Latvijas straujāka izaugsme – mūsu pašu un Eiropas rokās

Nedēļas nogalē – 1.maijā – apritēja gads, kopš Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Protams, gads ir pārāk īss laiks, lai atbildi uz jautājumu, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs bijis pirmais gads ES, rastu statistikas skaitļos un iedzīvotāju maciņos. Tiesa, mūsu maciņi pēdējā gada laikā jutuši straujo cenu kāpumu, lai gan ne vienmēr pie vainas bijusi Eiropa. Jau pirms iestāšanās Savienībā politiķi teica, ka tas ir ilgtermiņa projekts, kas taustāmus labumus nesīs pēc vairākiem gadiem. Šoreiz “Latvijas Vēstnesī” par būtiskākajiem jautājumiem, kas raisījuši pārdomas saistībā ar Latvijas dalību ES.

ES pēc 2004.gada paplašināšanās ir mainījusies Foto no Eiropas Komisijas Audiovizuālās bibliotēkas

Gaidītie struktūrfondi

Lai gan gatavošanās dalībai ES notika visai aktīvi, tomēr 1.maijs pērn atnāca ar vairākām negatīvām atziņām. Uzņēmēji, kas tik ļoti gaidīja iestāšanos ES, lai tiktu pie Eiropas struktūrfondu naudas lādes, vēl nevarēja piekļūt solītajām bagātībām. Bija kavēšanās ar struktūrfondu apgūšanā iesaistīto institūciju akreditāciju.
Lai gan ar novēlošanos, tomēr pēc vairākiem mēnešiem tikām pie sengaidītās naudas. Par spīti daudzu eirokrātu pesimistiskajām prognozēm un bažām, ka Latvija Eiropas naudu nespēs apgūt, mūsu uzņēmēju aktivitāte bija liela. Vairākās pieprasītākajās programmās līdz 2006.gadam paredzētā nauda tika iztērēta pāris mēnešos.
Struktūrfondu apgūšana pirmajā gadā kopumā Latvijai nesusi vairākas atziņas. Lai gan investīciju ieplūšana Latvijā vērtējama pozitīvi, tomēr lauvas tiesu saņēmuši nevis depresīvie reģioni, bet gan turīgākie – Rīgas apkārtnē esošie. Un tas jau ir pamats satraukumam. Eiropa Latviju skata kā vienotu reģionu. Eirokrātiem neinteresē, vai Latgale Latvijā ir trūcīgāka nekā Pierīga. Mūsu pašu ierēdņiem jārūpējas, lai Latvijas izaugsme nenotiktu pēc pārplūdušas bļodas principa, proti, lauvas tiesa Rīgai, atlikums – laukiem. Struktūrfondi atspoguļo to, kas noticis līdz šim. Straujāk augošie spēj apgūt vairāk naudas. Tās ir tikai ekonomiskās un ģeogrāfiskās politikas realitātes sekas. Tāpēc sākušās diskusijas, ka jaunajā plānošanas periodā (no 2007. līdz 2013.gadam) varētu noteikt dažādus ierobežojumus, lai vairāk naudas atvēlētu uzņēmumiem, kas uz Eiropas naudu pretendē no tā sauktajiem depresīvajiem reģioniem. Ierēdņi saka, ka pagaidām nekas mainīts netikšot, jo tā būtu noteikumu maiņa spēles laikā.
Strādājot pie nākamā ES finansēšanas perioda budžeta, arī Latvija cenšas tajā iestrādāt savas intereses. Viens no svarīgākajiem Latviju interesējošajiem jautājumiem ir ierobežojuma – četru procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP) barjeras – atcelšana struktūrfondu apguvē. Jo nabadzīgāka valsts, jo mazāks ir tās IKP. Tas nozīmē, ka nabadzīgām valstīm ir pieejami mazāki kohēzijas un struktūrfondu līdzekļi nekā turīgākajām. Tas ir pretrunā ar ES reģionālo politiku – tāds ir galvenais Latvijas un citu trūcīgāko valstu arguments. No vienas puses, tas būtu milzīgs solis uz priekšu un dotu iespēju attīstīt infrastruktūru un ieguldīt uzņēmējdarbībā. Tomēr, no otras puses, izskan brīdinājumi, ka Latvija nemaz vairāk naudas nevar apgūt, jo jau tagad jūtams tehnisko darbinieku trūkums, kas ir galvenais balsts vērtīgu infrastruktūras projektu īstenošanā.
Pirmais gads ES struktūrfondu apgūšanā nesis arī atziņu, ka nepieciešams īpašs ES struktūrfondu vadības likums. Dokuments ir tapšanas stadijā. Šajā normatīvajā aktā tiks noteikts deleģējums Ministru kabinetam izdot ārējus normatīvos aktus par struktūrfondu vadības jautājumiem. Vienlaikus ar tā palīdzību noteiks arī struktūrfondu vadībā iesaistīto institūciju administratīvā akta izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.

Eiropas lietas – vai atstātas pašplūsmā?

