Frakciju viedokļi

Pēc 2005.gada 28. aprīļa sēdes
Latvijas radio tiešajā raidījumā

M.Grīnblats
(apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija):

Mūsu frakcija vienmēr uzskatījusi, ka mūsu pienākums ir runāt par vēsturi. Ja mēs to nedarīsim, tad arī citi to nedarīs. Ļoti apsveicami, ka parlaments tuvojas noslēgumam, lai pieņemtu deklarāciju par komunistisko noziegumu nosodīšanu. Dažas dienas pēc 4.maija, pēc piecpadsmit gadiem kopš atjaunota Latvijas neatkarība, būtu ļoti piemērots laiks, lai parlaments par to runātu.
Gribu uzsvērt, ka galvenais, mūsuprāt, šai deklarācijai ir tas, ka nacionālsociālistiskie Vācijas noziegumi ir nosodīti, tie ir saņēmuši sodu, bet komunistisko noziegumu nosodīšana ir daudzus gadu desmitus aizkavējusies, bet labāk vēlāk nekā nekad. Parlaments šajā deklarācijā apņemas izstrādāt likumu par okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanu, kas vistiešākajā veidā skar arī Abrenes un pazaudēto zemju problēmu. Otrkārt, uzdot Ministru kabinetam izveidot speciālu komisiju, kas strādātu gan pie okupācijas laika upuru, gan materiālo zaudējumu aprēķināšanas. Treškārt, aicināt Krievijas Federāciju atzīt, ka tā ir Padomju Savienības tiesību mantiniece, līdz ar to ir atbildīga par okupācijas laikā radītajiem zaudējumiem, izdarītajiem noziegumiem un arī par to seku novēršanu, par ko Latvija līdz šim nav runājusi. Jaunais, kas saistīts ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ir vēršanās pie Eiropas Padomes un Eiropas Savienības valstu parlamentiem pēc politiskas palīdzības okupācijas seku likvidēšanā – ne tikai šo seku atzīšanā, bet arī lai izveidotu starptautisku komisiju PSRS noziegumu izvērtēšanai.
Mūsu frakcija šonedēļ nopietni apsver iespēju vērsties Satversmes tiesā vai izmantot tautas nobalsošanu jautājumā par jaunā robežlīguma apstiprināšanu. Mēs uzskatām, ka mums ir jārūpējas, pirmkārt, par to, lai 1920.gada miera līgums būtu Latvijas–Krievijas attiecību pamatā; otrkārt, par to, kādā veidā mēs kompensēsim zaudējumus tiem cilvēkiem, kuri ir cietuši ne jau Latvijas, bet Padomju Savienības un tātad arī Krievijas vainas dēļ.
Šodien ar gandarījumu varu atzīmēt arī to, ka Saeima trešajā lasījumā pieņēma likumu “Grozījumi Krimināllikumā”, kas paredz nopietnu atbildību par publiskajiem aicinājumiem uz genocīdu. Dažam labam politikānim par to būs turpmāk jāpadomā. Vēl jāatzīmē arī tas, ka diemžēl Saeima neatbalstīja nodot izskatīšanai komisijām mūsu frakcijas priekšlikumu noteikt nelielu precizējumu Radio un televīzijas likumā, kas paredzēja, ka komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienās – 25.martā un 14.jūnijā – raidorganizācijas nedrīkst pārraidīt tāda satura programmas un raidījumus, kas ir pretrunā ar šo atceres dienu būtību un jēgu. Diemžēl šajās dienās bieži vien skan lētu izklaidējošu joku raidījumi, kuriem droši vien ir pilnīgi pieejamas arī pārējās gada 360 dienas, nevis tieši šīs dienas.

O.Deņisovs
(Latvijas Sociālistiskās partijas frakcija):

Šodien Latvijas Sociālistiskās partijas frakcijas vārdā gribu pievērst jūsu uzmanību šādiem jautājumiem. Šodien plenārsēdē izskatīja lēmumu projektus “Deklarācija par PSRS totalitārā un komunistiskā režīma politikas nosodījumu okupētajā Latvijā” un “Deklarācija par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu”.
Sākšu ar lēmuma projektu “Deklarācija par PSRS totalitārā komunistiskā režīma politikas nosodījumu okupētajā Latvijā”. Pirmkārt, gribētu teikt, ka mūsu frakcijas deputāti nepiekrīt tam, ka Latvija tika okupēta. Starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību tika parakstīts savstarpējas palīdzības pakts, kurš tika atzīts 1920.gada 11.augustā kā miera līgums, un 1932.gada 5.februārī līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā. Latvija brīvprātīgi lūdza PSRS palīdzību.
Šim paktam tika noteikts ilguma termiņš, bet neviena no pusēm neizteica vēlēšanos tās attiecības, kas pastāvēja, izbeigt.
Deklarācijā ir teikts, ka totalitārais režīms sagrāva tautsaimniecību, izglītību un kultūru, tautas morāli, iedzīvotāju demogrāfisko struktūru un vidi. Mūsu viedoklis ir tāds, ka visas iepriekš minētās jomas tika sagrautas pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.
Kāda šobrīd mums ir tautsaimniecība, izglītība? Es pat neminu tautas morāli. Nevis Krievijas sabiedrības daļa izrāda naidīgumu pret latvisko kultūrvidi, bet Latvijas Republikas politikas elite. To mēs redzējām arī šodien, kad deputāti atteicās ratificēt konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.
Runājot par Abrenes apriņķa daļu, gribētos teikt sekojošo. Jūs aiz katra stūra kliedzat, ka mēs neatdosim Abreni Krievijai, bet, kā tagad ir redzams, jūs visi jau sen esat piekrituši tam faktam, ka Abrene paliks Krievijai, un tagad tikai maldināt savus vēlētājus, īpaši tas attiecas uz patriotisko un nacionālistisko politisko partiju locekļiem.
Pieņemsim, ka Latvija tomēr dabūs atpakaļ šo teritoriju. Gribu uzdot jautājumu: kas notiks ar cilvēkiem, kas tur dzīvo? Zināms, ka tur dzīvo tikai 15% latviešu. Kas notiks ar pārējiem? Repatriācija? Tā nebūs repatriācija, bet deportācija.
Kungi, jūs nosodāt totalitārā režīma izdarīto, bet paši gribat iet un pat ejat pa to pašu ceļu. Mēs skatāmies Eiropas un NATO acīs un darām visu, ko tā lūdz, bet pēc piecdesmit gadiem atkal kliegsim par okupāciju. Nedrīkst vienmēr skatīties pagātnē! Jāskatās nākotnē un jāturpina attīstīt savu valsti!
Iepriekšteiktais attiecināms arī uz lēmuma projektu “Deklarācija par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu”. Šī deklarācija aicina atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā veiktajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem. Ja mēs tā gribam veikt ar Krieviju savstarpējos norēķinus, varbūt arī atmaksāsim Krievijai par tiem objektiem – rūpnīcām, mājām un tamlīdzīgiem –, kas šeit tika uzbūvēti padomju laikā. Ja Krievija ir PSRS mantiniece, tai ir tiesības saņemt par šiem objektiem kompensāciju.
Es aicinu deklarāciju iesniedzējus apdomāt šo jautājumu un atbilstoši grozīt iesniegtos dokumentus.

J.Dalbiņš
(Tautas partijas frakcija):

