Kā pārtika ceļo pa ķēdi un nonāk tīklā

Par tirdzniecību Vācijā un Austrijā kā kvalitatīvu ES modeli

Pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, Vācijas uzņēmums "Eximo Agro—Marketing Ltd.", Austrijas lauksaimniecības mārketinga iestāde "AMA Marketing Ltd." un Latvijas uzņēmums SIA "Baltic Food" rīkoja starptautisku konferenci "Lauksaimniecības produktu mārketings Eiropas Savienībā". Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis analizēja Latvijas lauksaimniecības iespējas, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā (ES), Vācijas uzņēmuma "Eximo Agro—Marketing Ltd." konsultants un firmas īpašnieks Ginters Duoss izklāstīja konkurences jautājumus piena produktu vairumtirdzniecībā Vācijā kā ES dalībvalstī, dr. Štefans Mikinovičs, "AMA Marketing Ltd." direktors aplūkoja lauksaimniecības produktu mārketinga sistēmu Eiropas tirgū, Latvijas lauksaimniecības ekonomists un zemkopības ministra padomnieks Aivars Strakšas sniedza ieskatu Latvijas lauksaimniecības produktu tirdzniecībā ar Eiropas Savienību (ES), bet Vācijas Centrālā tirgus informācijas iestādes "ZMP" piena sektora nodaļas vadītājs Erhards Rihartss aplūkoja Eiropas piena tirgus, sniedzot ieskatu tendencēs līdz pat 2008. gadam.

Ginters Douss referātā "Konkurence piena produktu vairumtirdzniecībā Vācijā kā ES dalībvalstī" runāja ne tikai par piena produktu, bet arī par visu lauksaimniecības preču tirdzniecības sistēmu Vācijā, ko var uzskatīt par nelielu, bet kvalitatīvu ES tirdzniecības modeli. Pēdējos gados Vācijā iedzīvotāju tīrie ienākumi nav palielinājušies, tādēļ cilvēki arvien lielāku nozīmi pievērš pārtikas produktu cenām. Pēdējos gados pārtikas produktu cenas arī nav paaugstinājušās, bet 1999. gadā par 4% ir palielinājies pārtikas tirdzniecības apgrozījums (piena produktiem — par 3%). ES pašlaik ir piena produktu pārprodukcija, tādēļ kopš 1984. gada piena ražošana ir ierobežota jeb kvotēta, un ar to jārēķinās arī Latvijai. (Vācijas piensaimnieki vienā gadā pārstrādā 27 miljonus tonnu piena.) Un visa tā rezultātā, piemērojoties tirgum, Vācijas piensaimniecībā notiek lielas strukturālas pārmaiņas, teica G.Douss. Piemēram, Ziemeļvācijā četras pienotavas 1999. gadā apvienojās, izveidojot koncernu — gigantu "Nord Milch". Taču visā Vācijā vidēji par 10% samazinājies piena pārstrādes uzņēmumu skaits 1999. gadā. Tiesa, strukturālo pārmaiņu programmas daļēji tiek finansētas no Vācijas un ES budžeta investīciju veidā, un šādi procesi skar visu ES dalībvalstu piensaimniecību, ne tikai Vāciju. Uzņēmēji ir gatavi pazemināt cenas, dot atlaides, lai spētu noturēties tirgū, jo konkurentu uz vienu vai citu tirgus nišu netrūkst. Vācijas piena tirgū 20% produkcijas piegādā mazie pārstrādes uzņēmumi, 20% ir tā saucamā neaizstājamā produkcija, bet pārējie 60% ir tie produkti, ko vienlīdz veiksmīgi var ražot daudzi uzņēmumi. Jau tā sīvo konkurenci palielina jauno ārvalstu pārstrādes uzņēmumu ienākšana Eiropas tirgū.

Otra raksturīga iezīme ir tā, ka notiek starpvalstu uzņēmumu saplūšana. Tā ir zīme, ka ES ne tikai teorētiski, bet arī praktiski apvienojas, teica G.Douss. Jau tagad uzņēmēji rēķinās ar to, ka pēc pāris gadiem Vācijas valūta būs eiro. Taču uzņēmumu pārpirkšana nav tikai ES valstu starpā, pamazām ES dalībvalstu uzņēmumos ieplūst ASV kapitāls, kā arī tiek būvēti jauni tirdzniecības centri. Vācijas uzņēmēji cenšas izprast ASV uzņēmēju stratēģiju, ar kuras palīdzību tiek panākts aizvien lielāks naudas apgrozījums. Patiesībā ideja par tirdzniecības centru būvēšanu ārpus pilsētu centriem un vecpilsētām ir ASV ideja, ko Vācija pamazām ir pieņēmusi, pārņēmusi un sāk veidot arī par savu tradīciju. G.Douss uzskata, ka nacionālajām valstīm nevajadzētu uztraukties par ārvalstu uzņēmēju ienākšanu un uzņēmumu pārpirkšanu, jo tā ir normāla un pašsaprotama parādība. Vācijā bieži vien patērētāji īsti nezina, kurš veikals vai tirdzniecības centrs pieder katram konkrētam koncernam. Izņēmums ir tradicionālie veikalu tīkli jeb ķēdes, piemēram, "Aldi", kas ir maksimāli standartizēti veikali, kuros ir viens un tas pats preču klāsts, vienotas cenas, un patērētājs šajos veikalos viegli un ātri orientējas.

