Zvaigžņu stunda

Vai mēs šodien esam bagātāki nekā 1990. gada 4. maijā? Nenoliedzami. Jo toreiz mums piederēja tikai vārds. Un, kaut arī šis vārds bija Neatkarība, nekā cita, bet tā, mums patiesībā nebija. Tagad mums pieder ne tikai vārds, bet arī šī valsts. Kaut nabadzīgākā Eiropas Savienībā, tā tomēr ir mūsu pašu. Ar visu labo, kas tajā pa šiem gadiem radīts, tāpat kā ar visu slikto. Jo paši vien to esam radījuši, dalījuši vai pārdalījuši un arī pazaudējuši. Vai mēs šodien esam gudrāki nekā bijām pirms piecpadsmit gadiem? Noteikti. Jo laiks ir vislabākais skolotājs. Lai gan dažreiz mūsu neprasme mācīties pašiem no savām kļūdām ir vienkārši apbrīnojama. Un tas vienīgi liecina: ja laiks ir vislabākais skolotājs, tad cilvēks, šķiet, ir viņa visliktākais skolēns. Vai mēs šodien esam laimīgāki nekā bijām toreiz, kad Latvija atguva neatkarību? Ja laimi nemēra tikai latos vai īpašumos, kas atgūti vai iegūti neatkarības gados, tad diezin vai. Un diezin vai tā paaudze, kurai bija lemts piedzīvot neatkarības atgūšanu, jelkad būs laimīgāka nekā tobrīd. Tā bija mūsu visu zvaigžņu stunda, un nekad vairs mēs nebūsim tik augstu debesīs. Vismaz dzīviem esot, noteikti ne. Ne visi kopā, ne katrs atsevišķi mēs vairs nekad tā nesmiesimies, neraudāsim no laimes kā 1990. gada 4. maijā. Bet tiem, kas to nepiedzīvoja un nespēj saprast, nemaz nav vērts stāstīt. Vienalga nesapratīs. Jo tās bija sajūtas, kuras nav iespējams izstāstīt. Tāpēc vairākiem cilvēkiem, kuru liktenis vistiešākajā un ciešākajā veidā saistīts ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu un Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, vaicājām:

Kas, raugoties ar šodienas acīm, jūs visvairāk pārsteidz notikumos, kuri risinājās īsi pirms un pēc 1990. gada 4. maija?
Iztēlojoties nākotni, ko jūs toreiz nespējāt nedz iedomāties, nedz paredzēt?

Augstākās Padomes sēžu zāle brīdi pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un piecpadsmit gadus vēlāk

4.maija priekšpusdiena. Balsojums par neatkarības deklarāciju vēl nav sācies, tai ir arī pretinieki

Politiķe Anna Seile – Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāte

1. Mani pārsteidza lielā tautas vienotība pirmsatmodas procesā, tās nesavtība un drosme, protestējot pret PSRS armiju, padomju varu un pārkrievošanu, kā arī ierindas tautfrontiešu lielā pieticība un samierināšanās, gaidot valsts sakārtošanu un labklājības pieaugšanu. Bet vēl vairāk pārsteidza politisko līderu nomainīšanās neatkarīgās valsts pirmajos gados, varu nododot personām, kas Atmodas laikā bija piesardzīgas vai neitrālas. Bet pirmajā ārzemju komandējumā uz Poliju mani pārsteidza dienvidu augļu un kafijas šķirņu pārbagātība veikalu plauktos un tirdziņos, kamēr pie mums vēl nebija nozuduši ziepju un cukura taloni.

2. Šajā laikā ir apprecējušies dēli, ir padsmitgadīgi mazbērni. Bet pirms piecpadsmit gadiem es nevarēju iedomāties, ka tik daudz jauniešu vēlēsies pamest Latviju, bet trimdas latvieši vēlēsies savus nākamos dzīves gadus pavadīt neatkarību atguvušajā Latvijā. Es nevarēju iedomāties, ka Latvijā būs tik daudz miljonāru, kas Atmodas laikā bija klusi kā peles alās, ka jaunie spēka gadus sasniegušie politiķi turēs pie izdzīvošanas sliekšņa vecāko padomju laiku pārcietušo paaudzi.

