Kora “Kamēr...” 15 gadu jubilejā LU Lielajā aulā 30.aprīlī:

Augsti godātie jubilejas viesi, mīļie koristi, mīļais Māri!
Jūtos ļoti pagodināta kā Latvijas Valsts prezidente sveikt Eiropas labāko kori tā 15 gadu jubilejā. Mēs, latvieši, vienmēr par sevi domājām kā par dziedātāju tautu, un tā ir taisnība – mūsu senči patiesi dziedāja no rīta līdz vakaram, visos laikos un vietās. Dziedāšana bija primāra, tā bija daļa no dzīves, kurā izpaudās jūtas, dvēsele un arī prāta gudrība un atjautība. Dziedāšana bija viss. Dziedāja, kā katrs mācēja. Tie, kam Dievs bija devis zelta lakstīgalas balsi, dziedāja skaisti, bet dziedāja arī tie, kas dūca kā dundurs, savu darbu darīdami, vai ar citiem kopā, kopīgu darbu darot.
Koris sākās lauku darbos, spriguļu rakstā dziedot, lai neiebelž viens otram pa galvu, ja neietur ritmu, uz lauka, vienmuļu darbu darot, atelpā dažreiz arāji atsēdās vagas galā, noguruši, bez elpas, un tomēr dziedāja. Latviešiem dziedāšana ir dzīves nepieciešamība, un tā ir dvēseles izpausme. Korim “Kamēr...” tie ir latviskās dziedāšanas augstākie sasniegumi, jo šajā korī ir apvienotas, pateicoties Māra Sirmā talantam, es pat teiktu – ģenialitātei, latviešu tautas tradīcijas, latviešu mākslas tradīcijas un viss labākais, kas Eiropas kontinentā mūzikas laukā ir sasniegts. Mēs tikko to dzirdējām ar šo Allegri dziedājumu, par kura skaistumu senāk pāvests bija tik greizsirdīgs, ka neļāva nevienam notis no tā nokopēt, bet gribēja paturēt to tikai sev, savai pāvesta godībai par slavināšanu.
Koris “Kamēr...” ir ieguvis tik daudz godalgu, ka tās gandrīz vairs nevar saskaitīt, un tas ir tamdēļ, ka šim korim ir ne tikai mīlestība uz mūziku, ko diriģents viņā ir iekvēlinājis, jo pats burtiski, kā filmā to teica, sadeg savā mīlestībā uz mūziku, bet arī tamdēļ, ka viņš spēj katrā atmodināt tieksmi un cenšanos pēc pilnības, pēc perfekcijas, un to mūzikā ir iespējams sasniegt. To var sasniegt, ja cilvēks pats sevi aizmirst, dzīvo un elpo mūziku, visu savu enerģiju saliek savās balss stīgās.
Austrumu filozofijā ir jēdziens “kī enerģija”, kas cilvēkam parasti ikdienā ir izplūdusi, dažreiz panīkusi. Ja kaligrāfs kādreiz kaut ko vēlas zīmēt uz rīsa papīra, viņam visa sava kī enerģija ir jāieliek pindzeles pašā galā, lai būtu drošs, ka tinte ir vajadzīgā daudzumā, vajadzīgam atvēzienam un formai. Ir jābūt perfektai kī enerģijas koncentrēšanai vienā punktā un spējai to kontrolēt. Man šķiet, ka Māris Sirmais, nezinu, vai ar filozofēšanu vai intuitīvi, to dara katrā savā mēģinājumā – viņš saviem dziedātājiem savelk viņu kī enerģiju visu vienā punktā, un tajā brīdī, kad visi dziedātāji ir savākušies, notiek brīnums, tad notiek mistika. Viņi paši to apraksta tā – dziedot no pareizām vibrācijām, dziedot perfekti un skaisti, cilvēkam paceļas apziņa pavisam citādos augstumos, nekā tā ir ikdienas apziņas stāvoklī. Tie tehniski ir pavisam citi apziņas stāvokļi, un, tādos nonācis (paši koristi to jūt), koris kļūst par vienu organismu. Tā ir viena balss, tā ir viena sirds un dvēsele.
Paldies viņiem par šo spēju dziedāt mums, klausītājiem, par prieku un lepnumu, un paldies Mārim, ka viņš sadeg, sadeg savam korim, sadeg mūzikai un sadeg visiem klausītājiem par milzīgu pateicību. Daudz laimes korim “Kamēr...” un Mārim Sirmajam! Lai daudz, daudz gadu vēl skan viņu ļoti skaistās balsis!