Vācijas veikalus un tirdzniecības vietas varētu iedalīt trīs kategorijās, teica Ginters Douss. Vācijai tipiski ir tā sauktie diskonta tirgi, kuri izvietoti pilsētu centros un kuros vienai preču zīmei atbilst tikai viens izstrādājums, viens produkts, piemēram, viena veida minerālūdens, viena veida sula, viena veida jogurts u.tml. Šādi veikali ar laiku parādīsies arī Latvijā, prognozēja lektors. Diskonta tirgus veida veikals aizņem vidēji 400—1000 kvadrātmetru platību, un tā piedāvājumā ir 600—800 preču (piemēram, "Aldi" veikali). Diskonta tirgus rada jaunu domāšanu, un šajos veikalos rindas neveidojas — pārdevējai viss preču klāsts ir pazīstams, un apkalpošana veicas raiti. Diskonta tirgi Vācijā veido 40% apgrozījuma, un šādu tirgu īpatsvaram (uz vispārējā pārtikas tirgotāju neapmierinātības fona) ir tendence palielināties, jo pārtikas ražotāji no šāda veida tirdzniecības atteikties nevar. Arī patērētājiem pieņemamāki šķiet diskonta tirgi, jo tajos preču cenas vidēji ir par 30—40% zemākas salīdzinājumā ar lielajiem tirdzniecības centriem, tādēļ patērētāji aizvien biežāk izvēlas tieši šos veikalus, arī bijušajā Austrumvācijas teritorijā, ne tikai "vecajā" Vācijā.

Taču 1998. gadā lielāku nozīmi Vācijas tirdzniecībā ieņēma tā saucamie SB veikali — lielie supermārketi jeb tirdzniecības centri, kuri preču klāstu iepērk centralizēti lielos apjomos. SB veikalos ir vairāk nekā 10 000 preču, un šo tirdzniecības centru ideju Vācijā ieviesa un realizēja brāļi Albrehti.

Trešais tirdzniecības vietu veids ir tā saucamie "Sky" veikali. Tie "atrodas" starp diskonta tirgiem un SB centriem.

Tirdzniecība pēdējā laikā ir bijusi spiesta attīstīt fantāziju, lai panāktu iecerēto mērķi, teica G.Douss. Nereti rodas pat mērķa konflikti, jo tirgotāji nespēj tikpat labi pārdot 2. un 3. kārtas uzņēmumu produkciju tā iemesla dēļ, ka patērētāji ir pieraduši pie vadošo firmu produktiem un tos pieprasa. Tādēļ aizvien lielāku nozīmi gūst reklāma, īpaši televīzijā. Vislabākos piena produktus Vācijā ražo privātās nelielās pienotavas, jo tām ir senas tradīcijas, augsta kvalitāte, taču arī šie uzņēmumi aizvien lielāku peļņas daļu spiesti ieguldīt reklāmā. Piena ražotāji vidēji 5% apgrozījuma līdzekļu iegulda reklāmā. Jo, ja produktu var "kopēt", tad preču zīme katram uzņēmumam ir unikāla. Vācijā piena sektorā pašlaik ir 10 vadošās preču zīmes. Vislielākais piena gigants šobrīd ir jau pieminētais "Nord Milch", kura apgrozījums ir 4,68 miljardi Vācijas marku gadā. Taču ne jau uzņēmuma lielums un apgrozījums nosaka veiksmi, un Vācijā daža neliela pienotava ir iekarojusi sev negrozāmu vietu. Veikalu plaukti kļūst unificēti, sākas cenu konkurence, un palēnām arī 2. un 3. kārtas uzņēmumi sāk iekarot savu vietu tirgotavu plauktos.