Jurists Romāns Apsītis – Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāts, viens no Neatkarības deklarācijas autoriem

1. Mani un manu ģimeni visvairāk pārsteidza tautas vienotība, sākoties Atmodas procesam. Tas bija kaut kas neredzēts, nebijis, aizkustinošs un satraucošs, vienreizējs mirklis vēsturē. Visi dzīvoja pie radio un gaidīja jaunumus.
Kulminācija, manuprāt, bija barikāžu laikā, jau pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas, kad cilvēki bija gatavi vienoti aizstāvēt Latvijas valsti. Tieši vienotība šādā brīdī ir visnepieciešamākā, un lozungs “Vienoti Latvijai” bija perfekts.

2. Šajā sakarībā gribu atzīmēt trīs lietas. Pirmkārt, tautas vienotība un Latvijas Tautas fronte, kas savu galveno uzdevumu jau bija veikusi, lēnām izdzisa. Vietā nāca savstarpēji neuzticīgas, cita citai naidīgas politiskās partijas. Ja tagad to ir ap 70, tas tomēr nav normāli. Esam savstarpēji sadrumstalojušies, lozungs “Vienoti Latvijai” ir izdzisis. Ceru, ka ar laiku nāksim pie prāta, ka pietiek ar dažām partijām, kā tas ir lielākajās Eiropas valstīs.
Otrkārt, pārsteidzis sociālās noslāņošanās process. Tolaik nevarējām iedomāties, ka Latvijā būs ļoti bagāti cilvēki, kuriem pretim stāvēs trūcīgo masa. Viens no iemesliem – partijas nav bijušas sociāli atbildīgas. Pēc Satversmes vara pieder tautai, tauta ir valsts varas nesēji, nevis atsevišķi priekšstāvji.
Treškārt, raugoties no šodienas, toreiz nespējām novērtēt Latvijas Republikā pagājušā gadsimta 20. un 30.gados pieņemto likumu augsto kvalitāti, 4.maija deklarācijas 7.punktā ierakstījām: izveidot komisiju Latvijas Satversmes jaunas redakcijas izstrādāšanai. Tikai ar laiku aptvērām, ka tas bija lieki, jo, izpētot veco Satversmi, atklājās, cik rūpīgi tā izstrādāta. Tas, ka joprojām vadāmies pēc šīs 20.gados izstrādātās Satversmes, ir pārliecinošs arguments, ka šodienas Latvijas Republika nav jaunradīta valsts, bet gan 20., 30.gadu Latvijas Republikas pēctece.
Arī vecās Latvijas Republikas Civillikums, kuru toreiz nodevām analīzei vācu speciālistiem, tika atzīts par labu esam, vienīgi izdarot dažus grozījumus ģimenes tiesību daļā, kas saistīti ar sieviešu tiesībām.

Politiķis Andrejs Krastiņš – Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāts

1. Viss laiks toreiz bija pārsteidzošs. Taču vispārsteidzošākā, šķiet, bija sabiedrības milzīgā vienotība savos darbos un mērķos.
Jāteic, ka daudz kam no tā, kas toreiz notika, cilvēki patiesībā bija gatavojušies jau gadiem ilgi.

2. Tolaik grūti bija iedomāties, ka Latvija kļūs par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti, turklāt ka integrēsimies šajās organizācijās tik salīdzinoši ātri.

Politiķis Dainis Īvāns – pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs un viens no tās dibinātājiem, Augstākās Padomes deputāts

1. Mani vairāk par visu pārsteidza tas, cik nesagatavots vai, pareizāk sakot, aplam sagatavots Baltijas valstu neatkarības deklarāciju pieņemšanai 1990.gadā bija Kremlis un tā dažādie dienesti. Jau martā, kad Latvijas Tautas frontes delegācija par iespējamo 4.maija deklarāciju informēja PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un premjerministru Nikolaju Rižkovu, viņi, domāju, bija patiesi pārliecināti, ka tas ir mūsu naivs joks, kas neizdosies, jo “tauta mūs neatbalstīs”. Tas nozīmē arī to, ka situāciju Baltijā neizprata vai negribēja izprast Kremļa ziņu avoti, visupirms Valsts drošības komiteja un Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, ko vadīja Alfrēds Rubiks. Mihails Gorbačovs atļāvās man personīgi aizrādīt, ka viņš sekojot manām “aplamajām” aktivitātēm gan PSRS, gan Rietumos, tālab iesakot padomāt par savu turpmāko karjeru – tā man vēl būtu pēdējā iespēja “laboties”. M.Gorbačovs izskatījās sašutis un reizē apjucis jau par Lietuvas Republikas neatkarības deklarāciju, kas bija pieņemta 11.martā, un brīnījās, ka Kremļa uzsāktā Lietuvas ekonomiskā blokāde Vītautu Landsberģi vēl nav “nolikusi pie vietas”.
Tai pašā laikā jau pirms Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanu dienas Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vairāki virsnieki latvieši mani informēja par to, ka Latvijas čekas arhīvi un kartotēkas jau daļēji pārvestas uz Maskavu. Tas, starp citu, pierāda, ka mūsu 1991.gada augustā iegūtie “čekas maisi” būtībā ir vai nu falsificēti, vai stipri nepilnīgi. Iespējams, čekisti bija piesardzīgāki un tālredzīgāki par saviem saimniekiem komunistu vadoņiem, kas negribēja skatīties acīs patiesībai un noticēt briestošo laika maiņu nopietnībai. Vismaz Alfrēds Rubiks joprojām ticēja, ka varu izdosies noturēt ar spēku – tankiem un armiju.

Savukārt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas pārsteidzoši bija redzēt, kā Kremļa labējie reakcionāri varu Baltijā centās atjaunot ar 1941.gadam līdzīgu “tautas revolūcijas” inscenējumu. Jau 15.maijā karaskolu kursanti un armijnieki, dziedādami Internacionāli, kurai zināja tikai pāris rindiņu, centās ieņemt Augstākās Padomes namu Jēkaba ielā. Tai pašā laikā līdzīgi motivēts pūlis ielauzās Tompea pilī Tallinā un no Vecā Hermaņa torņa norāva Igaunijas nacionālo karogu. Lietuvā acīm redzami organizēt līdzīgu piekto kolonnu neizdevās, bet tur jau pavisam drīz sākās uzbrukumi jaunizveidotajiem muitas posteņiem un robežsargiem. Sākās spridzināšanas sērija, mokošs likumdošanas karš, kurā Latvija, Lietuva un Igaunija izrādījās stiprākas par Kremļa militāro lielvaru. Ja ne tik ļoti toreiz, tad tagad mani pārsteidz toreizējā gan mūsu tautas, gan visu Baltijas valstu un arī visu PSRS demokrātisko spēku apbrīnojamā vienotība un prātīgums.

Pie Augstākās Padomes, gaidot izšķirošo balsojumu, pirms piecpadsmit gadiem, un tā pati vieta, tikai citi ļaudis, mūsdienās

2. 1990.gada 4.maijā mēs nevarējām iedomāties, ka ceļš no deklarētās līdz starptautiski atzītajai neatkarībai ilgs vien pusotru gadu – līdz 1991.gada 21.augustam. Mēs nevarējām iedomāties, ka šai ceļā būs jāsastopas ar militāru varu, ka būs jāceļ Rīgas barikādes un ka mūsu cīņa prasīs arī asinis.
Mēs spējām iedomāties brīvu valsti kā pagātnes Latvijas brīvvalsts ideālu atspulgu, bet nevarējām iedomāties mūsdienu Latviju mūsdienu Eiropas Savienībā. Nevarējām iedomāties, ka pēc skaisto Atmodas dziesmu izdziedāšanas jaunajā brīvajā valstī veidosies tik dramatiski sociālie kontrasti, tik nomācoša sociāli neaizsargāto cilvēku nabadzība, ka pacilājošās solidaritātes vietā stāsies bijušo sabiedroto alkatīgums, bet privātās intereses tik ļoti izvirzīsies priekšplānā arī valsts darbinieku ikdienas gaitās. Es nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem mūsu saimniecība vēl tālu nelīdzināsies attīstīto valstu ekonomikai. Tomēr vairāk par visu mani pārsteidz, ka ar Trešās atmodas laikā izcīnītām etniskām tiesībām, atrisinātām attiecībām ar Krieviju, PSRS Tautas deputātu kongresā par spēku zaudējušu atzīto Ribentropa–Molotova paktu vēl tik ilgi spekulēs neatkarīgās Latvijas politiķi. Es nevarēju paredzēt, ka 15 gadus pēc 4.maija deklarācijas tautai būs nepieciešama vēl viena – šoreiz sociāla un demokrātiska – atmoda.
Un vēl – toreiz nevarēja paredzēt, ka pēc 15 gadiem šo dienu atcerēsimies kā savas tautas lielākos un gaišākos svētkus, ka tos galu galā varēsim svinēt tik līksmi, brīvi un vērienīgi, par spīti visam, kas vēl nav izdevies.

