"Esam kopā, lai apvienotu mūsu centienus"

ANO Attīstības programmas pastāvīgais pārstāvis Latvijā JANS SANDS SORENSENS:

Runa konferencē par nabadzības mazināšanas stratēģijām Baltijas valstīs Rīgā 2000. gada 10.februārī

Dārgie konferences dalībnieki!

Esmu priecīgs uzrunāt šeit klātesošos ekspertus, politiķus un kolēģus, kā arī sveikt Rīgā mūsu viesus no Igaunijas, Lietuvas un vēl attālākām vietām. Esam šeit pulcējušies, lai apvienotu mūsu centienus, risinot nabadzības jautājumu kā galveno tautas attīstības ilgtspējas šķērsli. Šodien gribu dalīties domās par globālām nabadzības mazināšanas iniciatīvām no Apvienoto Nāciju Attīstības programmas viedokļa.

Pirmais solis nabadzības jautājuma risināšanā ir — sasniegt vienotu problēmas izpratni, tas ir, definēt nabadzību. Vēl nesen nabadzība tika definēta vienīgi ekonomisko terminu izpratnē. Tādējādi arī problēmas risinājumi pārsvarā tika saistīti ar ekonomisko izaugsmi. Daudzi akadēmiskie speciālisti un attīstības profesionāļi bija cieši pārliecināti, ka ekonomiskās izaugsmes labumi izplatīsies uz trūcīgajiem un paaugstinās tautas vispārējo labklājību. Šajā laikā tirgus virzīta attīstība bija nacionālās un starptautiskās politikas centrā. Taču šāda pieeja nedeva gaidīto rezultātu, un liels cilvēku skaits vēl aizvien palika trūcīgi vai arī vēl dziļāk grima nabadzībā. Uzskatu, ka šī ir nežēlīga mūsu laikmeta ironija: vēl nekad iepriekš apvienotā globālā ekonomika nav radījusi tik daudz labumu un resursu, lai nodrošinātu pieklājīgus dzīves apstākļus visiem cilvēkiem, un tomēr aizvien vairāk pasaules cilvēku kļūst nabadzīgi un plaisa starp visbagātākajiem un visnabadzīgākajiem turpina plesties plašumā.

1990.gadu sākumā Apvienoto Nāciju Attīstības programma ieviesa jaunu — tautas attīstības ilgstpējas — koncepciju, kur attīstības procesa centrā tiek likts cilvēks. Šī pieeja atzina to, ka ekonomiskā izaugsme pati par sevi neatrisinās nabadzības problēmu un ka tādi nabadzības cilvēciskie faktori kā izglītība, veselība un piedalīšanās pelna tādu pašu uzmanību kā ekonomiskā izaugsme cīņā pret cilvēciskās aizsargātības zaudēšanu.

Pasaules galotņu sanāksmes par sociālo attīstību (Kopenhāgenā, Dānijā, 1995. gada martā) noslēgumā valstu valdības pieņēma deklarāciju un rīcības programmu, kas atspoguļo jauno, saskaņoto viedokli par to, ka cilvēka vieta ir attīstības centrā. Plašākā pasaules vadītāju sanāksme, kurā piedalījās 117 valstu vai valdību vadītāji, apņēmās padarīt nabadzības apkarošanu, pilnas nodarbinātības un stabilas, drošas un taisnīgas sabiedrības veicināšanu par savu primāro mērķi.

Galotņu sanāksmē valstis apņēmās veikt trīs galvenos uzdevumus: 1) novērtēt vispārējo un galējo nabadzību; 2) noteikt mērķus, uzdevumus un to izpildes termiņus, lai būtiski samazinātu vispārējo nabadzību un novērstu galējo nabadzību; 3) realizēt nacionālos pretnabadzības plānus minēto mērķu sasniegšanai.