Taču arī tirgotāji Vācijā dara visu, lai būtu konkurētspējīgi. Pēdējos gados tirgotāji sāk veidot savas preču markas jeb zīmes, piemēram, "Aldi", "Edeka", "Spar". Šimbrīžam Vācijā sevi ir pieteikušas piecas šādas tirdzniecības markas un diezgan veiksmīgi konkurē: tieši savas tirdzniecības markas izveidošana ļauj diskonta tirgū piedāvāt savu produkciju, un šī lieta tirgotājiem labi veicas. Tirdzniecības zīme ļauj preču izcelsmes identitāti atstāt tirgotāja ziņā — uz produkta ir īpašs marķējums, pēc kura var atpazīt ražotājvalsti, produkcijas ražotnes numuru, kā arī norāde, ka šis produkts ražots īpaši šīs tirdzniecības ķēdes, piemēram, "Spar", vajadzībām. Marķējums ir kodēts, un tajā orientējas tikai speciālisti. Tirdzniecības uzraudzība ES valstīs ir ļoti stingra, tā ka patērētāji tirdzniecības markai pilnībā uzticas, un tādējādi tirgotāji iegūst krietnu tirgus daļu bez riskantām investīcijām. Diskonta tirgū ir salīdzinoši grūti piedāvāt savu produkciju, apejot tirdzniecības markas jeb neražojot konkrētai veikalu ķēdei, un šī iespēja pašlaik Vācijā strauji attīstās.

Mazie pārstrādes uzņēmumi atraduši savu ceļu. Tās attīsta kāda konkrēta produkta ražošanu un ar šo konkrēto, īpatnējo, atpazīstamo, vienmēr kvalitatīvo un svaigo produktu atrod noietu. Jāteic, ka patērētāji šo ceļu atzīst par labu un drošu, un tādējādi mazie uzņēmumi nākotnē raugās cerīgi, teica G.Douss. Arī pārpildītajā ES lauksaimniecības preču tirgū vēl ir laiks un vieta ienākt kādam īpatnējam, īpašam, ļoti labam un augstvērtīgam produktam vai pakalpojumam. Produkta svaigums, kvalitāte, drošums, kā arī pakalpojumu kvalitāte — ar to var konkurēt mazie uzņēmumi un pastāvēt līdzās gigantiem. Īsais ātrais ceļš no ražotāja līdz patērētājam ir tā mazo uzņēmumu priekšrocība, ko nevar atļauties lielie uzņēmumi. Un mazo uzņēmumu priekšrocība ir arī iespējās apmierināt katru konkrēto klientu, viņa vēlmes, sniedzot individuālus pakalpojumus.

G.Douss referāta noslēgumā atzīmēja, ka Vācijā un visās ES valstīs arvien lielāku vietu patērētāju vidū sāk ieņemt bioloģiskie produkti. Bioloģisko produktu tirdzniecības gadījumā nepieciešama ļoti cieša tirgotāja un ražotāja, zemnieka sadarbība. Vēl G.Douss atzīmēja, ka Rīgas centrāltirgū ir lieliski paviljoni un ka Rīgas tirgus ir unikāla lieta. Ja šis tirgus vēl attīstīsies, tie kā magnēts pievilks ne tikai tirgotājus un pircējus, bet arī ārvalstu tūristus.

Dr. Štefans Mikinovičs referātā "Lauksaimniecības preču mārketings Eiropas tirgū" uzsvēra, ka Austrija ir atradusi skaidru pieeju savu preču tirdzniecībai gan pašā Austrijas, gan arī plašajā ES tirgū. Un šīs pieejas pamatā ir augstvērtīgu izejvielu pārstrādāšana tādos pārtikas produktos, kuru garša un izskats sagādā patērētājam baudu un labsajūtu. Vēl šiem nosacījumiem pievienojas tā dēvētā "svaiguma stratēģija" (ātrs un īss svaigā produkta ceļš līdz patērētājam), un rezultātā mudīgākie ir soli priekšā tūļīgajiem, jo patērētājs nenoliedzami priekšroku dos svaigākam produktam. Šāda pieeja Austrijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ir ne tikai vietējā tirgū, bet arī ārpus valsts robežām eksporta stratēģijas lozungs ir "Daba. Bauda. Austrija" jeb — Austrijas produkti aizņem tikai tās nišas, kur nepieciešama nevainojama kvalitāte, saistība ar dabu un produkta svaigums.

Erhards Rihartss referātā "Eiropas piena tirgi līdz 2008. gadam" secināja, ka jaunajā desmitgadē Eiropas lauksaimniecības un piena tirgū būs ļoti neliels produkcijas pieprasījuma pieaugums. Taču liels pieprasījuma pieaugums gaidāms tirgū ārpus ES robežām. Līdztekus jāpievērš uzmanība arī lauksaimniecības politikas un tirdzniecības izmaiņām gan pašās ES valstīs, gan saistībā ar ES paplašināšanos Viduseiropas un Austrumeiropas valstu virzienā, gan arī izmaiņām Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) lauksaimniecības politikā. Nenoliedzami, visi šie procesi iespaidos jau esošās ES dalībvalstis, gan arī kandidātvalstis, tajā skaitā Latviju — Latvijas piensaimniecību, lauksaimniecību un tautsaimniecību kopumā.

Konferencē runu teica zemkopības ministrs Aigars Kalvītis, bet lauksaimniecības ekonomists Aivars Strakšas — referātu "Apskats par lauksaimniecības produktu tirdzniecību ar ES".