Politiķe Sandra Kalniete – Latvijas Tautas frontes aktīviste un viena no tās dibinātājām

1. Pirms 4.maija mani pārsteidza tas, cik īsā laikā cilvēki atbrīvojās no iedzītajām bailēm un paškontroles, kas ir tipiska uzvedības pazīme nebrīvām sabiedrībām. Atbrīvošanās notika tik strauji, ka tas, ko sākotnēji uztvēra kā lielu uzdrīkstēšanos, dažu dienu, pāris nedēļu laikā kļuva par pašsaprotamu lietu, bet vēl pēc mēneša jau par nepieņemamu tūļāšanos. Jo vairāk cilvēku iesaistījās Atmodā, jo šis process ritēja ātrāk.
Pēc 4.maija tikpat pārsteidzoši bija vērot, cik strauji apsīkst un noslāpst tas cildenais, ko mūsos bija atdzīvinājusi Atmoda. Mēs atgriezāmies savā ikdienišķajā stāvoklī ar tam raksturīgajām cilvēka dabas vājībām un nepilnībām. Atmoda bija dvēseles svētki, un svētkos būt ir viegli. Daudz grūtāk ir godprātīgi izturēt ikdienas pelēcību.

2. Atjaunotās neatkarības eiforijā es nespēju iedomāties, ka valsts atjaunošana būs tik grūts un ilgs process. Man ir smagi apzināties, ka tā paaudze, kuras bērnību saplosīja karš un jaunību izmocīja Staļina režīms, bet brieduma gadi pagāja brežņevisma ēnā, nepagūs piedzīvot pilnīgu Latvija atkopšanos. Vienīgi apziņa, ka vismaz viņu bērnubērniem būs normāla dzīve normālā valstī, var sniegt mierinājumu.

Akadēmiķis, prof. Rolands Rikards – Augstākās Padomes deputāts, viens no Neatkarības deklarācijas izstrādātājiem

1. Visiespaidīgākais un saviļņojošākais, kas palicis prātā, bija milzīgais tautas atbalsts. Tas izpaudās jau 1990.gada 21.aprīlī, kad Rīgā, “Daugavas” stadionā, sanāca visu pašvaldību deputāti un pieņēma aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai padomei un Latvijas tautai, paužot savu vēlētāju nelokāmo gribu ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību. Pēc tam 4.maijā visa Vecrīga ap Augstākās Padomes namu bija cilvēku pilna. Tautas spēks un atbalsts mūs, deputātus, nesa kā uz spārniem.

2. Toreiz bija pārdroša cerība, ka pusotra, divu gadu laikā Latvija pilnībā atbrīvosies no PSRS. Bet šī klusā vēlēšanās kļuva par īstenību, pateicoties ļoti labvēlīgai apstākļu sakritībai, it īpaši Borisa Jeļcina un Mihaila Gorbačova cīņai par varu.
Vēl toreiz bija sapnis par eiropeisku un latvisku nākotnes Latviju, kas ar laiku varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču nebija pat jausmas, cik laika vajadzēs, lai šo sapni piepildītu. Katrā ziņā necerējām, ka jau pēc deviņiem gadiem saņemsim uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas. Bet toreiz nekādi nespēju iedomāties, ka tik drīz Latvija būs arī NATO valsts. Tolaik sadalījums divās pasaulēs bija tik krass, ka šāda notikumu attīstība likās neiespējama.
Raugoties nākotnē, bija skaidrs, ka turpmāk noteicošais būs privātīpašums. Tomēr neviens nespēja paredzēt, ka notiks tik strauja tautas noslāņošanās.
Manuprāt, tagad atkal ir jāaprit vismaz desmit, piecpadsmit gadiem, lai šo noslāņošanos mazinātu un Latvija patiešām kļūtu par eiropeisku un latvisku valsti, kā mēs to bijām iecerējuši. Līdz šim mērķim vēl ir tāls ceļš ejams.