Primārā atbildība par galotņu sanāksmes nolēmumu pildīšanu ir nacionālā līmenī, ar ANO un tās attīstības institūciju atbalstu. Galotņu sanāksmē tika pilnībā apstiprināta ANO vadošā loma sociālajā attīstībā un tika aicināts veidot ciešākas attiecības starp Bretonvudsas institūcijām un ANO sistēmu. Gan ANO Attīstības programma (UNDP), gan Pasaules banka savās vispasaules programmās lielu uzsvaru liek uz nabadzības novēršanu, kamēr Starptautiskā darba organizācija (ILO) par primāro mērķi uzskata pilnīgas nodarbinātības sasniegšanu. Tas atbalsts, kas tiek sniegts nabadzības mazināšanas stratēģijām Baltijas valstīs, ir lielisks piemērs sadarbībai, kur UNDP ir cieši strādājusi kopā ar Starptautisko darba organizāciju un Pasaules banku.

Piecus gadus pēc pasaules galotņu sanāksmes par sociālo attīstību šī konference par nabadzības mazināšanu Baltijas valstīs iezīmē Igaunijas, Lietuvas un Latvijas progresu, pildot Kopenhāgenā dotos solījumus. Kopenhāgenas galotņu sanāksmes atskaņas ir Igaunijas, Lietuvas un Latvijas valdību ierosinātās nabadzības samazināšanas stratēģiju izstrādes, kas pamatotas uz visaptverošiem nabadzības pētījumiem katrā valstī. Lai gan visās trijās valstīs sociālās pārejas problēmas ir līdzīgas, katrā ir nedaudz atšķirīga pieeja nabadzības jautājuma risināšanai. Līdzība apstākļos un kontekstā, atšķirības pieejā: tas sagatavo augsni interesantai un auglīgai pieredzes apmaiņai. Ja apstākļi būtu pārāk atšķirīgi vai arī ja pieeja būtu vienāda, daudz mazāk būtu ko spriest, mazāk vienam no otra mācīties.

Vēl svarīgāk, lai šī pieredzes apmaiņa pārvēršas no analītiskas par praktisku: kā izmantot to, ko zinām par nabadzības dabu, iemesliem, izpausmēm un sastāvu, lai izstrādātu efektīvas nabadzības pārvarēšanas stratēģijas, un kā mēs pārveidojam stratēģijas par konkrētu pretnabadzības pasākumu realizēšanu, kā arī par nabadzības samazināšanas aktivitāšu vadību un uzraudzību.

Kā jau iepriekš tika minēts, ANO sistēmas institūcijām tika dots uzdevums atbalstīt nacionālos nabadzības mazināšanas centienus, un ANO Attīstības programma ir veidojusi partnerattiecības ar daudzu valstu valdībām un sabiedrībām visā pasaulē ar mērķi cīnīties ar nabadzību. Sakarā ar plānoto nacionālo nabadzības novēršanas centienu izskatīšanu ANO Ģenerālās asamblejas speciālā sesijā 2000.gada jūnijā ANO Attīstības progamma pašreiz pārskata globālos nabadzības apkarošanas centienus, it īpaši nabadzības mazināšanas stratēģiju izstrādi un UNDP atbalstu šīm iniciatīvām. Šī visaptverošā pētījuma rezultāti tiks publicēti UNDP globālā nabadzības pārskatā šī gada martā.

Es vēlētos izmantot šo izdevību un norādīt uz vairākiem jautājumiem, kas nākuši gaismā minētā pētījuma laikā, cerot, ka tas varētu jums noderēt turpmākajās diskusijās.

Pirmkārt, vēlos īsumā parunāt par nacionālā pretnabadzības plāna nozīmi. Kāpēc gan tas nav vienkārši kārtējais birokrātiskais vingrinājums, kas veicams, lai ziņotu par kādu nabadzības novēršanas akciju, vai arī līdzeklis, lai atsauktos uz plānu tad, kad faktiskā darbība un rezultāti ir vāji. Viens no iemesliem, kādēļ ir nepieciešams šāds nacionālais pretnabadzības plāns, ir tas, ka nabadzība nav viendimensijas problēma, kas reducējas tikai uz ienākumu trūkumu, ko varētu risināt kāda atsevišķa sektora ietvaros. Tā ir daudzdimensiju problēma, kas prasa integrētus daudznozaru risinājumus. Tādējādi nacionāliem pretnabadzības plāniem ir jābūt visaptverošiem, tiem ir jānodrošina koordinēta un daudznozaru pieeja nabadzības samazināšanai, kas ir daudz plašāk nekā atsevišķi mērķtiecīgi pasākumi.