Pēdējā gadā notikušas nopietnas pārmaiņas saistībā ar Eiropas lietu koordināciju Latvijā. Pirms pusotra gada toreizējais premjers Einars Repše ierosināja Eiropas integrācijas biroja reorganizāciju. Tika iecerēts izveidot jaunas kvalitātes struktūrvienību – Eiropas lietu biroju (ELB).
Bija domāts, ka ELB varētu būt galvenā ES lietas koordinējošā institūcija. Skatījums uz Latvijas interesēm no “putna lidojuma”, proti, distancējoties, ir svarīgs un Latvijai nepieciešams. Tomēr, tēlaini izsakoties, putnam ātri tika apgriezti spārni, proti, biroju iekļāva Ārlietu ministrijas sastāvā. Vairāki aptaujātie eksperti atzīst, ka praktiski notikusi biroja likvidācija. Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns saka, ka šāda īstermiņa domāšana nākotnē Latvijai labumu nenesīs. “Birojs, ko veidoja ar tādu entuziasmu, īsā laikā tika likvidēts. Cik daudz pūļu tika ieguldīts tā veidošanā! Mēs atkal saskaramies ar situāciju, ka Latvijā nav nevienas institūcijas, kas koordinētu Eiropas lietas. Ārlietu ministrija ir Ārlietu ministrija. (..) Tā ir horizontāla institūcija, kurai nav pietiekami liela svara, lai ietekmētu notiekošos procesus,” sašutis saka O. Kastēns.
Tā vien šķiet, ka Eiropas lietas pagaidām atstātas pašplūsmā. Protams, katra ministrija strādā ar jomām, kas saistītas ar ES lietām, bet koordinējošas institūcijas tā arī nav. Šķiet, apstājies arī darbs pie nacionālo interešu ES formulēšanas. Latvijai bieži tiek pārmests, ka tās, kas mūs interesē ES, nav definētas, bet tiek noteiktas intuitīvi. ELB bija uzsācis Latvijas nacionālās intereses ES apkopot vienā dokumentā. Pagaidām par dokumenta tālākvirzību nekas nav dzirdams.

Sarežģītais brīvais tirgus

Iestājoties ES, bijām entuziasma pilni, ka spēsim konkurēt Eiropā. Bieži vien dzirdamas runas, ka latvieši ir strādīga tauta un slinkos eiropiešus, kam bail no darba, ātri vien izkonkurēs. Arvien biežāk dzirdams, ka viens vai otrs paziņa peļņas nolūkos dodas uz kādu tā sauktās vecās Eiropas valsti, kur arī ar vienkāršu darbu var labi nopelnīt. Tomēr gadījums, kad Zviedrijas arodbiedrība paralizēja Latvijas būvfirmas darbu, pierādīja, ka vecā Eiropa mūsu lēto darbaspēku ar atplestām rokām nebūt negaida. Zviedrijas arodbiedrība pieprasīja, lai Latvijas uzņēmums paraksta zviedru koplīgumu un maksā zviedru arodbiedrības noteiktu atlīdzību arī strādniekiem no Latvijas. Skaidrs, ka Zviedrijas arodbiedrību neinteresē Latvijas mazatalgotā darbaspēka aizsardzība. Tā ir cīņa, lai jauno dalībvalstu lētais darbaspēks neizkonkurētu vietējos, kuri parasti grib lielas sociālās garantijas, īsāku darba dienu un lielāku algu. Minēto konfliktu starp Latvijas būvfirmu un Zviedrijas arodbiedrību izskatīs Eiropas Kopienu tiesa, kas arī dos galveno atzinumu. Tas savukārt varētu radīt nopietnu precedentu visā Eiropā.
Eiropas Parlamenta (EP) deputāts no Latvijas Roberts Zīle sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” atzīst, ka arvien biežāk arī EP dzird runājam par “sociālo dempingu”. Tā ir bīstama tendence un norāda, ka vecajās dalībvalstīs pret jaunajām valstīm ne vienmēr ir pozitīva attieksme.
Veco ES dalībvalstu bažas par migrantu plūsmu no jaunajām valstīm apliecina arī asās diskusijas par pakalpojumu direktīvu. Tās mērķis ir veikt strukturālas reformas kopējā tirgū, nojaucot barjeras, kas traucē brīvu pakalpojumu kustību visā ES teritorijā. Tiek uzskatīts, ka pakalpojumu tirgus liberalizācija ir izdevīga jaunajām dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, kas pakalpojumus spēj sniegt par zemākām izmaksām. Daudzās valstīs pakalpojumu direktīvas projekts radījis neapmierinātību. Piemēram, Francijā pakalpojumu direktīva izraisījusi plašus arodbiedrību protestus, jo tur uzskata, ka direktīva izraisīs “sociālo dempingu”, veicinās bezdarbu un algu samazināšanos.

Esam ceļa sākumā

Situācijas, ar kurām esam saskārušies pirmajā gadā kā ES pilntiesīga dalībvalsts, apliecina, ka Latvija ir tikai sava ceļa sākumā. Dalība ES pati par sevi nenozīmē, ka gaidāms straujš ekonomikas uzplaukums. Par savu vietu zem saules mums bija un arī būs jācīnās pašiem. Dalība ES nebija mērķis. ES ir līdzeklis, lai Latvija ātrāk pārvarētu to plaisu, kas radusies pusgadsimtu ilgajā padomju režīma valdīšanas laikā. Struktūrfondu racionāla izmantošana, laba ES lietu koordinācija, kā arī pozitīva Rietumeiropas attieksme ir argumenti, kas varētu mums palīdzēt.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv