Lai ražošana strādā ar nākotnes mērauklu

Aigars Kalvītis, zemkopības ministrs, — starptautiskajā konferencē "Lauksaimniecības produktu mārketings"

Runa starptautiskajā konferencē "Lauksaimniecības produktu mārketings Eiropas Savienībā" 2000. gada 4. februārī Rīgā

Šodienas konference par lauksaimniecības produktu mārketingu Eiropas Savienībā (ES) ir ļoti svarīga. Jo šajā mēnesī sāksies sarunas ar ES, un Latvija tuvākajā nākotnē, ceru, desmit gadu laikā, kļūs par ES dalībvalsti.

Ko Latvijas uzņēmējiem un lauksaimniekiem varētu nozīmēt tas, ka Latvija integrēsies ES koptirgū? Noteikti — lielas izmaiņas tirdzniecībā un uzņēmumu attīstībā. Tādēļ pārejas posmā Latvijas uzņēmumiem acīmredzot būs jāievieš nopietnas korekcijas savā biznesa stratēģijā. Ja raugāmies uz mūsu nozari, tad korekcijas vispirms nepieciešamas lauksaimniecības produktu ražošanā un pārtikas ražošanā.

Kā pirmais uzdevums Latvijas lauksaimniecības produktu ražotājiem ir jāizvirza iespējas saglabāt ražošanas apjomus pārejas posmā. Un izturēt konkurenci. Tajā pašā laikā spējot izturēt konkurenci arī eksporta tirgos vispārējā liberalizācijas gaisotnē, kas bieži vien pēdējā laikā mums liek daudzas lietas krietni pārdomāt — kaut vai cūkgaļas iekšējā tirgus pasākumi, ko Latvija bija spiesta ieviest pagājušā gada vidū. Tas bija tiešs signāls, ka vispārējā liberalizācija Latvijas lauksaimniecības ekonomikai rada diezgan lielas problēmas.

Otra lieta — noteikti jāaizsargā arī savas pozīcijas iekšējā tirgū. Ja mēs paanalizējam pašreizējo stāvokli, tad redzam: no gada uz gadu zaudējam arvien vairāk pozīciju tieši Latvijas iekšējā tirgū. Tas ir saistīts gan ar Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu, gan arī ar citiem importa produktiem, kas galvenokārt nāk no ES.

Kas tad notiks ar Latvijas lauksaimniecības ekonomiku tajā brīdī, kad mēs kļūsim ES dalībvalsts?

Pirmā lieta, kas ir noteikti skaidra, — mēs integrēsimies vienā lielā kopējā tirgus sabiedrībā, kuras izmērs tajā laikā jau varbūt pārsniegs 400 miljonus iedzīvotāju. Turklāt liela daļa valstu, kas jau ir dzīvojušas brīvā tirgus apstākļos vairākas desmitgades, protams, ir daudz konkurētspējīgākas nekā Latvijas uzņēmumi. Nav nekāds noslēpums, ka mēs ļoti īsā laikā, ja nebūsim spējuši sakārtot savu lauksaimniecību šo sagatavošanās gadu gaitā, zaudēsim savas pozīcijas, pirmām kārtām jau Latvijas iekšējā tirgū. To pierāda arī pēdējais paplašināšanās vilnis, kad tika uzņemtas iepriekšējās kandidātvalstis — 1995. gadā, kad īsā laikā pat tādas ekonomiski spēcīgas valstis kā Austrija, Zviedrija, Somija nespēja izturēt ES konkurenci. Un daudzi produkti no tradicionālajām ES valstīm vienkārši izspieda vietējos produktus no tirgus — tādā apjomā, kas dažās pozīcijās sasniedza pat 40 procentus. Un šādam scenārijam mums ir jābūt gataviem. Un šajos septiņos vai desmit gados, kas Latvijai ir doti, ir nopietni jāpārdomā ne tikai tas, ko ražot, kā ražot un kā nodrošināt iekšējo tirgu, bet jāpārdomā konkrēta stratēģija, kā Latvija pierādīs arī saviem patērētājiem, ka Latvijas produkti ir kvalitatīvāki, tradicionālāki un labāki par tiem, ko mēs sagaidīsim no kopējā tirgus. Tādēļ šīs konferences mērķis ir uzsākt virzību, lai apzinātu problēmas un to, kas mūsu sagaida. Tūdaļ pat sākot domāt par kopējiem uzdevumiem arī no valstiskā viedokļa, jo šādas problēmas uzņēmēji vieni paši nevar atrisināt. Tas jādara valstiskā līmenī — ko tad mums darīt, lai labāk sagatavotos integrācijai ES.