Lai plāns būtu efektīvs, tas ir jālieto. Nabadzības mazināšanas plānu izstrādei ir jābūt plašākai par vispārējo stratēģiju veidošanu, kas pārsvarā ir konceptuāli dokumenti, lai gan ir svarīgi gūt zināšanu bāzi par risināmo problēmu sastāvu un iemesliem. Ja plāns atrodas uz plaukta kā vispārīgs stratēģisks dokuments, kamēr attīstību virza tikai un vienīgi tirgus spēki, tādā gadījumā tas neattaisno to darbu, kas tika patērēts plāna sagatavošanai, kā, piemēram, nabadzības komplekso novērtēšanu, ko veikušas daudzas valstis, ieskaitot arī Igauniju, Lietuvu un Latviju.

Stratēģiskam dokumentam ir tālāk jāpārtop par konkrētu rīcības plānu ar konkrētiem mērķiem, termiņiem, budžetu un īstenošanas mehānismiem. Šeit es gribētu īsi pakavēties pie dažiem aspektiem, lai demonstrētu, kā tie ietekmē pretnabadzības programmu efektivitāti vai tās trūkumu.

Pēc kopējas sapratnes sasniegšanas par dažādām nabadzības dimensijām katrai valstij ir jādefinē sagaidāmais nabadzības mazināšanas centienu rezultāts, t.i., jānosaka nabadzības novēršanas mērķi. Šiem mērķiem ir pilnībā jāatspoguļo dažādās nabadzības dimensijas — no materiālās neaizsargātības līdz sociālai un psiholoģiskai atstumtībai. Diemžēl joprojām daudzās valstīs nav noteikti konkrēti nabadzības novēršanas mērķi, un ne visās valstīs, kur šādi mērķi ir, tie ietver arī nabadzības cilvēcisko dimensiju. Vairumā pretnabadzības programmu ir noteikts mērķis samazināt ienākumu nabadzību par noteiktu procentu konkrētā laika periodā, taču nav ietverti veselības vai izglītības rādītāji, kas ir cilvēkattīstības neatņemami elementi un neapšaubāmi būtiski jebkuru pasākumu ilgtspējas nodrošināšanai.

Mērķu neizvirzīšana var kļūt par nopietnu trūkumu. Kamēr netiek noteikti mērķi, lai mērītu tālākvirzību, ir grūti noticēt, ka vispār pastāv kādi saskaņoti nabadzības novēršanas centieni. Vēl jo vairāk — ir grūti noteikt pretnabadzības programmu budžetu finansējumu. Iespējams, ka nespēja definēt konkrētus, mērāmus mērķus ir saistīta tieši ar šo aspektu: budžeta sekas. Gandrīz ikviena valdība un jebkurš politiķis izteiks gatavību cīnīties ar nabadzību, bet vai viņi būs gatavi parādīt vajadzīgo gribu, lai padarītu to par pietiekami augstu prioritāti vajadzīgo budžeta līdzekļu un resursu piešķiršanai?

Tāpēc nabadzības mazināšanas plāniem ir jānosaka skaidri mērķi un papildus mērķiem, kas saistīti ar ienākumiem, jāidentificē arī cilvēktiesību zaudēšanas pamatelementi, tādi kā nepietiekams uzturs, dzīves ilgums, izglītības, pamata sociālo pakalpojumu, informācijas u.c. pieejamība. Mērķi ir jāatbalsta ar vajadzīgo politisko gribu un apņemšanos.