Skats no Saeimas nama balkona 2005. gada pavasarī un 1990. gada 4. maija pievakarē, kad sajūsminātie cilvēki, kas sagaidīja deputātus, pacēla uz pleciem Mavriku Vulfsonu un nesa līdz pat tribīnei Daugavas krastmalā

Politiķis Ivars Godmanis – Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāts, pirmais atjaunotās Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs

1. Pirms 4. maija pārsteidza milzīgā tautas vienotība, līdzdalība un aktivitāte visos Latvijas Tautas frontes pasākumos: manifestācijās, “Baltijas ceļā”, dažādās vēlēšanās, pārvarot latviešiem raksturīgo savrupo, atšķirīgo attieksmi pret notikumiem vēsturē un tagadnē. Spēja pārvarēt atšķirīgo un vienoties kopīgajā, galvenajā – valsts neatkarības atgūšanā – ir vēsturiskā Tautas atmoda.
Pēc 4.maija pārsteidza atklāta un vienota demonstrācija pasaulei, ka tauta ir gatava iet uz lieliem upuriem, lai nosargātu savu tikko kā atjaunoto neatkarību (kas viskrasāk izpaudās barikāžu dienās). Tieši tas vēsturiski izšķīra mūsu valsts neatkarības atjaunošanas procesa neatgriezeniskumu.

2. Pirmkārt, nespēju iedomāties, ka spēsim jaunievēlētās LR Augstākās Padomes un pirmās valdības laikā trīsarpus gados īstenot praktiski visas galvenās reformas, kas viennozīmīgi un neatgriezeniski panāks Latvijas galīgo atdalīšanos no PSRS, no komunistiskās, totalitārās politiskās un ekonomiskās sistēmas:
a) atjaunotās Latvijas pilna starptautiskā atzīšana (t.sk. no Krievijas);
b) daudzpartiju sistēmas iedibināšana;
c) cilvēka, preses un citu pamatbrīvību pilna iedibināšana;
d) neatkarīgas tiesu sistēmas iedibināšana;
e) cenu atbrīvošana;
f) savas naudas ieviešana;
g) zemes reformas uzsākšana;
h) komunistu atņemto īpašumu atņemšana;
i) privatizācijas procesu iesākšana.
Otrkārt, nevarēju iedomāties, ka tikai 14 gadus pēc 1990.gada 4.maija Latvija kļūs par pilntiesīgu NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti, ko šajā laikā mēs pat nespējam novērtēt. Nespēju arī iedomāties, ka vēl 15 gadus pēc 1990.gada 4.maija neatkarīgajā Latvijā saglabāsies tik liels nepilsoņu skaits, kas būs nelatvieši, kuri turpinās būt nelojāli mūsu valstij.

Augstākās Padomes deputāti tribīnē Daugavmalā, un tā pati vieta šopavasar

Ekonomiste Valentīna Zeile – Augstākās Padomes deputāte

1. Cik strauji Latvijā radās un izvirzījās tik daudz aktīvu, intelektuāli un organizatoriski spožu cilvēku, kas M.Gorbačova pasludināto atklātību un pārbūvi ievirzīja Latvijas valsts neatkarības atgūšanas sliedēs, un cik daudz atsaucīgu darītāju šais pasākumos bija!

2. Tai brīdī pat prātā neienāca, ka pavisam drīz tai pašā Saeimas sēžu zālē, Rīgas domē un pat deputāta krēslos Eiropas Parlamentā sēdēs cilvēki, kas 4.maijā demonstratīvi atstāja sēžu zāli un līdz ar to parādīja, ka viņi ir pret Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Vēl vairāk. 1991. augusta puča laikā no viņu vidus bija arī tādi, kas ar neslēptu prieku nesa zālē un izmētāja skrejlapas, ko no krievu armijas helikopteriem virs Saeimas nama kaisīja Baltijas kara apgabala un interfrontes agresīvie vadoņi – un, ticiet man, tās nebija apsveikuma skrejlapas.
Nevarēju paredzēt, ka pāreja no vienas saimnieciski politiskās sistēmas – sociālisma – uz kapitālismu miera laika apstākļos radīs tādu nacionālā ienākuma kritumu, ka tā atjaunošanai būs vajadzīgi 15 gadi.
Man nav objektīva pamatojuma tam, kāpēc 15 gados nav izveidota nepieciešamā materiāli tehniskā bāze un nodrošinājums ar profesionāliem cilvēkiem tajās sfērās, no kurām ir atkarīgi valsts budžeta ieņēmumi un līdz ar to arī valsts vajadzību apmierināšana, tās ir: robeža un muita; policija un drošības iestādes; prokuratūra un tiesu sistēma.
Budžeta līdzekļu sadalē to vajadzēja izvirzīt kā prioritāti, un tad šo sistēmu sekmīgs darbs dotu valsts budžetā papildu līdzekļus arī sociālās sfēras attīstībai.
Izbrīnu rada tas, ka likumdošanā joprojām daudzās jomās ir tādas normas, kuras var traktēt dažādi un līdz ar to izvairīties no nodokļu maksāšanas un no sabiedrības kopējo interešu ievērošanas. Kāpēc deputāti pieļauj šos “caurumus” likumdošanā? Likumdevēju un izpildvaras uzdevums ir taisnīgi līdzsvarot atsevišķu uzņēmēju un indivīda intereses, no vienas puses, un valsts un sabiedrības intereses, no otras. Pašreiz tā laiva, kurā mums jābrauc visiem kopā, neturas taisni.
Nevarēju iedomāties, ka pienāks tādi laiki un notikumi kā latviešu valodas izglītības pretinieku agresīvie pasākumi 2004.gada septembrī, sprādziena rīkošana pie Izglītības un zinātnes ministrijas, “cietušo” ārdīšanās pie Brīvības pieminekļa 2005.gada 25.martā… Laiki mainās?

