Bērzi šalks Kārķos un Jērcēnos

1996.gadā parakstīja nodomu protokolu starp a/s “Latvijas finieris”, toreizējo Valsts meža dienestu, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava” un Mežu pētīšanas staciju “Kalsnava” par sadarbību ilgtermiņa programmā “Īscirtmeta bērza finierkluču plantāciju audzēšanas modeļa izstrāde uz lauksaimniecībāneizmantojamām zemēm”. To var uzskatīt par “Bērzu programmas” sākumu, kuru tautā dēvē arī par Jura Biķa bērzu stādīšanu, jo “Latvijas finiera” padomes priekšsēdētājs ir idejas krusttēvs un īstenotājs.

Stādīšanas rituālu vadītājs Bērziņu Bērziņš

Nezāles godā celšana

Padomju laikā bērzu Latvijas mežos uzskatīja par nezāli un tā vietā cirsmas atjaunoja ar egli. Savukārt Skandināvijā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados mākslīgi atjaunoja bērzu audzes, lai apstādītu lauksaimniecības zemi. Šo ceļu izvēlējās “Bērzu programmas” īstenotāji. Tika izveidotas kokaudzētavas Krāslavas rajona Andrupenes pagastā un Krimuldas tuvumā “Zābaki”. Sākot ar 1989.gadu, “Latvijas finieris” iepirka lauksaimniecībā neizmantojamu zemi dažādos Latvijas rajonos, lai apmežotu ar kvalitatīviem kokaudzētavu ietvarstādiem. 1999.gadā “Latvijas finiera” īpašumos bija apmežoti 56 ha, 2000. gadā – 242 ha, 2001. gadā – 401 ha, 2002.gadā – 560 ha, 2003.gadā – 718 ha, 2004.gadā – 873 ha. Turpmākajos gados sadarbībā iesaistījās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežtehnikas fakultāte un Kultūras fonds, apliecinot programmas nozīmīgumu ne tikai materiālajās vērtībās, bet arī jaunatnes izglītošanā, audzināšanā un savas zemes skaistuma izkopšanā.

Rituāli, darba dziesma un salauztas lāpstas

Kupls bērzu stādītāju pulks šogad pavasara dienu rosīgi pavadīja Valkas rajona Jērcēnu un Kārķu pagastā. Kā jau tas lielās talkās ierasts, dziesmas mijās ar nopietnu darbošanos traktora izdzītajās vagās pusaizaugušajā laukā. Putni pieklusa, atvēlot savu mežmalas skatuvi jauniešu korim no Rēzeknes “Trejkola”, kas arī pieder pie “Latvijas finiera” saimes, un dziedātāju grupai no “Ave sol”. Pārsvarā talcinieki bija jaunieši, kam spēka un enerģijas, kā jau pavasarī, atliku likām. Darbus beidzot, viens no rīkotājiem secināja – piecas salauztas lāpstas, bet apstādīti divi grūti pārredzami lauki. Čakli rāvās Kārķu pamatskolas skolēni, saņemot finieru ražotāju balvas.
No agrāko talku dažādu rangu Bērziņiem šogad ierindā bija vien mārupietis Jānis Bērziņš, kuram Kārķu pagasts esot dzimtā puse, tāpēc braucis ar divkāršu prieku, līdzi ņemot arī cienastu talciniekiem – Mārupes pirmos tomātus un gurķus. Bērzu stādīšanas talkās neiztrūkstoši ir klāt konkursa “Sakoptākā lauku sēta” rīkotāji un vērtētāji Aivars Berķis un Ēriks Hānbergs.
“Latvijas finiera” padomes priekšsēdētājs Juris Biķis stāsta: “Bērzu programma veiksmīgi turpinās jau septīto gadu. Esmu bijis daudzās agrāko gadu stādījumu vietās. Bērziņi aug labi neatkarīgi no laika apstākļiem. Ietvarstādi kūdras podiņos – tā ir pareizā tehnoloģija. Turpināsim izvērst stādīšanas programmu. Sākumā galvenais mērķis bija veicināt bērzu stādīšanu un audzēšanu it kā parauglaukos. Stādu dārzi Krimuldā un Andrupenē vairs nespēj apmierināt pieprasījumu, tātad tauta ir sapratusi, ka bērzu audzēšana ir perspektīva. Tas bija programmas galvenais mērķis, un nav vairs būtiski, vai bērziņus stāda “Latvijas finierim” piederošajā zemē vai katrs zemnieks iestāda savā saimniecībā. Katrā talkā, katrā pagastā klāt ir skolēni, un, ja bērni to redz un paši piedalās, tad es ceru, ka tai būs turpinājums nākotnē.” Šoreiz Jurim Biķim bija dūšīga palīdze – sešgadīgā mazmeitiņa Anete. Viņa sacīja, ka mazos stādiņus ielikt zemē nemaz neesot grūti.

Juris Biķis ar mazmeitu Foto: Andris Kļaviņš

Gaiļa dziesma nepārtrūks

Bērzu stādīšanas programmai, ko īsteno lielais finiera ražošanas uzņēmums, bez materiālajiem, estētiskajiem un audzināšanas uzdevumiem ir arī citi ieguvumi. Dažādos rajonos samērā lielas zemes platības netiek pārdotas ārzemniekiem. Sakarā ar stādījumu pārvaldīšanu un audžu kopšanu daudzos pagastos zemniekiem rodas darba vietas. Kārķu pagastā, kurā ir ap astoņsimt iedzīvotāju, Līga un Andis Bullenreiteri savā 36 ha zemnieku saimniecībā “Kalējiņi” bija mēģinājuši izdzīvot ar lopkopību, ar baldriānu audzēšanu, ar algotu darbu meža izstrādes firmā. Esot domāts par aitkopību, bet – kur ņemt līdzekļus šķirnes ganāmpulkam? Tagad mājās tur tikai tik daudz lopiņu, lai tās smaržotu pēc lauku mājām un nepārtrūktu gaiļa dziesma. Vecāsmātes mājas atstāt negribējās, bet izdzīvot kļuva arvien grūtāk, jo vecākais dēls mācījās Rīgā, mazākie gāja vietējā pamatskolā. Līga var nosaukt tikai vienu veiksmīgu biznesa projektu pagastā, kas saistīts ar lauku tūrismu un briežu dārza iekārtošanu. Tagad Līgai un Andim ir pārvaldnieka darbs “Latvijas finiera” ap 500 ha lielajās Kārķu iecirkņa platībās, kas iestiepjas arī Jērcēnu pagastā. Pārvaldniekiem darbs ir augu gadu, jo pēc stādīšanas nāks kopšana, pļaušana, robežkupicu ierīkošana un citi darbi. Būs jāpieņem strādnieki, sezonas darbs būs arī pagasta sievām. Andis paredz, ka darbs būs sarežģīts, jo mazo bērziņu audzes vēlas “apsaimniekot” arī Senču upītes kuplā bebru kolonija. Strādnieki vairākas dienas cītīgi ņēmušies, lai izjauktu bebru aizsprosta konstrukcijas, bet čaklie Senčupītes saimnieki vienā naktī atlikuši visu vietā.

Bērzu var vērtēt dažādi

Ēriks Hānbergs un Aivars Berķis, mainot zābakus pret ielas apaviem, atzīst, ka pavadījuši pilnvērtīgu dienu. Aivars Berķis stāsta, ka viņš esot kādu četru bērziņu stādīšanas talku dalībnieks, bet koku stādīšana notiekot arī viņa mednieku kolektīvā Zalves mežniecībā. Aivars Berķis pasūkstījās, ka Eiropas Savienība aizliegusi šaut slokas, tas viņam kā medniekam šķitis visinteresantāk. “Viņi tur, uz rietumiem, šauj zvirbuļus, strazdus un citus lidoņus, bet, lūk, šie džentlmeņi uzskata, ka slokas mātītei nevar atņemt tēviņu pirms olu dēšanas. Nekas, mierināsim sevi ar domu, ka viņiem vairs sen mežos nav nekā lielāka par trusi, bet mums vēl ir aļņi un brieži.”
Ēriks Hānbergs bija liriskāks, jo viņš neesot ne mednieks, ne makšķernieks. Vienīgi patīkot kopā ar zvejniekiem piedalīties zušu zvejā Liepājas pusē, arī tikai rituāla pēc. Runājot par bērzu stādīšanu, Ē.Hānbergs varēja atskatīties arī uz pirmajām talkām, jo piedalījies visās septiņu gadu garumā:
“Kaut arī talkas rīko profesionāļi, rituāli un darba izkārtošana kļūst arvien noslīpētāka: tik un tik vagu, tik pāru, tik lāpstu, tik stādu. Arī darbu iesākuma rituāls. Ja jau ir tikuši līdz “Ave sol” grupas koncertam... Kopš pagājušā gada konkursa “Bērzs skaistumam un peļņai sakoptā zemnieku saimniecībā” uz katru stādīto bērziņu, uz katru augošu bērzu vai bērza kluci mēs ar Aivaru raugāmies citādi – gan liriskāk, gan lietišķāk.”

Andris Kļaviņš