Lai pretnabadzības programma būtu efektīva un rezultatīva, tai ir nepieciešama laba vadība un koordinācija. Kas ir atbildīgs par nabadzības samazināšanu nacionālā līmenī? Tradicionālais uzskats ir tāds, ka nabadzība ir sociāla problēma, tāpēc daudzās valstīs atbildību šajā jomā uzņemas labklājības, darba vai sociālo lietu ministrijas. Lai gan sociālā sektora ministrijas ir labākā stāvoklī, cenšoties mīkstināt nabadzības sekas tiem cilvēkiem, kas ir jau nabadzīgi, tās nevar pārraudzīt citas ministrijas, kas ir būtiskas nabadzības izplatības profilaksei un realizē pronabadzības izaugsmes politiku. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka pārāk cieša atbildības par nabadzības problēmu sasaistīšana sabiedrībā ar labklājības ministrijām ir nopietns ierobežojošs faktors efektīvām nabadzības novēršanas stratēģijām.

Ir daudz efektīvāk, ja nabadzības samazināšanas centienus realizē pārsektoru komitejas vai padomes, kas atskaitās premjerministram vai valsts prezidentam, kuram ir savs sekretariāts ikdienas jautājumu risināšanai. Atbildības par nabadzības samazināšanu novirzīšana labklājības ministrijas vai sociālo lietu ministrijas kompetencē var izrādīties neefektīva, jo tām nav varas pār citiem sektoriem, tādiem kā finanses, ekonomika, reģionālā attīstība, veselība un izglītība, kas visi ir nozīmīgi nabadzības samazināšanai. Sociālā palīdzība, protams, ir nepieciešama, lai mīkstinātu nabadzības ietekmi uz visjūtīgākajām un sarežģītākajām grupām, taču tai nav lielas ietekmes uz iemesliem, kas izraisa un uztur plašu nabadzības izplatību, un šādas sociālās programmas var pat nesasniegt, kā rāda Baltijas valstu pētījums, visnabadzīgākos un trūcīgākos iedzīvotāju slāņus.

Nabadzības daudzsektoru un daudzdimensiju dabas dēļ ir svarīgi atzīmēt, ka šī nav tikai un vienīgi valdības atbildības joma, kā vēl joprojām domā daudzi cilvēki šajā reģionā, ieskaitot tos, kas strādā valdībā. Valdība viena pati šo problēmu nemaz nespēj atrisināt, lai gan tās uzdevums ir nodrošināt tai attiecīgu uzmanību. Efektīvas nabadzības samazināšanas stratēģijas ir jābalsta un praktiski jārealizē ar partnerības koncepciju, ietverot plašu dalībnieku loku, tādus kā vietējās pašvaldības, privātais sektors, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (SO) un paši trūcīgie. Šādas partnerības ir svarīgas jau pašā sākumā, kad tiek formulēti nacionālie pretnabadzības plāni. Izstrādājot nabadzības samazināšanas pasākumus, ir jākonsultējas ar pašiem trūcīgajiem. Šāda pieeja ir ietverta Pasaules bankas nabadzības samazināšanas plānos un ir daļa no kompleksiem nabadzības vērtējumiem daudzās valstīs, ieskaitot Latviju. Šādas konsultācijas ar nabadzīgajiem paver jaunu nabadzības dažādo dimensiju ainu un palīdz definēt nabadzības novēršanas instrumentus. Konsultācijas līdzās pastāvošo nabadzības samazināšanas plānu pārskatam norāda uz to, ka veiksmīgas nabadzības samazināšanas stratēģijas būtisks aspekts ir dot iespēju nabadzīgajiem pašiem veidot savas organizācijas sabiedrībā. Nabadzīgo organizācijas var ietekmēt valdību un pašvaldības un palīdzēt tām būt atbildīgām. Sabiedriskās organizācijas (SO) var dažādos veidos iekļaut nabadzības jautājumu savos darba plānos. Tās var veidoties kā vietējās sabiedrības organizācijas, kur paši organizācijas dalībnieki ir arī ieguvēji, vai arī tās var būt kādas trešās puses organizācijas, kur ieguvēji ir citi, nevis organizācijas biedri. Šādas ārpus attiecīgās kopienas esošās organizācijas var piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus, taču tās tieši nepārstāv trūcīgos. Tajā pašā laikā attiecīgā kopienā esošajām organizācijām ir liels potenciāls trūcīgo tiešai pārstāvniecībai, taču ir maza ietekme ārpus attiecīgās apdzīvotās vietas. Trešās puses sabiedriskās organizācijas varētu iesaistīties nabadzīgo politiskā atbalsta veidošanā nacionālā līmenī — lielākā mērā nekā sniedzot trūcīgajiem kādu tiešu labumu. Atzīstot to organizāciju, kas piegādā nabadzīgajiem preces un pakalpojumus, pievienoto vērtību, gribētu pasvītrot šo sabiedrisko organizāciju pēdējās funkcijas nozīmi — virzīt nabadzīgo intereses un iesaistīt politiķus diskusijā par nabadzību. Tādējādi pretnabadzības plāniem ir jāveicina nabadzības samazināšanas stratēģiskās alianses veidošanās starp valsti un pilsonisko sabiedrību. Baidos, ka tieši šajā jomā Baltijas valstu NVO sektors, neraugoties uz tā izaugsmi un paplašināšanos kopš neatkarības atgūšanas, joprojām ir nepietiekami attīstīts: nav spēcīgu nacionāla līmeņa organizāciju, kas spētu izteikt un nodot nacionālajam politikas līmenim lokālā līmeņa sabiedrisko organizāciju bažas un viedokļus.

Visbeidzot es gribētu vērst jūsu uzmanību uz vajadzību pēc kompleksas, taču lietojamas uzraudzības sistēmas, lai izvērtētu sasniegto progresu attiecībā uz izvirzītiem mērķiem, kas vērsti uz galējās nabadzības novēršanu un vispārējās nabadzības samazināšanu.

Uzraudzības sistēmai ir jādarbojas saskaņoti ar nabadzības samazināšanas mērķu izvirzīšanu. Tas ir kritisks jebkuras veiksmīgas pretnabadzības programmas pamats. Līdzīgi nepareizi formulētiem mērķiem, daudzās valstīs ir vērojama tendence mērīt nabadzību tikai pēc ienākumu rādītājiem. Tomēr ir būtiski nabadzības uzraudzības mehānismā iestrādāt arī cilvēciskās nabadzības rādītājus.

Turklāt piedalīšanās princips ir tikpat svarīgs nabadzības uzraudzībā kā tās vērtējumā. Nabadzības uzraudzībā uzsvars ir liekams uz politikai būtiskas informācijas radīšanu, un šim nolūkam piedalīšanās ir īpaši noderīga, tāpēc tā būtu jāpievieno kā instruments jebkurai uzraudzības sistēmai. Uz piedalīšanās principa balstīti vērtējumi kopienu izlases pētījumā var pievienot vērtīgu ieskatu par to, kā paši trūcīgie vērtē savu situāciju, un viņu domas par to, kas būtu jādara.

Ne mazāk svarīgi ir arī izvērtēt pretnabadzības plānu efektivitāti. Valdībām ir jācenšas konstatēt, vai svārstības nabadzības līmeņos ir saistītas ar pretnabadzības plānu efektivitāti vai otrādi. Neapšaubāmi ir grūti atšķirt, vai nabadzība ir mainījusies kādas konkrētas politikas rezultātā vai arī kādu ārējo faktoru ietekmē. Pretnabadzības plānos ir jāmēģina iestrādāt mehānismus, ar kuriem varētu novērtēt cēloņsakarisko attiecību starp pretnabadzības plānu resursiem un ieguldījumiem un nabadzības samazināšanas mērķiem.

Nobeigumā vēlreiz gribētu atzīmēt valstu valdību un nabadzības novērtēšanas grupu centienus Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, kas noveduši pie nabadzības samazināšanas stratēģiju izstrādes vai nabadzības samazināšanas rekomendācijām. Gribētu aicināt jūs darboties tālāk šajā procesā un izstrādāt konkrētus rīcības plānus ar mērķiem un budžetiem. Es vēlos apliecināt, ka ANO Attīstības programma arī turpmāk uzskatīs nabadzības samazināšanas problēmu par vienu no savām prioritātēm gan globāli, gan arī šajā reģionā, un es ceru, ka mūsu kopējie centieni radīs pārmaiņas.

Es novēlu auglīgu diskusiju semināra laikā un ceru, ka šīs diskusijas patiešām gūs konkrētu turpinājumu visās trijās valstīs.