Politiķis Jānis Lagzdiņš – Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāts

1. Laikam jau nebūšu oriģināls, bet pirms 1990.gada 4.maija mani visvairāk pārsteidza Atmodas laika latviešu vienotība, nesavtība un uzticēšanās Tautas frontes līderiem. Tas mums (arī es biju Tautas frontes valdē) deva lielu spēku.
Savukārt pēc 1990.gada 4.maija mani pārsteidza tas, cik ātri mums, latviešiem, kā zemnieku tautai zuda viena no svarīgākajām īpašībām – prasme sūri un grūti strādāt. Zemniekam zeme ir iemācījusi pacietību, darba tikumu. Pārāk ātri mēs zaudējām vienotību...

2. Kad 1990.gada 4.maijā nācām ārā no Augstākās Padomes, tauta mūs sagaidīja ar saucieniem: “Varoņi, varoņi!” Toreiz mani pārņēma tāda tukšuma sajūta, pat skumjas. Tieši tad iedomājos, ka mēs neizdarījām varoņdarbu. Mēs tikai sākām grūtu ceļu, bijām grūta ceļa pašā sākumā. Toreiz cerēju, ka mēs būsim godīgāki savā attieksmē, spēsim saglabāt godīgumu. Tā mums mazliet ir pietrūcis. Cerēju, ka drīzāk kļūsim pārticīgāki.
Bet es neesmu liels pesimists un ticu, ka mums viss vēl priekšā.

Diplomāts un politiķis Indulis Bērziņš – Augstākās Padomes un vēlāk Saeimas deputāts

1. Mani pirms 4.maija deklarācijas parakstīšanas nekas tā īpaši nepārsteidza. Notikumi attīstījās pilnīgi loģiski. Latviešu tautas vēlme atjaunot savu valstisko neatkarību tika pausta nepārprotami, un 4.maijā mēs, deputāti, vienkārši izdarījām to, kas mums bija jādara. Ko bijām solījuši saviem vēlētājiem. Bet turpmākajos piecpadsmit gados pēc Neatkarības deklarācijas parakstīšanas mani visvairāk pārsteidza ātrums, ar kādu Latvija atgriezās Eiropā, iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Dienā, kad balsojām par Neatkarības deklarāciju, es nevarēju ne sapņot, ka jau pēc piecpadsmit gadiem Latvija būs pilntiesīga abu šo organizāciju dalībvalsts.
Ja mani kas pārsteidzis negatīvā nozīmē, tad tas, cik ātri daudzi Latvijas iedzīvotāji ir aizmirsuši, kā jutās, kad mums nebija savas valsts. Manuprāt, mums, latviešiem, to vajadzētu atcerēties biežāk. Es nerunāju par jauniešiem, jo viņi okupāciju nav pieredzējuši, viņiem tā jau ir vēsture. Es domāju paaudzes, kas pieredzējušas gan Staļina laika represijas, gan arī, relatīvi nesen, “maigos brežņevisma laikus” septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, ko varētu saukt arī par mums atņemto iespēju laiku.
Tiesa, arī tagad latviešiem ir daudz problēmu. Bet tolaik taču latvieši kā tauta vienkārši gāja bojā! Izzuda! Tagad mums ir dota iespēja kopā ar savu valsti dzīvot pilnasinīgu dzīvi, kā pilntiesīgai Eiropas tautai.