Es nepieskaršos šīsdienas sēdes asajām diskusijām, bet vērsīšu jūsu uzmanību uz šādiem jautājumiem. Pašvaldību vēlēšanu laikā tika konstatēti vēlēšanu rezultātus nelikumīgi ietekmēšanas gadījumi – balsu pirkšana un kukuļošana, kas ir kriminālsodāms pasākums. Šis noziegums atbilst Krimināllikuma 10.nodaļas “Noziegumi pret valsti” 90.pantam “Kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības un tiesības piedalīties tautas nobalsošanā”. Soda sankcija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods līdz 60 minimālajām mēnešalgām. Skan labi. Bet šis sods neliedz šiem pašiem cilvēkiem, kas ir pārkāpuši likumu, pēc kāda brīža vai tūlīt pat kandidēt tādos pārvaldes orgānos kā Saeima, pašvaldības un Eiropas Parlaments.
Tāpēc Tautas partija ir sagatavojusi likumprojektu par papildsoda veidu ieviešanu krimināllikumdošanā – aizliegumu kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanās. Aizliegums kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanās ir aizliegums pieteikt par kandidātu Saeimas, Eiropas Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanām un ievēlēt Saeimā, Eiropas Parlamentā, pilsētas domē, novada domē un pagasta padomē. Eiropas Parlamenta vēlēšanu un pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums paredz, ka personas, kuras ir bijušas sodītas par smagu vai sevišķi smagu noziegumu un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot gadījumus, kad persona ir reabilitēta, nevar pieteikt par kandidātiem, nevar ievēlēt minētajās iestādēs. Saeimas vēlēšanu likums nosaka, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem personas, kuras ir bijušas sodītas par tīšu noziegumu, noziedzīgu nodarījumu un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos.
Minētie ierobežojumi uzskatāmi par pamatotiem, tomēr atsevišķos gadījumos, īpaši attiecībā uz Eiropas Parlamenta, kā arī uz pašvaldību vēlēšanām, tie nedarbojas pietiekami efektīvi, pieļaujot situāciju, ka persona, kas ir notiesāta par kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, kas ir atsevišķi Krimināllikuma 10.nodaļā “Noziegumi pret valsti” ietvertie noziedzīgie nodarījumi, pat pirms sodāmības dzēšanas var pieteikties par kandidātu un tikt ievēlēta minētajās struktūrās. Arī personām, kas izdara pārkāpumu, kurš atbilst 93.pantam “Valsts simbolu zaimošana”, ir tiesības kandidēt vēlēšanās.
Šeit mēs nerunājam par to, ka tas ir jāpielieto jebkurā gadījumā, bet mēs gribam, sagatavojot šos likuma grozījumus, dot tiesai papildu iespējas kā papildsoda veidu, izvērtējot situāciju, piemērot šo aizliegumu. Es domāju, ka tas ir pilnīgi pamatoti, lai mēs rūpētos par demokrātiskas valsts attīstību, par demokrātisku vēlēšanu turpmāku norisi. Tāpēc arī mēs šo likumprojektu ierosinām, ceram uz auglīgu diskusiju un atbalstu.

P.Simsons
(Latvijas Pirmās partijas frakcija):

Paldies, ka klausījāties plenārsēdi! Jūs dzirdējāt, ka šodien nebija lielu batāliju. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to pozitīvo, ko mēs esam spējīgi izdarīt, neskatoties uz atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Šodien mēs par to pārliecinājāmies, nododot Ārlietu komisijai lēmuma projektu “Deklarācija par armēņu genocīdu”. Šo priekšlikumu ir iesnieguši dažādu politisko virzienu deputāti. Un te mēs redzam, ka mēs spējam būt vienprātīgi un labvēlīgi pret citas tautas ciešanām un upuriem, kas ne vienmēr izdodas mums attiecībā uz mūsu tautu. Es to saku par diviem deklarāciju variantiem, ar kurām mēs gribam nosodīt totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politiku. Mūsuprāt, deklarācijas vērtība būs atkarīga no tā, cik patiesi vienprātīgi mēs esam gatavi atzīt arī Latvijas pilsoņu līdzdalību represijās, cik esam gatavi reāli kompensēt komunisma upuriem neatdoto īpašumu, kurš palika Latvijā un tagad pieder citiem mūsu līdzpilsoņiem – arī Latvijas pilsoņiem, tajā skaitā arī latviešiem.
Gribu vērst uzmanību, ka likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kas tika nodots komisijām, paredz atbildību par trokšņošanu, pārsniedzot pieļaujamos normatīvus, jo tiek saņemtas sūdzības no cilvēkiem, nosakot sodu fiziskām personām no 5 līdz 500 latiem, juridiskām personām – vēl vairāk. Varbūt būs miers un klusums tad, kad tam tā ir jābūt.
Es gribētu informēt par notikumiem ārpus parlamenta. Diemžēl Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinātos grozījumus Radio un televīzijas likumā Ministru kabinets kārtējo reizi atlicis. Mēs bijām paredzējuši noteikt, ka nedrīkst no pulksten 7.00 līdz 23.00 vakarā pārraidīt raidījumus, kuros ir fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība, asiņainas vai šausmu ainas, kā arī ainas, kas saistītas ar narkotiku lietošanu. Šobrīd noteiktais laiks ir līdz pulksten 22.00. Protams, neatkarīgi no tā mēs nāksim ar iniciatīvu aizliegt šādas pārraides līdz pulksten 24.00.
Gribu informēt, ka vakar frakcijas sēdē tika pieņemts lēmums aicināt finanšu ministru nākamā gada budžeta grozījumos rast iespēju mainīt likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli, lai palielinātu ar ienākuma nodokli neapliekamo minimumu pensijām līdz 150 latiem.
Tāpat mēs aicinām palielināt papildu atvieglojumus iedzīvotāju ienākuma nodoklim gan invalīdiem – visām invaliditātes grupām, gan politiski represētajām personām. Protams, tas viss būs atkarīgs no finansiālajām iespējām. Tāpēc mēs, pirms tiks virzīts šāds likumprojekts, iesniedzām to finanšu ministram, lai saņemtu objektīvu informāciju un aprēķinus.

J.Strazdiņš
(Zaļo un Zemnieku savienības frakcija):

Šodien mūsu Saeimā bija ļoti dzīvas diskusijas par divām deklarācijām, kuras iesniedza Zaļo un Zemnieku savienība un “Jaunais laiks”. Sākumā bija izveidota grupa šo deklarāciju izstrādei, bet atsevišķos jautājumos domas mazliet dalījās. Mēs ceram, ka pēc balsojuma un lēmuma pieņemšanas, ka līdz 29.maijam jāiesniedz priekšlikumi, deklarācija tiks pieņemta vēl pirms 9.maija, kas ir ļoti svarīgi, jo diemžēl pēc grāmatas “Latvijas vēsture 20.gadsimtā” publicēšanas ir sacelta, sevišķi Krievijā, liela ažiotāža – Latvija it kā taisoties pārskatīt vēsturi, Latvija atbalstot fašistus, pieļaujot fašistu maršēšanu jeb pat esesiešu maršēšanu Rīgas ielās. Ir tieši uzbrukumi pat mūsu Valsts prezidentei, ņemot vērā to, ka viņa dodas vizītē uz Maskavu šajā 60.gadadienā, kad tiks pieminēti kara upuri un arī daudzi cietušie, jo tā bija liela 20.gadsimta traģēdija.
Nupat es biju Pēterburgā, kur piedalījos konferencē, kura bija veltīta 60.gadadienai kopš koalīcijas uzvaras pār nacistisko Vāciju. Tur notika plašas diskusijas. Diemžēl bieži vien arī izskanēja pret Latviju vērsti kritiski vārdi, jo informācija vairāk gūta no masu informācijas līdzekļiem, televīzijas un publikācijām avīzēs. Tāpēc mums diemžēl ir jāturpina runāt par PSRS totalitārā komunistiskā režīma politisko nosodījumu okupētajā Latvijā. Es pilnīgi pievienojos Grīnblata kunga teiktajam, ka fašistiskais režīms tika sodīts Nirnbergā, bet diemžēl tie noziegumi, ko pastrādāja šis totalitārais režīms gan Otrā pasaules kara laikā, gan jau 1940.gadā, sevišķi baigajā gadā Latvijā, savu novērtējumu nav guvuši.
Es negribu piekrist Deņisova kungam, ka mums jāpateicas par to militāri rūpniecisko kompleksu, kas tika pamests šeit Latvijā. Šīs rūpnīcas nav izmantojamas un tā nav nekāda dāvana. Drīzāk tā mums pašreiz ir problēma. Daudz kas tika radīts, lai faktiski kolonizētu Latviju, lai šeit iepludinātu citas nācijas, līdz ar to ir šīs visas problēmas ar valodu apgūšanu, ar bezdarbu, ar sociālajiem jautājumiem. Viss tika radīts mākslīgi, lai būtībā pārkrievotu Latviju, izmainītu mūsu demogrāfisko situāciju.
Lai cilvēki saprastu, kāpēc ir radušās tādas sekas pēc Otrā pasaules kara un pēc PSRS komunistiskā režīma Latvijā, ir jārunā par šiem jautājumiem un deklarācijas ir jāizstrādā. Man, piedaloties Pēterburgas konferencē, ļoti patika Čehijas parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Petera Pitharda uzstāšanās, kurš teica, ka maldās tie, ka tādas diskusijas nav vajadzīgas. Pēc Pirmā pasaules kara netika atrisinātas daudzas problēmas Eiropā. Pieļāva Vācijas bruņošanos, Versaļas līguma pārkāpums, tāpat arī rietumvalstu mīkstčaulība, kas Minhenē iztirgoja dažas Eiropas valstis. Arī Maskavā tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, kas ir īstie Otrā pasaules kara cēloņi. Tagad nacionālboļševiki ir pacēluši savas galvas un notiek dažādi uzbrukumi citām tautībām, arī mūsu kaimiņu zemei. Tā kā situācija nav tik viennozīmīga. Tāpēc mums ir jāizrunā tie cēloņi, kas prasīja upurus Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc tam, lai tas vairs nekad neatkārtotos. Es ceru, ka darba grupas, kas strādās pie deklarācijas galējā varianta, paveiks šo darbu godam un mēs saņemsim dokumentu, kas palīdzēs mūsu valstij sevi pasargāt no līdzīgām traģēdijām, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi.

V.Buzajevs
(politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija):

Šodien Saeima pieņēma veselu virkni ļoti dīvainu lēmumu. Paldies Dievam, tika noraidīts frakcijas TB/LNNK priekšlikums katrā sēru dienā visos TV un radio raidījumos translēt tikai baletu “Gulbju ezers”.
Kompensācijas dēļ Saeima uzticēja Repšes kungam notriekt jebkuru lidmašīnu mūsu gaisa telpā.
Saeima pieņēma arī likumu, kas paredz piespiest jebkuru ārzemnieku, kas grib dzīvot Latvijā ne mazāk kā pusgadu, sniegt viltus liecību par to, ka viņš varēs nokārtot eksāmenu valodā, kuru līdz šim nav pat dzirdējis.
Saeima arī divas reizes pēc kārtas nosodīja komunismu, bet vienreiz Turciju par armēņu genocīdu.
Bez tam Saeima, neskatoties uz visas pasaules rekomendācijām, šodien ir noraidījusi priekšlikumu ratificēt vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Šādas sēdes, kas ir līdzīgas pacientu sapulcei trako namā, ir samērā reti, ne biežāk kā vienu reizi pusgada laikā. Interesanti, ka abus dokumentus par komunistiskā režīma nosodīšanu parakstījuši cilvēki, kas pārsvarā bija viņu pašu nosodītās Komunistiskās partijas biedri. Īpaši pikanti uz dokumentiem izskatās pēdējā komunistiskā Ministru prezidenta paraksts. Šāda līmeņa amatpersonas paraksts zem deklarācijas ir līdzīgs gadījumam, ja, teiksim, reihsministrs Gērings būtu parakstījis deklarāciju par nacistiskā režīma nosodīšanu.
Šis pilnā mērā attiecas arī uz līdzīgu “Jaunā laika” liekulīgo deklarāciju. Neaizmirsīsim “Jaunā laika” Rīgas mēra Aksenoka varonīgo komunistisko pagātni. Viņš pat nepaspēja pārtraukt savu darbību organizācijā, kas tikko vēl vienu reizi tika atzīta par noziedzīgu 1991.gada 13.janvārī. Saskaņā ar likumu viņš vispār nevarēja kandidēt pašvaldības vēlēšanās. Šis bijušais komunists un pašreizējais boļševiks vakar nav saskaņojis Latvijas krievu kopienas miermīlīgu sapulci ar mērķi pieprasīt no valdības izpildīt starptautiskās rekomendācijas un pēc desmit gadiem beidzot ratificēt vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.
Es uzskatu, ka tā ir ļoti bīstama politiska provokācija no bijušā komunista puses, jo esošā situācija ir tāda, ka krievu kopienas biedri ir spiesti piedalīties 4.maija oficiālajos pasākumos ar saviem lozungiem par to, ka beidzot laiks atrisināt masu bezpilsonības jautājumu, pārtraukt pretdabisko un pretvalstisko tā saucamo izglītības reformu, dot krieviem tiesības izmantot savu dzimto valodu pašvaldības līmenī un beidzot pārveidot etnokrātisko Latviju par mūsdienīgu demokrātisku Eiropas valsti.

G.Bērziņš
(frakcija “Jaunais laiks”):

Kā jau šodien vairāki deputāti ir minējuši, viena no tēmām, kas tika apskatīta Saeimā, bija deklarācijas par komunisma totalitārisma nosodīšanu. “Jaunais laiks” kopā ar “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Latvijas Pirmo partiju un Tautas partiju iesniedza deklarāciju, kuru bija izstrādājusi darba grupa apmēram gada garumā mūsu, respektīvi, manā vadībā. Šī deklarācija paredz, ka Latvijas Republika nosoda Padomju Savienības īstenoto komunisma totalitārismu, tā arī nosaka Saeimas apņemšanos pieņemt likumu par okupācijas režīmu Latvijas valstī un tās pilsoņiem nodarīto zaudējumu aprēķinu un atlīdzināšanu. Deklarācija uzdod Ministru kabinetam izveidot īpašu komisiju, kas šos zaudējumus aprēķinātu.
Deklarācija, kas, manuprāt, arī ir svarīgi, aicina Krievijas Federāciju kā Padomju Savienības tiesību mantinieci demokrātiskā ceļā izvērtēt notikušo, atzīt Latvijas okupāciju un Latvijas valstij un tās pilsoņiem nodarītos zaudējumus.
Deklarācija vēršas arī pie Eiropas Parlamenta un aicina to izveidot komisiju, kas izvērtētu Padomju Savienības komunistiskā režīma noziegumus, un atbalstīt starptautiska institūta izveidi, kas nodarbotos ar šī režīma vēsturisko un juridisko aspektu apkopošanu.
“Jaunā laika” uztverē ir svarīgi, ka Saeima izsaka viedokli jautājumā par komunisma totalitārisma nosodīšanu, jo Saeima pārstāv tautu, respektīvi, tie ir tautas vēlēti pārstāvji. No starptautisko tiesību viedokļa tas ir vissvarīgākais viedoklis, ko valsts var izteikt.
Mūsuprāt, ir arī svarīgi, ka šī deklarācija tiek pieņemta līdz 9.maijam; laikā, kad mēs atzīmējam 15 gadus kopš 4.maija vēsturiskās deklarācijas parakstīšanas šajā ēkā. Svarīgi, lai kopā gan ar Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanu, gan arī ar jautājumu par robežlīgumu deklarācija tiktu pieņemta.
Par to, ka šai deklarācijai un visām šīm aktivitātēm tiešām ir nozīme, es pārliecinājos nupat Maskavā, kur pavadīju pēdējās trīs dienas. Tur no Krievijas vadības augstākā līmeņa es konstatēju, ka faktiski ir ievērots tas, ka mums Latvijā, arī baltiešiem, ir citāds uzskats par to, kas vēsturē noticis. Pašlaik vēl Krievijas vadošās aprindas nav gatavas to pieņemt, bet ir jau jūtams, ka vismaz viņi saprot, ka ir citāda vēstures interpretācija.
Abus deklarāciju variantus, kurus šodien skatīja Saeimā, nodeva Ārlietu komisijai, noteica ļoti īsu priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Es domāju, mēs varam sagaidīt, ka nākamajā ceturtdienā Saeima pieņems galīgo variantu.

Saeimas preses dienests