Es vēl gribētu uzsvērt, ka tuvākajos piecos līdz septiņos gados gan lauksaimniecībai, gan produktu pārstrādei būs rūpīgi jāpārskata sava attieksme pret tirgu un būs nepieciešama ļoti strauja kvalitatīva izaugsme. Ja mēs ļoti kritiski izanalizējam pašreizējo situāciju, tad ar šiem ražošanas apjomiem un ražošanas izmēriem, kādi mūsu valstī ir, gan zemnieku saimniecībās, gan arī pārstrādes uzņēmumos mēs pat neesam pielīdzināmi vismazākajiem ES ražošanas izmēriem. Mēs vienkārši esam sīki, mazi un šobrīd nespējīgi konkurēt ES koptirgū.

Ko mēs varētu darīt šo gadu laikā, un ko mēs vēlētos sasniegt? Vispārējā liberalizācijas gaisotnē — tādu politiku ir izvēlējusies mūsu valsts, noslēdzot rindu brīvās tirdzniecības līgumu, — mums acīmredzot ir jāattīsta savs eksporta potenciāls un jāsaprot, ka ne tikai eksporta produkti vajadzīgi augstā kvalitātē un kvantitātē, bet tieši tādai pašai attieksmei jābūt arī pret iekšējo tirgu. Mēs nevaram turpmāk tirgoties pēc principa, kā tas visu laiku ir bijis, ka uz ārpusi cenšamies pārdot ko labāku, bet iekšējā tirgū — to, kas paliek pāri. Un šobrīd šāda situācija ir vērojama tajos uzņēmumos, kas savu produkciju eksportē — vai nu uz ES valstīm, vai citur. Produktiem jākļūst vienādiem gan Latvijas iekšējā tirgū, gan arī eksporta tirgū. Jo iekšējā tirgus nozīmīgums pirmsintegrācijas procesā kļūs ļoti liels.

Mans mērķis, uzaicinot viesi no Austrijas — Mikinoviča kungu, bija iepazīstināt Latvijas lauksaimniecības produktu pārstrādātājus ar Austrijas mārketinga padomes modeli. Jūs zināt, ka visās ES valstīs ir izveidotas organizācijas, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu propagandu, tirdzniecības veicināšanu un atpazīstamības veidošanu ārējos tirgos. Mums vēl šādas organizācijas nav un par tādu tuvākajā nākotnē būs nopietni jādomā.