Mavrika Vulfsona uzruna ļaužu tūkstošiem, kas toreiz pulcējās krastmalā, un skats, kāds no šīs vietas paveras šodien

2. Protams, 4.maijā, balsojot par Latvijas neatkarību, es nekādi nevarēju iedomāties, ka kļūšu par ministru un trīs gadus vadīšu Latvijas Ārlietu ministriju. Turklāt tik svarīgā laikā, kad tika pieņemti izšķirošie lēmumi par Latvijas uzņemšanu NATO un ES. Kad mums izdevās, par spīti mūsu nedraugu skeptiskajiem pareģojumiem, panākt šo Latvijai tik svarīgo lēmumu pieņemšanu. Es nekad arī nedomāju, ka man nāksies dzīvot ārzemēs. Bet tā nu ir iznācis. Divus gadus nodzīvoju Kopenhāgenā kā Latvijas vēstnieks Dānijā un tagad jau kopš 12.janvāra dzīvoju Londonā. Bet izrādās, viss, kas ar mums notiek, galu galā ir uz labu. Esmu lepns, ka varu šeit, Londonā, strādāt Latvijas labā. Esmu laimīgs, ka pēc darba ārlietu ministra amatā es varēju palikt ārlietās. Esmu par to pateicīgs gan cilvēkiem, gan arī savam liktenim.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš – viens no tautā populārākajiem Atmodas laika līderiem

1. Mani pārsteidza trīs lietas.

Pirmā – PSRS ļoti straujais sabrukums. Šādas tendences gan iezīmējās jau Mihaila Gorbačova laika sākumā un 1990. gadā, kad aizsākās Austrumeiropas tā sauktā sociālisma demontāža. Taču man šķita, ka šis process noritēs gadus piecus vai pat visus desmit un būs ilgāka pozīciju, barikāžu cīņa. Tas, ka viss notika tik strauji augusta puča rezultātā, taisnību sakot, bija mazliet negaidīti. Šis vēstures process noritēja neatkarīgi no Latvijas, bet mēs un būtībā visa Baltija bijām tā detonators, īpaši 1991. gada janvāra barikāžu dienās.
Līdz ar impērijas sabrukumu likumsakarīgi radās nepieciešamība atjaunot Latvijas neatkarību, un bija iespēja to izdarīt.
Otrais pārsteiguma moments bija mūsu sabiedrības gatavība to paveikt. Jo vēl 1985. gadā no visām trim Baltijas republikām Latvijas sabiedrība bija varbūt viskonformistiskākā. Mūsu vidū bija ļoti daudz kolaboracionistu un, atklāti sakot, nekādas organizētas pretestības padomju varai nebija. Tas viss bija zemdegā, kas pēkšņi nāca uz augšu. Tā ka mani patīkami pārsteidza Atmodas laika sabiedrības saliedētība. Tas bija liels pārsteigums, īpaši jau sabiedrības iekšējā vienotība Baltijas ceļā. Domāju, tas bija svarīgi. Un, galvenais, neatkarība tika sasniegta nevardarbīgā ceļā. Jo daļa upuru bija ne jau Latvijas tautas pretestības dēļ, bet gan specdienesta uzbrukumu rezultāts. Būtībā neatkarība tika sasniegta ar nelieliem upuriem un ļoti humānā veidā.
Trešais, kas mani pārsteidza, – to cilvēku, kas savā laikā tik dedzīgi iestājās par komunistiskās partijas ideāliem, pēkšņā kažoka pārmešana. Daudzos gadījumos idejiskās orientācijas maiņa notika nepieklājīgi strauji. Tikpat nepieklājīga bija viņu pāreja no komunistiskās demagoģijas uz citu retoriku, ko arī varētu saukt par sava veida demagoģiju. Cilvēki sāka runāt citu valodu tik piepeši, ka tas jau bija mazliet ārpus pieklājības robežām. To var saprast, revolūcijās bieži notiek tāda cilvēka apziņas inversija. Bet tad arvien, protams, rodas jautājums – cik tā ir patiesa? Var jau būt, ja 1991. gada augusta pučs būtu ildzis mazliet ilgāk, piemēram, nevis divas trīs dienas, bet kādu nedēļu, rastos pārsteidzoši secinājumi.

Rīga. 2005.gada maijs Foto: Imants Prēdelis un A.F.I.

Straujuma dēļ, ar kādu Latvija atguva neatkarību, ir daudz pozitīva, bet arī daudz negāciju, kas piemīt pārejas laika sabiedrībai, kura iekšēji nav gluži sakārtota. Mums ir iekšēji jānostabilizējas. Pozitīvi, ka jaunatnei nav šo veco laiku kompleksu un tā veidos sabiedrisko domu. Jo to nevar uztiept no ārpuses, nedz trimdas latvieši, nedz Eiropa. Tai jāveidojas organiski, jādzimst sabiedrības iekšienē.
2. Mēs ļoti daudz ko nespējām iedomāties. Piemēram, to, kā pārveidosies cilvēku attiecības. Ka devalvēsies dažas ļoti stabilas vērtības. Ka būs krīze medicīnā, izglītībā, zinātnē. Par šādām sekām sabiedrības vairums nepadomāja. Notika pāreja no totalitāras sabiedrības uz demokrātisku vai daļēji demokrātisku sabiedrību. Tāpat no dzīvošanas milzīgā, resursiem bagātā valstī pārgājām uz dzīvi mazā valstī. Un risinājās arī pāreja no pseidosociālistiskas sabiedrības domāšanas uz kapitālistisku jeb privāttirgus sabiedrības domāšanu.
Es nojautu, ka nebūs tikai pozitīvais vien, katrai maizei ir sava garoza. Pieļāvu, ka būs liela vērtību krīze un no daudz kā nāksies atteikties. Labi atceros, ka toreiz, staigājot pa pilsētas centru, man pienāca kāds nepazīstams cilvēks un vaicāja: kādēļ jūs izskatāties bēdīgs, jums vajadzētu priecāties? Es atbildēju, ka priecājos, taču apzinos, ka nākotnē viss nebūs tik rožaini, kā pašlaik iztēlojamies.
Toreiz neticējām, ka būs tik straujš rūpniecības un lauksaimniecības sabrukums. Lauksaimniecība sabruka lielā mērā tāpēc, ka nespēja pārveidoties. Turklāt tajā laikā visā Eiropā lauksaimniecība zaudēja savu vadošo lomu.
Tas, ka rūpniecība nevarēs eksistēt vecajā veidā, bija skaidrs, taču nedomāju, ka tā pārveidosies tik strauji. Tāpat uzskatīju, ka zinātne būs pieprasītāka. Naivi ticēju, ka jaunajām valstīm būs kaut kas līdzīgs Māršala plānam, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Tomēr mēs daudz ko sasniedzām. Un galvenais – mēs sasniedzām brīvību. Jo brīvāki mēs noteikti esam.
Lai gan daudz ko tajā laikā arī zaudējām. Izbrīnīja, ka Latvija tik strauji mainīja savu profilu, no ražošanas valsts kļūstot par pakalpojumu valsti. Nebiju domājis piedzīvot tādu banku krīzi un korupcijas skandālus, tie tajā telpā, kurā mēs agrāk dzīvojām, vairāk saistījās ar Vidusāziju un tā reģiona valstīm. Jāsaka, morālā krīze Latvijā bija spēcīgāka, nekā es biju domājis.
Tomēr vēsture iet savu gaitu. Ir ļoti pozitīvi, ka esam atgriezušies Rietumu kultūras orbītā. Ja iepriekšējā savienībā bijām viena no visbagātākajām valstīm, tad Eiropas Savienībā esam viena no nabadzīgākajām – tā loģika ir jāpieņem, lai cik rūgta tā būtu. Ja savulaik bijām skatlogs jeb parādes puse, tad tagad būtībā esam pažobele. Bet latvieši ir ļoti sīksta tauta, ar savu darba tikumu, gan jau mēs daudz ko atkal sasniegsim. Un vēlreiz atkārtoju, ka ļoti ticu jaunatnei.
Diemžēl mūsu sabiedrībā pa šiem 15 gadiem nav izveidojusies valstiska domāšana, tā ir pārāk partijiska. Līdz šim visas vadošās partijas katra velk segu uz savu pusi. Es neticu, ka autoritārisms ir zāles, kas varētu ārstēt sabiedrību, jauns Kārlis Ulmanis neko nevarētu padarīt.

Bet tam, ka jānāk zināmai apziņas stabilizācijai nacionālās valsts labā, es ticu. Tam tomēr jābūt, lai Latvija varētu saglabāt savu neatkarīgas un civilizētas valsts statusu.

Materiālus sagatavojuši:
Guntars Laganovskis, Rūta Kesnere, Ilze Sedliņa un Aivars Kļavis, “LV”