākiem projektiem. Mums nevajadzētu iestigt zināmā sīkmanībā, ka mēs tādas lietas nevaram pacelt. Mēs varam gan.

— Ļoti negribas, ka šis plāns sabruktu.

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas būs zināms pārbaudījums mūsu tautas spējai mobilizēties kādam lielam projektam, par kura labumu var strīdēties. Piemēram, kādā attālākā Latvijas nostūrī cilvēki saka, es tāpat uz to bibliotēku nebraukšu, kāpēc man viņa vajadzīga? Ja mēs tā sāksim rēķināt, tad mēs valstī gandrīz neko nevarēsim izdarīt. Tie, kas ir veseli, teiks, kam mums ir vajadzīga veselības aprūpe un tā tālāk. Es domāju, ka tas ir diezgan šaurs veids, kā uz lietām skatīties, mums būtu jāraugās valstiskāk.

— Šo piektdien radiointervijā jūs diezgan satraukti komentējāt pēdējos tiesu lēmumus, jo jums ir jāparaksta arī apžēlošanas lūgumi.

V.Vīķe–Freiberga:

— Juridiski pareizi ir daudz kas, tajā pašā laikā vai tas ir taisnīgi, vai tas ir tiesīgi, vai tas ir principiāli? Diemžēl daudzreiz tas nav viens un tas pats. Ja tas, kas ir juridiski pareizi, būtu tik viennozīmīgi, tad mums nevajadzētu ne tiesas, ne tiesnešus, ne advokātus. Tad jau katrs varētu apsēsties, izlasīt likumu un viss būtu skaidrs. Bet jurisprudencē jau bieži ir jautājums par interpretāciju, par spriedumu, kurā jāņem vērā cilvēciskais faktors. Man šķiet, ka nav nekādu domstarpību, ka mums vajadzētu reformēt mūsu tiesu sistēmu. Bet šīs trešā pīlāra aktivitātes — iekšējās drošības sistēma, tiesiskums un taisnīgums valstī ir prioritāras lietas visā Eiropas Savienībā. Mums kā kandidātvalstij ir ļoti svarīgi, lai mēs savu tiesu sistēmu sakārtotu un izvestu no postkomunistiskās fāzes, lai varētu panākt to līmeni, kāds ir Rietumu valstīs. Tā ir prioritāte arī vairākām mūsu sadarbības programmām ar ārvalstīm. Šogad mums ir piecsimts lūgumu pēc apžēlošanas. Man, tos caurskatot, tāpat arī vēstules, skaidri ir redzams, kādas problēmas ir mūsu tiesu sistēmā.

— Vai varētu teikt, ka mazos blēžus apžēlo prezidente, bet lielos tiesneši?

V.Vīķe–Freiberga:

— Katrā ziņā mazo blēžu ir ļoti daudz.

— Man nez kāpēc liekas, ka demokrātija un pretrunas ir kā dvīņu māsas. Pagājušās ceturtdienas balsojums par Ādamsona neizdošanu kriminālvajāšanai, šodienas balsojums par Krastiņa kunga neievēlēšanu augstajā amatā, ir sadalījis sabiedrību divās daļās. Vieni sauc: Ādamsons ir varonis ar lielo burtu, bet Krastiņš ir blēdis, otri atkal sauc — Ādamsonam ir jāsēž cietumā, bet Latvijā nav tikumīgāka godavīra par Krastiņu, valdība tūlīt kritīs, "tēvzemieši" nav pārdevušies īstajiem. Lībanes kundze teica, ka ir bažas, ka drīz valstī valdīs politiskais haoss. Man tas atgādina futbola fanus, kuriem galvenais pēc spēles ir izkauties. Jautājums varētu būt, par ko fanojat jūs?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu tas man atgādina kādu bērnu grāmatu par vistiņu, kas visu laiku kliedz: "Nupat, nupat mums debesis kritīs uz galvas". Es domāju, ka šie jautājumi mūsu valstī tiek traktēti diezgan demokrātiski. Paldies Dievam, mums ir šī iespēja paust politiski atšķirīgus viedokļus.

— Cilvēki uztraucas, ja neuzvar viņu viedoklis. Viņiem liekas, ka pasaule iet bojā. Tas ir tāpat kā futbola spēlēs.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, jums šis salīdzinājums ir ļoti trāpīgs. Futbola spēlēs, kā zināms, tas viss mēdz nonākt arī līdz vardarbībai. Būtu labi, ja ļaudis šīs savas emocijas aiznestu un izlādētu sportā, politiskā arēnā varētu arī rīkoties racionālāk.

— Mums ceturtdienas studijā ir viens tradicionāls jautājums — vai jums šodien izdevās kaut ko labu izdarīt Latvijas labā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Ziniet, man katru dienu izdodas kaut ko labu izdarīt Latvijas labā. Es definēju savu pienākumu — katru dienu veikt savus pienākumus ar visiem spēkiem, savu enerģiju, pēc vislabākās sirdsapziņas un ar entuziasmu.

— Vai jums, aizejot mājās, ir tāda laba sajūta kā zemniekam, kas var teikt — es esmu apsējis šo lauku, nopļāvis šo pļavu…

V.Vīķe–Freiberga:

— Laimīgā kārtā arī man kādreiz ir tāda sajūta, piemēram, šodien es sniedzu interviju vācu televīzijai, mana vācu valoda gan ir ārkārtīgi ierūsējusi, un tajā brīdī, kad es ar interviju biju laimīgi tikusi cauri, man tiešām bija apmierinājuma sajūta.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— akreditējot Latvijas vēstnieci Austrijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 14.septembrī, pasniedza akreditācijas vēstuli Latvijas Republikas ārkārtējai un pilnvarotai vēstniecei Austrijā Elitai Kuzmai (attēlā).

Sarunā V.Vīķe–Freiberga un E.Kuzma pārrunāja aktuālos Latvijas un Austrijas divpusējo attiecību jautājumus, veltot uzmanību sadarbības padziļināšanai eirointegrācijas jautājumos, ekonomikā un kultūras sakaros. Pēc E.Kuzmas sacītā, Austrija un Latvija varētu sadarboties informācijas tehnoloģiju jomā, piesaistot Latvijas zinātnieku potenciālu. Tāpat kā nozīmīgas nozares abu valstu attiecību tuvināšanā tika minētas kultūra un tūrisms. Vēstniece informēja, ka šodien Vīnē tiks atklāta Latvijas mākslinieku izstāde, arī turpmāk tiks domāts par savstarpēju kultūras projektu apmaiņu un iedzīvotāju sakaru veicināšanu.

Abas puses pārrunāja Eiropas Savienības aktualitātes un Latvijas sarunu procesa gaitu. Valsts prezidente un vēstniece uzsvēra integrētas sabiedrības nozīmību valstu attīstībā. Tika pārrunāts Latvijas iespējamais ieguldījums integrētas sabiedrības veidošanā Eiropas Savienībā.

Valsts prezidenta preses dienests