Kas vēl jāizdara šajā konferencē? Jāiepazīstas ar tirgus informācijas apkopošanu un tirgus prognozēšanu ES, jāiepazīstas ar lauksaimniecības produkcijas konkurences nosacījumiem vairumtirdzniecībā, jāiepazīstas ar aktuāliem Latvijas lauksaimniecības produktu eksporta nosacījumiem perspektīvā un šajā, pirmsiestāšanās periodā. Kā jūs zināt, Latvijas lauksaimniecības produktu tirdzniecība ar ES nenotiek pietiekamā apjomā. Mums šobrīd ir divas normatīvās lietas, kuru ietvaros Latvijas produkti nokļūst Eiropas tirgū. Pirmām kārtām, tas ir brīvās tirdzniecības līgums, kas tika parakstīts 1995. gadā, un, otrām kārtām vispārējās GATT/PTO kvotas, kuru ietvaros Latvijas produkti tiek realizēti ES tirgū. Ja skatāmies atsevišķas nozares, tad, izņemot piensaimniecību un atsevišķas dziļākas pārstrādes produktus, nekas uz ES netiek pārdots. Kopš 1995. gada mūsu valsts nav spējusi sakārtot gaļas tirgu, jo mums ir atvērtas kvotas arī gaļas tirdzniecībai. Mēs neesam spējuši identificēt cūku ganāmpulku (esam pabeiguši reģistrēt govis), mums nav nevienas sertificētas kautuves, mums nav izstrādāti nacionālie noteikumi gaļas marķēšanai, un rezultātā šī otrā nozīmīgākā Latvijas lauksaimniecības joma joprojām ir bez iespējām pārdot savus produktus ES tirgū. Tajā pašā laikā 9 piena pārstrādes uzņēmumi un 9 zivju pārstrādes uzņēmumi ir ieguvuši veterinārās atzīšanas numurus, un viņiem ir reālas iespējas savus produktus pārdot ES tirgū.

Kas attiecas uz perspektīvu, tad es gribētu uzsvērt, ka šobrīd Zemkopības ministrija risina sarunas ar Eiropas Komisiju par jauno tirdzniecības līgumu, kura ietvaros ir plānots atteikties no eksporta subsīdijām un no muitas tarifiem pamatlauksaimniecības produktiem un tuvākajā perspektīvā arī dziļākiem pārstrādes produktiem. Ar lielām cerībām skatos uz to, ka pirmsiestāšanās periodā mēs vairs nebūsim tikai industriālu izejvielu piegādātāji, bet varbūt arī spēsim pārdot patēriņa produktus ES tirgū. Iepriekšējo līgumu noslēdzot, 1995. gadā, netika parakstīts papildu protokols par dziļākas pārstrādes lauksaimniecības produktu eksporta iespējām uz ES. Man ir grūti komentēt, kāpēc tas netika darīts. Bet, ja mēs panāksim jaunā līguma ietvaros tirgus liberalizāciju pamatproduktiem, tad kā neatņemamai sastāvdaļai arī jāseko protokolam par dziļākas pārstrādes lauksaimniecības produktu eksporta iespējām. Uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādi ir pamatlauksaimniecības produktiem. Pie šī darba Zemkopības ministrija strādā, un mēs esam tuvu sarunu pabeigšanai par pirmo posmu un noteikti uzsāksim sarunas arī par otro posmu. Protams, nelielas problēmas mums sagādā iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi cūkgaļai. Šīs sarunas varbūt nedaudz kavējas, bet katrā ziņā arī cūkgaļas sektora nozīmīgums man jums šeit nav jāpierāda. Tas, ka Latvija ir spējusi aizsargāt cūkgaļas tirgu jau astoņus mēnešus, ir milzīgs panākums gan Latvijas politiķiem, gan ražotājiem. Jo neviena cita pārejas ekonomikas valsts tik ilgu laika periodu nav izturējusi ES un citu valstu, ar kurām ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi, spiedienu. Un es ceru, ka mums izdosies savu cūkgaļas tirgu vēl kādu laiku aizsargāt, lai stabilizētu situāciju.

Es gribētu sveikt visus konferences dalībniekus ar atsaucību un ceru, ka konference dos mums jaunu informāciju un, galvenais, izraisīs pārdomas, ļaus mums pašiem no malas paskatīties, kādi mēs esam, un izdarīt vajadzīgos secinājumus. Ceru, ka šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad šīs problēmas tiks skatītas, jo laika mums tiešām ir ļoti maz, ņemot vērā, ka ekonomika ir ļoti inerta joma, kas attīstās lēni — neko nevar izdarīt ne pusgada, ne gada laikā. Ir nepieciešams ilgs laiks, lai savu nozari, kurā mēs visi strādājam, pielāgotu integrācijai ES. Tāpēc gribu uzsvērt, ka cīņa ap ES tirgu šodien patiesībā ir cīņa par Latvijas produktu tirgu nākotnē.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā